Aliens

Apbedījumi ar sirpjiem - vampīri vai citi dēmoni?

Ja līdz pat XIX gs. beigām/XX gs. sākumam daļai Latvijas teritorijā dzīvojošo cilvēku neatņemama ikdienas dzīves sastāvdaļa bija ticība raganām, burvjiem, vilkačiem, lietuvēnam, spokiem, citiem gariem un dēmoniem, tad slāvu un to kaimiņu tautu zemēs, pamatā Centrālās un Dienvideiropas valstīs, cilvēkiem kaitējošo pārdabisko būtņu vidū īpaši izcēlās vampīri - miroņi, kas pēc nāves naktīs atgriežas pie saviem dzīvajiem tuviniekiem, lai sūktu tiem asinis. Arheoloģiski izpētot XVI-XVIII gs. kapsētas, šajās zemēs uzieti vairāki apbedījumi, kurus, ņemot vērā tādus faktorus kā vieta, apbedījuma veids, par ļaunumu atvairošiem rituāliem liecinošas raksturīgās piedevas un kontekstu, pētnieki sauc par "vampīru kapiem." Pēdējais zināmais poļu vampīrs "nogalināts" 1914.gadā, kad Vecmieržvices (Mierzwice Stare) ciema iedzīvotāji Centrālpolijā izraka kādu par asinsūcēju uzskatītu mirušo, nocirta līķim galvu un nolika to tam pie kājām.

Tomēr, vai visi sava laika normālajiem standartiem neatbilstošie apbedījumi būtu saistāmi tikai ar vampīru mītiem? Britu arheoloģijas žurnāla "Antiquity" 2015.g. decembra numurā publicētā rakstā divi poļu arheologi, Mareks Polcins un Elizabete Gajda, kritiski izvērtē iepriekš par vampīru kapiem nosauktos Dravskas (Drawsko) kapsētas XVII gs. apbedījumus ar kaklam pāri pārliktiem sirpjiem. Pēc raksta autoru domām šīs neparastās apbedījumu piedevas drīzāk skaidrojamas nevis kā aizsardzība pret vampīriem, bet nodrošinājums pret cita veida dēmoniem.

Dravskas kapsēta

Kā liecina kopš 2008.g. veikto izrakumu rezultāti, kapulauks smilšu kalniņā pie Lielpolijas reģiona Dravskas ciemata ticis ierīkots jau bronzas laikmetā. Mirušie šajā vietā guldīti arī I un II gs.pmē., taču apbedījumu lielākā daļa attiecināma uz jauno laiku sākumu XVII-XVIII gs. Šī perioda kapi kapsētā ierakti vienmērīgi un orientēti kristīgajām kapsētām tradicionālajā R-A virzienā. Mirušie kapos guldīti koka zārkos, līdzi dodot pavisam nedaudz piedevu - retos kapos uzietas dažas monētas, lūgšanu krelles un svēto medaljoni, dažos bērnu apbedījumos atrastas apģērba saspraušanai izmantotas bronzas vai dzelzs rotadatas. Vietējo iedzīvotāju vidū mūsdienās pastāvošo uzskatu par kapsētu kā kolektīvu holēras epidēmijā vai citā sērgā mirušo apbedījumu vietu pētījumi neapstiprināja - kapi ierakti katrs atsevišķi un apbedījumi veikti bez redzamas steigas, ievērojot vispārpieņemto kārtību.

Vampīru kapi

No visiem, nedaudz vairāk par 250 Dravskas kapsētā līdz šim atsegtajiem apbedījumiem īpašu arheologu uzmanību izpelnījušies seši, kas tūlīt pēc to uziešanas kļuva pazīstami kā "vampīru kapi." Šādu slavu tie ieguva dēļ neparastajām kapa piedevām - vienā gadījumā mirušais kapā guldīts sasiets un uz kakla tam uzlikti divi akmeņi (nenoteikta dzimuma pusaudzis), četros kapos (viens pieaudzis vīrietis, divas pieaugušas sievietes un viena pusaugu meitene) pāri mirušā kaklam, asmeni vēršot pret rīkli, pārlikts loka formas sirpis, bet vēl vienā gadījumā šādas pat formas sirpis pārlikts pāri vecas sievas iegurnim, tai uz kakla vēl uzliekot akmeni.

