Aliens

Vidkuns Kvislings - nodevējs vai ideālists?

2015.gada 9.aprīlī apritēja septiņdesmit pieci gadi kopš nacistiskā Vācija uzsāka operāciju „Vēzeres mācība” – iebrukumu Dānijā un Norvēģijā. Šīs kampaņas rezultātā abas Skandināvijas valstis uz pieciem gadiem nonāca Trešā Reiha sastāvā. Lai gan tā ir viena no visvairāk pētītajām Otrā pasaules kara vēstures tēmām, ar šiem notikumiem saistītās personas historiogrāfijā vairāku desmitgadu garumā tika interpretētas neobjektīvi - balstoties uz tā dēvēto „uzvarētāju versiju,” kurā negatīvi vērtēta tikai Vācija un visi tie, kas tā vai citādi nostājušies tās pusē.

Šādas vienpusīgas pagātnes traktēšanas rezultātā izveidojušies daudzi mīti, kas cieši iesakņojušies cilvēku apziņā. Tie vēl joprojām dominē mūsdienu vēstures pētnieku darbos un tiek uzskatīti par neapstrīdamu patiesību.

Visizplatītākais mīts saistās ar norvēģu politiķi Vidkunu Kvislingu kā „nodevības simbolu.” Praktiski jebkurā darbā par II Pasaules karu viņš tiek raksturots, kā „nacistu līdzskrējējs” un „savas tautas ienaidnieks.” Šis mīts kļuvis par absolūti vispārpieņemtu. Ikviens, kurš mēģinās izvērtēt Kvislinga politisko darbību II Pasaules kara laikā ne tik viennozīmīgi riskē kļūt par „vēstures falsifikatoru” un „neonacistu.”

Šim rakstam ir trīs mērķi. Pirmkārt, aprakstīt Vidkuna Kvislinga dzīvi. Otrkārt, maksimāli objektīvi raksturot motīvus, kas pamudināja viņu sadarboties ar nacistisko Vāciju. Treškārt, argumentēt, kāpēc Vidkunu Kvislingu nevar uzskatīt par nodevēju.

Vidkuns Kvislings piedzima 1887.gada 18.jūlijā Telemarkā - Norvēģijā. Viņa tēvs Jons Laurits Kvislings (1844.–1930.g.) bija Luterāņu baznīcas mācītājs, pazīstams ģenealogs un speciālists baznīcas vēsturē. No viņa laulības ar Annu Karolīnu Bangu (1860.–1941.g.) piedzima četri bērni: Vidkuns, Jirgens, Arnes un Estere. Ģimenē Vidkuns Kvislings tika raksturots kā „kautrīgs un kluss, tomēr izpalīdzīgs un vienmēr draudzīgs.”

Zēna gados Vidkuns Kvislings pārcēlās uz citu pilsētu - Drammenu, kur mācījās latīņu skolā. Kvislingam ļoti labi padevās gan eksaktās, gan humanitārās zinātnes, it īpaši vēsture. Skolas laikā viņš izcēlās ar varoņdarbu, kad, riskējot ar savu dzīvību, metās Dramenselvas upē un izglāba jaunu meiteni.

1905.gadā Kvislings iestājās Norvēģijas armijā un pēc sešiem gadiem ar izcilību pabeidza kara skolu. Pasniedzēji atzina, ka viņš bija labākais no kadetiem visā skolas pastāvēšanas laikā. Pēc militārās akadēmijas Kvislingam tika piešķirta majora dienesta pakāpe.

Pirmā pasaules kara laikā Vidkunam Kvislingam parādījās liela interese par Krieviju. No 1918.gada marta līdz decembrim viņš darbojās kā militārais atašejs norvēģu diplomātiskajā misijā Petrogradā. Sākotnēji Kvislings bija ļoti sajūsmināts par boļševiku revolūcijas mērogu un „jaunās sabiedrības” veidotāju entuziasmu. Taču Krievijas Pilsoņu kara nežēlīgā realitāte un boļševiku īstenotais terors ļoti ātri mainīja Kvislinga domas. Viņš apzinājās, ka patiesībā komunisti nes briesmas ne tikai Krievijai, bet visai civilizētajai pasaulei. 1930.gadā Kvislings publicēja grāmatu „Krievija un mēs,” kurā asi vērsās pret padomju režīmu. Darbs kļuva populārs un tika pārtulkots angļu un vācu valodās.

1919.gadā Vidkuns Kvislings tika pārcelts uz Helsinkiem, kur strādāja kā izlūkošanas dienesta virsnieks. Šis darbs deva viņam lielisku iespēju ieraudzīt komunistu izraisītā pilsoņu kara sekas Somijā. Kvislings ļoti baidījās no tā, ka boļševiku revolūcija var izplatīties arī viņa dzimtenē, kas novedīs pie militāra konflikta. Viņš brīdināja savu priekšniecību – „ja šķiru pretrunas padziļināsies, tad runāt par nācijas vienotību kļūs neiespējami.” Jāakcentē, ka tolaik Norvēģijas ekonomika, pateicoties Pirmā pasaules kara sekām, atradās grūtā stāvoklī un tas saniknoja vienkāršos darbaļaudis. Viņu naids pret turīgajiem pieauga.

