Lietuva
- Detaļas
- Publicēts 11 Aprīlis 2015
- 8768 skatījumi
Valsts Eiropā, Baltijas jūras austreņu krastā.
Galvaspilsēta - Viļņa.
Ģērbonis Vytis. Viens no senākajiem Eiropas ģērboņiem - tas redzams jau XIV gs. dokumentos. Baltais bruņinieks sākotnēji simbolizēja ķēniņu, bet vēlāk - iebrucēju padzīšanu no svētās zemes.
Tūristam! No 2018.gada 1.jūlija tūristiem ir uzlikts tā saucamais "spilvena nodoklis" 1 eirasapmērā par viesnīcā pavadītu nakti.
Vēsture. Leišu tauta viduslaikos bija spējusi nodibināt savu valsti, ar ļoti raibu nacionālo sastāvu, kas ziedu laikos sniedzās no Baltijas līdz pat Melnajai jūrai. Tā bija nozīmīgs spēks starptautiskajā arēnā.
Pirmā tās galvaspilsēta bija Ķērnava.
Liellietuvas valsts. XIII gs. šai valstī iekļāvās Polockas kņaziste un tās sastāvā atradās līdz pat XVIII gs. Lietuvas valsts dižkunigaiši bija sakši un lietuviski nemaz nerunāja.
Lietuvas valsts atzīšana. Tā notika līdz ar karaļa Mindauga kronēšanu 1253.gada 6.jūlijā. Tāds lēmums tika pieņemts no Romas pāvesta. Lietuva paplašināja savu valsti uz Krievijas rēķina, kas bija sadalīta un vāja. Livonijas pierobežā ar Krieviju un Lietuvu laiku pa laikam izcēlās nelielas sadursmes, kuras ātri varēja likvidēt.
Algirda karagājiens uz Livoniju 1343.gadā.
Ekspansija uz senkrievu dienvidu zemēm. XIV gs. 1.pusē Lietuvas valsts pastiprināja ekspansiju dievidu virzienā, par tās iekarošanas mērķi kļuva Galīcijas-Volīnijas un citu senkrievu kņazistu zemes. Krievu kņazi mēģināja pretoties, taču nesekmīgi. 1324.gadā leišu karalis Ģedimins kaujā pie Irpeņas upes sakāva Kijevas kņaza Staņislava karadraudzi, ar to stipri palielinādams lietuviešu ietekmi dienvidkrievu zemēs. Tomēr līdz pilnīgai kontroles nodibināšanai pā šīm zemēm leišiem bija vēl tālu, jo tās bija meslu maksātājas Zelta Ordai. Orda varēja neievērot nelielas sadursmes, kas neapdraudēja mongoļu varu pakļautajās zemēs, tomēr nopietna apdraudējuma gadījumā tā noteikti reaģētu.
Pēc 40 gadiem situācija bija mainījusies, jo Lietuva bija pārgājusi uzbrukumā. Leišu karalis Aļģirds nemaz neslēpa savus plānus sagrābt Podoļji, Melnās jūras ziemeļu piekrasti un Kijevu. Viņa uzdevumu atviegloja Zelta Ordas iekšējie kari, kas bija sākušies XIV gs. vidū. Tādejādi leišu pretinieki bija nevis viss Zelta ordas karaspēks, bet gan tikai vietējo valdnieciņu (noijonu) vienības.
Pēc vairākām leišu armijas uzvarām pretinieki 1363.gadā tikās pie Zilajiem ūdeņiem.
1385. — Lietuvas lielkņaziste noslēdza Krēvas ūniju ar Polijas karalisti par dinastiju savienību.
Pirmais kristīšanās mēģinājums. XIV gs. otrajā pusē izplatījās baumas, ka leiši ir gatavi kristīties. Uz Viļņu no pāvesta ieradās vesela delegācija, bet leiši no vāciem par to paprasīja visas zemes līdz Daugavai un Lubānam, un vēl lai iet cīnīties uz Krieviju pret tatāriem. Vācieši atteicās un tā šīs plāns izgāzās.
1404.gadā dižkunigaitis Vītauts Dižais ieņēma Smoļensku, ko, ar nelielu pārtraukumu, Lietuva paturēja līdz 1512.gadam.
Leiši sakauj Vācu ordeni. Pēc smagās sakāves, ko cieta Vācu ordeņa karaspēks 1410.gadā kaujā pret poļu-lietuviešu spēkiem pie Tannenbergas Prūsijā, sākās ordeņa norieta periods. Pēc Livonijas ordeņa sakāves kaujā pret Lietuvu 1435.gadā, tika nolemts, ka karu drīkst uzsākt tikai tad, kad landtāgs devis tam savu piekrišanu.
Savienībā ar Lietuvu Pletenbergs 1501. un 1502.gadā uzvarēja krievus un noslēdza mieru uz 6 gadiem.
Polijas karaļa Jana I brāļa Aleksandra Kazimira vienlaicīga izvēlēšana par Lietuvas dižkunigaiti noveda pie īslaicīgas Lietuvas-Polijas ūnijas izjukšanas līdz 1501.gadam.
Lietuva Livonijas karā (1558.–1573.g.). Militārā pakta noslēgšana pret Maskaviju deva krieviem iemeslu tā saucamā Livonijas kara sākšanai.
1558.gadā krievu spēki pārgāja Livonijas robežu, un, nesastopot nekādu pretestību, ieņēma Narvu un Tērbatu, jo Livonijā neviens uzbrukumu nebija gaidījis. Ordeņa mestrs un pēc tam arī arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvā, bet par leišu palīdzību bija spiesti ieķīlāt visas savas pilis.
Ūnijā ar Poliju. 1569.gadā abas savienotās valstis – Polija un Lietuvas dižkunigaitija - apvienojās federatīvā valstī, kas ieguva nosaukumu Žečpospolita. Lietuva, kas bija apvienota personālūnijā ar Poliju, bet citādi rīkojās pilnīgi patstāvīgi, konfliktā ar Jāni IV Briesmīgo iznesa galveno militāro nastu.
Sigismunds II Augusts bija Polijas karalis un Lietuvas lielkungs (lielhercogs). Lietuvas kanclers Nikolajs Radzivils (lietuviski Radvilas, poliski Radziwill) veda sarunas ar Livonijas vadītajiem. Tādējādi 1559.gadā Viļņā tika parakstīts aizsardzības līgums - Pacta Protectionis, kas paredzēja Lietuvas iesaistīšanos karā. Leišu vienības ātri apturēja maskaviešu krievus un ieņēma visu Livoniju, tikai Tērbatu ne. Sarunas tika turpinātas un 1561.gada beigās parakstīja jaunu - Padošanās līgumu (Pacta Subiectionis). Līdz ar šo līgumu beidza pastāvēt Livonijas konfederācija, gan bīskapi, gan pēdējais Vācu ordeņa mestrs Livonijā Gothards Ketlers nodeva zvērestu "Livonijas atbrīvotajam, Sigismundam II Augustam."
Livoniju sadalīja Kurzemes un Zemgales hercogistē (Ducatus Curlandiae et Semigalliae), par kuras pirmo hercogu kļuva Vācu ordeņa Livonijas mestrs Gothards Ketlers. Ketlers formāli izstājas no ordeņa un 1562.gada kļuva par hercogu un poļu-lietuviešu karaļa vasali. Vienlaikus tika izstrādātas arī strīdīgās Sigismunda II Augusta privilēijas, kas ordeņa vasaļiem deva paplašinātas mantošanas tiesības.