Sirpji kā kapa piedeva mirušajiem līdzi doti daudzos viduslaiku apbedījumos Polijā, Slovākijā, Vācijā un citviet Centrālajā un Austrumeiropā, taču šādā veidā, ar mērķi noturēt mirušo kapā, tie, cik līdz šim zināms, izmantoti tikai Dravskā.

Kā atzīmē Polcins un Gajda, kuru rakstā šoreiz, atšķirībā no iepriekšējām Dravskas "vampīriem" veltītajām publikācijām, gan aplūkoti tikai īpašo uzmanību guvušie apbedījumi ar sirpjiem (sasieto "vampīru" nepieminot), ja neņem vērā apotropiskās (ļaunumu maģiski atvairošās) piedevas, visādi citādi "vampīru" kapi un tajos guldītie mirušie neatšķiras no pārējiem apbedījumiem - tiem ir tāda pati orientācija kā citiem Dravskas kapiem, tie nav lokalizēti kādā vienā noteiktā kapulauka vietā (noziedznieku un ļaunā apsēsto apbedījumi, ja tos tomēr nolēma ierakt svētītā zemē, parasti atrodas kapsētu nomalēs) un kaulu izpēte neliecina ne par kādām fiziskām saslimšanām vai traumām, kas to īpašniekus dzīves laikā varētu sociāli marginalizēt, tādējādi iekļaujot potenciālo "vampīru" grupā. Tāpat, kā liecina jau 2014.g. publicētās Dravskas kapsētas mirušo zobu emaljas stroncija izotopu analīzes, ar sirpjiem apbedītie nav bijuši atnācēji no tālienes (līdz ar to atkrīt iespēja apotropiskās piedevas skaidrot ar shēmu "svešais - vampīrs"), bet dzimuši un auguši turpat Dravskā vai tuvējos ciematos. Tieši uz šiem argumentiem balstoties, raksta autori noraida apbedījumu ar sirpjiem interpretāciju kā vampīru kapus. Viņi raksta: "Dravskas apbedījumos ar sirpjiem nav novērojama neviena no tā saukto "pretvampīrisko" ieražu raksturīgajām pazīmēm." Vienlaikus autori atzīst, ka sirpis mirušajiem pie rīkles (vecās sievas apbedījumā - pie vēdera) pielikts tikai ar vienu maģisku un simbolisku mērķi - neļaut piecelties no kapa un doties nodarīt kaitējumu dzīvajiem.