Komunistiskajam apvērsumam Norvēģijā bija radušies labvēlīgi apstākļi. Par laimi, revolūcija neizcēlās, jo šajā laikā sākās pakāpeniska ekonomikas augšupeja. Lai gan 20.gados situācija atkal pasliktinājās, tas nenoveda pie pilsoņu kara.

1920.gadā Kvislings iepazinās ar norvēģu diplomātu un politiķi Fritjofu Nansenu un gadu vēlāk sāka strādāt viņa komisijā, kas nodarbojās ar palīdzības sniegšanu bada cietējiem Ukrainā. Tas ļoti uzlaboja ukraiņu smago situāciju. Šajā amatā Kvislings strādāja dažus gadus. No pirmā Ukrainas brauciena Vidkuns uz Norvēģiju atveda savu pirmo sievu Aleksandru Voroņinu. Tomēr otrajā braucienā 1923.gadā viņš iemīlējās Marijā Pasečņikovā. Kvislinga aizraušanās ar šo sievieti bija tik stipra, ka viņš nolēma arī viņu aizvest uz savu dzimteni. Rezultātā, pēc lieliem skandāliem, Aleksandra pameta Kvislingu un vispirms pārcēlās uz dzīvi Parīzē, bet vēlāk - ASV. Vidkuns un Marija bija kopā līdz galam, tomēr bērnu viņiem nebija.

No 1927. līdz 1929.gadam Kvislings strādāja norvēģu diplomātiskajā pārstāvniecībā Padomju Savienībā. Pēc atgriešanās dzimtenē viņš iestājās Zemnieku partijā, kas bija konservatīvi un nacionāli mēreni noskaņota. Tā iestājās par norvēģu tradicionālās identitātes saglabāšanu.

No 1931.gada maija līdz 1933.gada martam, kad Zemnieku partija bija mazākumā valdībā, Kvislings pildīja Aizsardzības ministra pienākumus premjerministru Pētera Kolstada un Jensa Hjunnseida valdībās.

1931.gadā, saņemot valdības atbalstu, Kvislings uzsāka tā saucamo „Grenlandes avantūru,” kurā norvēģu bruņotie spēki izsēdās dāņiem piederošajā Grenlandē un ieņēma daļu no dienvidrietumu piekrastes. Sperot šādu radikālu soli viņš gribēja panākt, lai sala nonāk Norvēģijas pakļautībā. Tomēr Hāgas starptautiskā tiesa 1933.gada aprīlī pieņēma lēmumu, kurā abu valstu ilgais strīds tika atrisināts par labu Dānijai, tādā veidā apstiprinot tās suverenitāti pār salu. Kvislinga patriotiskais mēģinājums pacelt Norvēģijas prestižu cieta neveiksmi, tomēr tā nebija viņa vaina.

Šajā pašā 1933.gada pavasarī pret Jensa Hjunneida valdību tika izteikta neuzticība un tā bija spiesta atkāpties. Pie varas nāca kreisi-liberālā Strādnieku partija. Kvislingam nācās atstāt valdību.

Vidkuna Kvislinga dibinātās partijas „Nacionālā Savienība” ideoloģija un darbība (1933.–1939.g.).

Kvislinga atkāpšanās nenozīmēja, ka viņš izlēma mest mieru politikai. Gluži otrādi – 1933.gada 13.maijā, kopā ar saviem atbalstītājiem, viņš izveidoja partiju „Nacionālā Savienība” (norvēģu valodā Nasjonal Samling, jeb saīsināti NS). Šādi rīkoties viņu pamudināja pārliecība, ka valstī nepieciešams izveidot radikālāku politisko spēku, kas aizsargātu norvēģu nacionālās vērtības un novērstu komunisma draudus. Tā bija pamatota nostāja, jo pie varas esošā Strādnieku partija bija marksistiska, antikristīga un kosmopolītiska. Kvislings bija uzsācis cīņu pret marksisma ideoloģijas dominanci Norvēģijā.

Vidkuns Kvislings tika ievēlēts par „Nacionālās Savienības” vadītāju. NS iestājās pret industrializāciju, aizstāvēja zemniekus, kas bija cietuši no ekonomiskās krīzes, atbalstīja konservatīvās vērtības un lielu nozīmi piešķīra reliģiskajai izglītošanai.

Pēc kāda laika Kvislings pieņēma lēmumu reformēt savu organizāciju – sākotnējā ideoloģija saglabājās, taču NS pakāpeniski tuvinājās vācu nacionālsociālismam. Ņemot vērā, ka vēl pirms „Nacionālās Savienības” izveidošanas viņš nodibināja kontaktus ar Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (NSDAP) līderiem un ļoti atzinīgi vērtēja Hitlera nākšanu pie varas, likumsakarīga bija viņa partijas virzība nacistiskās ideologijas virzienā.

Īpaši ciešs kontakts Kvislingam bija ar Alfrēdu Rozenbergu, nacisma ideoloģijas filozofu, kuram bija līdzīga interese par Krieviju. Rozenbergs izklāstīja norvēģu politiķim arī savu ideju par nordiskās impērijas izveidošanu.

