Aliens

Lietuvēns

"Latviešus moka lietuvēni un igaunēni." (Miesa, 1999.gada "Supertopsis")

Iespējams, kāds no Garu pasaules radījumiem, kas cilvēkiem nakts laikā uzsēžas uz krūtīm un miegā smacē.
Naktī guļošam cilvēkam uzveļas vai uzkrīt virsū kāds smagums, tāds ka cementa maiss, un spiez, un moka gulētāju. Dažreiz tas notiek tikai vienu reizi, bet citkārt tas var turpināties mēnešiem ilgi. Reizēm mocītājs pazūdot, ja tiek noskaitīta lūgšana, bet bieži gadās, ka nelīdz pat nekāda mācītāja iejaukšanās, svētbilžu salikšana pa stūriem, svētītā ūdens šļakstīšana. Lai aizbēgtu, tiek mainīti dzīvokļi, bet citreiz jaunajā mājoklī vajātājs akal ir klāt! Tā tas turpinās ilgi, ilgi, līdz kādā naktī ne no šā, ne no tā mitējas un viss.
Tas, kas sēž uz krūtīm, visdrīzāk ir atkal kāds no Citpasaules. Tumsā gan grūti saskatīt, bet visbiežāk manīts tumšs siluets, kas ar savu smagumu spiež tik stipri, ka grūti elpot. Visu šo nepatīkamo situāciju pavada lamas, draudi nonāvēt un rupjas, pazemojošas replikas no nešķīsteņa mutes. Pretoties ir gandrīz neiespējami, jo gulošais ir kā paralizēts, strādā tikai acis un smadzenes. Citreiz šo nešpetno akciju pavada arī kāds tumšs stāvs pie gultas, kas ņirgājas par notiekošo.

Lietuvēns atbaidāms, uz durvīm uzzīmējot krustu (lietuvēnu krustu - piecstaru zvaigzni?). Pret to palīdzot arī mežā atrasts aizlauzts pīlādža zars.

Tautas folklorā zebieksti uzskata par lietuvēnu, kas naktīs nodzenot zirgus. Iespējams, tas radies tādēļ, ka zebiekste ir kāra uz sāli, kura kristāliņi rodas no zirga sviedriem. Tā nu zebiekste kāpelē pa zirga krēpēm un laiza sāļos pilienus. Jo vairāk mazais plēsējs skraida, jo vairāk zirgs aiz bailēm svīst.

„Bija laiks, kad mani naktīs bieži mocīja kāda pelēka, bezkaulaina cilvēkveida būtne. Cīnoties ar viņu, dažreiz kodu, un sajūta bija tāda, it kā kostu mīkstā gumijā. Prom šo neradījumu es dabūju, metot 3x9 reizes lietuvēna krustu. Tad ar necilvēcīgu rēcienu šis ķēmeklis izgāja cauri sienai. Viņa balss man atgādināja kādu sievieti, kura mums ar mammu darīja daudz ļauna.”
G., Smiltenē ņemts no O.Mita grāmatas „Mistiskā pasaule.”

„Dienesta laikā padomju armijā mani aizsūtīja uz nometni. Tur mani norīkoja krasta apardzē un brīvaja laikā atvēlēja mazu mājiņu, kurā šad un tad uzturējās pulkvedis. Istaba bija maziņa, ar dzelzs gultu, galdu un pāris krēsliem. Kāds dienesta biedrs, varbūt aiz skaudības, ka man tik labi sadzīves apstakļi, reiz sarunas laikā solīja uzsūtīt man velnu. Reiz naktī guļot jutu, ka mani kaut kas spiež, bet acis vaļā nevaru dabūt. Sāku taustīt un saprotu, ka tas ir kaķis. Pamostos viss nosvīdis, slapjš, bet kaķi nekur nemanu. Pēc brīža liekos gulēt uz labā sāna, jo pirms tam gulēju uz muguras. Jūtu, ka spiež atkal. Lai griežos uz kuru pusi, visur spiež. Kad atkal atguļos uz muguras, redzu, ka virs manis uzlido jauns skuķis ar eņģeļa spārniem.”
Viesturs Mindegs, Sēļu muižā ņemts no O.Mita grāmatas „Mistiskā pasaule.”

„Pēc māsas vīra bērēm, lai viņai būtu drošāk, mēs, trīs māsas, aizgajām dzīvot pie atraitnes Valmierā.
Tonakt es gulēju uz dīvana, kur pirms tam bija gulējis nelaiķis, bet otrā istabā palika Vilma un Ausma. Kas notika 29.decembra naktī, ir grūti izskaidrot. Bija jau pāri pusnaktij, sapņoju, ka mirušais Jūlis ir ienācis gaitenī un man saka, ka jāliekot mašīnā mantas. Es arī sapnī, zinādama ka viņš ir miris, prasu: „Kas tad brauks?” Tūlīt jūtu, ka man blakus pie sienas viens apguļas, it kā Jūlītis, un sāk man ar abam rokām spiest ribu lejasdaļā, tā ka grūti kļūst elpot. Biju jau no miega atžirbusi, bet resnie pirksti mani spiež arvien stiprāk. Dzirdu, ka no blakus istabas mani sauc, bet es guļu kā paralizēta, līdz spiediens atslābst un soļi aiziet aiz durvīm, tad pa gaiteni vēl pastaigā un apklust. Bet ribu lejasdaļa man ļoti sāpēja.
Otrā rītā māsas pastāstīja, ka sākumā es esot gārgusi, it ka trūktu elpas, tad sākusi kliegt. Saukušas mani vārdā, līdz es pamodos. Māsas pa nakti nekur nebija apkārt staigājušas. Laikam jau taisnība, ka nevajagot gulēt miruša cilvēka gultā.”
Lidija Skalberga ņemts no O.Mita grāmatas „Mistiskā pasaule.”