Šeit gan jānorāda, ka jautājums par pretvampīrisko rituālo ieražu saistību ar Dravskas sirpju apbedījumiem nav tik viennozīmīgs. Lai gan šie mirušie nav sadedzināti, tiem nav nocirsta un kājgalī novietota galva (sk.: "Glivices "vampīru" kapsēta: liecība viduslaiku māņticībai vai sena soda vieta?", aliens.lv, 18.07.2013.), tie nav piedurti pie zemes ar dzelzs priekšmetiem (sk.: "Krivičs - viduslaiku Sozopoles pirāts, pilsētas mērs un... vampīrs?", aliens.lv, 09.12.2013.) un nav apbedīti apgriezti otrādāk, ar seju uz leju, kā tas ar domātajiem vampīriem pirms vai pēc primārās apbedīšanas ticis darīts citviet Polijā un kaimiņvalstīs, taču Dravskas "vampīru" mutēs ir ieliktas monētas, kas ir no rakstītajiem avotiem zināma vampīru neitralizēšanas metode un, kā iepriekš minēts, vienā apbedījumā sirpi un monētu papildina arī akmens uz mirušā kakla, bet citā apbedījumā, kurā nav sirpis, mirušais ir sasiets un tam uz kakla uzlikts akmens. Protams, var pieļaut, kā domā Polcins un Gajda, ka vieni un tie paši ļaunā atvairīšanas līdzekļi (monētas, akmeņi, sasiešana, asi priekšmeti) varēja tikt pielietoti dažādos gadījumos - kā pret vampīriem, tā pret citām nelabā izpausmēm. Tomēr, - kā, diskutējot par Dravskas apbedījumiem, to pārliecinoši noteikt bez rakstīto avotu ziņām? Tikpat labi taču varētu būt, ka Dravskas iedzīvotāji, reģionālu īpatnību vai noteiktu apstākļu ietekmē vampīru briesmas neuztvēra tik saasināti, lai vampīrismam iespējami pakļauto mirušo neitralizēšanai izmantotu tādus radikālus līdzekļus kā pieduršana pie zemes vai saciršana gabalos...

Pagānisma un kristīgās demonoloģijas apvienojums

Runājot par apbedījumu ar sirpjiem kultūrvēsturisko fonu, gan aplūkojamā raksta, gan citu Dravskas "vampīriem" veltīto publikāciju autori norāda, ka kapsētas izmantošanas laikā Polijā valdīja biežo karu un kontrreformācijas izraisītas jukas, valsts pamazām slīga arvien lielākā anarhijā, kas no vienas puses ļāva turpināties tā sauktajai divticībai, kad līdzās kristīgajām tradīcijām tautā dzīvi pastāvēja senās slāvu pagāniskās reliģijas priekšstati un no otras puses - deva vaļu visneiedomākajiem kristīgās demonoloģijas izdomājumiem, apvienojot izsenis Eiropā pazīstamo ļaunā miroņa tēlu (sk.: "Zombiju apbedījumi senajā Grieķijā?", aliens.lv, 05.07.2015.) ar kabalistisko dēmonu universālo, duālistisko ļaunumu.

Polcins un Gajda, atsaucoties uz citu pētnieku publikācijām, norāda, ka poļu zemnieku priekšstatos vampīri bija tikai viens no apmēram 14 cilvēkus apdraudošajiem dēmonu veidiem. Tika uzskatīts, ka par dēmoniskām, dzīvajiem cilvēkiem kaitējošām būtnēm pārvēršas nelaikā un sliktā nāvē mirušie - slīkoņi, pašnāvnieki, noslepkavotie, nekristītie bērni un pēdējo vakarēdienu nesaņēmušie cilvēki, priekšlaicīgi dzimušie, dzemdībās vai īsi pēc tām mirušās mātes, rituāli nozīmīgos pārejas brīžos - kristībās, iesvētībās, kāzās - mirušie utml. Lielas iespējas pēc nāves kļūt par dēmoniem bija kropļiem, cilvēkiem ar neparastu apmatojumu, zobu anomālijām, augļa apvalkā jeb tā sauktajā "laimes krekliņā" dzimušajiem... Pats par sevi - gan dzīves laikā, gan arī pēc tās cilvēkiem kaitēja raganas, burvji, vilkači... Dēmoniskas īpašības tautas uzskatos tika piešķirtas arī svešiniekiem, citu reliģiju piekritējiem, visiem, kas nebija zemnieki. Ar Nelabo mēdza slēgt līgumus vai kā citādi saistīties dzirnavnieki (sk.: "Pašvaldība: Serbijas pirmais vampīrs Sava Savanovičs klīst apkārt jaunas mājvietas meklējumos", aliens.lv, 28.11.2012.), krodzinieki, zagļi, mednieki, kalēji...