Lai gan vācu nacionālsociālisma jēdzienu nedz Kvislings, nedz viņa partijas biedri nelietoja un to nevarēja atrast partijas programmā, NS vairāki ideoloģiskie un strukturālie aspekti kļuva līdzīgi NSDAP. Vidkuns Kvislings tika atzīts par „vadoni.” Partijas galvenais simbols bija XI gds. Norvēģijas karaļa - svētā Olafa II dzeltenais „Saules krusts” (Solkors), kurš atradās sarkanā aplī. Savukārt partijas nozīmītē šis apļveida krusts atainots ērgļa nagos, tādā veidā radot līdzību ar Trešā Reiha simboliku. Jāatzīmē, ka šāda simbola intepretācija tika izmantota arī NS sapulcēs.

Tāpat „Nacionālā Savienība,” iedvesmojoties no Norvēģijas senās vēstures un nacistu partijas triecienvienībām, jau savā pastāvēšanas sākumā izveidoja paramilitāru organizāciju ar nosaukumu „Vienības” (Hird), kuras uzdevumi bija sekojoši: apmācīt partijas aktīvistus, kā arī apsargāt NS pasākumus un priekšvēlēšanu aģitācijas. Ar jēdzienu „Hird” apzīmēja karaspēka vienības Skandināvijā vikingu laikmetā. Jāatzīmē, ka „Hird” bija vienīgais politiski–militārais formējums Norvēģijā. Tā sastāvā bija arī NS jauniešu kustības.

„Hird” organizācija iedvesa bailes Vidkuna Kvislinga ideoloģiskajiem pretiniekiem, jo laikā, kad notika gatavošanās 1933.gada parlamenta un 1934.gada pašvaldību vēlēšanām, partijas gvardei izdevās izjaukt dažas komunistu un galēji kreiso akcijas, kas bija vērstas pret „Nacionālās Savienības” priekšvēlēšanu aģitācijām.

„Nacionālā Savienība” smēlās iedvesmu arī no Benito Musolīni Itālijā un somu Lapujiešu kustības. Būdami nacionālistiski noskaņota, tā plaši kultivēja norvēģu vēsturiskās un kulturālās vērtības. Interesanta ir NS nostāja reliģiskajā jautājumā. No vienas puses Kvislings un viņa līdzgaitnieki pasludināja sevi par „īstenajiem Norvēģijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas locekļiem,” bet tai pašā laikā „Nacionālā Savienība” slavināja vikingus, kuri, kā zināms, bija pagāni. Partijas aprindās sadzīvoja gan kristīgās mācības, gan senās skandināvu reliģijas piekritēji.

Kopumā „Nacionālo Savienību” var raksturot šādi: tā bija nacionālradikāla, konservatīva, antidemokrātiska un antikomunistiska partija. Šī kustība noraidīja valsts industrializāciju, aizstāvēja zemnieku intereses un iestājās par norvēģu tradicionālā dzīvesveida saglabāšanu, sociālo aizsardzību un autoritāru iekārtu, kā arī atbalstīja Trešo Reihu.

Visā starpkaru periodā NS piedalījās gan parlamenta, gan pašvaldību vēlēšanās, tomēr tā nekad neieguva vairāk par 2% no kopējā balsu skaita, kas tai liedza iekļūt valsts varas institūcijās. Neilgi pēc NS izveidošanas Kvislings mēģināja izmantot daļu Zemnieku partijas biedru, kā pamatu savai organizācijai. Arī šie mēģinājumi cieta neveiksmi. Tā vietā Zemnieku partija apvienojās ar Strādnieku partiju un abas 1935.gadā izveidoja koalīcijas valdību. Kvislings šādu rīcību precīzi raksturoja kā „līdzgaitniecību komunismam.”

NS starpkaru periodā tā arī neieguva lielu atbalstu, lai gan 30.gadu pirmajā pusē tās piekritēju skaits bija jau 26 000 - 28 000 cilvēku. „Nacionālo Savienību” atbalstīja galvenokārt labējie radikāļi un tie, kas bija neapmierināti ar parlamentāro demokrātiju vai baidījās no komunisma. NS patstāvīgās neveiksmes vēlēšanās noveda pie tā, ka daudzi biedri no tās izstājās. 1939.gadā neviens vēl nevarēja iedomāties, ka jau pēc gada „Nacionālā Savienība” nāks uz politiskās varas skatuves ar nacistu palīdzību.

Ir trīs galvenie iemesli, kāpēc "Nacionālā Savienība" neguva panākumus starpkaru periodā. Pirmkārt, NS iestāšanās par autoritāro režīmu nebija populāra Norvēģijā, jo valstī parlamentārā sistēma tika ieviesta jau XIX gds. 80.gados un norvēģiem, atšķirībā no citām eiropiešu nācijām, bija pieredze demokrātiskas valsts pārvaldē. Otrkārt, Kvislings savu partiju izveidoja novēloti. Ekonomiskā krīze 30.gados mazinājās un Norvēģijā sākās rūpniecības uzplaukums. Līdz ar to NS lozungi par atbalstu zemnieku saimniecībām zaudēja savu kādreizējo popularitāti. Treškārt, Strādnieku partijas atrašanās pie varas nodrošināja tai plašas iespējas izvērst sevis slavinošu un oponentu nosodošu propagandas kampaņu, kas „Nacionālajai Savienībai” atņēma lielu skaitu potenciālo atbalstītāju.

