Aliens

Pa Kaiju zemes burvju un briesmoņu pēdām

Par Čiloji – aiz Ugunszemes otru lielāko Patagonijas salu, šķiet, kaut ko būs dzirdējis tikai retais latviešu lasītājs. Tomēr, šī, Čīlei piederošā sala, kas līdz pat mūsdienām ir saglabājusi nošķirtību no kontinenta, var lepoties ar skaistu dabu, interesantu vēsturi, kā arī savdabīgu, araukāņu indiāņu un eiropiešu kultūru saplūsmē tapušu mitoloģiju. Čilojē, izrādās, 1880.gadā notikusi arī viena no Rietumu civilizācijas kultūrtelpā pēdējām tiesas prāvām, kurā uz apsūdzēto sola sēdēja burvji. Pret burvju organizācijas locekļiem, kas, pretendējot uz varu salā, sevi sauca par “Taisnīgo provinci” (La Provincia Recta) tika izvirzītas tādas apsūdzības kā slepkavības, bērnu sakropļošana un izspiešana. “Taisnīgās” raganas, pakļaujoties kādā slepenā alā dzīvojošiem vadoņiem, ģērbušās no miroņa ādas darinātās vestēs, esot lidojušas apkārt pa salu, sējot bailes vietējo indiāņu vidū.

Ģeogrāfija

Čilojes sala atrodas Dienvidamerikas daļā, ko inki savas impērijas ziedu laikos, XVI gs. sākumā, uzskatīja par pasaules malu, aiz kuras mājo nezināmas un naidīgas radības. Šeit, tālāk uz dienvidiem no auglīgās Maules upes ielejas, okeāna ūdeņi, to temperatūrai kļūstot vēsākai, no ziliem pārvērtās par melniem un skarbajos Rietumpatagonijas piekrastes apgabalos dzīvojošo indiāņu cilšu ikdiena nekad nav bijusi viegla un bezrūpīga.

Platībā ap 8400 km2 lielā, nosacīta taisnstūra formā ziemeļu – dienvidu virzienā gulošā Čilojes sala stiepjas 190 km garumā, platumā sasniedzot 65 km. No kontinenta to atdala 3 km plats jūras šaurums ziemeļos un vidēji ap 50 km plati līči austrumos un dienvidaustrumos. Rietumos salu apskalo Klusais okeāns. Čilojes un 40 tai pieguļošo, mazo saliņu galvaspilsēta, Kastro, ar aptuveni 36 000 iedzīvotāju ir novietojusies tās austrumu piekrastē. Salas otra lielākā pilsēta, kas arī savu laiku bijusi galvaspilsēta, Ankuda, savukārt, atrodas ziemeļrietumu stūrī. Vēl salā ir dažas mazas ostas pilsētiņas – Kveilena, Dalkve un Čonči.

Skatīt Dienvidamerikas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Čilojes un Čonosas arhipelāgs ietilpst Čīles piekrastes kalnu grēdas dienvidu izvirzījumā. Kalnaināka un klinšaināka ir salas rietumu daļa, lai gan neviena virsotne tur nav augstāka par 1000 metriem. Salas reljefu lielā mērā ir veidojis ledājs, kas atkāpjoties aiz sevis atstājis daudzus ezerus un ezeriņus, kā arī vairāk nolīdzinājis austrumu puses pakalnus, kuru nogāzes tāpēc ir vairāk piemērotas lauksaimniecībai.

Čārlzs Dārvins, kurš sava slavenā pasaules apceļojuma laikā, atrodoties uz burinieka “Beagle” klāja, Čiloji apmeklēja 1834.gada novembrī – decembrī, rakstīja: “Salu veido lēzeni, zemi kalni, ko klāj vienlaidu mežs, kurā tikai vietumis redzami atsevišķi, no kokiem brīvi pleķīši, kas attīrīti ap niedru jumtiem klātām mājām. No tālienes skatoties, sala zināmā mērā atgādina Ugunszemi, taču, piebraucot klāt, redzam, ka tā ir daudz patīkamāka. Drūmo dienvidu pludmaļu vietā šeit aug skaists mežs, kurā ir daudz mūžzaļu koku un tropisko augu. Klimats ziemā ir pretīgs un arī vasarās tas nav daudz labāks. Es domāju, ka šajos platuma grādos pasaulē nav daudz tādu vietu, kur tik bieži lītu lietus. Vēji šeit ir ļoti vētraini un debesis gandrīz vienmēr apmākušās: nedēļa skaidra laika ir pielīdzināma brīnumam. Grūti kaut uz brīdi ieraudzīt Kordiljerus: pirmā salas apmeklējuma reizē tikai vienā gadījumā, īsi pirms saullēkta mēs ieraudzījām [apm. 200 km attālo] Osarno vulkāna siluetu; bija savādi noskatīties, kā, Saulei paceļoties, vulkāna aprises izzuda arvien spožākajās austrumu puses debesīs.”

