Aliens

Dzīvo miroņu sindroms - jauna versija par zombija tēla izcelsmi

Dzīvie miroņi jeb zombiji, tāpat, kā ar tiem cieši saistītais vampīra tēls, mūsdienās ir kļuvuši par neatņemamu Rietumu kultūras sastāvdaļu. To tagadējā plašā atpazīstamība un visuresamība, – sākot no TV ekrāniem un beidzot ar bērnu rotaļu lellēm vai pat tādu nopietnu zinātnisku žurnālu kā "Nature" populārzinātnisku rakstu virsrakstos lietotos salīdzinājumos (sk. ŠEIT), neapšaubāmi ir saistīta ar vismaz trim neseniem, ļoti iespaidīgiem komiksu/videospēļu ekranizējumiem – četriem vācu kulta filmu ražotāju "Constantin Film" "Nezūdošā ļaunuma" sāgas turpinājumiem (pirmā filma tika izrādīta 2002.gadā) ar apburošo Milu Jovoviču galvenajā lomā; Džonija Depa meistarīgi iekrāsoto dienvidjūru idilles un fortūnas džentelmeņu piedzīvojumu stāsta holivudisko versiju "Karību jūras pirāti: Melnās pērles lāsts" (2003.g.), kurā pirātu kuģa komanda, indiāņu lāsta mākta, naktīs pārvēršas par nemirstīgiem zombijiem un amerikāņu TV kanāla AMC postapokaliptisko seriālu "Staigājošie miroņi," kura uzņemšana, reitingiem nezūdot jau sesto gadu, joprojām turpinās. Jautājums, kāpēc XXI gadsimta Rietumu sabiedrība brīžiem, šķiet, krīt teju vai apsēstībā ar dzīvajiem miroņiem, tā līdz galam vēl nav atbildēts...

Tomēr šoreiz, izvairoties no sociālantropoloģiskiem prātojumiem par kolektīvās nekrofīlijas izpausmēm mūsdienu Rietumu kultūrā (šķiet, vislielāko kulmināciju tā tomēr sasniedza vampīrsāgas "Krēsla" sižetā...), aplūkosim vienu jaunu versiju par "dzīvā" jeb "ļaunā" miroņa, vampīra, arhetipa izcelsmi?

Kā zināms, pirmās asociācijas mūs aizved uz Haiti, kur vudū ļaunie burvji - bokori, vēl pavisam nesen esot spējuši atdzīvināt un paverdzināt mirušos, liekot tiem kaplēt cukurniedres vai darīt kādus citus fiziskus darbus savās plantācijās... Haiti vudū tematikas ietekme uz XX gs. sēnalu literatūru un šausmu kino nav noliedzama, taču dzīvā miroņa tēls ir krietni senāks, – tas saglabājies daudzu, dažādos kontinentos dzīvojošu tautu folklorā un seno rakstu pieminekļos, iestiepjas dziļi aizvēsturē un ir atrodams jau senās Divupes un Grieķijas mītos.

Nav šaubu, ka liela loma dažādu mītisku būtņu – dievu, feju, faunu, sirēnu utml. radību, arī dzīvo miroņu un vampīru – izcelsmē ir mūsu priekšteču salīdzinoši primitīvajam, animistiski šamaniskajam, reliģiskajam, eksaktu zināšanu par pasaules un cilvēka uzbūvi neapspīdētajam pasaulskatam. Taču iespējams, viens no faktoriem, kas veicināja dzīvā miroņa tēla rašanos ir tīri psihofizioloģisks un varētu būt saistīts ar Kotāra sindromu, retu psihisku saslimšanu, no kuras pēc dažām aplēsēm cieš apmēram 0,5 līdz 0,6% cilvēku.

Pacienti, kuriem diagnosticēts Kotāra sindroms, ir tādu apmātību varā, kas tiem liek domāt, ka viņiem trūkst kāds orgāns vai orgāni, asinis, ķermeņa daļas vai, ka viņi, neskatoties uz to, ka joprojām elpo, patiesībā ir miruši. Atsevišķos, ļoti retos gadījumos, šie cilvēki uzskata sevi ne tikai par mirušiem, bet vienlaikus arī par nemirstīgiem...

Nav pārsteigums, ka visbiežāk Kotāra sindroms sastopams psihotisku šizofrēnijas slimnieku vidū, taču reizēm tas novērots arī kā blakusparādība, lietojot tādu antivīrusu preperātu kā aciklovirs (ko parasti izmanto herpes vīrusa (herpes simplex) ārstēšanai). Tāpat daži pētnieki izteikuši viedokli, ka lielāka iespējamība iegūt Kotāra sindromu ir indivīdiem ar pazeminātu renālo funkciju (nieru spēja izfiltrēt no asinīm kaitīgos vielmaiņas blakusproduktus).

