Luters, Mārtiņš (1483.-1546.g.)

Baznīcas reformators, protestantu reformācijas galva Vācijā, luterānisma nodibinātājs.

Dzīvesgājums. Dzimis 1483.gadā Tīringas kalnrača ģimenē, kas bija kļuvis turīgs pilsonis. M.Lutera vecāki bija tiem laikiem ļoti izglītoti un ļoti dievticīgi cilvēki, tādēļ audzināja Mārtiņu pēc reliģijas noteikumiem.

Studijas. 1501.gadā M.Luters iestājās Erfurtes universitātē un kādu laiku bija tuvu humānistu pulciņam. Saksijas kūrfirsts Frīdrihs III Gudrais 1502.gadā dibināja Vitenbergas universitāti. Pateicoties Luteram, Melanhtonam u.c. šī universitāte vēlāk kļuva par vācu reformācijas galveno centru.
Sakarā ar to, ka Bībeli slēpa no cilvēkiem, pats M.Luters pirmo reizi to ieraudzīja tikai 20 gadu vecumā.
1505.gadā ieguva teoloģijas maģistra grādu un iestājās augustīniešu klosterī.
No 1507.gada M.Luters mācījās Vitenbergas universitātē.
1513.-1514.gados izveidojās M.Lutera reliģiskais pasaules uzskats. Viņš ņēma par pamatu tēzi no svētā apustuļa Pāvila vēstules romiešiem par taisnošanu uz ticību: "...cilvēks top taisnots caur ticību bez bauslības darbiem," (III nod., 28.p.). Vēlāk savā Bībeles tulkojumā vācu valodā M.Luters izdarīja viltojumu, pielikdams klāt vārdu "vienīgi," tā ka Pāvila tēze ieguva šādu formulējumu: "Cilvēks top taisnots vienīgi caur ticību..."
Sākumā piederēja pie kāda no Sv.Augustīna ordeņa atzariem. Izglītots mūks, Vitembergas universitātes profesors.

M.Luters kā reformators. Uzstājās pret Romas katoļu induligenču pārdošanu. Pirms viņa to bija darījuši jau Džons Viklifs, Jans Huss, viņa laikā - Roterdamas Erasms un citi humānisti.
Luters tikai palaboja katoļu mācību par Dieva žēlastību, saskaņā ar kuru kristus, apustuļu un svēto darbi radījuši zināmu Dieva žēlastības fondu, ko baznīca var sadalīt starp grēciniekiem viņu grēku izpirkšanai. Viņš sāka mācīt, ka Dieva žēlastība pastāv nevis gatavā piedošanā, ko Dievs dāvā ar baznīcas starpniecību, bet ticības dāvanā, ar ko gūst pestīšanu pats cilvēks. Luteriskās "taisnošanas caur ticību" galvenā jēga bija baznīcas un garīdzniecības - feodālisma laiku pirmās kārtas dominējošās lomas noliegšana. Šīs tēzes Luters attīstīja sāktajā cīņā pret katoļu baznīcu.
Īstās reformācijas laikmetā M.Luters atklāti pārņēma daudzas taborītu iedvesmotāja J.Husa tēzes.
1517.gada 31.oktobrī ar izaicinājumu Romas oficiālajai baznīcai Vitenbergā pasludināja 95 tēzes par tās pārkāpumiem un ļaunprātībām (induligencēm u.c.), piesita tās pie universitātes durvīm un aicināja jebkuru uz diskusiju. Lutera uzstāšanās saviļņoja visu Vāciju – tā bija kā „zibens spēriens pulvera mucā” (F.Engelss).
Interesanti, ka 1518.gadā, kad katoļu baznīca vērsās pret M.Luteru, tad celt apsūdzību tika uzticēts nevis inkvizīcijas tribunālam, bet gam apustuliskās kameras ģenerālprokuroram.
1519.gada vasarā M.Luteram nācās noturēt disputu ar katoli Eku. Dismutā M.Luters paziņoja, ka J.Husa mācībā bijusas patiesi kristīgas tēzes.
Luters pauda bagāto pilsētnieku intereses, kuriem bija apnikusi pārmērīgi greznā katoļu baznīcas dzīve un slinkie mūki. Drīz Luters paziņoja, ka baznīca var pastāvēt arī bez pāvesta, kā arī piekrita daudziem secinājumiem J.Husa mācībā. Luters ieteica vairs nesūtīt naudu uz Romu un aicināja sākt izšķirošu cīņu pret Romas pāvestu.
1520.gadā M.Luters aicināja uz bruņotu cīņu pret katolicismu. Kad ziņa par Lutera uzstāšanos pret pāvestu nonāca Romā, pāvests viņam cēla apvainojumu ķecerībā un 21.oktobrī izdeva bullu, kurā izslēdza no baznīcas un nolādēja Luteru. Taču gandrīz nekur neizdevās to atvērt un nolasīt, pāvesta sūtņus visur sagaidīja ar draudiem un izsmieklu. Tautas atbalsts deva Luteram drosmi un viņš par ķeceri pasludināja pašu pāvestu. 10.decembrī Vitembergas universitātes studentu klātbūtnē M.Luters sadedzināja pāvesta sūtīto bullu. Tādējādi viņš galīgi pārtrauca sakarus ar pāvesta baznīcu.
1521.gadā ķeizars Kārlis V uzaicināja Luteru uz firstu, bruņinieku un pilsētnieku pārstāvju sanāksmi - reihstāgu Vormsā. Kad Luters ieradās šajā sanāksmē, viņam noteikti prasīja, lai viņš atsakās no saviem uzskatiem. Tad Luters kategoriski paziņoja: „Tāda ir mana pārliecība, un es nevaru citādi!” Vormsas edikts 1521.gadā nosodīja Luteru un viņa piekritējus, aicināja visus pilsoņus vajāt jauno mācību, pavēlēja sadedzināt luteriskas grāmatas.
M.Lutera liktenis būtu maz atšķīries no sadedzinātā J.Husa likteņa, ja vien par viņu neiestātos firstu opozīcija pret katolicismu un Sv.Romas impērijas ķeizaru. Pēc Vormsas saeimas ķeizars mēģināja Luteru arestēt, bet viņu aizstāvēja 300 bruņinieki un savā Vartburgas pilī paslēpa Saksijas kūrfirsts Frīdrihs III Gudrais, kas pats gan pilnībā nepievienojās luterānismam, taču ļāva tam netraucēti izplatīties. Izveidojās firstu un pilsētu opozicionāla nometne. M.Luters savu likteni saistīja ar mēreno pilsonisko reformāciju, kas centās iegūt firstu protekciju.
Līdz ar Lutera uzstāšanos sākās reformācija – cīņa par baznīcas pārkārtošanu. Reformācijā piedalījās lielākā daļa pilsētnieku, zemnieku, bruņinieku un arī daļa firstu. Pēcāk jauno reformēto baznīcu sāka saukt par luterāņu baznīcu.
Drīz Luters sāka aicināt jau uz pilnīgu nepakļaušanos jebkurai cietsirdīgai varai, kas valdošajā šķirā viesa bažas.