Pārējo Livonijas daļu iekļāva Lietuvas sastāvā kā Pārdaugavas hercogisti (Ducatus Transdunensis). Pret šādu risinājumu iebilda Polija. Pēc tikšanās Ļubļinā 1569.gadā šī Livonijas daļa kļuva par abu valstu kopīgi parvaldītu apgabalu (condominium). Tajā pašā gadā Lietuva un Polija apvienojās reālūnijā.
Livonijā tomēr domas par Padošanās līgumu dalījās. Pilsētas baidījās no Polijas-Lietuvas ne mazāk kā no Maskavijas. Rīgas pilsēta atteicās nodot sevi "neticīgo pavestiešu" varā un noturējas līdz pat 1581.gadam kā brīvpilsēta. Kurzemes un Sāmsalas bīskaps Johans fon Minhauzens (Johann von Mūnchhausen) 1559.gadā meklēja patvērumu Dānijā un pēc vienošanās ar Fredriku II pārdeva Sāmsalu dāņu karaļa brālim Magnusam.
1561.gadā Ziemeļigaunijā ieradās zviedru karaļa Ērika XIV karaspēks Klāsa Kristersona Hūrna (Klas Kristerson Horn) vadībā un padzina lietuviešu spēkus no Tallinas.
Lietuvas-Polijas dalība Ziemeļvalstu septiņgadu karā (1563.g.). Zviedrijas iejaukšanās Livonijā padarīja citas Baltijas jūrai piegulošās valstis nemierīgas, tās baidījās par savām militārajām pozīcijām un tirdzniecības interesēm. Tāpēc Zviedrijai 1563.gadā vajadzēja karot ar Dāniju, Lībeku un Poliju-Lietuvu. Karadarbība norisinājās Livonijā, tādējādi vēl vairāk veicinot zemes izpostīšanu.
Reālūnija ar Poliju (1569.-?.g.). 1569.gadā Lietuva un Polija apvienojās reālūnijā.
Livonijas "ķēniņš." Tādējādi Livonijas kaimiņi bija sadalījuši to bez karu sākušo krievu līdzdalības. Tad krievu karaspēks 1563.gadā ieņēma stratēģiski svarīgo leišu Polockas cietoksni. 1564.gada janvārī Radzvils ar mazākiem leišu spēkiem devās pretuzbrukumā un viņam izdevās krievus sakaut. Krievu virspavēlnieks kņazs Kurbskis aizbēga uz Lietuvu.
Tā kā krievu cara militārās akcijas cieta neveiksmi, tad Jānis IV Briesmīgais mainīja taktiku. Viņš uzskatīja, ka būs grūti ieinteresēt Livonijas muižniecību veidot savienību ar pareizticīgo un aziātisko Krieviju. Tāpēc viņš plānoja restaurēt Livonijas ordeņa valsti Maskavas protektoriātā. Bet abi pēdējie ordeņa mestri Firstenbergs (Fūrstenberg) un Ketlers nebija tajā ieinteresēti. Tad viņš 1570.gadā ielūdza dāņu hercogu Magnusu (viņš nopirka Sāmsalu) uz Maskavu, kur to izsludināja par "karali pār latviešu un igauņu zemi - Livoniju," iecēla par krievu karaspēka virspavēlnieku Livonijā un izprecināja sava brāļa meitu.
Magnusa pirmais uzdevums bija atkarot zviedriem Igauniju. 1570.gada augustā krievi aplenca Tallinu un bija ap to veselas 30 nedēļas. Tad bija spiesti atkāpties. Tikmēr pārējie krievu spēki turpināja laupīt un postīt, bet Jānis IV Briesmīgais jau sāka dalīt livoniešu muižas krievu bajāriem. 1577.gadā krievu armija paša cara Jāņa IV Briesmīgā vadībā stāvēja pie Tallinas un Rīgas vārtiem. "Livonijas karalis" Magnuss ievadīja slepenas sarunas ar jauno Polijas-Lietuvas karali Stefanu Batoriju. Krievi atklāja sazvērestību un sagūstīja Magnusu, bet kā cara radinieku apžēloja. Cars izlīgfa ar Magnusu, bet no savas valsts viņš varēja paturēt tikai nelielu daļu gar Rīgas jūras līci. Tur viņš nepalika, bet gan aizbēga uz Pilteni dāņu Kurzemē un padevās Batorija ļaudīm.
Krievu-zviedru karš (1654.-1661.g.). 1654.gadā krievi ieņēma Latgali un ielauzās zviedru Vidzemē. Mieru ar Krieviju noslēdza 1661.gadā Kardisā (Kardis). Ar ko cars Aleksejs atkal atteicās no visām prasībām uz Livoniju.
Leišu/poļu-zviedru karš (1654.(?)-1660.g.). Lietuvieši no savas puses centās sagrābt varu Rīgā, taču nesekmīgi. Mieru ar Poliju-Lietuvu noslēdza 1660.gadā Olīvā (Oliva – klosteris pie Gdaņskas).
I Pasaules karš (1914.-1918.g.). Pēc vairāku mēnešu ilgstošām saspringtām attiecībām 1914.gada 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai un divas dienas vēlāk arī Francijai. Pēc tam sekoja Lielbritānijas kara pieteikums Vācijai. Pasaules karš bija sācies. Tūlīt pēc kara sākuma Krievija veica sasteigtu un slikti izplānotu uzbrukumu Austrumprūsijā. Pēc sākotnējiem panākumiem krievu armiju pie Mazūru ezeriem apturēja pārgrupēti vācu spēki, kas ne tikai apturēja krievus, bet arī vairākās kaujās tos smagi sakāva un atsvieda pāri robežai. Vācieši turpināja savu uzbrukumu, un spiedās iekšā Lietuvā un Kurzemē. Fronte nostabilizējās tikai pie Daugavas.
Pārvācošanas process Lietuvā izsauca sašutuma vilni, kas nedaudz atvēsināja militārās pārvaldes īstenoto pārvācošanas degsmi. Tur stāvoklis bija labāks nekā Kurzemē, kur bija daudz vācu muižnieku.
Neatkarības pasludināšana. Sākoties jaunam vācu uzbrukumam Pēterpilij 1917.gada 9.februārī, politiskie notikumi guva jaunu ievirzi. 16.februārī Lietuva proklamēja savu patstāvību, tikai nevis uz šīs deklarācijas pamata, bet gan saskaņā ar agrāk – 1917.gada 11.decembrī – kādas provāciskas grupas izdotu dokumentu ar nolūku piesaistīt Lietuvu Vācijai.
Leišu palīdzība latviešu brīvības cīņās. Lietuva bija saņēmusi lielāku aizdevumu no Vācijas, un Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas valdībai slepeni nodeva 5 miljonus marku. Tas bija būtisks pienesums tukšajai latviešu valsts kasei.
Kopā ar lietuviešu armiju latvieši izdzina Golcu un Bermontu kā no Latvijas tā arī no Lietuvas. 1919.gada 22.novembrī Lietuvā pie Radvilišķiem galīgi tika sakauta bermontiešu armija. 1919.gada 15.decembrī sakautās bermontiešu armijas paliekas tiek aizdzītas pāri robežai uz Austrumprūsiju.
Parīzes miera konferencē. 16.martā informatīvā sēdē franču premjers Klemanss pieņēma Baltijas valstu, Ukrainas un Gruzijas delegātus.