Dārvina atzinīgi novērtētais Čilojes mežs patiešām ir īpašs – salas rietumos aug Valdīvijas mērenā klimata lietusmeži, kas ir vieni no retajiem šāda tipa mežiem pasaulē. Tie ir īpaši ar augu un koku sastāvu, kuros ietilpst daudzas, tikai šiem mežiem raksturīgas sugas.

Dārvins sniedz raksturojumu arī salas iedzīvotājiem un tās saimniecībai: “Čiloje iedzīvotāju vēnās, spriežot pēc to izskata un ķermeņa uzbūves, plūst kādas 3/4 indiāņu asinis. Viņi ir vienkārši, klusi un čakli ļaudis. Lai gan salas augsne, pateicoties vulkānisko klinšu erodētajiem minerāliem, ir ļoti auglīga, tomēr dēļ sliktā klimata tur neienākas neviena kultūra, kuras nobriešanai nepieciešams saņemt daudz Saules gaismas. Uz salas ir ļoti maz lielajiem četrkāju mājlopiem piemērotu ganību un līdz ar to čilojiešu pārtiku pamatā veido cūkas, kartupeļi un zivis.”

Arī Čilojes kartupeļi ir pelnījuši, lai tos izceltu – pēc Titikakas reģiona Peru un Bolīvijā šī ir vieta, kur atrodamas visvairāk kartupeļu variācijas un, atbilstoši vēsturiskām liecībām un DNS pētījumiem, tieši no šejienes nākušie kartupeļi ir šodien pasaulē visvairāk audzētie Solanum tuberosum sugas nakteņi. Pārējās trīs kultivēto kartupeļu sugas (un liels skaits dažādo šķirņu) tiek audzētas tikai Dienvidamerikā.

Dārvins turpina: “Visi Čilojes iedzīvotāji tērpjas stipros vilnas apmetņos, kurus katra ģimene pati noauž un nokrāso tumši zilā indigo krāsā. Amatniecības prasmes tomēr čilojiešiem ir uz visai zema līmeņa, kā to var redzēt pēc viņu savādajām aršanas, vērpšanas, kukurūzas malšanas un laivu būvēšanas metodēm. Meži ir tik necaurejami, ka zeme ir apstrādāta tikai dažos piekrastes apgabalos un tiem tuvējās mazajās saliņās. Pat tur, kur ir ierīkotas kādas takas, pa tām ir grūti staigāt, jo augsne ir slapja un dūkstaina. Iedzīvotāji, tāpat kā Ugunszemes iedzīvotāji, galvenokārt pārvietojas ejot pa pludmalēm vai braucot ar laivām. Lai gan ēdamā ir pietiekami, ļaudis ir ļoti nabadzīgi: uz salas nav pieprasījuma pēc darbaspēka un līdz ar to vienkāršajiem cilvēkiem ir ļoti grūti sakrāt naudu pat pašām vienkāršākajām precēm. No tā izriet arī apgrozījuma līdzekļu trūkums: es redzēju, kā kāds vīrs uz muguras nesa ogļu maisu, par ko gribēja nopirkt kādus sīkumus, bet vēl cits nesa dēli, par ko cerēja saņemt pudeli vīna. Līdz ar to, katram veikalniekam ir jādomā, kā atkal pārdot lietas, ko viņš saņem apmaiņā pret savām precēm.”

Mūsdienās daļa salas mežu ir izcirsta kokmateriālu ieguvei un zemes atbrīvošanai lauksaimniecībai, bet atlikušo saglabāšanai izveidoti dabas parki. Arī ekonomika Čilojē vairs nav tik inerta un depresīva kā Dārvina laikā. Ja XIX gs. un XX gs. sākumā jaunajiem čilojiešiem, kas gribēja kaut ko nopelnīt vajadzēja doties darbā uz kontinentu, tad tagad salā parādījušās jaunas darba vietas gan kokapstrādē, jūraszāļu fermās un lauksaimniecībā, gan lašu audzētavās, kas kopš 1982.gada lielā skaitā ierīkotas šim nolūkam ērtajos austrumu piekrastes fjordu tipa līčos.

Arvien pieaugošu lomu Čilojes ekonomikā spēlē arī tūrisms – 2009.gadā “Lonely Planet” apmeklēšanai ieteicamo vietu sarakstā sala atradās augstajā 3.vietā. Salā daudz tiek darīts, lai attīstītu tieši eko un kultūras tūrismu, kas ļauj iepazīties gan ar Čilojes skaisto dabu, gan vietējo indiāņu tradicionālajiem amatiem, virtuvi un kultūras mantojumu.