Vidkuna Kvislinga liktenis Otrā pasaules kara laikā (1939.–1945.g.).

Sākoties Otrajam pasaules karam Eiropā, Norvēģijas valdība pasludināja, ka ievēros stingru neitralitāti. Savas attiecības ar pretimstāvošajiem militārajiem grupējumiem Norvēģija veidoja tā, lai neviens nevarētu to vainot simpātijās pret kādām no karojošām pusēm.

Hitlers 1939.gada rudenī atbalstīja Norvēģijas neitralitāti. Tam bija divi iemesli. Pirmkārt, viņam nebija nekāda vēlme paplašināt karadarbību Skandināvijas reģionā. Otrkārt, šāda Norvēģijas politika nodrošināja Vācijas militārajām vajadzībām tik ļoti nepieciešamās Zviedrijas dzelzsrūdas piegādi, kas notika caur Norvēģijas un Zviedrijas ostām. No militārpolitiskā viedokļa Vācijai it īpaši svarīga bija neaizsalstošā Narvīkas osta Ziemeļnorvēģijā, no kuras arī ziemas apstākļos, gar neitrālās Norvēģijas piekrasti, vācieši droši, britu flotes un aviācijas netraucēti, varēja transportēt dzelzsrūdu uz savām Baltijas ostām.

Pavisam citādāks skatījums uz norvēģu neitralitāti bija Francijai. Tā jau kopš kara sākuma iestājās par uzbrukuma operācijām Skandināvijā, tādā veidā plānojot iesaistīt Hitleru tālos reģionos, lai mazinātu Vācijas spiedienu pret Franciju un apturētu zviedru dzelzsrūdas piegādi vācu militārajai rūpniecībai.

Francijas galvenā sabiedrotā – Lielbritānija sākotnēji vēsi izturējās pret franču priekšlikumiem. Vienīgais britu valdības politiķis, kas atbalstīja Franciju, bija jūras spēku ministrs Vinstons Čērčils. Jau 1939.gada septembrī viņš ieteica nepievērst uzmanību Skandināvijas valstu neitralitātei un iesaistīt tās Lielbritānijas militārajās operācijās. Sākumā Čērčils piedāvāja izlikt mīnas Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos, tādā veidā piespiežot vācu kuģus iziet atklātā jūrā, kur tos varēs iznīcināt. Tomēr visai drīz tika izvirzīta vēl pārdrošāka ideja – ieņemt Narvīkas ostu, pēc tam no turienes virzīties uz Zviedriju un ieņemt tās rūdas atradnes. Britu vēsturnieks Deivids Ērvings (David Irving) savā darbā „Čērčila karš” norāda, ka šāda veida plāni bija pretlikumīgi, jo Čērčils iestājās par vistiešāko agresiju pret neitrālām valstīm, nerēķinoties ar to interesēm.

Kā jau tika norādīts - Anglijas valdība sākumā neatbalstīja iebrukumu Skandināvijā. Tomēr 1939./1940.gada ziemā situācija mainījās un arī briti sāka domāt par invāziju. Ar pieaugošu nemieru viņi noraudzījās uz to, ka vācu kuģi izvairās no britu blokādes Ziemeļjūrā, kuģojot cauri Norvēģijas ūdeņiem. Lielbritānija beidzot akceptēja Francijas plānus un abas lielvalstis plānoja realizēt militāro agresiju pret Norvēģiju, ar mērķi piespiest to pievienoties Vācijas ekonomiskajai blokādei.

Vidkuns Kvislings ļoti labi izprata Lielbritānijas un Francijas agresīvos nolūkus. Viņam kļuva skaidrs, ka Norvēģija nevarēs saglabāt neitralitāti. Tādēļ visas cerības viņš lika uz Trešo Reihu, jo tikai vācu armijas ienākšana varēja novērst rietumu sabiedroto iebrukumu. Norvēģu spēki bija pārāk vāji, lai varētu nosargāt savas valsts neatkarību.

Kvislinga domubiedrs - Alfrēds Rozenbergs bija nedaudz pazīstams ar Vācijas kara flotes virspavēlnieku Ērihu Rēderu. Nirnbergas procesā Rēders liecināja, ka sākoties PSRS iebrukumam Somijā, vācu kara flotes atašejs Oslo, kapteinis Rihards Šreibers, ziņojis tam par draudošo britu intervenci Norvēģijā. 1939.gada 8.decembrī Rēders par to tālāk ziņoja Hitleram un deva padomu ieņemt Norvēģiju Vācijas stratēģisko interešu dēļ.

Rozenbergs nosūtīja Rēderam memorandu, kurā ziņoja, ka Kvislinga rīcībā atrodas pieredzējuši nacionālsociālisti, kuri, apmācīti Vācijā, varētu ieņemt stratēģiskos punktus Oslo, tādā veidā īstenojot valsts apvērsumu pirms vācu karaspēka ienākšanas. Kvislingam neesot nekādu šaubu, Rozenbergs akcentēja, ka šādu apvērsumu atzīšot par labu atsevišķas armijas daļas.