Miera līgums ar Krieviju. Parīzē satikās baltiešu un somu delegāti, un šīs sadarbības rezultātā tā paša gada 30.septembrī Tērbatā sanāca šo valstu ārlietu ministri, lai izstrādātu kopīgu rīcības programmu attiecībās ar Krieviju. Tika nolemts miera sarunas vest kopīgi, lai neļautu krieviem uzkūdīt valstis citu citai.
Tomēr šī vienošanās nestājās spēkā: Antante draudēja ar blokādi, ja notiktu miera sarunas ar lieliniekiem.
Lietuvā miers tika noslēgts 1920.gada 12.jūlijā.
Antana Smetonas pirmās prezidentūras laiks (1919.-1923.g.).
Leišu delegācija piedalījās Bulduru konferencē, kas notika 1920.gada augustā. Tās mērķis bija tādas alianses izveidošana, kas ļautu izveidotu buferi starp Krieviju un Vāciju.
Leišu-poļu karš (1920.g.). 1920.gada 9.oktobrī poļu ģenerālis Lucjans Žeļigovskis „sadumpojās” un ar divām divīzijām iesoļoja Lietuvā. Viņš ieņēma seno leišu galvaspilsētu Viļņu un lauzās tālāk. Viņu izdevās apturēt tikai tad, kad poļi bija okupējuši jau lielu Lietuvas daļu. 1922.gadā iekarotā teritorija tika iekļauta Polijā.
Šī nepārprotamā agresija ne tikai iznīcināju ieceri Polijai būt par līderi Austrumeiropā, bet arī sagrāva pamatu uzticības pilnai sadarbībai un kļuva par iemeslu spīvam poļu un leišu naidam. Lietuva pilnīgi atteicās no sadarbības.
Latvija centās Lietuvai palīdzēt diplomātiski, bet bez rezultātiem. Latviešu nostāju Lietuvā uzņēma ar dziļu vilšanos.
1926.gadā PSRS jaunais ārlietu ministrs Maksims Ļitvinovs piedāvāja katrai Baltijas valstij atsevišķi noslēgt neitralitātes un neuzbrukšanas paktus. Lietuva steidzās piedāvājumu pieņemt, jo Maskava solīja atzīt poļu okupēto Viļņu par Lietuvas galvaspilsētu.
Augustīns Voldemārs (?-1929.?g.).
Antana Smetonas otrās prezidentūras laiks (1926(29.?).-1940.g.). 1929.gadā no amata atstādināja Lietuvas diktatoru Augustīnu Voldemāru un par prezidentu kļuva Antans Smetona. Latviešu-lietuviešu kontakti aktivizējās, un gadu vēlāk tika noslēgts tirdzniecības līgums. Uzlabotie sakari nepatika padomijai, un Pravda publicēja virkni uzbrukumu lietuviešu un latviešu politiķiem. Arī Vācijai un Polijai bija negatīva attieksme pret noslēgto līgumu.
Pirmā Lietuvas Republika. Leišiem bija gan 1922., gan 1929., gan 1938.gadu konstitūcijas, kas pamazām kļuva arvien mazāk demokrātiskas.
Pēdējā no tām atspoguļojās tā laika autoritārā Lietuvas vadītāja Antana Smetonas autoritārisms.
Tā kā PSRS attiecības ar Japānu arvien vairāk pasliktinājās, tad PSRS mēģināja uzlabot kontaktus ar kaimiņiem Rietumos. 1931.gadā padomija atjaunoja savu neuzbrukšanas līgumu ar Lietuvu. Līgumos tika norādīts, ka abas puses atturēsies no jebkādas agresīvas rīcības attiecībā uz līguma partnera teritoriju un ka partneri nepiedalīsies nekādās boikota akcijās viens pret otru.
Mēmeles atņemšana. 1939.gada 22.martā Lietuva bija spiesta atdot Vācijai Klaipēdas (Mēmeles) apgabalu.
1939.gada 28.septembrī PSRS ar Vāciju paraksta slepenu protokolu par teritoriju maiņu. Lietuva nu ietverta PSRS interešu zonā.
Sarunas ar krieviem par karabāzēm. Kad līdzīgi līgumi jau bija noslēgti ar Igauniju un Latviju, 2.oktobrī uz Maskavu aicināja arī Lietuvas ārlietu ministru. Te situācija bija daudz sarežģītāka, jo pastāvēja Viļņas jautājums un vāciešu interese Lietuvas DR daļā. Lietuva negribēja piekrist padomju bāzu klātbūtnei savā teritorijā, tomēr pēc dažu dienu sarunām kļuva skaidrs, ka vienīgā savstarpējās palīdzības pakta alternatīva ir karš.
10.oktobrī ar Lietuvu noslēdza tādu pat līgumu kā ar Igauniju un Latviju. Lietuvai nācās uzņemt 20 000 krievu karavīru un tā varēja pārņemt Viļņu un 6655 kvkm no Viļņas apgabala – viss kā tika paredzēts Rībentropa-Molotova slepenajā protokolā.
PSRS Lietuvas okupācija. Jūnija sākumā pastiprinājās ārējais spiediens. Brīdis bija ļoti piemērots Baltijas sovjetizācijai, jo pasaules sabiedrības uzmanību saistīja vācu uzvaras gājiens Francijā un tieši tai dienā krita Parīze.
Pirmais upuris Baltijā bija Lietuva. To vainoja padomju zaldātu nolaupīšanā. Molotovs ignorēja visus mēģinājumus objektīvi izmeklēt incidentu un 14.jūnijā Lietuvas valdībai iesniedza ultimātu. Maskava pieprasīja tādas valdības izveidošanu, „kura baudītu Padomju savienības uzticību” un neierobežotu padomju karaspēka ielaišanu Lietuvā.
15.jūnijā Lietuva pieņēma ultimātu. Lietuvā iegājies karaspēks tūlīt ieņēma pozīcijas pie Latvijas robežas.
1940.gada 15.jūlijā ASV bloķē Latvijas, Igaunijas un Lietuvas bankas operācijas ASV.
PSRS Lietuvu 1940.gada 3.augustā uzņēma savā sastāvā ar AP lēmumu.
II Pasaules kara sākums Lietuvā. 1941.gada 22.jūnija agrā rītā sākās nacistiskās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai. Šajā pašā dienā Kauņā sākās tā sauktā Jūnija sacelšanās – lietuviešu spēki, kuri jau iepriekš bija apvienojušies pagrīdes organizācijā "Lietuviešu aktīvistu fronte" (LAF), pilsētā ieņēma stratēģiski svarīgas vietas.
Alitusas kauja. Tikmēr iebrukušie vācieši Lietuvas teritorijā saķērās ar krievpadomju okupantu spēkiem vienā no pirmajām tanku kaujām - 7. un 20. vācu tanku divīzijas cīnījās ar 5.krievu tanku divīziju par Alitusas pilsētu Lietuvā. Spriežot pēc vēlāk rakstītām vācu ģenerāļu atmiņām, šī kauja viņus stipri ietekmējusi. 1941.gada 22.jūnija rītausmā vērmahta divas tanku un divas kājnieku divīzijas pāri robežai uzbruka krievpadomju 128.strēlnieku divīzijai. Vāciešu pārspēks bija nospiedošs un pēc dažām stundām cīņas krievu divīzija bija sakauta. Vācu tanku vienības ātrā gaitā devās uz Alitusas pilsētu, kas atradās visai netālu no robežas. Pie pilsētas atradās divi tilti, kas bija ļoti svarīgi tālākam vērmahta uzbrukumam. Tieši tobrīd, kad pilsētai pietuvojās vācieši, pie Alitusas parādījās arī Sarkanās Armijas 5.tanku divīzijas (1940.gadā tā tika atzīta par kaujas spējīgāko Sarkanajā Armijā) priekšējā grupa. Sarkankrievu divīzijā gan tanku bija 2 reizes mazāk nekā vāciešiem - ap 270 pret 500, pie tam daļa krievu militārās tehnikas bija bojāta.
