Atlantīda - vēsturiska reālija vai mīts?

Detaļas: Publicēts 09 Marts 2017; Autors Aliens.lv; 3672 skatījumi

Populāro filmu “Titāniks” un “Avatars” režisora Džeimsa Kamerona daļēji finansēta ekspedīcija Atlantijas okeāna dzelmē atrada sešus aptuveni 3500 - 4000 gadus senus akmens enkurus. Režisors tic, ka atradis mītiskās Atlantīdas pēdas.

Bronzas laikmeta artefakti atklāti vietā, kuru uzskata par vienu no iespējamām mītiskās zemes atrašanās vietām. Proti, netālu no Gibraltāra, kas savieno Vidusjūru un Atlantijas okeānu, jeb aiz senajos grieķu mītos minētajam “Herkulesa stabiem.” Tiek uzskatīts, ka viens no tiem ir Gibraltāra kalns, bet otrs – Seutas kalns Āfrikas pusē.

Rūpīgi plānotā ekspedīcija, kurā izmantotas vismodernākās navigācijas un jūras arheoloģijas tehnoloģijas, bija daļa no Kamerona un dokumentālo filmu režisora Simčas Jakoboviča idejas meklēt Atlantīdu, balstoties uz sengrieķu filozofa Platona dialogos “Krītijs” un “Tīmajs” minēto informāciju. Tās rezultātā tapusi dokumentālā filma “Atlantīdas pacelšanās,” kuru skatītāji “National Geographic” redzēs svētdien, 12.martā.

Mītiskais arhitektūras un inženierzinātnes brīnums Atlantīda sastāvējusi no vairākiem koncentriskiem sienu un kanālu lokiem. Centrā - Poseidona templis. Salas ziemeļdaļā pletās kalni, bet dienvidos – līdzenums. Atlantijas okeāna spēcīgākā jūras lielvalsts bija lielāka nekā senā Lībija un Mazāzija (mūsdienu Turcija) kopā, jo bija iekarotas plašas teritorijas Rietumeiropā un Āfrikā. Tās ķēniņi cēlušies no jūras dieva Poseidona, taču dievišķās asinis bija sajaukušās ar parastiem mirstīgajiem.

Šīs ir dažas no Platona darbos minētajām 51 norādēm, kuras tās gadsimtiem ilgi iedvesmo pētniekus meklēt mītisko zemi. Lūk, dažas populāras teorijas.

Atlantīda bija kontinents Atlantijas okeāna vidū, kas nogrima

Ideja, ka mītiskā Atlantīda ir reāla vēsturiska vieta, ne tikai Platona aprakstīta leģenda, radās vien XIX gs. To 1882.gadā grāmatā “Atlantīda: aizvēsturiskā pasaule” aprakstīja Ignācijs Donelijs, kurš apgalvoja, ka seno civilizāciju sasniegumus, piemēram, metāla apstrādē, valodās un lauksaimniecībā ir radījusi kāda vēl senāka un attīstītāka civilizācija, jo cilvēki nebija pietiekami attīstīti, lai to sasniegtu paši. Tā kā Atlantijas okeāns nav pārāk dziļš, tad Donelijs mītisko kontinentu “novietoja” turpat, kur Platons, proti, “aiz Herkulesa stabiem” okeāna pusē. Kaut arī moderno okeanogrāfijas metožu izmantošana par to neliecina, tomēr Atlantijas okeāna vidū nogrimis kontinents joprojām ir populāra tēze.

Atlantīdu aprija Bermudu trīsstūris

Pēc Donelija ne viens vien literāts sāka prātot par to, kur tad īsti Atlantīda atradusies. Tā Čārlzs Berlics (starp citu, pazīstamās valodu skolas “Berlitz” dibinātāja mazdēls) 1970.gados izvirzīja teoriju, ka Atlantīda bijis reāls kontinents, kas atradās pie Bahamu salām. Proti, teritorijās, kas zināmas kā Bermudu trīsstūris un kur mīklainos apstākļos pazudis ne viens vien kuģis un lidmašīna. Šīs teorijas piekritējiem svarīgi argumenti ir cilvēka radītas akmens sienas pie Bimini krastiem. Tiesa, zinātniska izpēte liecina, ka tie ir dabiski piekrastes klinšu veidojumi.

Antarktīda ir Atlantīda

Teoriju, ka Atlantīda patiesībā ir zeme, kuru šodien pazīstam kā Antarktīdu, 1958.gadā izvirzīja Čārlzs Hepguds savā grāmatā “Zemes garozas nobīdes.” Grāmatas priekšvārdu, starp citu, rakstīja slavenais fiziķis Alberts Einšteins. Pēc Hepguda idejas, apmēram pirms 12 000 gadiem notika lielas Zemes garozas nobīdes, kas novirzīja kontinentu, kuru šodien pazīstam kā Antarktīdu, daudz tuvāk tā pašreizējai atrašanās vietai. Mērenākā joslā esošo kontinentu apdzīvoja augsti attīstīta civilizācija, bet pēkšņās izmaiņas iznīcināja gan iedzīvotājus – atlantus, gan brīnišķīgo pilsētu, kas pazuda zem biezas ledus kārtas. Tiesa, šī ideja ir pretrunā modernajai izpratnei par tektonisko plātņu kustību.