Tātad, Kvislinga plāns bija šāds – Vācijas iebrukuma gadījumā īstenot valsts apvērsumu, kura rezultātā izveidotos jauna valdība ar pašu Kvislingu priekšgalā, kas neizrādītu pretestību vērmahtam un būtu lojāla Trešajam Reiham.

Ērihs Rēders tikās ar Vidkunu Kvislingu 11.decembrī. To noorganizēja Kvislinga galvenais sakarnieks Berlīnē, norvēģu lieltirgotājs Viljams Hagelins. Viņi abi – Kvislings un Hagelins, sniedza Rēderam plašu informāciju par to, kā apsteigt rietumu sabiedrotos. Paralēli Kvislings akcentēja, ka viņš un Hagelins ieradušies Berlīnē, lai rastu skaidrību par nākotnes attiecībām ar Vāciju.

Uz Rēderu tikšanās atstāja lielu iespaidu un viņš abiem norvēģiem paziņoja, ka informēs viņus par fīrera lēmumu. Lieladmirālis jau nākamajā dienā tikās ar Hitleru, Vilhelmu Keiteli un Alfrēdu Jodlu. Šajā sapulcē Rēders izklāstīja galvenos norvēģu priekšlikumus, akcentējot Kvislinga ciešās saites ar Norvēģijas armijas virsniekiem un viņa gatavību uzņemties apvērsuma rezultātā izveidotās valdības funkcijas.

Tomēr, pirms akceptēt iebrukumu Norvēģijā, Hitlers gribēja tikties ar Vidkunu Kvislingu. Vairākas sarunas notika 14., 16. un 18.decembrī. Jāatzīmē, ka NS līderis atstāja pozitīvu iespaidu uz nacistu vadoni. Pārrunu laikā Kvislings izklāstīja Hitleram rietumu sabiedroto iebrukuma draudu realitāti un apsolīja atbalstu vāciešu jaunās varas izveidošanā Norvēģijā.

Pēc sarunām ar „Nacionālās Savienības” vadītāju, Hitlers deva pavēli militārajai vadībai izpētīt, kādā veidā Vācija varētu ieņemt Norvēģiju. Kā norāda norvēģu vēsturnieks Hanss Fredriks Dāls: „Kvislinga argumenti bija tik pārliecinoši, ka fīrers vairs nešaubījās par Lielbritānijas draudīgajiem nodomiem.” Jāatzīmē, ka pirms tam visi vācu jūras spēku vadības mēģinājumi pārliecināt Hitleru par to, ka Norvēģijas piekrastē nepieciešams ierīkot militārās bāzes, kā šķērsli iespējamajam angļu un franču iebrukumam, cieta neveiksmi.

Kvislings panāca, ka Hitlers viņam apsolīja finansiālo palīdzību cīņai pret britu propagandu un Kvislinga partijas stiprināšanai. 1940.gada janvārī tika piešķirta sākotnējā summa - 200 000 reihsmarkas zeltā. Paralēli fīrers izvirzīja NS vadoni par potenciālo Norvēģijas premjerministru.

Tikmēr rietumu sabiedroto plāni pret Norvēģiju pakāpeniski sāka īstenoties. 1939 gada decembrī briti pieprasīja Norvēģijas valdībai ļaut tās ūdeņos kursēt britu karakuģiem. Norvēģija protestēja, taču bez rezultātiem. Šobrīd zināms arī tas, ka somu–krievu ziemas kara laikā Lielbritānija un Francija plānoja militāru akciju Norvēģijas ziemeļos, kuras mērķis bija ieņemt Narvīkas ostu un tad virzīties uz austrumiem, lai pārņemtu kontroli pār rūdas raktuvēm Kirunā – Zviedrijā. Britu un franču apgalvojumi, ka šīs akcijas mērķis ir palīdzība somiem karā pret PSRS īstenībā bija tikai aizsegs abu šo valstu agresīvajai ārpolitikai. Tomēr apstākļi mainījās un 1940. gada marta vidū, Somijai noslēdzot miera līgumu ar PSRS, operāciju atcēla.

Norvēģijas karalis Hokons VII, mēģinādams par katru cenu saglabāt valsts neitralitāti, paziņoja, ka nepieļaus Norvēģijas teritorijā ārvalstu bruņoto spēku klātbūtni un neiesaistīs savu tautu pasaules karā. Tomēr Lielbritāniju un Franciju šie paziņojumi neietekmēja un abas lielvalstis 1940.gada marta otrajā pusē sāka plānot jaunu invāziju Skandināvijā. Lielbritānija un Francija nevienu brīdi nebija atteikušās no saviem nodomiem.

1940.gada 8.aprīlī tika panākta vienošanās izlikt mīnas Norvēģijas teritoriālajos ūdeņos, tādā veidā īstenojot Čērčila ideju. Paralēli tika pieņemts lēmums nosūtīt angļu un franču spēkus uz Narvīkas ostu, lai no turienes tie virzītos uz tuvāko Zviedrijas robežu. Citām karaspēka daļām bija jāizsēžās Tronnheimā, Bergenā, Stavangerē un tālāk uz dienvidiem.