Vēsture

Pirmie cilvēki Čilojē ieradušies pirms aptuveni 7000 gadiem. Tie bijuši mednieki un vācēji, kuru iztiku pamatā devusi jūra. Par viņu saimniecības pamatu salā liecina daudzās, netālu no jūras krasta atrastās senās saimniecības atkritumu kaudzes, kas pamatā sastāv no apēsto gliemežu čaulām, dažādu citu jūras dzīvnieku atliekām kā arī salauztiem vai pazaudētiem akmens darbarīkiem.

Pēc Inku valsts sabrukuma un spāņu varas nodibināšanās Dienvidamerikas Klusā okeāna piekrastē Čiloje kā bija, tā arī palika nomaļa un savrupa vieta. Kad XVI gs. vidū salā ieradās pirmie eiropieši – spāņu konkistadori -, viņi tur sastapa trīs indiāņu ciltis čono, viliči (Huilliche) un kunko (Cunco). Šie indiāņi, no kuriem čono šodien ir izmiruši, tāpat kā to senči tūkstošiem gadu pirms viņiem, pamatā nodarbojās ar zvejniecību, jūras velšu vākšanu un jūras medībām, divām pēdējām ciltīm papildu nedaudz audzējot arī kukurūzu, kartupeļus un citus reģionā izsenis pazīstamus kultūraugus.

1567.gadā spāņi nodibināja Kastru, kur izvietojās neliels garnizons un apmetās uz dzīvi vairāki desmiti ģimeņu. Sākotnēji konkistadori salu dēvēja par Jaungalīciju, taču nosaukums neiedzīvojās un drīz vien arī iekarotāji pieņēma vietējo indiāņu doto vārdu “Čiloje,” kas viliču valodā nozīmē “Kaiju zeme.”

Arī XVII-XVIII gs. sala bija nomaļš, reti apdzīvots, no pasaules jaunumiem daudzus mēnešus atpaliekošs spāņu impērijas nostūris, kas plašāku atpazīstamību reizēm ieguva vienīgi saistībā ar dažādu pirātu darbības vietu. Atšķirtība no kontinentālās Čīles bija tik liela, ka XIX gs. sākumā, kad līdzīgi kā citas Latīņamerikas valstis, tā pasludināja neatkarību no Madrides kroņa, Čiloje palika lojāla Spānijai. Turklāt rojālistiem lojalitāti izrādīja ne tikai nedaudzie salā dzīvojošie eiropieši, bet arī tās pamatiedzīvotāji, kurus apmierināja līdzšinējā kārtība, kad spāņi dzīvoja abās pilsētās, viņu dzīvē daudz nejaucoties.

Tikai deviņus gadus vēlāk pēc Čīles neatkarības pasludināšanas, 1826.gadā, Čiloje ar militāru spēku tika iekļauta tās sastāvā. Jaunā čīliešu vara attiecībā pret indiāņiem izrādījās neiecietīgāka par Spānijas karaļa administrāciju un salas iedzimtie ar jauno stāvokli nebija apmierināti. Viņi vēl ilgi uzskatīja, ka dzīve tomēr bijusi labāka, kad Čiloji pārvaldīja Limas vicekaraļa pārstāvis. Kā dienasgrāmatā raksta Č.Dārvins, lai par ko arī nerunātu indiāņi, savu sakāmo viņi allaž pabeiguši apmēram šādi: “un tas ir tikai tāpēc, ka mēs esam nabaga indiāņi, kas nekā nezina; taču tas tā nebija, kad mums bija karalis.”

Mitoloģija

Čilojiešu mitoloģija ir savdabīgs araukāņu (mapuču) indiāņu, pie kuriem pieder gan viliči, gan kunko, seno ticējumu, paražu, priekšstatu un reliģisko kulta prakšu sajaukums ar kristietības un senajiem eiropiešu mītiem un tautas folkloras tēliem.

Čilojiešiem ir pašiem savs izcelšanās mīts, kas skaidro, kā radusies viņu sala. Sensenos laikos Čiloje ir bijusi daļa no kontinentālās Čīles, taču tad, kādu dienu uzradies briesmīgs pūķis Kaikai Vilu (Caicai Vilu), kurš sācis applūdināt ielejas, zemienes un kalnus, iznīcinot visu dzīvo radību. Uzbrucējam, arī pūķa izskatā, nekavējoties pretī stājies labais zemes dievs Trentrens Vilu (Trentren Vilu). Abu starpā izraisījusies ilga un smaga cīņa. Beidzot zemes dievs uzvarējis jūras pūķi, taču maksa par uzvaru bijusi liela – daļa no applūdušajām teritorijām tā arī palika zem ūdens un Čiloje kļuva par salu. Cīņai beidzoties abi pūķi sadalījuši pasauli – Trentrenam palikusi zeme, bet Kaikai – jūra. Kaikajs kā savu vietnieku atstājis jūras karali Millalobo, kas piedzimis no kādas skaistas sievietes un jūras lauvas mīlas sakara.

