Uldis Siliņš. Neds Kellijs un citas Ķenguru zemes mūsdienu leģendas

Detaļas: Publicēts 15 Marts 2017; 2444 skatījumi

Austrālijas iedzimto, aborigēnu, senie stāsti izgaist tālas pagātnes dzīlēs, atbalsodami t.s. Sapņu laika jeb “laika pirms laika” notikumus, kad svētie, pārdabiskām spējām apveltītie senči radīja pasauli. Pavisam cita veida leģendas stāsta eiropiešu cilmes austrālieši – tās vēstī par nesenās pagātnes dzīves reālijām, vēsturiskām personām un notikumiem. Pastāstīšu dažās no tām.

Neds Kellijs

Austrālija būs viena no nedaudzajām zemēm, kuras nacionālais varonis ir laupītājs un slepkava. Vēl tāds Anglijā ir Robins Huds. Neds Kellijs (1854.–1880.g.) ir aprakstīts, apdziedāts, apdzejots, uzņemts filmās kā neviens cits un ir neapšaubāmi visromatiskākā figūra Austrālijas vēsturē. Viņu dēvē par austrāliešu varoņgara tēvu. Austrāliešiem ir tāds izteiciens: game as Ned Kelly. Es mēģināšu izskaidrot: tas nozīmē varonību, drosmi, bezbailību, skatīties briesmām acīs, būt gatavam uz visu (He is game – viņš ir drosmīgs etc.)

Neda ģimene bija izsūtīta uz Austrāliju par kādiem niecīgiem krimināla rakstura pārkāpumiem. Viņi bija īri. Nedam ir bijusi darīšana ar policiju un tiesām jau 14 gadu vecumā par laupīšanas mēģinājumu, bet viņu attaisno. Arī nākamos gados viņš nav svešinieks policijai un divas reizes iesēdināts pie ūdens un maizes. Tomēr vēlāk viņš avansējas un ar saviem brāļiem un draugiem nodibina Kellija bandu (Kelly gang), kas kļūst par Austrālijas slavenākajiem laupītājiem, t.s. bušreindžeriem (bushrangers), kā sauca noziedzniekus kas nodarbojās ar laupīšanām ārpus pilsētām jeb lielajiem dūmiem. Viņi pat izgatavoja sev aizsargtērpus, kas atgādina viduslaika bruņinieku kaujas tērpu. Materiāls bruņām – arkla lemeša metāls, āda un metāla tapas. Bruņas bija neērtas, bet pietiekami biezas, lai lodes tām nesistu cauri.

1878.g. Kellija banda pārsteidz policistus viņu apmetnē pie Stringibārkas upes (Stringybark Creek) un apšaudē nogalina trīs konsteblus. Kellija bandu izsludina “ārpus likuma,” tas nozīmē, ka ikviens viņus drīkst nogalināt bez brīdinājuma.

Taču Kellijam starp nabadzīgajiem kaimiņiem ir daudz piekritēju un atbalstītāju. Viņi izdara vēl divas lielas aplaupīšanas, bet viņu gals pienāk Glenrovanā, kur viņi okupējuši viesnīcu un saņēmuši ķīlniekus. Kaujā ar policistiem bandas locekļi tiek nogalināti, Nedu sagūstīta un 1880.gadā pakar. Apžēlošanas petīciju bija parakstījuši 60 000 cilvēku. Nāvē viņš gājis ar paceltu galvu. Tāda ir dzīve, such is life, viņš sacījis. Game as Ned Kelly līdz beidzamam!

Azarija un Ularū dingo

Un tagad par kādu tragisku notikumu Austrālijas Sarkanajā sirdī, kā dēvē Centrālaustrāliju tās sarkanā smilšakmens formāciju dēļ. Vietu, par ko būs runa, sauc par Ērsas klinti (Ayers Rock), vai iedzimto vārdā – Ularū.

Ularū ir monolīts, 550 miljonu gadu vecs, netālu no pilsētas, vārdā Alise Springs, ko austrālieši dēvē vienkārši par Alisi.

1980.g. 17.augustā Maikls un Lindija Čemberleini ar saviem trīs bērniem, no kuriem jaunākā meita Azarija bija tikai 9 nedēļas veca, bija apmetušies karavānu stāvvietā Ularū Nacionālā parkā.

Acīmredzot Čemberleiniem bijušas vairākās teltis, jo kad Lindija nākusi naktī atpakaļ uz savu telti, viņa redzējusi no tā izskrienam dingo. Teltī bērna vairs nav bijis.

Dingo bija kļuvuši ļoti uzbāzīgi, un par to, ka varētu notikt šāda veida traģēdija, parka galvenais reindžeris (pārraugs, līdzīgs virsmežzinim) varas iestādes jau bija brīdinājis. Kriminālizmeklēšanas rezultātā tika paziņots, ka bērnu nogalinājis dingo. Un tad – šoks! Lindija tika apcietināta un apvainota slepkavībā. Visa Austrālija bija kājās. Prese pilna ar stāstiem. Baumas. Austrālieši bija sadalījušies divās nometnēs: par Lindiju un pret Lindiju. Kas tad īsti bija noticis Ularū parkā?