Tomēr arī šai iecerei nebija lemts piepildīties, jo 1940.gada 9.aprīlī vērmahts uzsāka iebrukumu Dānijā un Norvēģijā, burtiski par vienu dienu, jeb precīzāk – pa dažām stundām apsteidzot rietumu sabiedrotos.

Kopenhāgena kapitulēja bez cīņas jau 9.aprīlī. Turpretim Norvēģijas valdība un karalis Hokons VII nolēma cīnīties un par sabiedroto izvēlējās Lielbritāniju. Jāakcentē, ka šāda rīcība bija pretrunā ar iepriekš pausto nostāju par neitralitātes ievērošanu, jo izrietot no tās Norvēģijai nevajadzēja ne ar vienu sadarboties.

Tikmēr Vidkuns Kvislings rīkojās nekavējoties. Jau 9.aprīlī viņš mēģināja īstenot valsts apvērsumu, pa radio pasludinot sevi par premjerministru, kurš sastādījis jaunu valdību. Savu rīcību viņš pamatoja ar apgalvojumu, ka tagadējā Juhana Nīgošvolla (Strādnieku partijas vadītāja) valdība ir gatava atdot Norvēģiju britiem. Jāatzīmē, ka tā bija pilnīgākā taisnība. Pretošanos vācu karaspēkam Kvislings nosauca par bezjēdzīgu un noziedzīgu. Viņš aicināja iedzīvotājus nolikt ieročus un atzīt nacistu varu, kura ir atnākusi aizstāvēt valsti no sabiedroto iebrukuma.

Lielākā daļa norvēģu līdz galam neizprata situāciju, akli sekoja valdības rīcībai un tāpēc kritiski uztvēra Kvislinga runu. Kurts Brauers, kuru Hitlers iecēla par Norvēģijas reihskomisāru, apzinājās riskanto situāciju un pēc dažām dienām atcēla Kvislingu no amata. Viņa valdību aizstāja Administrācijas padome, kas bija atbildīga par civilo varu ieņemtajās teritorijās. Tas izsauca asu reakciju Berlīnē un 16.aprīlī Brauers tika atsaukts uz Vāciju. 24.aprīlī viņa vietu ieņēma Jozefs Terbofens. Vienlaikus Hitlers saprata, ka uz Kvislingu vēl ir par agru likt visas cerības un tāpēc nesteidzās viņu „iekļaut atpakaļ spēlē.”

Šajās liktenīgajās dienās Kvislingam neizdevās sasniegt savu galveno mērķi – pārņemt varu. Tomēr Kvislings attaisnoja vāciešu cerības, jo viņam uzticīgās karaspēka daļas neizrādīja pretestību vērmahtam. Uzkrītošs piemērs tam ir Narvīkas vietējā garnizona komandieris - pulkvedis Konrāds Sandlo, kurš būdams fanātisks Kvislinga atbalstītājs, pavēlēja norvēģu karavīriem padoties vāciešiem bez neviena šāviena.

Vācu armijas iebrukums Norvēģijā lielākoties noritēja sekmīgi. No militārā viedokļa operācija „Vēzeres mācība” bija unikāla, jo tajā pilnībā mijiedarbojās sauszemes, desanta, jūras un aviācijas spēki. Ar spēcīgu automātisko ieroču uguni, tankiem, artilēriju un bumbvedējiem vācu karavīri pakāpeniski apspieda pretestību. Lai gan norvēģiem palīgā bija ieradušies rietumu sabiedrotie, vērmahta ofensīva Rietumu frontē pret Franciju, Beļģiju un Nīderlandi radīja nepieciešamību pārvietot spēkus uz kontinentu. 1940.gada 7.jūnijā Norvēģijas karalis Hokons VII un Juhana Nīgošvolla valdība bēga uz Lielbritāniju un 16.jūnijā vācu karaspēks ieņēma visu Norvēģiju.

Sākumā nacisti vēlējās izveidot sava režīma administrāciju sadarbībā ar valdību, kā viņi to bija izdarījuši Dānijā, kur Hitlers bija ļāvis darboties karalim, valdībai, tiesām un pat parlamentam. Dānijai bija piešķirta iekšpolitiskā autonomija. Tomēr šāds plāns attiecībā uz Norvēģiju bija jāatmet, jo vāciešiem neizdevās sagūstīt karali un valdību. Reihskomisārs Jozefs Terbofens iesāka sarunas ar pārstāvjiem no Administrācijas padomes, Augstākās tiesas, lielām organizācijām un parlamentu. Viņa mērķis bija aizvietot Nīgošvolla valdību ar „Valsts padomi,” ko atzītu parlaments.

1940.gada septembrī Hitlers nolēma, ka šīm diskusijām ir jādara gals - atlaida Administratīvo padomi un aizliedza visu partiju darbību, izņemot „Nacionālo Savienību.” Terbofens pasludināja, ka karalis un valdība ir atlaisti un aizstāti ar jaunu komisariāta valsts padomi, kur noteikšana pieder NS biedriem.