Millalobo ar sievu Venčulu (Huenchula) ir trīs bērni – Pinkojs, jūras princis, Pinkoja un čilotu Sirēna. Jūrā dzīvo arī vairākas citas mītiskas radības, kuras noteiktā hierarhijā pakļaujas Millalobo.

Mītiskajām zemes radībām nav tik izstrādāta hierarhija kā jūras būtnēm. Daļa no tām nepakļaujas nevienam, bet daļa kalpo burvim, kurš, pa pusei cilvēcisks, pa pusei pārdabisks ir viens no nozīmīgākajiem čilojiešu kultūras un mītoloģijas tēliem.

Līdzīgi kā pārējām araukāņu ciltīm, arī čilojiešiem jau sen pirms spāņu ierašanās svarīgu lomu sabiedrībā spēlēja mači – šamaņi, kas veica gan pareģa un dziednieka, gan kopienas rituālu vadītāja pienākumus. Apgabalos, kur indiāņi bija pilnīgi pakļauti, katoļu baznīca pret iedzimto reliģiju izturējās visai neiecietīgi un publiskus pagāniskos svētkus viņi, protams, vairāk rīkot nevarēja. Ar laiku mači nozīme mazinājās, taču tie neizzuda. Par šamaņu ietekmi Čilojes indiāņu sabiedrībā vēl XIX gs. vidū liecina Ankudā - toreizējā salas galvaspilsētā un katoļu bīskapa sēdeklī - 1851.gadā notikušās diacēzes sinodes materiāli. Tajos, nosodot mači darbību, teikts: “neko nezinot par medicīnu, slimību izcelsmi viņi parasti skaidro ar apbūrumu vai “bojājumu”, kā tas tiek saukts. Mači uzdevums ir atrast konkrētu personu (parasti tas ir kalku - melno maģiju praktizējošs šamanis) kas vainojama viņa klienta saslimšanā, tādējādi sasirgušā cilvēka dvēselē izsaucot naida un atriebības jūtas. Viņi veic dziedināšanu, medicīnas vietā izmantojot dažādus māņticībā balstītus rituālus un ceremonijas, par kuru izpildīšanu saviem klientiem prasa atlīdzību.” Neapšaubāmi, mači, dziedinot, izmantoja ne tikai maģiju, bet arī savas paaudžu paaudzēs sakrātās zināšanas par dažādiem augiem un to iedarbību – gan ārstējošu, gan arī apdullinošu un nāvējošu.

Ja citiem araukāņiem mači visbiežāk bija sievietes, tad Čilojē, vismaz vēsturiskajā periodā, XVIII un XIX gs., par šamaņiem bieži kļuva arī vīrieši. Vīrieši ir arī Čilojes burvji (Brujos de Chiloé), kurus dažreiz dēvē arī par vīriešu kārtas raganām. Čilojes burvji lielā mērā ir ļaunā kalku tēla lokāls iemiesojums, taču tiem piemīt arī citas pārdabiskas īpašības, no kurām daļa acīmredzami atvasinātas no eiropiešu viduslaiku raganu priekšstatiem. Līdztekus prasmēm uzsūtīt slimības vai panākt, lai viņu ienaidnieks, piemēram, nokrīt no zirga, gūstot smagus savainojumus vai nositoties, tie spēj lidot, pārvērsties dažādos dzīvniekos un pat izsaukt jūras līmeņa izmaiņas.

Čilojes burvji – indiāņu šamaņu mafijas paveids

Viss, ko mēs šodien zinām par Čilojes burvjiem, galvenokārt smelts no 1880.-1881.gados salā notikušās prāvas materiāliem, tās atskaņām sava laika publikācijās un vēlāk pierakstītiem folkloras materiāliem. Diemžēl, no angļu valodā pieejamajiem, šai prāvai veltītajiem rakstiem nav īsti skaidrs, kādos apstākļos tā uzsākta. Ņemot vērā, ka process ticis virzīts kā apsūdzība “Pret Metjū Konekaru (Mateo Coñuecar) un citiem [čilojiešiem] par reketu un indēšanu,” jādomā, ka tas ierosināts, kad varas iestādes atbilstoši rīkojušas, saņemot ziņojumus par izspiešanu un aizdomīgiem nāves gadījumiem.

Minētā Metjū Konekara un citu, skaitā ap 100, arestēto indiāņu nopratināšanas laikā spāņu vietvaldis atklāja, ka salā ne tikai darbojas burvji, šamaņi un pesteļotāji, kas nekad nav bijis noslēpums, bet, ka tie turklāt vēl apvienojušies un izveidojuši alternatīvu varu pārstāvošu, par “Taisnīgo provinci” sauktu organizāciju. Patiesību sakot, arī par šīs apvienības eksistenci spāņu varas iestādes zināja – 1849.gadā, kad bez vēsts pazuda viens no diviem “Taisnīgo provinces” karaļiem, kā šīs organizācijas jeb sektas vadītāji sevi dēvēja, viņa sieva lūdza varas iestāžu palīdzību, apgalvojot, ka tās vīrs nogalināts pēc otra karaļa pavēles. Lieta pēc kāda laika tika izbeigta, jo pazudušā “Taisnīgo provinces” karaļa līķi tā arī nekad neatrada. Varētu pieļaut, ka sākotnēji, neizprotot indiāņu organizācijas patieso raksturu, spāņi nepievērsa tai lielu nozīmi. Paši sevi šīs organizācijas biedri saukuši par Mayoria, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē “vairākums.” Pēc citas versijas Mayoria norādīja nevis uz indiāņu proporcionālo skaitu salā, bet uz burvju organizācijas vadoņiem – Mayores.