M.Luters bija viens no tiem, kas iedvesmoja lielās 1524.-1525.gadu zemnieku sacelšanās asiņaino apspiešanu Vācijā un tautas reformācijas - anabaptisma sagraušanu. Zemnieku kara sākumā pamfletā "Sakarā ar 12 tēzēm" viņš pasludināja zemnieku prasības par velna iedvesmotām. Pamfletā "Pret asinskārīgajām zemnieku laupītāju bandām" Luters aicināja nesaudzīgi sakaut sacēlušos.

1530.gadā ķeizars katoļu un luterāņu samierināšanai sasauca Augsburgas reihstāgu. Protestantiem bija likts formulēt savu pasaules uzskatu. Tā radās luterānisma pirmā simboliskā grāmata - "Augsburgas konfesija," kuras idejiskais tēvs bija M.Luters. Viņs pats reihstāgā nevarēja piedalīties, jo bija izslēgts n o baznīcas un kritis nežēlastībā. Faktiskais izpildītajs bija Melanhtons.

Par nākamajām simboliskām luterāņu grāmatām kļuva Lutera "Lielais" un "Mazais" katķismi.

"Dievs un nevis cilvēks kar un velk uz moku rata, nocērt galvas un per, Dievs ved karus."

Uzskati. Pretēji Katoļu baznīcai bija pārliecināts, ka Svētā gara inspirētā Bībele ir skaidra un saprotama grāmata. 1516.-1517.gadam Luters noraidīja Bībeles alegorisko interpretāciju ar tās četrējādām nozīmēm (quadriga), kas jau kopš Origena laikiem tiek lietotas baznīcā. Viņš asi kritizēja visus, kas tekstus tulkoja pārnestā nozīmē. Apstrīdēja šveiciešu reformatora Ulriha Cvinglija (miris 1531.g.) Bībeles interpretācijas figurālo metodi (alloeosis), jo tā padarot Bībelē rakstīto par ļoti nenoteiktu.
Vērsās pret askēzi un represīvo ētiku, tas kļūs par protestantiskās kustības pamatideju.
M.Luters sludināja, ka ļaužu sadarbība ar velnu izraisa mēri. 1545.gada trīs mēnešos Vācijā sadedzināja 34 „mēra izraisītājas.”

Aplūkojamie objekti.
Vitenbergā saglabājusies māja, kurā Luters dzīvoja un baznīca, kurā viņš sprediķoja.
Memoriālais muzejs Eizenahā. Vācija.

Izteicieni.
"Ticības labā īpašība ir tā, ka viņa nolauž sprandu saprātam un nožņaudz zvēru, kas citādi varētu nožņaugt visu pasauli ar visām tās radībām."
"Saprāts ir velna pirmā netikle... Atsacīdamies no saprāta, mēs nesam Dievam vispieņemamāko upuri, kādu vien var nest."