Lielākā daļa norvēģu vēl joprojām neatbalstīja Kvislingu. Tam par iemeslu bija ne tikai norvēģu nezināšana vai arī nevēlēšanās saprast, kas patiesībā bija vainīgs pie viņu dzimtenes ieraušanas karā, bet arī apstāklis, ka Strādnieku partija vairākus gadus atradās pie varas un tai izdevās savu marksistisko ideoloģiju iepotēt daudziem norvēģiem.

Ņemot vērā šādu situāciju Hitlers nesteidzās dalīt varu ar Vidkunu Kvislingu. Tikai 1942.gada 1.februārī tika izveidota „Nacionālā valdība,” kuru vadīja Kvislings – kļūdams tādā veidā par premjerministru. Taču neskatoties pat uz to, reālā vara Norvēģijā līdz pat kara noslēgumam faktiski piederēja reihskomisāram Jozefam Terbofenam.

Jāatzīmē, ka šāda notikumu gaita neapmierināja Kvislingu, kura mērķis bija pilnīgi pretējs. 1940.gada 25.oktobrī Kvislings nāca klajā ar savu programmu – izveidot neatkarīgu Norvēģiju; no visām ģermāņu tautām izveidot Ziemeļģermāņu valstu apvienību, kas atzītu Norvēģijas teritoriālo un nacionālo brīvību. Kvislings gribēja redzēt Norvēģiju kā neatkarīgu valsti, kas cieši sadarbojas ar Vāciju, nevis tai pakļaujas.

1942.gada 10.februārī Kvislings nosūtīja kārtējo memorandu uz Berlīni, kurā tika izteikta prasība nodibināt Norvēģijas vēstniecības ārvalstīs, atjaunot Norvēģijas bruņotos spēkus un dibināt ģermāņu tautu savienību. Trīs dienas vēlāk viņu Berlīnē pieņēma vizītē Hitlers un pārrunas nonāca strupceļā, jo memorands netika akceptēts.

Berlīne šādas idejas noraidīja saprotama iemesla dēļ. Lielākā daļa norvēģu solidarizējās ar karali Hokonu VII un emigrējušo valdību, kuri no Lielbritānijas atbalstīja pretošanos nacistu režīmam. Tādos apstākļos piešķirt Kvislingam brīvību bija pārāk riskanti. Pastāv viedoklis, ka sākotnēji Hitlers esot akceptējis Kvislinga programmu, bet tās īstenošana tika atlikta vismaz līdz kara beigām.

Tādēļ Kvislinga valdības pilnvaras bija stipri ierobežotas un tas izraisīja domstarpības starp viņu un Jozefu Terbofenu. „Nacionālās Savienības” vadonis varēja brīvi rīkoties tiktāl, cik tas nebija pretrunā ar vāciešu interesēm. Kopumā viņu attiecības bija diezgan saspīlētas un Norvēģijas reihskomisārs ne vienu reizi vien pauda savu nepatiku pret premjerministru un gribēja viņu atcelt no amata.

Vidkuns Kvislings aktīvi atbalstīja Norvēģu SS leģiona izveidi un tā cīņas vācu armijas sastāvā Austrumu frontē, jo ticēja tam, ka šīs militārās vienības pēc Vācijas uzvaras kļūs par kodolu jaunajai Norvēģijas armijai. NS līderis karu pret boļševismu atbalstīja savas antikomunistiskās pārliecības dēļ – pēc viņa domām tas atgriezīs Krieviju eiropeiskajā civilizācijā.

Neskatoties uz to, ka lielākā daļa norvēģu līdz pat kara beigām izturējās noraidoši pret „Nacionālo Savienību,” bija ne mazums tādu, kas atbalstīja NS. Jāakcentē, ka tieši vācu režīma laikā NS sasniedza savu augstāko uzplaukumu - partijas biedru skaits palielinājās līdz 57 000, kas bija aptuveni 1,8% no iedzīvotāju skaita. Motīvi, kas pamudināja iestāties šajā partijā bija dažādi. Kad vācieši pārņēma varu valstī, daļa amatpersonu, lai saglabātu darbu, nolēma stāties NS rindās. Daudzi iestājās ar pārliecību, ka šīs partijas ideoloģija ir vienīgais pareizais ceļš uz nākotni. Arī starp jauniešiem bija tādi, kurus aizrāva partijas militārisms un radikālā programma. Dominēja uzskats, ka jāpiedalās cīņā pret PSRS un ka Vācija galu galā uzvarēs. Vairāki „Nacionālās Savienības” paramilitārās organizācijas „Hird” locekļi brīvprātīgi stājās Norvēģu SS leģiona rindās un karoja vācu–padomju frontē.

Vidkunam Kvislingam tā arī neizdevās pārliecināt Hitleru par savas programmas lietderību un iegūt tik loloto neatkarību. Kopumā atbalstot Trešā Reiha politiku, Kvislings zaudēja savas kādreizējās ilūzijas, taču konkrētajos vēsturiskajos apstākļos Hitlers nevarēja rīkoties savādāk. Izveidojās savdabīga situācija, jo gan Kvislinga, gan nacistu nostāja bija pamatota.