Konakers, kad 1880.gadā stājās tiesas priekšā, bija 70 gadus vecs čilojiešu zemnieks. Viņš pastāstīja, ka “Taisnīgo provincē” darbojoties jau vairāk nekā 20 gadus. Organizācija salā esot nozīmīgs spēks ar daudziem dalībniekiem un to pārvaldot “karaļu” un “vicekaraļu” hierarhija, kuras štābs atrodoties kādā slepenā alā netālu no Kvekavas (Quicavi) ciema. Šī ala esot aptuveni 40 vai vairāk jardu gara un tās ieeja no nezinātājiem ir labi noslēpta. Alā, ko pēc čilojiešu nostāstiem apgaismojušas cilvēku tauku lampas, burvji glabājot savas galvenās relikvijas – ādas vākos iesietu maģijas grāmatu un trauku, kas piepildīts ar ūdeni, ļauj izzināt dažādus noslēpumus. Šos dārgumus alā sargājot divi tur pastāvīgi dzīvojoši briesmoņi – invunče (invunche) un čivato (chivato).

Burvju mītiskie kalpi

Bernardo Kvintana Mansilla grāmatā “Mītiskā Čiloje” invunči apraksta šādi: “nekromanti vecākiem nozog bērnu, kas vēl nav 9 dienas vecs. Ja bērns jau ir kristīts, tad kristību noslauka nost un salauž vienu no viņa kājām, kuru tikmēr griež, kamēr tā novietojas uz kakla. Triju mēnešu vecumā burvji sašķeļ bērna mēli divās daļās, bet tā ādu katru dienu ierīvē ar Huiripinda un Picochihuin lapu koncentrātu. Pirmajos dzīves mēnešos bērnu baro ar melna kaķa pienu, bet vēlāk tam dod no kapsētām nozagtu cilvēku gaļu. Šādi apejoties, bērns zaudē līdzību ar cilvēku, kļūstot par nezvēru - kanibālu, kurš sargā alu, laižot iekšā tikai tos, kas no tuvējā koka pasaka pareizo paroli.”

Ja invunče pārvietojas uz vienas kājas un divām rokām, tad čivato, kurš esot līdzīgs āzim, staigājot uz visām četrām. Arī čivato ir cilvēka bērns, ko burvji nolaupījuši un pārveidojuši. Šķiet, šie abi tēli ir karikatūrisks eiropiešu velna atveids, kuru āža izskatā, atbilstoši viduslaiku ticējumiem, raganas pielūdza savās slepenajās pulcēšanās vietās.

Bez invunčes un čivato burvji pārvalda vēl citas būtnes. Viens no tādiem ir jūras zirgs (Caballo Marino). Tas ir neglīts, bet ļoti liels un stiprs ar zelta krēpēm. Uz zirga muguras brīvi var uzsēsties 13 burvji, kuri to izmanto kā transporta līdzekli, lai nokļūtu uz spoku kuģa Caleuche klāja. Kad burvjiem nepieciešams jūras zirgs, viņi aiziet uz liedagu un svilpj īpašā veidā. Zirgs tad tūlīt parādās. Dažreiz jūras zirgu var pamanīt, kad tas auļo pa viļņiem gar klinšaino piekrasti.

Caleuche ir burvju kuģis, kas peld Čilojes ūdeņos. Tā komanda sastāv no noslīkušajiem jūrniekiem, kurus uz kuģi atved jūras gari - Millalobo bērni, un tiem dzīvajiem, kas ļaujas pievilinošajai, brīnišķīgajai, no kuģa skanošajai mūzikai. Iemānītie cilvēki, nokļūstot uz kuģa, tiek paverdzināti un tos izkropļo līdzīgi kā invunči. Kuģis lielā ātrumā var traukties gan virs, gan zem ūdens un pēkšņi pazust, aiz sevis atstājot tikai mūzikas skaņas un ķēžu žvadzoņu.

Ar kuģi burvji pārvadā preces, kuras pārdod tiem, kas ar viņiem noslēguši līgumu. Kuģis, ja kāds tam nepatīk, spēj to pārvērst par dzīvnieku vai nedzīvu priekšmetu. Kā Caleuche prototipu var saskatīt “Klīstošo holandieti,” kurā pārveidotā formā iekļauti arī sengrieķu mīti par mirušo laivu un sirēnām.