Krieviem neizdevās nosargāt tiltus pāri Nemūnai. Vāciešiem bija nospiedošs pārsvars arī artilērijā un aviācijā. Tiltu apsardze nepaspēja tos uzspridzināt. Tomēr Nemūnas austreņu krastā vāciešus sagaidīja 5.tanku divīzijas pamata spēki un niknā cīņā tie spēja atsviest vāciešus. Kaujas turpinājās līdz vēlam vakaram, bet 23.jūnija rītā nozīmīgi izrādījās gan vāciešu skaitliskais pārspēks, gan arī viņu tankistu kaujas pieredze. Tikmēr krievu 5.tanku divīzija cīnījās viena pati bez artilērijas un aviācijas atbalsta, bez strēlnieku daļām. Padomju tanki, praktiski palikuši bez degvielas un munīcijas, mēģināja izrauties no aplenkuma Viļņas virzienā.
Kauja esot atstājusi lielu iespaidu uz vāciešiem. Piemēram, 7.tanku divīzijas virsnieks Horsts Orlovs, kas pēcāk uzdienējās līdz pat ģenerālmajoram, uzskatīja, ka viņa divīzijai tā bija vissīvākā kauja visa kara laikā.
Raisenājas kauja. Vērmahta tanki jau pirmajā kara dienā izlauzās līdz pārceltuvēm pāri Nemūnai, pie tam sagrāba šos tiltus sveikus un veselus. Tādejādi vācieši guva iespēju netraucēti doties tālāk. Jau 22.jūnija rītā Ziemeļrieteņu frontes komandieris ģenerālpulkvedis Fjodors Kuzņecovs pavēlēja 3. un 12. mehanizētajiem korpusiem veikt pretuzbrukumu un apturēt vācu tanku daļu virzīšanos. 3.mehanizētā korpusa vienībām bija jāvirzās uz Raisenājas pilsētu padomju okupētajā Lietuvā. karaspēka vienību savilkšanu sarkankrievi plānoja pabeigt 23.jūnija rītā. Tomēr tobrīd korpusā bija tikai viena - 2.tanku divīzija. Visas pārējās jau bija iesaistījušās kaujās, piemēram, 5.tanku divīzija cīnījās pie Alitusas pilsētas. Toties 2.tanku divīzijas rīcībā bija ap 50 smago tanku KV-1 (КВ-1), kas spēja sagādāt vāciešiem no 6.tanku divīzijas nepatīkamu pārsteigumu.
Kaujā tie sagājās 23.jūnija rītā un vācu tanki smagajiem krievu tankiem nekā nevarēja padarīt, jo to šāviņi gluži vienkārši nespēja caursist krievpadomju tanku bruņas. Jāatzīmē, ka vācu 6.tanku divīzijā bija daudz čehu tanku Pz35, kaspatiesi nebija spējīgicīnīties ar krievu smagajiem tankiem un kļuva tiem par vieglu laupījumu.
Krievi lepojas ar vienas savas smagā tanka ekipāžas varoņdarbu - tas vairākas dienas bloķēja vācu divīzijas piegādes ceļus. Sākumā tas iznīcināja smago mašīnu kolnnu. Vācieši centās tanku sašaut no prettanku lielgabaliem, ar 88 mm zemnītlielgabalu (parasti efektīvu cīņas ieroci pret tankiem), ar mīnām, taču viss velti. galu galā pret šo vienu smago krievu tanku cīņā tika sūtīti 50 vācu tanki, kas sāka to apšaudīt no trim pusēm vienlaikus. Tikmēr vācieši krievu tanka aizmugurē uzstādīja 88 m zenītlielgabalu, arī tad bija vajadzīgi veseli 12 tā šāvieni, lai tanks beidzot tiktu sašauts. 1965.gadā krievi bija daļēji noskaidrojuši šī tanka tankistu vārdus - Pāvels Jeršovs (Павел Егорович Ершов), V.Smirnovs (В.А.Смирнов), kareivis ar iniciāļiem Š.N.A. (Ш.Н.А.) un vēl trīs kareivji, kuru vārdi netika noskaidroti.
Krievu tanku divīzijai nebija aviācijas atbalsta, trūka degvielas un beidzās šāviņi, tādejādi apturēt vācu tanku virzīšanos uz priekšu tā nespēja. 26.jūnijā, pēc tam, kad vācieši uzbruka 3.mehanizētā korpusa štābam un nogalināja 2.tanku divīzijas komandieri ģenerālmajoru Igoru Soļankinu (Егор Солянкин), krievi atkāpās.
Nacistu okupācija Lietuvā. Patiesībā vāciešiem nebija viennozīmīga un pārdomāta rīcības un reorganizācijas plāna iekarotajiem apgabaliem. Bija pierasts uzskatīt, ka no jauna sagrābtajos apgabalos, ko apdzīvo bezveidīga, pelēka masa, nepastāv politiska rakstura problēmas. Doma, ka Austrumeiropas tautām, kas pēc nacistu ideoloģijas ir mazvērtīgas, vajadzīgi savi valstiski veidojumiu, Hitleram bija sveša. Viņam nebija īpašu plānu arī par Baltijas nākotni, tomēr viņš bija vienisprātis ar savu „austrumu ministru” Alfrēdu Rozenbergu, ka Latvija, un arī Baltija vispār, karam beidzoties iekļausies vienotā Lielvācijā. Apgabalu lielā stingrībā pārvaldīs vācieši.
SS šefs Heinrihs Himlers savā ģenerālplānā Ost ierosināja Baltijas vietējos iedzīvotājus sadalīt pēc „rases vērtības” principa: daļā, ko ir vērts ģermanizēt, un „mazvērtīgajā” daļā, kas būtu jāsūta uz Krieviju.”Antropoloģiskā komisija bija aprēķinājusi, ka no bijušajām Baltijas provincēm Kurzemes, Līvzemes un Igaunijas 50% iedzīvotāju jādeportē, bet no Latgales jāizraida visi tās iedzīvotāji, savukārt no Lietuvas – 85%. Viņu vietā jānāk vāciešiem un citiem ģermāņiem, šie apgabali jākolonizē. Kolonizācijas plānos ievērojama vieta tika ierādīta Igaunijā pāri palikušajiem zviedriem. Turpretī latviešu inteliģenci Rozenbergs uzskatīja par bīstamu un nevēlamu, tāpēc to bija paredzēts deportēt un izklīdināt. Šai jautājumā nacistu un komunistu pieeja sakrita.
Lietuvas robeža pēc II Pasaules kara. Lietuvai tika pievienots Viļņas reģions (jau pirms kara!), kuru Polija bija anektējusi 20.gadu sākumā. Potsdamas konferencei 1945.gada jūlijā Cecilienhofas pilī Potsdamā (ārpus Berlīnes) vajadzēja sagatavot jauno pēckara kārtību Eiropā. Tajā neizdevās novērst Eiropas sadalīšanu. Baltijas valstu nosaukumi pavīdēja konferences protokolos. Austrumprūsiju sadalīja poļu un lietuviešu daļā, tomēr pēdējo pievienoja Krievijas KPFSR (tagadējais Kaļiņingradas apgabals).