Kāds ir patiesais Kotāra sindroma slimnieku skaits nav īsti zināms. Pēc viena, Honkongā veika pētījuma datiem, kura ietvaros tika apsekoti 349 psihiski slimi vecāka gadagājuma cilvēki, šis sindroms skar apmēram 0,57% no populācijas. Cits, Meksikā 2010.gadā veikts pētījums, kurā bija iesaistīts 1321 pacients, deva rezultātu - 0,62%.

Dzīvā miroņa sindromu, to nosaucot par "Nolieguma delīriju" (le délire de négation), 1880.gadā pirmais aprakstīja franču neirologs Žils Kotārs (Jules Cotard). Viņš publicēja rakstu, kurā izklāstīja par Jaunkundzi X nosauktas anonīmas sievietes slimības vēsturi. Viņa bija pārliecināta, ka tai trūkst tādas ķermeņa daļas kā smadzenes, krūšukurvis, kuņģis un zarnas. Jaunkundze X, kura cita starpā uzskatīja, ka ir "mūžīgi nolādēta," neredzēja jēgu ēšanā, pārstāja to darīt un, likumsakarīgi, nomira no bada. Pacientes stāvokli Kotārs aprakstīja kā apmātību, kas saistīta ar smagu depresiju, "vērojamu psihomotoru atpalicību, trauksmi un citiem depresijai raksturīgiem simptomiem."

Citā, nesen aprakstītā gadījumā, slimnieks, vīrietis vārdā Greiems, ar dzīvā miroņa sindromu sirgst 9 gadus. Apmātības viņam sākušās pēc tam, kas tas, ciešot no smagas depresijas, nesekmīgi mēģināja izdarīt pašnāvību, nositoties ar elektrību vannā. Greiems ārstiem sūdzējās, ka viņa smadzenes ir mirušas vai pavisam pazudušas no galvas.

Pirmo plašāko rakstu par Kotāra sindromu, sniedzot tā vispārīgu, ar konkrētu klīnisku piemēru (paciente – vidēja vecuma sieviete) ilustrētu raksturojumu, izdevumā "Acta Psychiatrica Scandinavica," rezumējot ilgtermiņa pētījuma rezultātus, 1999.gadā publicēja neirologs Jamada ar kolēģiem. Pētnieki sindroma attīstībā izdalīja trīs posmus: t.s. aizmetņa, aktīvās izpausmes un hronisko fāzi.

Aizmetņa fāzei ir raksturīga patoloģiska trauksme saistībā ar personas veselības stāvokli (t.i. – iedomātām, neesošām vai pat fiziski neiespējamām veselības problēmām) un smaga depresija. Šajā fāzē pacienti var doties pie ārsta un sūdzēties par neskaidriem, medicīniski neadekvātiem simptomiem. Piemēram, kāda 28 gadus veca mājsaimniece devusies pie ģimenes ārsta un stāstījusi, ka viņas aknas "pūstot," bet sirds vairs "neesot savā vietā." Pirms vēršanās pēc palīdzības sievietei attīstījās bezmiegs un vientulības sajūta, kas progresēja intereses zudumā par apkārtni un ikdienas mājas darbiem.

Aktīvās izpausmes fāzē pacientiem stabīli parādās jau tādas dzīvā miroņa sindromam raksturīgas apmātības izpausmes, kā pastāvīgas domas par atsevišķu ķermeņa daļu iztrūkumu. Viņi kļūst pārņemti ar vainas, izmisuma un nāves domām.

Simptomiem pasliktinoties un saslimšanai ieejot hroniskajā fāzē, pacienti kļūst nespējīgi paši par sevi parūpēties – atsakās no personīgās higiēnas, pašaprūpes, tīši sevi savaino, domā par pašnāvību, izdara tās mēģinājumus, vairs nepazīst ne savas, ne citu cilvēku sejas. Iespējami arī tādi papildu simptomi kā analgēzija (sāpju sajūtas mazināšanās) un mutisms (psihogēna nespēja parunāt). Piemēram Greiems, uzskatot, ka viņam vairs nav ne smadzeņu, ne galvas, atsacījās ēst, zaudēja interesi par smēķēšanu un kontaktiem ar citiem cilvēkiem, paziņojot, ka "tam nav nozīmes," jo viņš esot miris. Tāpat Greiems bieži apmeklēja vietējo kapsētu, sakot, ka "tādējādi es varu būt vistuvāk mirušajiem" un uzskatot, ka tieši tur ir viņa īstā vieta. "Es negribu redzēt cilvēkus," - viņš teica. "Tam nav jēgas. Es vairs ne par ko nejūtu prieku. Agrāk es dievināju savu mašīnu, bet tagad neeju tai klāt. Visas lietas, kas mani interesēja ir aizgājušas."