Kad Vācijas sakāve bija acīmredzama, pieauga arī Norvēģijas premjerministra pesimisms. Kara pēdējās dienās Kvislings saņēma piedāvājumu pārcelties uz Spāniju, taču atteicās, jo nolēma palikt Norvēģijā līdz galam. 1945.gada 8.maijā vērmahts padevās. Norvēģijā sākās plaša to personu vajāšana, kuri bija sadarbojušies un atbalstījuši nacistu varu. Jozefs Terbofens izdarīja pašnāvību. Savukārt Kvislings tika arestēts 9.maijā savā rezidencē Oslo. 1945.gada 20.augustā viņš stājās tiesas priekšā. Aizstāvības pamatotie norādījumi, ka Kvislinga galvenais mērķis bija neatkarīga Norvēģija, neko nedeva. Kvislingam tika piespriests nāvessods. Marija Kvislinga centās pārsūdzēt spriedumu, norādot, ka nāvessodu ieviesa Norvēģijas valdība Londonā tikai kara laikā. Tomēr Augstākā tiesa šo prasību noraidīja. Kvislingam nāvessods tika izpildīts 24.oktobrī. Viņa pēdējie vārdi pirms nošaušanas bija šādi: „Es esmu notiesāts netaisnīgi un miršu kā nevainīgais.” Pēc vīra nāves Marija turpināja dzīvot Oslo. Viņa nomira 1980.gadā un tika apglabāta blakus savam vīram Skienas pilsētā.

Kopsavilkums

Vidkuns Kvislings bija ideālists un Norvēģijas patriots. Savas militārās un politiskās karjeras laikā viņš cīnījās pret savas dzimtenes galveno ienaidnieku – komunismu. Kvislinga izšķiršanos par sadarbību ar Trešo Reihu kara laikā nevar saukt par nodevību divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, cēlonis šādai viņa rīcībai bija militārpolitiskā situācija, kādā atradās Norvēģija kara sākumā. Pateicoties Lielbritānijas un Francijas agresīvajai ārpolitikai kļuva skaidrs, ka neitralitāti Norvēģijai neizdosies saglabāt un tā agri vai vēlu tiks iesaistīta karā. Kvislings izvēlējās nostāties Vācijas pusē, jo gribēja ar nacistu palīdzību nākt pie varas un panākt to, lai Norvēģija būtu neatkarīga valsts un Vācijas sabiedrotā, un lai tās abas, paralēli ar citām nordiskajām zemēm cīnītos pret kopīgajiem ienaidniekiem. Viņš ticēja tam, ka norvēģiem klāsies daudz labāk, ja viņi šajā karā nostāsies Hitlera pusē. Šādai ticībai bija pamatojums, jo vācieši norvēģus uzskatīja par ģermānisku tautu. Attiekties pret Kvislingu kā nodevēju tāpēc, ka viņš centās ar Trešā Reiha palīdzību atjaunot savas valsts neatkarību nav pareizi. Ja lielākā daļa norvēģu būtu solidarizējušies ar Kvislingu un paustu atbalstu Vācijai, tad Norvēģijai kara laikā tiktu piešķirta autonomija un tā kļūtu par Vācijas sabiedroto, līdzīgi Slovākijai un Horvātijai.

Otrkārt, izplatītais mīts par Kvislingu kā „nodevības simbolu” tiek propogandēts, lai notušētu Norvēģijas valdības un karaļa Hokona VII noziedzīgo rīcību. Atcerēsimies, ka 1940.gada jūnija sākumā, kad vācu karaspēks bija ieņēmis gandrīz visu Norvēģiju, karalis kopā ar valdību aizbēga uz Lielbritāniju un no turienes vadīja cīņu pret nacistiem. Respektīvi - Norvēģijas karaliskā ģimene un valdība sadarbojās tieši ar to valsti, kas pirmā taisījās okupēt viņu zemi, tādā veidā rīkojoties nodevīgi.

Taču „uzvarētāju versijas” dominance historiogrāfijā notikumus Skandināvijā Otrā pasaules karā interpretē vienpusīgi. Briti un franči var ieņemt neatkarīgas valstis, jo viņi cīnījās par brīvību un uzvarēja nacismu. Tas nekas, ka pateicoties tieši Lielbritānijas un Francijas agresīvajiem plāniem, Norvēģija zaudēja savu neatkarību. Galvenais, ka norisinājās cīņa pret Trešo Reihu. Vienīgie ļaundari Norvēģijā ir vācieši un to atbalstītāji, turpretim sadarbība ar Lielbritāniju tiek pasniegta kā augstākā patriotisma iezīme. Lai gan nav skaidrs, kāds patriotisms var būt vainīgās agresorvalsts heroizācija tikai tādēļ, ka viņa uzvarēja karu. Vēsturiskās taisnības labad vēsturniekiem būtu nepieciešamas pārskatīt Norvēģijas vēsturi un objektīvi interpretēt Kvislinga darbību. 

Oskars Krīgers - Latvijas Universitātes vēstures doktorants

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.