Aliens

Atcerēties un neaizmirst: sarkanā migla pār Latviju

1940.gada 17.jūnija agrā rītā, pirms 77 gadiem, Latvijas robežai, pretīgi, ļaunu vēstoši un necilvēciski žļerkstēdami, pāri vēlās krievpadomju okupantu tanki. Līdz pēcpusdienai tie jau bija ieņēmuši visas mūsu valsts stratēģiski nozīmīgākās vietas un objektus. Staļins ņēma to, ko Molotova-Ribentropa paktā 1939.gada 23.augustā bija nolīdzis ar savu ideoloģisko dvīņubrāli Hitleru. Latvijas valdība, līdzīgi kā Lietuvas un Igaunijas valdības, redzot pārspēku, izlēma nepretoties un pieņēma PSRS iepriekšējā dienā izvirzīto ultimātu ar prasību ielaist valstī papildu karaspēka vienības un izveidot jaunu valdību. Varētu domāt, ka PSRS okupēja Latviju bez neviena šāviena, taču tā nebija – divas dienas iepriekš, naktī no 14. uz 15.jūniju krievu čekas karaspēka vienības provokatīvi uzbruka Masļenku robežpostenim. Maskava vēlējās radīt incidentu, kurā latviešu robežsargi ar kauju šķērsotu PSRS robežu. To panākt neizdevās, taču uzbrukumā tika nogalināti četri Latvijas pilsoņi, trīs robežsargi un viena civilpersona, bet vairākus citus aizveda uz Krieviju. Masļenku robežsargi un viņu ģimeņu locekļi bija pirmie upuri garajā krievu okupantu turpmākajos gados nošauto, nomocīto, paverdzināto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju rindā.

Kā vienu no apliecinājumiem tam, ka 17.jūnijā Latvijā nenotika nekāda “sociālistiskā revolūcija” kā to joprojām apgalvo Krievijas oficiālā historiogrāfija, varam minēt PSRS Tautas aizsardzības komisāra 9.jūnija pavēli Sarkankarogotās Baltijas kara flotes komandierim viceadmirālim Tribucam. Pavēlē tika uzdots flotei ar 12.jūniju būt gatavai izpildīt tādus uzdevumus kā igauņu, latviešu un lietuviešu kara un tirdzniecības flotes kuģu sagrābšana, Baltijas valstu jūras blokāde, lai nepieļautu valdību locekļu un karaspēka evakuāciju uz Somiju vai Zviedriju u.c. Kā zināms, pavēle tika arī izpildīta. Blokāde tika uzsākta 14.jūnijā plkst. 23:00. Tribucs vēlāk ziņoja: “Blokādes laikā mūsu kuģi un zemūdenes aizturēja 52 Latvijas, Igaunijas, Somijas un Zviedrijas kuģus (..) transportkuģiem pretojoties aizturēšanai, no kreisera Kirov, līnijkuģa Minsk, mīnu kuģa Ļeņin un zemūdenes S-1 tika izšautas brīdinājuma zalves, pēc kurām transportkuģi apstājās.”

Latvijas armijas karavīriem, kuri, izauguši dzimtenes mīlestības un patriotisma garā, gatavi cīnīties, saņēma nepretošanās pavēli, šis bija smags, pazemojošs brīdis. 2.Ventspils kājnieku pulka kareivis Boriss Golubevs rakstīja: „7 vakarā jauna pavēle: sagatavoties pārgājienam (..) 9.30 visiem komanda stāties. Sagatavojām gāzmaskas, visiem izsniedza kaujas patronas 30 gab. Patšautenes magazīnas piepildītas ar patronām. Līdzi 6 magazīnas (magazīnā ieiet 47 patronas) un rezerve ar munīciju vezumā. E-e! Tas nozīmē, ka nav joka lieta. Daudziem ģīmji izstiepās, bet pilnīgs miers. Taisni jābrīnās. Plkst. 10 devāmies ceļā Spāres virzienā. Mums sacīja, ka, iespējams, pa ceļam satiksim padomju karaspēku. Tas nozīmē kauju? Bet cik ilgi mēs varam noturēties? Līdz pēdējai patronai? Bet tomēr kauja var notikt (..). Priekšā iet patruļnieki. Mēs kustamies kā klusējošas ēnas. Tikai pieliekam soli. Nogurumu nejūtam (..). Pusceļā uz Spāri satikām mūsu rotas komandiera ziņnesi. Visi sasprindzināja uzmanību. Jauna pavēle: nešaut nekādā gadījumā, pat tad, ja atklās uz mums uguni. Palaist padomju karaspēku un apiet to. No šīs pavēles man iekšā viss sagriezās. Turēt rokās ieroci un tikt nošautam bez jebkādas pretošanās! (..)” Kaprālis Ž. Tomsons: „Pienāca atkal nakts un pagāja... 17. jūnija rītā saules aptumsums... Latvija ieslīka tumsā - padevās pārspēkam, brutālai varai... Mēs nespējām vairs skatīties draugiem acīs, mēs nerunājām, bet skatījāmies kaut kur prom tālē, kur vēl mūsu brīvā debess. Mūsos bija kaut kas liels, varens pārlūzis...”

