Džeimsa forts
Pirmā britu kolonija Ziemeļamerikā, ko nodibināja 1607.gada 14.maijā, kad Virdžīnijas Londonas kompānijas kuģi tur nogādāja 104 cilvēku lielu vīru un zēnu grupu.
Anglijas kronis, karaļa Džeimsa I personā, koloniju izveidei kompānijai bija cedējis Ziemeļamerikas piekrastes zemes no 34 līdz 41 paralēlei. Jaunajam fortam vajadzēja būt viegli aizsargājamam pret konkurentiem Amerikas kolonizācijā no citām Eiropas valstīm - Holandes, Francijas un, jo īpaši, Spānijas. Šo apsvērumu vadīti, karaļa Džeimsa I vārdā nosauktajai apmetnei angļi izvēlējās vietu uz salas, no kuras uz abām pusēm bija labi pārredzama upe (arī nosaukta par Džeimsa upi), kurā tā atradās. Ja tuvotos nedraudzīgo valstu kuģi, tos no forta varētu jau laikus pamanīt un sagatavoties uzbrukuma atsišanai.
Apmetnei jau no paša sākuma bija paredzēta tirdzniecības forta loma, paļaujoties, ka iztikas līdzekļus kolonisti iegūs gan apmainoties precēm ar indiāņiem, gan no piegādēm, kuras kompānija sūtīs no Lielbritānijas. Lai gan kolonisti mēģināja arī paši audzēt dārzeņus un labību, sekmes viņiem bija vājas. Tur bija vainojams ne tikai tas, ka lielākā kolonistu daļa vai nu nemācēja lauku darbus vai kā "džentlmeņi" nebija pieraduši un negribēja tādus darīt, bet arī salas purvainā augsne, kas lauksaimniecībai pavisam nebija piemērota. Dūkstājs sagādāja arī citas problēmas. Rāvainais aku ūdens dzeršanai bez apstrādes bija nederīgs, gluži tāpat kā upes grīvas ūdens, kurš salīdzinoši netālā okeāna dēļ bija sāļš. Daudzi kolonisti, dzerot nekvalitatīvo ūdeni, saslima un nomira. Tie, kuri nesaslima no sliktā ūdens, nereti nomira no malārijas, kuru izplatīja purvājā mītošo odu miriādes.
Lielākā problēma Džeimsa forta kolonistiem tomēr bija nedraudzīgās attiecības ar povatanu konfederācijas indiāņiem, kuri jaunajai apmetnei pirmo reizi uzbruka jau divas nedēļas pēc tās nodibināšanas. Lai arī laiku pa laikam attiecības ar indiāņiem izdevās nedaudz uzlabot, tomēr nevienu brīdi, atrodoties ārpus nocietinājuma, kolonisti nevarēja justies droši, nebaidoties no nolaupīšanas vai nogalināšanas. Angļu un povatanu konflikts beidzās tikai pēc 40 gadiem, kad briti galīgi sakāva indiāņu konfederāciju.
Nākošajos 18 kolonijas pastāvēšanas mēnešos fortam no metropoles pienāca divas piegādes. Diemžēl, trešā piegāde, kura bija vislielākā un sastāvēja no 8 kuģu flotiles vairumam jau esošo un jauno kolonistu izrādījās liktenīga.
Pirmā tuvojošās nelaimes pazīme bija 1609.gada vasaras sausums, kas rudenī atnesa neražu, izpostot jau tā vājos Džeimsa forta lauciņus. Vēl pirms tam, augustā, pēc savainojuma gūšanas nelaimes gadījumā ar pulveri, atpakaļ uz Londonu bija devies kapteinis Džons Smits, kuram bija izdevies nedaudz uzlabot attiecības ar indiāņiem un uzsākt tirgošanos. Uzzinot, ka Smits, pret kuru indiāņiem bija radusies zināma cieņa un bijība, ir projām, povatanu vadonis nolēma, ka pienācis laiks tikt vaļā no angļiem, ko esošajā situācijā vislabāk var panākt ar nomērdēšanu badā. Tirgošanās ar fortu tika pārtraukta.
Galu galā fortā izvērsās bads, kanibālisms un no visiem kolonistiem izdzīvoja tikai 60.
Raksti.
Arheoologi atrod pierādījumus kanibālismam pirmajā pastāvīgajā angļu apmetnē Amerikā.
Saites.
Virdžīnijas pavalsts.