Leišu cīņa pret sarkankrievu okupantiem. 1972.gadā, protestējot pret krievu okupācijas režīmu, publiski sadedzinājās Roms Kalanta. Viņa bēres kluva par protesta akciju divu dienu garumā, kuras izdevās apspiest tikai Iekšlietu ministrijas karaspēkam. Par atbalstu akcijām amatu zaudēja divu oficiālu laikrakstu Nemunas un Kultūros barai galvenie redaktori.
1979.gadā visu trīs okupēto Baltijas valstu disidenti izplatīja aicinājumu nosodīt Rībentropa-Molotova paktu un tā sekas.
Neatkarības atjaunošana. 1989.gada decembrī A.Brazausks (toreizējais Lietuvas PSR KP pirmais sekretārs) paziņoja, ka Lietuvas KP atdalās no PSRS KP. Vēlāk šis spēks pārveidojās par Lietuvas demokrātisko darba partiju.
1990.gada 24.februāra parlamenta vēlēšanās uzvarēja Sajūdis (leišu analogs mūsu Tautas frontei). Līdz pat neatkarības pasludināšanai vadīja Lietuvas Augstāko padomi.
1990.gada 11.marta vakarā leiši pieņēma deklarāciju par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Tad atjaunoja arī 1938.gada konstitūciju, lai pierādītu valsts kontinuitāti. Taču to nebija iespējams ieviest pilnībā, tādēļ tā pastāvēja tikai 6 vai 7 minūtes. Pēc tam, kad uz laiku atjaunoja 1938.gada konstitūciju, Lietuvā stājās spēkā pagaidu Valsts pamatlikums, ar ko leiši iztika kādus 2,5 gadus.
Sadursme pei Viļņas televīzijas (13.01.1991.). 1991.gada 11.-13.janvārī krievu/padomju armija, iekšlietu ministrija un VDK centās gāzt Lietuvas valdību, kas bija pasludinājusi neatkarību no SPRS, un mēģināja ieņemt Viļņas televīzijas torni, kā arī citus objektus. Nogalināja 14 lietuviešus un ievainoja vairākus simtus cilvēku. Bojā gāja arī viens krievu specvienības karavīrs.
Krievpadomju okupantu vienību Alfa vadīja kāds Mihails Golovatovs. 2011.gadā pēc Lietuvas pieprasījuma viņš tika aizturēts Austrijā, tomēr austrieši nobijās no Krieva un leišiem bandītu neizdeva. 2019.gada 27.martā Viļņas apgabaltiesa beidzot pasludināja šai lietā spriedumu: atzina par vainīgiem kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci 67 apsūdzētos. Aizmuguriski piesprieda: Dmitrijam Jazovam 10 gadu (bijušais PSRS aizsardz;ības ministrs), Vladimiram Ushopčikam 14 gadu (Viļņas garnizona komandieris), Mihailam Golovatovam 12 gadu (PSRS VDK vienības "Alfa" komandieris). Klātienē tika notiesāti tikai divi apsūdzētie Krievijas pilsoņi - bijušie padomju virsnieki Jurijs Meļs un Genādijs Ivanovs. Pārējie apsūdzētie patvērušies Krievijā, Baltkrievijā un Ukrainā, viņus tiesā pārstāvēja Lietuvas valsts iecelti advokāti.
2020.gada beigās sekoja Krievijas atbilde - Krievijas Izmeklēšanas komiteja aizmuguriski izvirzīja apsūdzības trim leišu tiesnešiem, kas vadīja šo prāvu, par "tīša netaisnīga sprieduma pieņemšanu" un taisās izsludināt viņu starptautisku meklēšanu.
1991.gada 9.februārī Lietuvā notika referendums par atbalstu Lietuvas neatkarībai.
1991.gada 31.jūlijā PSRS OMON grupa uzbruka Lietuvas muitas punktam Medininkos, nogalinot 7 muitniekus.
1992.gada oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās demokrātiskā darba partija izcīnīja uzvaru un A.Brazausks tika ievēlēts par Seima priekšsēdētāju.
1992.gadā pēc referenduma stājās spēkā jaunā Lietuvas Konstitūcija.
1993.gada 14.februārī Brazausks pārliecinoši tika ievēlēts par Lietuvas prezidentu, amatā atradās līdz pat 1998.gadam.
1997.gadā Lietuva parakstīja robežlīgumu ar Krieviju. Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atsaucās uz Aļģirda Brazauska lūgumu. Taču Krievijas domē tas neizgāja cauri. Turklāt lietuvieši pieņēma likumu par okupācijas laika kompensācijām, un process apstājās pavisam. Tikai 2003.gadā Krievija ratificēja līgumu, galvenokārt Kaļiņingradas anklāva dēļ.
Etniskā situācija. Pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Lietuvā bija tikai 12,3% krievu. Tādējādi lietuvieši bez lielām problēmām varēja piešķirt tiem visiem pavalstniecību.
Valda Adamkusa laiks. Valds Adamkuss 1998.gadā prezidenta amatā nomainīja Aļģirdu Brazausku (1932.–2010.g.).
Tagad. Lietuva iestājusies ES un NATO.
Aplūkojamie objekti.
Viļņa.
Kauņa. Mēdz dēvēt par "Lietuvas otro galvaspilsētu."
Klaipēda.
Kuršu kāpa. Kāpa Kuršu jomā, ko Lietuva dala ar Kaļiņingradas apgabalu.
1973.gadā, godinot baltu tautas vēsturi, netālu no Šauļiem Lietuvā atklāts Saules kaujas piemineklis.
Pārnidas kāpa.
Saules pulkstenis.
Rusne. Vienīgā leišu pilsētiņa, kas atrodas uz salas.
Miņģes zvejnieku etnogrāfiskais ciems.
Šilute. Saistīta ar Imanuela Kanta vectētiņu un rakstnieku Hermani Zūdermani.
Rambīna kalns.
Bitēnu muzejs un kapsēta.
Dionīza Poškas senlietu muzejs. Izveidots 1812.gadā tūkstošgadīga ozola stumbrā.
Ķērnava. X-XIV gs.pilskalns, pirmās Lietuvas valsts galvaspilsētas vieta.
Neras upes ieleja. Tās gleznainajā ielejā vienkopus aplūkojami veseli 5 pilskalni.
Krusta kalns. "Skumju un sapņu kalns." Iespaidīgākais tautas sakrālās mākslas piemineklis Lietuvā.
Kretingas muiža. Ar ziemas dārzu.
Akmeņu muzejs Mosedā.
Velna dobe. Pamatīgs, apmēram 200 m plats un 40 m dziļš krāteris. Tā izcelsme neskaidra - ledāja darbība vai meteorīts.
Migoņu pilskalns.
Seredžas pilskalns. Plaša panorāma uz Nemūnu.
Druskininki. Neliela pilsētiņa Nemūnas krastos ar 20 000 iedzīvotāju, minerālūdeņu dziedniecības kūrorts. Vēl nesen to dēvēja par "Lietuvas narkomānu galvaspilsētu," bet tagad tā ir atdzimusi kā slēpošanas kūrorts. Daudz atjaunotu koka ēku.
Sniega arēna. Snow Arena. Uzplaukums sākās ar 2011.gada vasarā atklāto "Sniega arēnu," kur var slēpot cauru gadu. Milzu bleķa angārs. Savienota ar pilsētas centru pa gaisa tramvaa līniju,kas iet pāri Nemūnai.
Muzikālā strūklaka. Atzīta par Lietuvas strūklaku Nr.1.
Aqua Meduna. Baltijā lielākais ūdensatrakciju parks.