„Bija apritējis mēnesis pēc mana vīra Eduarda nāves. Dzīvoju viena Žīguros un, gulēt ejot, bieži aizdomājos, kas notiktu, ja pie manis pēkšņi atnāktu Eduards. Tajā vakarā ar šādu domu apgūlusies ar seju pret sienu, pēkšņi dzirdu, ka tuvojas klusi soļi, it kā ieauti čībās, un apstājas pie manas gultas. Atmiņā uzplaiksnīja doma, ka arī vīru apglabājām čībās. Pēkšņi jutu, ka kaut kas smags sāk gulties man virsū, spiest visu augumu. Kļuva grūti elpot, jutu, ka grimstu melnā bezdibenī. Pārbijusies atcerējos vecāsmātes teikto, ka tādos brīžos jāskaita Tēvareize, ko tūliņ arī darīju. Spiediens atslāba un pēc mirkļa čībās ieautie soļi aizgāja. Tūliņ pārvācos gulēt otrā istabā.
Vēl šaja sakarībā jāmin, ka tūlīt pēc bērēm znotam, kurš manu vīru bija tikai reizi saticis dzīvu, viņš katru nakti rādījies sapņos un prasījis uzpīpēt. Paklausot padomam, znots nopircis divas paciņas papirosu un iekašājis pie krusta uz kapu kopiņas. No tā brīža Eduards sapnī vairs nav rādījiues.”
Lūcija Krutova, Žvīguros ņemts no O.Mita grāmatas „Mistiskā pasaule.”

„Tas notika 1958.gadā Pēterdienas rīta. Pēc randiņa atnācu mājās ap pulksten 4 no rīta un noģērbies likos gulēt. Laidos jau snaudā, kad izdzirdu, ka istaba atskan it kā šņākoņa, svilpieni, un jūtu, ka pa telpu virpuļo vējš. Uzradās baiļu sajūta, un ķermeni sāka kratīt drebuļi, ka drudzī, un mani pārņēma smaguma sajūta, kas neļauj celties, un tad sāk trūkt elpas. Pēc brīža viss pāriet un apklust. Nobijies izkāpju no gultas un eju uz virtuvi pēc cirvja, sak, ja vēl kas gadīsies...
Tajā rītā kaimiņš Barcs atnācis piedzēries no Pēterdienas svinēšanas un gubenī pie zirgu staļļa pakāries. Vecais Barcs piedzēries mīlēja nākt uz mūsu mājām un kašķēties gan ar mājas saimnieci, gan saimnieku Albertu. Pēdējais, redzēdams nākam pa taciņu iereibušo kaimiņu, slēpās pagultē. Jādomā, ka tajā Pēterdienas rīta kašķīgais kaimiņš pēdējo reizi bija atnācis uz mūsmājām.”
Dainis Ozoliņš, Valmierā (ņemts no O.Mita grāmatas „Mistiskā pasaule”).

Senos laikos Krievijā pret tiem esot uziets kāds pretlīdzeklis. Esot vajadzējis no vienkrāsainas linu drēbes ar linu diegiem izšūt jostu, to baznīcā iesvētīt un pa nakti apsiet ap kailu ķermeni, tikai jāskatās, lai mezgls atrastos uz nabas. Dienā josta jānēsā kabatā vai sievietei tā jāliek krūšturī. Šādu pretdarbību ar sekmēm pielietojot arī mūsdienās.

Nāves Atlantā. 1981.-1990.gados Atlantā tika reģistrēti vairāk kā 120 noslēpumaini nāves gadījumi, galvenokārt imigrantu - Laosas hmongu vidū. Fiziski veseli vīrieši vienkārši nomira miegā. Hmongi paši to skaidroja ar to, ka nakts gars izsūcis elpu no viņu ķermeņiem. Tie nedaudzie, kas tomēr šī kontakta rezultātā bija izdzīvojuši, pastāstīja, ka izjutuši paralizējošas šausmas un jutuši, ka uz viņu krūtīm uzsēdies ļauns briesmonis. Upurus pirms nāves mocījuši smagi murgi.
Oficiāli nav izdevies noteikt nāves cēloni "pēkšņas un neizskaidrojamas nāves sindromam miegā."
Avots: Shelly R.Adler, "Sudden Unexplained Nocturnal Death Syndrome among Hmong immigrants: Examining the Role of the NIghtmare." Journal of American Folklore 194: 411 (1991.g.), 54.-71.lpp.

Lietuvēns un miega paralīze. Miega paralīze ir būšana pie apziņas, bet tajā pašā laikā nespēja kustēties. To piedzīvo tad, kad cilvēks atrodas posmā starp miegu un pamošanos. Šīs pārejas laikā nav iespējams kustēties vai runāt no dažām sekundēm līdz pat dažām minūtēm. Atsevišķos gadījumos cilvēki var arī sajust spiedienu uz krūtīm vai smakšanas sajūtu, un tieši tādēļ dažkārt mūsu senči uzskatīja, ka uz krūtīm tup lietuvēns.

Saites.
Gari.