Tāpēc raksta autori izsaka pieņēmumu, ka sirpji šajos apbedījumos varētu būt likti ne tikai tādēļ, lai neļautu mirušajiem atstāt savus kapus, ja tie gadījumā pārvērstos par dzīvajiem miroņiem, bet arī, lai, atsaucoties uz sirpja pagānisko [1] un arī biblisko [2] apotropisko simbolismu, atturētu dēmonus no uzbrukuma dvēselēm, uzskatīja mirušo tuvinieki un līdzcilvēki, dēļ nāves veida, laika vai mirušo sociālā statusa atradās nedrošā, dēmoniem pieejamākā stāvoklī un/vai viņsaules telpas daļā (iesprostotas kaut kur pa vidu starp dzīvo un mirušo pasaulēm). No šī aspekta lūkojoties, sirpi kā asu, ugunī rūdītu dzelzs priekšmetu [3], var uzlūkot arī kā palīglīdzekli, kas mirušajam tiek dots līdzi, lai palīdzētu pārvarēt pasauļu robežu.

"Sliktā nāvē" mirušie

Kādu tieši sociālo statusu savās kopienās ieņēmuši Dravskas kapsētā ar sirpjiem pie rīkles guldītie, kādā nāvē tie katrs miruši un kāpēc līdzcilvēki uzskatījuši, ka šie mirušie tiem rada vai var radīt apdraudējumu, to pagaidām pētnieki nevar pateikt. Kā ticamākā tiek izvirzīta "sliktās nāves" hipotēze. Arheologi spriež, ka jaunā meitene varētu būt bijusi pašnāvniece vai mirusi vardarbīgā nāvē, vecā sieva, savukārt, varēja būt darbojusies kā ciema ragana, zāļu zinātāja un bērnu saņēmēja. Lai arī dzīves laikā viņa, iespējams, ļaužu valodās netika apsūdzēta par lopu, sējumu vai cilvēku maitāšanu, ar ko kristīgās demonoloģijas priekšstatos nodarbojās raganas - Sātana kalpones - tomēr saistība ar parastam cilvēkam neizprotamiem un biedējošiem citpasaules spēkiem, bez kuru piesaukšanas nevarēja iztikt ne ārstējot kāsu, ne noņemot ļaunas acs uzliktu lāstu, neizbēgami uzlika vecajai sievai savu nenodzēšamo zīmogu. Ciema iedzīvotāji "baltās" raganas prasmes gan cienīja un novērtēja, gan vienlaikus no tām baidījās, šīm bailēm saglabājoties arī pēc viņas nāves.

Plašāku informāciju par Dravskā ar sirpjiem apbedīto etnisko izcelsmi, dzīvesveidu un statusu varētu dot gan tālākie kapulauka izrakumi, kuri "Slavia" lauka arheoloģijas skolas ietvaros turpināsies jau šovasar, gan arī jau uzieto "vampīrisko" apbedījumu skeletu biomolekulārās analīzes.

Piezīmes:

1. Sal. ar latviešu tradīciju, kur sirpja vietā kā raganu nogalināšanas ierocis figurē izkapts: valoda.ailab.lv
2. Sk. piem. Jāņa atklāsmes grāmata 14:14 "Es redzēju, un raugi: bija balts mākonis, un uz mākoņa kāds sēdēja, līdzīgs Cilvēka Dēlam; tam bija uz galvas zelta vainags un rokā ass sirpis."
3. Par dzelzs priekšmetu izmantošanu apotropiskiem mērķiem viduslaiku un jauno laiku Eiropā sk. piem. šeit: academia.edu

Attēls: Viens no Dravskas kapsētas "vampīru kapiem" - pusaugu meitenes apbedījums (6/2012) ar pāri kaklam pārliktu sirpi, vara vainagu un divām monētām, no kurām viena likta galvas kreisajā pusē, bet otra zem žokļa. "Slavia" projekta publicitātes foto.

Avoti:
journals.cambridge.org
slavia.org
uk.news.yahoo.com

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.