Raganas! Pie visa vainīgas raganas!

Detaļas: Publicēts 08 Novembris 2017; Autors Aliens.lv; 4016 skatījumi

RAGANAS DEDZINĀŠANA
(Fragments)
Tiesas sekretārs lasa:

„…ka aizinatee leezineeki leezine,

Ta ap-suhdseta sowe spehke neezine.
Ta ne-esmot arr Welle danzojuse
Und arri kahdas buru-sahles lassejuse.
Kad nu ta ne-sakke no labbe praht,
Gan Teesa lem, ka teek ta spihdsinaht:
1) ka blehdis kahds, kas ne-gribb wisse paust,
Ta sahkte ahdas-plettnem dikti schaust.
Drihs assens sahze tai no meesas lihst –
Wel ap-wainohta waines ne-atsihst.
2)Arr no-kaitehtu gelsi deddse kruhti –
Ta ne-sauzze wel sow par Welle bruhti.
3) Schis mokku-weids eeksch Teesas at-sihts slahbbaks.
Nu ihsta reisse Espandleru sahbbaks.
Kad arri taggad ragana wel kluse,
Tad pee-rahdes ka Teesa domahjuse:
Prasts seewischks ne-warr tahde mokke nest –
Ka burweni to wajjag sahrta mest!...”

Kliedziens no sārta:
Te mani dedzina kā raganu un ķeceri –
Uz manu dvēs’li, svešais Dievs, tu neceri!

Jau Hērodots ap četrarpus gadsimtu pirms tagadējās laika skaitīšanas rakstījis par neuru (baltu) spējām pārvērsties par vilkiem: „Var jau būt, ka neuri ir burvji, jo Skitijā dzīvojošie skiti un grieķi saka, ka reizi gadā ikviens neurs pārvēršoties par vilku. Pēc dažām dienām viņi atgriežoties savā agrākajā izskatā. No savas puses nevaru šim stāstam ticēt, bet viņi tā stāsta un pat apzvēr, ka tā esot patiesība.” (Historiai, IV). Vācu ģeogrāfs Sebastians Minsters savā „Kosmogrāfijā” (1550.g.) stāstījis, ka Livonijā daudz vilkaču, burvju un raganu. Olavs Monsons, Upsalas katoļu arhibīskaps: daudzi Livonijas, arī Prūsijas un Lietuvas muižnieki un zemnieki patiesībā ir raganas un vilkači, kas Ziemsvētku naktī pulcējoties lielos baros. Itāļu ceļotājs Džovani (1592.g.) rakstījis, ka te katra sieviete esot ragana, jo buroties un, kreiso kāju pārcēlusi pāri slotas kātam, lidojot uz raganu saiešanas vietu. Droši vien Zilajā kalnā, Raganu katlā pie Siguldas, vai pļavā pie Zvārtes ieža, kur tās gaidījušas elles lielkungu. Ēšana un dancošana ar mugurām kopā Raganu pļavā turpinājusies līdz pirmajiem gaiļiem, tad raganas lekušas no Zvārtes klints un laidušās uz māju. Ziņas par lidošanu parādās no 1577.gada Rīgā, kur tā esot pārvietojusies vaļeniece Spride, bet pirmā ziņa par šādu saietu ir no Rīgas Lielās raganu prāvas materiāliem, kur stāstīts, ka 1584.gada Lieldienu rītā Elza lidojusi uz sabatu kādā augstā kalnā. Raganu pētnieks Montegjū Samerss (1880.–1948.g.) darbā „Burvestību vēsture” šai sakarā rakstījis: „Gaiļa spārnu plandi atņem sparu dēmoniem un noņem spēku zintīm… Sātana rituāli beidzas rītausmā, jo tad sākas dievkalpojumi baznīcās. Sv.Benedikta laikā tika lasītas agrīnas lūgsnas, ko sauca par Gallicinum ("gaiļa dziesmu").” Bet Augustīns darbā „Par Dieva valstību” vēsta, ka maģija ir iespējama, tikai saistoties ar dēmoniskiem spēkiem. Tādas spējas var rasties, slēdzot līgumu ar dēmonu.

Pirmoreiz līgums ar velnu minēts tai pašā Lielajā raganu prāvā Rīgā, 1584.gadā. Pēc tā laika ziņām, līgumu var slēgt mutiski, bet labāk to rakstīt uz teļādas, un parakstīt ar asinīm. Apmaiņā pret dvēseli velns dod visu, ko cilvēks – līguma slēdzējs, vēlas.