Grūtas parks. "Ļeņinekļu parks." Atrodas ap 10 km no Druskininkiem. 2001.gadā purvainā vietā Grūtas ciemā Viļums Maļinausks izveidoja padomju skulptūru parku. Iepriekš viņš bija vietējā kolhoza direktors, pēc tam pelnija ar meža ogu un sēņu eksportu. Nopelnīto naudu (~1,4 miljoniem Ls) ieguldīja šai parkā - nosusināja, iekārtoja. Sākumā tas bijis kā hobijs. Pircis skulptūras par savu naudu un saņēmis arī dāvinājumā. 20 ha platībā izstādītas 86 skulptūras. 2/3 apmeklētāju ir ārzemnieki, Eiropā šis muzejs ir labi pazīstams. Par to saņēmis vietējo labējo politiķu uzbrukumus, bet arī alternatīvo Nobela Miera prēmiju par darbiem, ko "nav iespējams un arī nevajag atkārtot vai kopēt."
Grūtas parks.
Atrašanās vieta. Lietuvas dienvidos, 5 km no Druskininkiem, Baltkrievijas robežas tuvumā.
Apraksts. Te to par privātiem līzekļiem iekārtojusi Maļinausku ģimene 20 ha teritorjā nosusinātā purvu teritorijā.
Te izvietoti vairāki desmiti padomju laika pieminēkļi, veltīti Marksam, Ļeņinam, Staļinam u.c. padomju un komunistu darboņiem. Pavisam milzīgā meža un purvu teritorijā ejot pa taku atrodas 87 pieminēkļi, statujas un kompozīcijas, kas ir 46 autoru darbi. Parka iekārtojums pēc tā izveidotāju idejas atgādina Gulagu. Parka izveidotājs un tagadējais īpašnieks – Viļums Maļinausks. Viņš parkā ieguldījis 7 miljonus litu ( ap 1.4 miljoniem Ls ). Viens no tūristu visvairāk iecienītajiem objektiem Lietuvā.
Palielā koka barakā iekārtota padomju mākslas galerija.
Ciema lasītava – iekārtota 1947.gada stilā.
Lunaparks bērniem padomju stilā.
Neliels zooloģiskais dārzs.
Pieminēklis Lietuvas lielākajam kaitniekam – šņabim.
Ļeņins Razļivā.
Gadā te ierodas 130 – 140 tūkstošu apmeklētāju no apmēram 90 valstīm.
Te ir arī kempings ar 150 vietām.
Var nopirkt arī kvasu no īstām padomju laika kvasa mucām.
Gāzētā ūdens automats - nestrādā.
Nīgra iekšā laidēja - varbūt tas arī ir socreālisms?
"Sniega arēna." Snow Arena. Atvērta 2011.gada vasarā. Piedāvā 460 m garu slēpošanas trasi. Ziemā darbojas arī 640 m gara āra trase. Abās trasēs ir pacēlājs, kas stundas laikā var apkalpot 2000 cilvēku. Attālums no Rīgas - 390 km (caur Kauņu). www.snovarena.lt
One piedzīvojumu parks. Alpīnismam un ekstremāliem pārdzīvojumiem. Te var laisties ar trosi virs Nemūnas.
Stikla piramīda. Česuku ciemā Merkes upes krastā reliģiski noskaņots jauneklis Pāvils tādu uzcēlis un saka, ka varot izārstēt.
Vecās padomju laika dziednīcas. Sālsistabas, dūņu vannas. Te tagad ir arī akvaparks.
Akvaparks. 18 atšķirīgas pirtis, baseini ūdensatrakcijas.
Marcinkoņa etnogrāfiskais muzejs un ciemats.
Musteika ciematiņš. Te joprojām dzīvas ir senas biškopju tradīcijas. apkārt ciemam saglabājušās vecas priedes ar dobumiem, kur mitinās bišu saimes.
Naujasodes vējdzirnavas. A.Česnuļa kokgriezumu kolekcija.
Augštaitija. Zilo ezeru zeme un Lietuvas skaistākais reģions. Augštaitijas augstienē skaistas ainavas, kurās mijas ezeri un pauguri.
Birži. Lietuvas alus galvaspilsēta.
Zirga muzejs. Viss par zirgiem mitoloģijā, karos, sadzīvē un mākslā, par zirgkopību, lauku darbiem un darba tikumu.
Stelmužes koka baznīca. Izcili kokgriezumi. Ar Stelmužes ozolu - lielāko visā Lietuvā.
Zarasu panorāmas tilts.
Augštaitijas Nacionālais parks.
Palūšes koka baznīciņa. Ar zvanu torni.
Ladakalns. Sena kulta vieta. No tā paveras labs skats uz apkārtnes savienotajiem dzidrajiem ezeriem.
Glinuču ūdensdzirnavas. Ginučaiska?
Senās biškopības brīvdabas muzejs. Tajā dažādas statujas, kam saistība ar senajām biškopības tradīcijām.
Mineikišķu pilskalns. Zarasu rajonā.
Anīkšču taka virs koku galotnēm. Veidota kā tilts, kas aizvijas starp koku galotnēm.
Anīkšķi. Gleznaina leišu pilsētiņa ar senu vēsturi.
Seimīnišķēļu pilskalns. Visvairāk pētītais pilskalns Lietuvā. Vēsturnieki to saista ar pirmā Lietuvas ķēniņa Mindauga Vorutas pils vietu.
Rubikai skatu tornis. Gleznaina apkārtne.
Labirintu parks. Piedāvā iespējas pārbaudīt savas orientēšanās spējas 3 dažādu labirintu līkločos.
Etnokosmoloģijas muzejs. Tāds vienīgais Baltijas valstīs. Mēģina parādīt cilvēka un leišu tautas saikni ar kosmosu. Blakus izveidots milzīgu laukameņu aplis. Pa pazemes galeriju kalna nogāzē apmeklētāji cauri ekspozīciju telpām dodas augšup, pakāpeniski izsekojot cilvēka priekšstatiem par Visumu no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. No aptuveni 40 m augstiem torņiem kalna virsotnē paveras lielisks skats uz Molētu apkaimes ezeriem un pakalniem.
Augštaitijas Valsts parks. Senā kulta vieta Ladakalns, no kura paveras lielisks skats uz apkārtnes savienotajiem ezeriem, etnogrāfiskie ciematiņi, ezeri un pauguri, pastaigas dabā un kāpiens skatu tornī, brīnišķa panorāma. Palūšes koka baznīciņa ar zvanu torni, Ginuču ūdensdzirnavas. Ezeru zvejniecības muzejs - atjaunota etnogrāfiskā sēta ar zvejniecības tradīcijam Molētas apkārtnē.
Pabirže.
A.Jaronītes daiļdārzs.
Rokišķi.
Centrālais laukums.
Sv.Mateja baznīca. Iespaidīga. Viena no skaistākajām neogotikas būvēm Lietuvā.
Dievdirbja Ļongina Šepkas darbu izstāde. Koktēlnieks.
Rokišķu pilsmuižas anasamblis. Ar parku.
Pasvāle.
A.Stapuļoņa dzirnakmeņu, dobakmeņu un pēdakmeņu kolekcija.
Burbišķu muižas komplekss. Atjaunots. Parkā plaši tulpju stādījumi.
Pakrojis muižas parks. Ainavisks un sakopts.
Zirgu muzejs. Viss par zirgiem mitoloģijā, karos, sadzīvē un mākslā, par zirgkopību, lauku darbiem un darba tikumuskaistu iekārtotā lauku sētā.