Čilojes dievu un burvju vēstneses ir voladoras (La Voladora), sievietes, kuras, pārvērtušās par putniem, naktīs iznēsā vajadzīgās ziņas. Voladoras dažos materiālos sauktas par raganām, taču pie tām, šķiet, tomēr īsti nepieder, jo nedz piedalās kādās maģiskās darbībās, izņemot viņu pašu pārvēršanos, nedz arī – kā var noprast – savu likteni izvēlas brīvprātīgi. Sievieti, kura var būt derīga pārtapšanai par voladoru izvēlas burvju padome. Pēc tam viņa tiek ieslēgta tumšā telpā, kur tai dod dzert siltu, dzērienu, kas pagatavots no īpašām izejvielām, kurās ietilpst kādu, tikai uz salas sastopamu augļu sula. Dzira ir tik pretīga, ka sieviete pēc tās iedzeršanas izvemj savas iekšas, kuras burvis savāc un noglabā koka kastē, kas tiek rūpīgi noslēgta. Ar maģijas palīdzību sieviete tad pārvēršas par garkājainu putnu un lido izpildīt savu uzdevumu. Šo putnu ķērcieni esot pati riebīgākā un nepatīkamākā skaņa, ko cilvēka auss varot izdzirdēt. Tiem, kas to dzirdot, tā esot droša zīme, ka gaidāmas nelaimes un nāve. Līdz rītausmai voladorai ir jāatgriežas atpakaļ, jāatrod un jāierij savas izvemtās iekšas. Ja kādu iemeslu dēļ viņa to neizdara līdz saules lēktam, tad tai jāpaliek par putnu līdz mūža galam.

Voladoras tēlā viegli var sazīmēt gan grieķu mītoloģijas harpijas, gan saskatīt saikni ar Prometeju, kura aknas katru rītu atjaunojās, pēc tam, kad tās naktī bija izknābis ērglis.

Divu burvju cīņa

Čilojieši ir saglabājuši un bieži atstāsta leģendu par to, kā radusies “Taisnīgo province.” Viens no galvenajiem leģendas personāžiem ir vēsturiska persona - Dienvidamerikā pazīstamais pētnieks un kartogrāfs Hosē Moraleda i Montero -, kurš salā ieradās 1786.gadā. Limas vicekaralis Moraledu bija nosūtījis Čīles dienvidu piekrastes izpētei, bet viņš pats, kā daži autori min, visvairāk gribējis atrast mītisko, no zelta un sudraba celto Cēzaru pilsētu, kas pēc teikām atrodoties kaut kur Palenas upes apkārtnē.

16.janvārī Moraleda noenkuroja savu kuģi līcī pie Tenaunas ciema, kas atrodas Čilojes austrumu krastā. Līdztekus kartografēšanai viņam bija vēl viens uzdevums – vajadzēja pierunāt dažus Čilojes indiāņus, lai tie dotos līdzi uz Spāniju. Panākt, lai kāds labprātīgi piekristu aizvešanai, saprotams, nebija vienkārši un tad Moraleda, kā vēstī nostāsti, lai radītu iespaidu uz indiāņiem nolēmis ķerties pie savas burvju mākas.

Kapteinis pārvērties par dažādiem dzīvniekiem: balodi, zivi un vilku. Indiāņus Moraledas māksla pārsteigusi, taču ne tādā apmērā, kā kapteinis bija cerējis. Šādas lietas mākot izdarīt arī viņu pašu šamaņi – mači. Tomēr, lai vareno spāņu burvi Moraledu pārspētu un tādējādi izvairītos no savu cilvēku aizvešanas pāri okeānam, ar to vien nepietika. Vajadzēja atrast kādu, kas ir par viņu spēcīgāks. Un tāda varēja būt tikai netālu, Kvetalko ciemā dzīvojošā, plašā apkārtnē slavenā viliču mače – Čipilla. Burve, atsaucoties uz aicinājumu, ieradās piekrastē un centās ar savām zintīm mazināt Moraledas spēku, taču tas neizdevās. Situācija kļuva ļoti saspringta un tad Čipilla izmantoja savu slepeno ieroci – viņa lika ūdeņiem atkāpties un spāņu burvja kuģis nevarīgs nogūlās uz jūras gultnes. Tomēr čilojiešu burvei nebija vēlēšanās nodarīt ļaunu Moraledas komandai un pēc brīža viņa ļāva ūdeņiem lēnām atgriezties un kuģis atkal šūpojās viļņos. Satriektais Moraleda atzina savu sakāvi un kā atzinības zīmi uzdāvināja Čipillai lielu, ādas vākos iesietu maģijas grāmatu.