Uz šādiem uzskatiem pamatojās inkvizīcija, izvēršot raganu prāvas. Pāvests Inokents VIII 1484.gadā parakstīja bullu: „Līdz mūsu ausīm nonākušas ziņas, ka abu dzimumu ļaudis veseliem bariem nebaidās ielaisties sakaros ar elles briesmoņiem un, ka viņi ar savām burvībām moca cilvēkus un lopus. Viņi saposta laulības dzīvi, izjauc dzemdības kā sievām, tā mājlopiem, iznīcina labību laukos, posta vīnkalnus, koku augļus, zāli un sējumus.” Raganu darbību sāka saistīt ar Sātanu.

Pēc pāris gadiem Ķelnē dominikāņu mūki Heinrihs Krāmers un Jakobs Šprengers izdeva inkvizīcijas rokasgrāmatu „Raganu veseris”, kurā teikts, ka raganu lietas tiesa var izskatīt, neievērojot ex officio, t.i., parastos procesa noteikumus. Tas nozīmēja, ka „atzīšanos” varēja panākt ar praktiski neierobežotu rīcību. Tā varēja sākties ar "iebiedēšanu vārdiem" (territio verbalis) un beigties ar "iebiedēšanu darbiem" (territio realis). Pārbaudījums par sakariem ar Sātanu bija arī šāds: apsūdzētā, kas iemesta upē vai ezerā, sasieta noslīka. Tātad viņa bijusi bez vainas, jo dēmoniskie spēki tai nav palīdzējuši. Tiesa nevienu, kas atzina savu vainu, neatbrīvoja no nāves uz sārta. Tika izmantotas arī halucinācijas izraisošas vielas, lai panāktu atzīšanos. Tās varēja radīt arī lidojuma sajūtu, un varbūt tad apsūdzētā tiešām sāka ticēt, ka „lidojusi” kā ragana?
Laikā līdz 1669.gadam „Veseris” piedzīvojis jau 36 metienus.

Līdz XVI gs. Latvijas teritorijā nav zināms neviens prāvas gadījums, bet 1537.gadā Valmieras landtāgs nolēma šai „Dieva zaimošanai” pievērst īpašu uzmanību. Jau 1531.gadā Rīgā par buršanu bija tiesāts kannu lējējs Burhards Valdis, 1559.gadā Grobiņā sadedzināta ragana. Poļu laikos pastāv īpašas inkvizīcijas tiesas.

Kristieši ķeceru, burvju un raganu iznīcināšanu apsveica kā Dievam tīkamu darbu. „Burvi tev nebūs pamest dzīvu.” (Otrā Mozus gr. 22:18, Vecā Derība.) „Sievietes no dabas ir Sātana ierocis. Visas burvestības ceļas no miesaskārības, kas sievietēm ir neremdināma” („Raganu veseris”). Sieviešu erotisko varu uzskatīja par sevišķi draudīgu burvestību līdzekli, un uzskati par raganu seksuālo izlaidību parādījās raganu prāvu aprakstos. Protams, šādas „atzīšanās,” kas panāktas ar spīdzināšanām, bija pašu tiesātāju fantāzijas. Mārtiņš Luters sludināja, ka ļaužu sadarbība ar velnu izraisa mēri. 1545.gada trīs mēnešos Vācijā sadedzināja 34 „mēra izraisītājas.”

Arī zviedru laiku sākumā notika raganu vajāšanas. 1626.gadā Rīgā superintendants Hermanis Samsons izdeva sprediķu krājumu - traktātu „Neun Auszerlesenen und Wolgegruendete Hexen Predigt, Darinne der Terminus Magiae oder Zaeuberey…,” kurā rakstīja: „Pagānu dievi ir elki, kurus ievedis velns. Vajag būt čaklam, lai izpostītu Sātana valsti.” Samsons kariķētā veidā parādīts Rīgas kinostudijas filmās par Vella kalpiem. Vidzemes hoftiesas materiāli liecina, ka no 1630.gada desmit gadu laikā notikušas vismaz 40 raganu prāvas.

Vidzemē zviedru valdība vajāšanas aizliedza XVII gs. beigās, Kurzemē un Latgalē tās notika vēl XVIII gs. Eiropā pēdējie nāvessodi raganām tikuši īstenoti Šveicē 1782., Vācijā 1793.gadā. Raganas tiesāja arī Amerikā, bet Āfrikā notiek linča tiesas vēl šodien. 2008.gada maijā LETA ziņoja, ka Kenijā ap 100 satrakotu cilvēku pūlis Njakeo ciematā dzīvas sadedzinājis 15 sievietes, kuras uzskatītas par raganām, nodedzinājis 50 māju. Kisī cilts apdzīvotais rajons tiek dēvēts par burvju zemi, tādas izrēķināšanās ir biežas, un varasiestādes ir bezspēcīgas pret linča tiesu.