Atlantīda varētu atrasties 5000 kilometru rādiusā no Atēnām

Ja pieņem, ka Platons mītisko zemi aprakstījis, balstoties uz reālām pilsētām, tad pēc dialogos atrodamajām norādēm var mēģināt izskaitļot tās atrašanās vietu. Ja Atlantīda atrodas 5000 kilometru attālumā no Atēnām, tad tā var būt gan Eiropā, gan Āfrikā, gan Tuvajos Austrumos. Piemēram, uz rietumiem no Gibraltāra pie Azoru salām. Tagadējā Spānijā, Dananjas Nacionālajā parka teritorijā. Tur, kur tagad plešas purvs, reiz bijis milzīgs līcis, kas bijis savienots ar Atlantijas okeānu. Filozofa norādes atbilst arī nelielam pilskalnam tuksnesī Marokā, apmēram 160 kilometru uz dienvidiem no Marakešas.

Atlantīda ir alegorija par senajiem mītiskajiem kontinentiem

Senie grieķi nav vienīgā kultūra, kuras mītos aprakstīta attīstīta salu civilizācija, kas pazudusi kādas gigantiskas kataklizmas iespaidā. Tā, piemēram, Indijā un Dienvidaustrumāzijā mītiskie stāsti vēsta par diženo impēriju Lemūrijas kontinentā, kurš atradies kaut kur Indijas okeānā. Tāpat Atlantīdu varētu uzskatīt par alegorisku senā kontinenta Mu attēlojumu. Taču līdz šim nav izdevies atrast pārliecinošus artefaktus, kas liecinātu par Lemūrijas vai Mu eksistenci, tādēļ šīm teorijām nav pārāk daudz piekritēju.

Stāstā par Atlantīdu mītiski atspoguļojas plūdi Melnajā jūrā

Šī teorija pieņem, ka Atlantīda ir izdomājums, taču mīts apraksta reālu vēsturisku notikumu: zemestrīci Bosfora jūras šaurumā pie Vidusjūras un tai sekojošus plūdus Melnajā jūrā. Tas notika apmēram 5600 gadus pirms mūsu ēras. Tajā laikā Melnā jūra bija saldūdens ezers un divtik mazāka nekā patlaban. Plūdi ietekmēja visu reģionu, jo aptuveni gada laikā jūras līmenis pacēlās par vairākiem desmitiem metru. Milzīgās kataklizmas pēdas ir atrodamas daudzu tautu leģendās un, iespējams, tās iedvesmoja arī Platonu.

Mīts par Atlantīdu apraksta Mīnojas kultūru

Viena no jaunākajām teorijām saista Atlantīdu ar Mīnojas kultūru, kas uzplauka Grieķijas salās Krētā un Tērā (tagad – Santorini) aptuveni 2500.-1600.g.pmē. Mīnojas kultūra bija pirmā attīstītā civilizācija tagadējās Eiropas teritorijā ar rakstu valodu, lielisku arhitektūru, attīstītiem ceļiem un spēcīgu karafloti. Pašā pilnbriedā tā pēkšņi izzuda – iemesli ilgi nebija zināmi, tas ļāva saistīt senās civilizācijas izzušanu ar Platona aprakstīto Atlantīdu. Vēsturnieki ir pārliecināti, ka aptuveni 1600.g.pmē. Tēras salu satricināja milzīga zemestrīce, bet vulkāns izverda atmosfērā teju desmit miljonus tonnu akmeņu, pelnu un gāzu. Katastrofai sekojošais cunami noslaucīja mīnojiešu pilsētas un padarīja zemi neaizsargātu pret iebrucējiem.

Atlantīda pacēlās debesīs

Tāpat kā jebkuru lielu mistēriju, arī Atlantīdu dažādi ezotēriķi un dīvainu teoriju piekritēji saista ar citplanētiešu vizītēm uz Zemes. Proti, Atlantīda nav nogrimusi, jo tā nemaz nebija ne kontinents, ne arī sala. Patiesībā tas bija citplanētiešu kuģis, kas vienkārši pacēlās un aizlidoja pēc tam, kad iecerētā misija bija izpildīta.

Atlantīda ir Platona fantāzijas auglis

Ideja par augsti attīstītu, bet zudušu civilizāciju ļoti sena. Tomēr lielākā daļa vēsturnieku un zinātnieku uzskata, ka mītiskā Atlantīda ir Platona fantāzijas auglis. Grieķu filozofs to izgudroja kā savu vīziju par ideālu civilizāciju un paredzēja tās bojāeju kā brīdinājumu nenovērsties no dieviem. Jo nav atrodami citi rakstu avoti kā vien Platona dialogi, tostarp ziņu par Atlantīdu nav arī senajos grieķu tekstos, kas saglabājušies līdz mūsu dienām. Turklāt nekur nav atrasti nekādi taustāmi pierādījumi par nogrimušo civilizāciju.

Dokumentālais raidījums “Atlantīdas pacelšanās” National Geographic būs skatāms svētdien, 12.martā plkst. 18:00 un 22:00.

Avots:
NG publicitātes materiāli