Šeit gan jāatzīmē, ka viliču burves meistarstiķis visdrīzāk nav nekas cits kā plūdmaiņa, kas Čilojes piekrastē ir visai ievērojama, starp paisuma un bēguma tālākajiem punktiem sasniedzot 8 metru atzīmi. Teikas popularitātei šis apstāklis gan neko daudz nav kaitējis.

No Moraledas saņemto grāmatu Čipilla aiznesusi sev līdzi uz Kvetalko ciemu, kura apkārtnē kādā alā aptuveni šajā laikā arī ierīkota vēlāk “Taisnīgo provinces” vārdu ieguvušās burvju organizācijas galvenā mītne. Ne alu ar tās infernālajiem iemītniekiem, ne maģijas grāmatu, kura tajā pēc nostāstiem atrodas, neskatoties uz 1880.gadā veiktajiem nedēļu ilgiem meklējumiem tā arī neatrada.

Kas bija šis noslēpumainais sējums, ko spāņu kapteinis it kā uzdāvināja indiānietei – XVIII gs. medicīnas traktāts ar ilustrācijām vai patiešām kāda kabalistu grāmata, atrasta bojā gājuša kuģa kravā – to, mēs visdrīzāk tā arī nekad vairs neuzzināsim.

Toties vēsture ir saglabājusi paša Moraledas iespaidus par čilojiešiem. Viņš rakstīja, ka tie ir “ļoti māņticīgi, ar nosliecēm uz elkdievību, zaglīgi, atriebīgi un laiski dzērāji.”

Indiāņu mafija

“Taisnīgo province” ir savā ziņā unikāla organizācija, jo īpatnējā sakausējumā sevī apvieno ne tikai eiropiešu un indiāņu ezotēriskās tradīcijas un mītiskos priekšstatus, bet arī kvazireliģisku burvju apvienību ar slepenu, nelegālu vietējo iedzīvotāju pašpārvaldi. Ar saviem “karaļiem,” “karalienēm,” “vicekaraļiem,” “nodokļu ievācējiem” un “labotājiem” “Taisnīgo province” lielā mērā līdzinās, piemēram, sicīliešu mafijai. Kā zināms no XIX gs. avotiem, burvji no visiem salas indiāņiem iekasēja regulāru atlīdzību par “aizsardzību.” Ja kāds atteicās viņiem maksāt, tad nevarēja būt drošs, ka labākajā gadījumā netiks izpostīti viņa sējumi vai nogalināti lopi, kamēr sliktākajā bija sagaidāma nāve, - protams, no maģiskas iedarbības. Praksē slepkavības visbiežāk gan notika, izmantojot indēšanu. Kā liecināja Metjū Konakera biedrs, galdnieks Hosē Aro, viņš, saņemot pavēli nogalināt vīru un sievu, Frančesko un Mariju Kardenus, pagatavoja maisījumu ar arsēnu un devās pie šiem cilvēkiem. Kad Aro izdevās nemanīti pieliet pie dzēriena savu indi un upuri nomira, viņš uzskatīja, ka tas panākts pateicoties maģiskajām zintīm.

Salas provinces burvji bija nosaukuši pazīstamu Dienvidamerikas pilsētu un teritoriju vārdos: Buenosairesa, Salamanka, Peru, Villarika, Lima, Santjāga. Vēl viena tika saukta par Spāniju. Nav zināms, kāds īsti bija viņu nolūks, ieviešot šādu toponīmiju. Iespējams, tā bija vēlēšanās izmantot vecās spāņu impērijas autoritāti, savas nozīmes apliecināšanai, taču, tikpat labi šajā rīcībā var saskatīt centienus maģiski ietekmēt vēstures gaitu un panākt iepriekšējā status quo atjaunošanu.

Lai kļūtu par “Taisnīgo provinces” locekli bija jāiziet dažādi pārbaudījumi, kas savā ziņā līdzinās gan Eiropā viduslaikos pierakstītajiem stāstiem par uzņemšanu raganu pulkā, gan tam, kā vēlāk XVIII un XIX gs. notika pievienošanās brīvmūrnieku tipa organizācijās. Vispirms kandidātam, kuru burvju vadoņi rūpīgi izvēlējās pēc sev vien zināmiem principiem (visdrīzāk tie lielā mērā atbilda izsenis zināmajiem araukāņu šamaņu atlases priekšnoteikumiem), bija jāpierāda sava uzticība organizācijai. Cita starpā tas izpaudās, kā pretīgu lietu ēšana, nakts pavadīšana guļot kapā un kristības nomazgāšana, ko viņi darīja kādā ūdenskritumā vai upē, kuras aukstajos ūdeņos bija jāstāv 15 jeb 40 naktis. Ja neofīts to visu izturēja, viņam bija jābūt gatavam uz vēl smagāku pārbaudījumu – burvji varēja pieprasīt, lai viņš nogalinātu kādu savu tuvinieku. Burvja sagatavošanā ietilpa arī darbs ar maģisko dzīvnieku – viņam pie pieres piesēja dzīvu ķirzaku un šādā stāvoklī, cenšoties apgūt slepenas prasmes, vajadzēja pavadīt vairākas dienas.