Interesanti arī, ka Greiems kļuva par pirmo personu ar dzīvā miroņa sindromu, kura smadzenes tika izpētītas ar funkcionālās diagnostikas metodi – pozitronu emisijas tomogrāfiju. Taču vēl jo interesantāki ir šīs izpētes rezultāti. Kā pastāstīts izdevumā "Scientific American" publicētā rakstā, izrādījās, ka plašas viņa smadzeņu daļas – apgabali, kas atbildīgi par motoriskajām funkcijām, atmiņu un sensorās informācijas uztveri un apstrādi – darbojas īpaši pazeminātas aktivitātes līmenī, atgādinot to ainu, kāda smadzeņu skenējumos vērojama cilvēkiem veģetatīvā stāvoklī.

"Jau 15 gadus es analizēju PET skenējumu attēlus un nekad vēl neesmu redzējis nevienu cilvēku ar šādiem rezultātiem, kas būtu atnācis pats savām kājām un spējis sazināties ar apkārtējiem," - pastāstīja Ljēžas universitātes neirologs Stīvens Laurijs (Steven Laurey). "Greiema smadzenes darbojas līdzīgi kā cilvēkiem, kas atrodas vispārējā narkozē vai guļ. Cik es zinu, šāda aktivitātes aina nomodā esošai personai ir kaut kas unikāls," - radiologs atzīst.

Vēl "Scientific American" rakstā izvirzīta hipotēze, ka pacientu nespēja atpazīt cilvēku sejas var būt saistīta ar traucējumiem amigdalas (abās smadzeņu puslodēs esoši mandeļveida kodoli, kas piedalās atmiņas procesos, lēmumu pieņemšanā, emociju veidošanā) darbībā. Tas varētu izskaidrot, kāpēc daži dzīvā miroņa sindroma slimnieki domā, ka viņi nemaz neeksistē – nespēja atpazīt attēlā vai spogulī pašam savu seju "var novest pie nespējas sasaistīt savu atveidu jeb "Es" ārējo projekciju ar iekšējo "Es" (sevis paša kā būtnes apziņu) kā rezultātā rodas paša esamības noliegums – Kotāra le délire de négation..."

Runājot par dzīvā miroņa sindroma pacientu ārstēšanu, tiek atzīmēts (Jamada), ka no līdz šim izmēģinātajām metodēm – farmakoloģiskas ārstēšanas un elektrokonvulsīvās terapijas – labākos rezultātus ir uzrādījusi tieši pēdējā. Vai tas varētu būt saistīts ar kaut ko nosacīti dēvējamu par smadzeņu (atsevišķu apgabalu) pārstartēšanu gadījumā, kad pārslodzes dēļ notikusi "uzkāršanās"?

Protams, pagaidām nav iespējams droši apgalvot vai pat izvirzīt pilnībā noformulētu hipotēzi, ka tieši Kotāra sindroms ir bijis tas izšķirošais apstāklis, kas kaut kad, nezināmos aizlaikos teju visās kultūrās, apkārtējiem cilvēkiem nespējot racionāli izskaidrot saslimušo apmātības, devis ierosmi dzīvo miroņu mīta attīstībai. Lai to darītu, kas, jāatzīst, ir ļoti vilinoši, vispirms, līdz ar atbilstošu vēstures avotu pārskatīšanu un analīzi, būtu jānoskaidro, kādi ir saslimšanas iemesli, – vai tā ir iedzimta (ģenētiska), epiģenētiski (ārēju faktoru izraisītas izmaiņas gēnu transkripcijas un ekspresijas mehānismā) vai mehāniski (ārēju faktoru izraisīti paliekoši smadzeņu darbības traucējumi) iegūta vai infekcijas slimība un, ja tomēr ģenētiska, no vecākiem mantota patoloģija, izsekojama līdz konkrētiem gēniem, to mutācijām, tad, aptuveni kad un kur tā varētu būt vēsturiski radusies?

Avoti:
psychologytoday.com
medicaldaily.com

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.