Rumšiškes Brīvdabas etnogrāfiskais muzejs. Te savāktas mājas no visiem Lietuvas novadiem.
Pažaisles-Kamaldiešu klosteris. Viens no nozīmīgākajiem baroka arhitektūras ansambļiem Lietuvā.
Žemaitija.
Žemaitijas Nacionālais parks. Moderns informācijas centrs Plateļos. Dabas takas, resnākais osis Lietuvā - raganas osis bijušajā Plateļu muižas parkā. Plateļu svēto apustuļu Pētera un Pāvila baznīca - viena no vecākajām koka baznīcām Lietuvā. Skatu tornis ar labu ainavu.
Meteņu masku muzejs.
Plateļu ezers. Atrodas kalna galā, tā krasti ir līčaini. Nostāstu un leģendu apvīts, burātāju un nirēju paradīze.
Enerģijas labirintu parks. Zālājā izveidota mandala "Dzīvības zieds" un dažādi labirinti, kurus ejot, var ļauties meditācijām.
Beržora. Etnogrāfisks ciematiņš.
Žemaišu Kalvārija. Viens no Lietuvas katolicisma centriem, kurā 2 kvkm platībā izveidots Krusta ceļš ar 21 staciju.
Barstīču (Poķes) akmens. Lielākais Lietuvas dižakmens, 680 tonnas, atklāts 1957.gadā.
Pluņģe. Sv.Florāna piemineklis, Pluņģes Lurda, Brīvības piemineklis.
Oginsku muiža ar parku. Pērkona ozols, par Itāliju atgādinošs pulksteņu namiņš.
Telši. Žemaitijas galvaspilsēta, septiņu pakalnu pilsēta. Džiugas siera dzimtene - te ir siera ražotne. Džiugas siers esot žemaišu spēkavīra/milža Džiugas siers un lielā spēka avots, saglabājusies tā recepte. Tagad Džiugas cieto sieru ražo uzņēmumā "Žemaitijos Pienas." Te atrodas arī Lietuvas Mākslas akadēmijas fakultāte, tāpēc pilsētā ik uz soļa sastopamas skulptūras un citi mazās arhitektūras objekti.
Šatrijas pilskalns. Viens no skaistākajiem un noslēpumainākajiem Lietuvas pilskalniem, mistiska seno baltu kulta vieta.
Aukstā kara muzejs. Izveidots bijušajā padomju kodolraķešu bāzē. Muzejs ir unikāls Eiropas mērogā. Tā ekspozīcija vēsta par 5 desmitgadēm, kas vēsturē pazīstamas ar "Aukstā kara" nosaukumu. Uzskates, vizuālie un grafiskie materiāli atspoguļo sevišķi slepenu informāciju par PSRS kodolieročiem un to darbības principiem.
Šventoja. Smilšaini liedagi un seni priežu meži. Pilsētiņas centrā daudzie krodziņi līksmo līdz pat rītam.
Madzučai - dziedošo akmeņu ieleja. Tiek veidots lielākais japāņu dārzs Eiropā.
Birštona. Viens no senākajiem Lietuvas kūrortiem, kas izvietojies gleznainajos Nemūnas krastos parku ieskautā teritorijā. Parkos skatāmas vairāk kā 30 skulptūras. Te tiek iegūts minerālūdens, kas tiek uzskatīts par vecāko Lietuvas pudelēs pildīto ūdeni. Balneoloģijas un dūņu dziedniecības kūrorts. Birštona pirmo reizi minēta XIV gs. netālu no Birštonas dabas liegums - Puņas sils.
Birštonas skatu tornis. Augstākais tāds valstī, atklāts 2019.gada 12.jūlijā pie nelielās kūrortpilsētiņas Birštonas. Tajā vienlaikus var atrasties līdz 40 cilvēkiem. 51 m augsts, ļauj no putna lidojuma aplūkot iespaidīgo Nemūnas loku ainavu. Netālu kafejnīca un dabas taka, kas dažos simtos metru aizved līdz Šķevoņu atseguma virsotnei. Sāls gradētavas tornis.
Balbierišķu atseguma skatupunkts. Te ir īpaši vērienīga panorāma uz Nemūnas lokiem.
Viljūnas parks. Te ir vairāk kā 200 000 narcišu.
Šilinišķu tornis. Augstākais skatu tornis Lietuvā. Pamatā būvēts kā telekomunikāciju tornis ar palildinātu skatu platformu.
Nemūnas ieleja. Gleznaina. Tās krastos vairākas pilis un pilskalni. Virs tās 45m augstumā var braukt ar trošu vagoniņu (kur?).
Raudontvere. XVII gs. pils. Raudones pils - neogotika.
Seredžus pilskalns. Piešves pils vieta.
Raudones pils komplekss. Ar 35 m augstu skatu torni. Savulaik tā bijusi viena no viskrāšņākajām pilīm ielejā.
Panemunes pils.
Kaut kur var izskriet kukurūzas labirintu.
Trāķi. Ziemassvētkos Trāķi kļūst par Lietuvas Ziemassvētku vecīša galvaspilsētu.
Trāķu ezerpils. XIV-XV gs. Lietuvas ķēniņu rezidence. Vienīgā viduslaiku ezerpis Austrumeiropā.
Ķedaiņi. Mūsdienu Lietuvas gurķu galvaspilsēta. Kādreiz - izglītības, zinātnes un protestantisma centrs. Glīti sakopta vecpilsēta.
Dzūkija. Senās Lietuvas kultūrvēsturisks novads, kura teritorijas lielu daļu klāj meži. Pateicoties tieši lielajām mežu platībām, padomju gados šeit nav izveidoti kolhozi vai uzceltas lielas ražotnes. Labi saglabājusies tradicionālā ciematu apbūve ar koka mājām no XX gs. sākuma, vecajiem koka krustiem uz galvenajām ielām. Nesteidzīgs dzīves ritms, harmonija ar mežu un dabu.
Siernieku nams. Te var nobaudīt dažādas siera šķirnes. Tas apvieno 4 siera darīšanas meistarus, kas pastāsta par siera tapšanas procesu un tradīcijām. Sieru degustē kopā ar vietējiem mājas vīniem.
Merkines piramīda. Neparasts inženiertehnisks risinājums, kur stikloto kupolu veido vienādu trīsstūru ideālas proporcijas, kas piešķir vietai īpašu enerģiju un auru, pat ārstējot slimniekus.
Merķines pilskalns. Te atradās viena no stratēģiski nozīmīgākajām Lietuvas dižkunigaiša pilīm. Šeit Nemūna ar plašu vēzienu met savu kārtējo loku. Blakus Merķines ciems ar savu skatu torni.
Lišķavas pilskalns. Laba perspektīva uz Nemūnu, no ta upe redzama kopā ar iespaidīgo Sv.trīsvienības baznīcu - patlaban tā tiek renovēta.
Dzūkijas Valsts parks.
Varena. Slavenā leišu komponista un gleznotāja M.K.Čurļoņa dzimšanas vieta. No šejienes sākas simbolisks un ar koka skulptūrām iezīmēts Čurļoņa ceļš uz Druskininkiem caur Dzūkijas mežiem. Sēņu festivāls Varenā katru gadu septembra pēdējās nedēļas nogalē. Sēņošanas čempionāts.
Musteika ciemats. Te joprojām dzīvas senās biškopju tradīcijas. Apkārt ciemam vecas priedes ar dobumiem, kuros mitinās bišu saimes.
Alītas šampanieša degustācija.
Čurļoņa māja-muzejs. Vasaras vakaros te notiek klavierkoncerti.