Kad burvis beidzot bija izgājis visu grūto sagatavošanās procesu, viņu aizveda uz alu, kur jau gaidīja vecajie, kuru priekšā vajadzēja dot solījumu Sātanam, kā arī apņemties ievērot burvju morāles kodeksu, kas noteica aizliegumu zagt, izvarot un ēst sāli. Pēdējais no aizliegumiem varētu tikt saukts arī par darba drošības instrukciju, jo Čilojes burvjiem sāls bija ļoti bīstama substance – ar to viņus varēja pat nogalināt.

Pēc uzņemšanas organizācijas rindās burvis bija gatavs doties “Taisnīgo provinces” vadītāju uzdevumos, kas, kā jau minēts, ietvēra arī nepakļāvīgo vai kādus burvju noteiktos likumus pārkāpušo sodīšanu. Turklāt savos uzdevumos burvis devās lidojot. Nav skaidrs, uz kā īsti burvis lidoja, taču labi zināms, ka gravitācijas spēka pārvarēšanai tam bija vajadzīga “Macufi,” - no miroņa ādas izgatavota veste, kā arī jāizsaka burvju vārds "arrehualhue." Dažos variantos minēts, ka vesti nepieciešams izgatavot no mirušas, nevainīgas jaunavas krūšu ādas, citos der arī kristieša vai miruša burvja āda.

Neskatoties uz burvju pārdabiskajām spējām, pret tiem varēja cīnīties, izmantojot vienkāršas metodes. Māju pret burvjiem, piemēram, varēja aizsargāt, ja virs durvīm krusta formā piekāra divas šķēres. Nokļuvis šādas “ierīces” iedarbības zonā, burvis kļuva bezpalīdzīgs un bezmērķīgi klīda apkārt. Savukārt lidojošu burvi varēja notriekt, ja, to redzot, no otras puses nolasīja kristiešu lūgšanu “Mūsu tēvs debesīs.” Šādam pašam nolūkam derēja arī nazis, ar ko vajadzēja gaisā vai uz zemes izveidot krusta zīmi.

1880.gadā uzsāktā izmeklēšana, kuras iemesls, iespējams, bija tobrīd starp Čīli, Peru un Bolīviju notiekošā Klusā okeāna kara (1879.-1883.g.), kā arī šajā laikā Čīles republikas veiktās Araukānijas okupācijas radītā spriedze un ar to saistītās pamatotās bažas par čilojiešu lojalitāti Santjāgas varai, beidzās gandrīz pēc gada un tiesas spriedums, ņemot vērā nodarījumu smagumu, bija ļoti mīksts – divi “Taisnīgo provinces” locekļi par slepkavībām saņēma 15 gadu sodu cietumā, bet 10 citus notiesāja par līdzdalību “nelikumīgā sabiedrībā.” Vecais burvis Metjū Konakers tika ieslodzīts cietumā uz trīs gadiem, bet viņa brālis Domingo uz pusotru. Turklāt 1881.gadā notikusī apelācijas tiesa, ņemot vērā pretrunīgās un neskaidrās liecības, kurās figurēja lidošana pa gaisu un neviena neredzēti briesmoņi – lietas, kam XIX gs. beigu Čīles tiesas vairs neticēja –, daudzus, iepriekšējā gadā piespriestos sodus atcēla vai samazināja.

Noslēgumā var secināt, ka tiesas galvenais mērķis – galīgi sagraut no čīliešu varas iestāžu viedokļa nelikumīgo iezemiešu maģisko pašpārvaldi un izbeigt tās locekļu noziedzīgos nodarījumus – bija paveikts. Tas arī nevarēja būt pārāk grūti, jo burvju organizāciju, kā liecināja arī Konakers, jau ilgi plosīja iekšējas nesaskaņas un tās locekļi nevis sniedza indiāņiem aizsardzību pret netaisnīgu varu un tās nodarījumiem, bet ļāvās personīgas iedzīvošanās un atriebības alkām. Pēc prāvas par “Taisnīgo provinci,” izņemot teikas un nostāstus, vairāk nekas nav dzirdēts, tomēr daļa salenieku vēl tic, ka burvji joprojām pastāv un darbojas.

Avoti un literatūra:
chiloeweb.com
en.wikipedia.org
blogs.smithsonianmag.com
darwin-online.org.uk
cuco.com.ar
diario.latercera.com

Augšējā attēlā: Skats no Teupas ciema Čilojes ziemeļaustrumu piekrastē uz apmēram 200 km attālo Korkovada vulkānu Andu kalnos. Priekšplānā ūdenī redzamas lašu audzētavas. Oktavio Aldeas foto. 

Pirmo reizi publicēts 13.08.2013.