Savukārt to, kas un kādi bija krievu tanku sagaidītāji Rīgā, uzskatāmi raksturo, piemēram, tobrīd Latvijā esošais Zviedrijas militārais atašejs. 17.jūnijā viņš rakstīja Zviedrijas ministru prezidentam un Karaliskās aizsardzības departamenta vadītājam: "Krievu tanku ienākšanu Latvijas galvaspilsētā sveica daži simti latviešu (t.i. - vietējo iedzīvotāju, V.G.) līdzjutēju, to vidū daudz ebreju, kuri rāpās uz tankiem un sniedza puķes (..). Lielākā daļa iedzīvotāju izturējās vēsi un neitrāli." Lakonisks bija Vācijas sūtnis U. fon Koce, kas telegrammā savai valdībai 18.jūnijā ziņoja: “Pilsētā principā miers. Pūlis sastāv no ebreju pusaudžiem. Arī komisāri, kas kūda.” Protams, nebija tā, ka 17.jūnija nekārtībās nepiedalījās neviens etnisks latvietis. Bija arī tādi – komūnisti un dažādi anti-sociāli elementi, taču kopumā tie bija mazākumā. Profesors Edgars Dunsdorfs apstiprina: “Padomju tankus Rīgā sagaidīt bija sapulcējušies kādi divi tūkstoši. Vairākums no tiem bija Rīgas krievi, un, tā kā bija pareizticīgo Jāņi, vairākums bija piedzērušies. Tos bija saorganizējuši padomju tehniķi, skaitā 300, kas bija ielaisti Latvijā, saskaņā ar papildu līgumiem, lai izbūvētu padomju bāzes.”

Līdz ar okupantu armiju Latvijā ieradās britu vēsturnieka Roberta Konkvesta par “cilvēku gaļas mašīnas režisoru” nosauktais PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis. Viņa galvenais uzdevums, šo farsu starptautiski pasniedzot kā demokrātiskas valsts iekārtas atjaunošanu Latvijā, bija izveidot jaunu, komūnistiem pakļautu Latvijas leļļu valdību, sarīkot it kā tās vārdā vēlēšanas un nodrošināt, ka krievu tanku stobru un čekistu naganu ēnā jaunievēlētā “tautas saeima”, ar represiju draudiem sapulcinātu demonstrāciju “atbalstīta,” lūdz Maskavai uzņemt Latviju PSRS. Par to, cik “demokrātiskas” un “tiesiskas” bija šīs “vēlēšanas,” liecina tas, ka tās notika tikai ar vienu – komūnistu sarakstu. Alternatīvā saraksta veidotājus – “Demokrātiskā bloka” dalībniekus ar tā vadītāju Ati Ķeniņu priekšgalā par uzdrošināšanos iejaukties vēlēšanu teātrī arestēja un notiesāja.

Iespēju ieskatīties to dienu norisēs sniedz Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā saglabātais krievpadomju okupācijas varas pirmais propagandas kinožurnāls „Nedēļas apskats Nr.1” Režisora Pētera Vasaraudža veidotajā žurnālā redzama Latvijas Tautas valdības sēde 1940.gada 21.jūnijā, kurā piedalās A.Kirhenšteins, V.Lācis u.c. valdības pārstāvji. Kinožurnālā stāsta par pirmo jaunās valdības lēmumu – atbrīvot politieslodzītos – redzami skati ar atbrīvotājiem ieslodzītajiem, iestudētie tautas masu gājieni ar plakātiem.

Neskatoties uz šiem un neskaitāmajiem citiem rupju, vardarbīgu okupāciju un tai sekojošo kolonizāciju un genocīdu pierādošiem faktiem, kuri cita starpā apkopoti un izvērtēti Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu krājumos, mūsdienu Krievijas impērisko revanšismu atbalstošie un okupācijas laikā Latvijā nelikumīgi iepludinātajiem kolonistiem tagad atņemtās prettiesiskās privilēģijas atjaunot gribošie politiskie spēki, kurus Saeimā šodien pārstāv “Saskaņa,” nemitīgi cenšas apšaubīt pašu okupācijas faktu, slavina PSRS, kā arī regulāri rīko un piedalās pasākumos, kuru vienīgais patiesais mērķis – okupācijas svinēšana un padomju okupantu/lielkrievu impērisko šovinistu mentalitāti saglabājušo cilvēku ideoloģiskā un politiskā stiprināšana.

Vienīgais plaši pieejamais veids, kā pret šo darbību sabiedriski pretstāvēt, ir nelokāma, senču uzdrīkstēšanos, varonību un spēku daudzinoša savas vēstures atcerēšanās, savu upuru pieminēšana, viņu stāstu stāstīšana un valstiska godāšana. Atteikšanās no savām tiesībām skaļi atgādināt notikušo, vienalga ar kādiem aizbildinājumiem, pēc būtības ir atteikšanās no savas kā tautas nākotnes; pretinieka (tajā ieskaitot arī mūsdienu kirhenšteinus un viļus lāčus) aktīvas darbības kontekstā, tā ir vēlreizēja brīvprātīga padošanās okupantiem. Pie tam situācijā, kurā mēs, nevis viņi esam noteicēji un saimnieki Latvijā.

Plašāks dokumentu un atmiņu apkopojums par Latvijas okupāciju laikā no 1940.gada 16.jūnija līdz 5.augustam ŠEIT.

Valters Grīviņš, Historia.lv

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.