Reigarda ieleja. Teiksmaina.
Švendubres Velnakmens.
Liškavas pilskalni.
Sv.Trīsvienības baznīca.
Kurtuvēnu reģionālais dabas parks. Ļoti gleznains apvidus, bagāts ar nelieliem ezeriņiem un dabas takām. pilskalni, spēcīgākais avots Lietuvā - Sviles avoti, kas platībā aizņem 1,8 ha. Tur ir vairāk nekā 100 avotu acu un izplūst apmēram 350m garā Sviles upīte ar aukstu ūdeni.
Girniku kalns. No tā laba panorāma.
Ventas-Dubīsas kanāls. Tam vajadzēja savienot Baltijas un Melno jūru.
Kurtuvēnu muiža. Kurtuvēni no XV gs. bija slaveni ar lielo muižu - Lietuvas lielmaņu rezidenci. No koka būvētā muižas klēts ir ļoti iespaidīga - trīs stāvos. Tā uzskatāma par vienu no unikālākajiem XVIII gs. koka arhitektūras paraugiem visā Lietuvā.
Palendriai benediktīniešu klosteris.
Šiluva. Viens no lielākajiem Lietuvas reliģiskajiem centriem. Dievmātes parādīšanos Šiluvā atzīst arī Vatikāns, uzskatot to par senāko Dievmātes parādīšanos Eiropā. 1608.gadā ganiņi te redzējuši jaunavu Mariju ar bērniņu uz rokām sēžam uz akmens un gauži raudam.
Cisterciešu klosteris. Tituvēnu ainaviskajā apvidū. Te arī Marijas baznīca. Klosteris un baznīca apvienota vienotā ansamblī ar Krusta ceļa kapellu. Ansamblis tiek vērtēts kā viens no lielākajiem Lietuvas reliģiskajiem centriem ZA Eiropā.
Pažaisles kamaldiešu klosteris. Viens no nozīmģākajiem arhitektūras ansambļiem Lietuvā.
Zapišķes baznīciņa. Neliela, bet unikāla.
Medvegalis. Viens no augstākajiem, skaistākajiem un vēsturē nozīmīgākajiem Lietuvas pilskalniem.
Varņi. Žemaišu vēstures un garīgās kultūras centrs. Senā Mediņinku zeme, kur kādreiz žemaišiem bijusi izveidota aizsardzības signālsistēma, kad ziņu par ienaidnieka uzbrukumu kaimiņiem padeva ar ugunskuriem daudzo pilskalnu virsotnēs. Vēlāk Vītauts Dižais te dibinājis vienu no pirmajām baznīcām Žemaitijā - tagad to sauc par Aleksandra baznīcu.
Kuršenai. Romantiska mazpilsētiņa ar veco zirgu pastu un krogus ēku.
Jurbarkas pilskalns.
Lokas Peda piedzīvojumu parks Jonavā.
Meža muzejs Girios aidas.
Embūtes ieleja. Pēc Vīka, šeit atrodas seno svētvietu kopums: Induļa pilskalns un Induļa kaps (dīvains zārkveida akmens).
Bruzāles objekts. Mistiska/okulta vieta.
Žagare. Ik gadus te notiek Ķiršu festivāls ar plašu kultūras programmu - putnu biedēkļu parāde, zirgu izjādes paraugdemonstrējumi, teātra izrādes, dažādas sporta nodarbes.
Vietējais tirdziņš. Tikai Žagarē atrodami labumi - Žagares ķirši, Žagares cepumi, dažādi ķiršu uzlējumi un īpašs ķiršu ievārījums, kas gatavots pēc senām receptēm.
Žagares muižas komplekss. Spilgtākais klasicisma paraugs Lietuvā ar skaistu parku. Muiža no laika gala pazīstama ar zirgkopības tradīcijām, tāpēc nozīmīgākā muižas kompleksa daļa ir staļļi, manēža, ratnīca un citas zirgkopības ēkas, te atrodas arī hipodroms.
Podu māja. Neparasta, varētu būt visvairāk fotografētā māja Žagarē.
Farmācijas muzejs. Aptieka, kas ir vienīgais šāda tipa muzejs Lietuvā. Senlaicīgi farmaceitu instrumenti, mērglāzes, receptes, interesanti stāsti Kopš aptiekas dibināšanas XIX gs. te norisinājušies daudzi leģendām apvīti notikumi. Ne velti iedzīvotāji to kādreiz saukuši par "burvju aptieku."
Zāļu sieva Jadviga. Vāc zāļu tējas. Viņas dārzā aug ap 300 dažādu ārstniecības augu. Jadviga pēc izglītības ir farmaceite.
Absurda muzejs. Orvidu Sodyba. Akmens krāvumi, neskaitāmi krusti un pieminekļi, koka un akmens skulptūras, iezīmēti vai iekalti simboli - horoskopu zīmes, Dieva acs, Saules aplis, Austras koks un pat īsts tanks. To visu savācis tēlnieks un dīvainis Viļs Orvids.
Māja ar kājām gaisā. Tā uzbūvēta ar jumtu uz leju, tajā viss apgriezts ar kājām gaisā, izjaucot mūsu rutīnas izjūtas.
Radvilišķu AZ. Anomāla zona Radvilas pilsētas apkaimē Lietuvas ziemeļos.
"Ģediminu pēdas" laukakmens.
Naisajas "Baltu arēna." Neparasts ciematiņš, kuru vietējais uzņēmējs un agronoms ieguldījis grandiozu darbu un ne mazums līdzekļu, lai radītu baltu svētvietu un reizē arī iespaidīgu mākslas darbu - "Baltu arēnu." Baltu pilskalns veidots kā arēna,kas spēj ietilpināt 30 000 cilvēku. Apkārtnē izveidoti ainaviski pastaigu celiņi, zālājā grafiski izveidotas senās baltu zīmes un kokgriezumu skulptūras, kas liecina par senču tradīcijām un folkloru.
Žeimele. Lietuvas pierobežas ciems,kurā saglabājušās stiprasluterāņu baznīcas tradīcijas un kurš saistāms ar vairākiem zīmīgiem uzvārdiem.
Suvalkija.
Panemunes pils. Pilī restorāns ar lieliskuu skatu uz apkārtni.
Napoleona muiža. Vieta, kur pēc nostāstiem esot nakšņojis Napoleons I.
Zipliai muiža. Tai ir viens no lielākajiem parkiem Lietuvā. Saglabājušās 11 ēkas. Te notiek ikgadēji profesionālās mūzikas un mākslas simpoziji.
Medus ieleja. Saimniecība, kurā rūpējas par vairāk kā 130 bišu saimēm. Bites ievāc ekoloģisku medu no Nemūnas ielejas pļavām un mežiem.
Sudargu pilskalnu komplekss. Ļoti ainaviska vieta, kur Nemunas upes krastā vienkopus aplūkojami 5 pilskalni.
Prano Sederevičiaus skulptūru dārzs.
Čapkaļu rezervāts. Lietuvas dienvidos, Varēnas rajonā pie Baltkrievijas robežas. Čapkaļu purvs - lielākais Lietuvā.
Lietuvā reģistrēti arī Apļi laukos.
Tradīcijas.
Zirgu ledus skriešanās sacīkstes. Notiek katru gadu februāra sākumā nelielā ciematiņā pie Sartru ezera. Apmeklētāju skaits sasniedz pat 50 000. Sacīkstes var vērot no īpaši izveidotām tribīnēm, notiek atrakcijas, tirdzniecība un koncerti.
Saites.
Leiši.