Lindija Čemberlaina, tai laikā 35 gadus veca, bija precējusies ar septītās dienas adventistu mācītāju Maiklu. 1980.gadā Čemberlainu ģimene bija atbraukusi brīvdienās uz Ularū. Nav palicis atmiņā, kas bija par iemeslu, ka Lindija liktenīgajā brīdī nebija teltī pie bērna. Tas vēlāk likās aizdomīgi. Bērna guļamvietā bija notraipīta asinīm un pie telts atrada dingo pēdas. Apkārtnes pārmeklēšana nedeva nekādus reultātus. Taču policija turpināja izmeklēšanu arī pēc oficiālā nāves cēloņa paziņošanas. Pēc divām kriminālizmeklēšanām un Čemberlainu mājas pārmeklēšanas, Lindija tika apcietināta un apvainota slepkavībā. Čemberlainu mašīnā bija atrastas asinis, ko tiesu medicīnas analīze atzina par piederošām Azārijai.

Lindija tika notiesāta uz mūžu pārmācības namā (prison with hard labour), un Maikls tika atzīts par vainīgu ne pašā slepkavībā, bet tās slēpšanā. Viņam sods tika nosacīti atlaists. Lindijas ceturtais bērns piedzima soda izciešanas laikā Dārvinas slimnīcā.

Bet tad, 1986.g. februārī, jauns pagrieziens – parkā atrada Azarijas drēbes. Pēc diviem apžēlošanas lūgumiem, kas bija noraidīti, Ziemeļteritorijas valdība atlaida Lindijai piespriesto sodu un lika Karaliskajai komisijai lietu vēlreiz izmeklēt. Starplaikā Lindija bija brīva. Komisija 1987.g. atzina Lindiju par nevainīgu un paziņoja, ka viņa nekad nebūtu notiesāta, ja drēbes būtu atrastas agrāk. Oriģinālais tiesas lēmums tika atcelts un lieta oficiāli izbeigta.

Valsējošā Matilda

Tagad mazliet ielūkosimies Austrālijas eiropiešu folklorā jeb bušlorā. Piemēram, par Netīrīgo Diku no Jalobīnes, ko pantā salicis austrāliešu buša dzejnieks, žurnālists Bandžo Petersons (1864.–1941.g.). Pārceļot stāstu atpakaļ prozā, tas varētu būt šāds:

Diks ir aitu gans un dzīvo būdā kādus 10 km no tuvākās pilsēteles. Reiz garām iet kāds klaidonis un, ieraudzījis Dika būdas iekšpusi, uzraksta ar krītu uz durvīm: Netīrīgajam Jalobīnes Dikam ir tā netīrākā būda, kādu jebkad esmu redzējis. Pārrodas Diks, redz, ka kaut kas uz durvīm rakstīts, bet viņš nemāk lasīt. Varbūt, saimnieks ir atstājis kādu ziņu?

Karsts. Viņš ņem durvis uz muguras, nes uz pilsēteles krogu un noliek krodziniekam priekšā. Kas tur rakstīts? Krodziniekam sirds neļauj pateikt taisnību un viņš saka, ka tur rakstīts, lai Dikam izsniedz kausu auksta alus. Un nu ir Dikam niķis rokā. Kad viņam atkal sagribas dzert, viņš paņem durvis uz muguras un soļo uz krogu.

Tas pats Bandžo Petersons ir sarakstījis Walsing Matilda. Šī dziesma austrāliešiem ir tas pats, kas latviešiem Pūt, vējiņi un nereti tiek dēvēta par neoficiālo Austrālijas himnu.

Stāsts ir par kādu cirpēju aitu cirpēju streika laikā, kas paņēmis pārtikai vienu no fermera jēriem, sēž pie upes attekas. Ierodas fermeris ar policistu viņu apcietnāt. Cirpējs atsakās doties viņiem līdzi un noslīcinas, ielēcot bilabongā. Austrāliešiem tas simbolizē protestu pret autoratīvu varu. Kas ir valsējošā Matilda? Tā ir sarullēta sega, kurā satīta viņa mantība, pārlikta pār plecu, ar abiem galiem sasietiem kopā, kur piekārts tējas vāramais katliņš. Ejot, matilda cilājas uz augšu un uz leju, un šī ir tā valsējošā kustība. Sarullēto segu sauc par svegu un pašu soļotāju par svegmeni.

Vēlāk izveidojās svegmeņu-klaidoņu šķira, kas pat sanāca pie Laklana upes uz kongresu. Pieņemtie lēmumi: nedrīkst staigāt dienā vairāk par zināmu jūdžu skaitu, ja šai posmā var sadiedelēt pārtiku. Ja ceļā gadās satikt aitu, tad tā ir jāpārvērš aitas gaļā.

Lasīt vairāk par Austrāliju, tās zemi, cilvēkiem un savdabību; latviešu trimdas sabiedriski-kulturālo dzīvi XX gs. 50.gados:
Siliņš, Uldis. "Zem dienvidu krusta. Kultūrvēsturiskas atmiņas." I daļa (1950–1959). Apvārsnis, 2016.