Mūmiju izgatavošanu senēģiptieši uzsākuši jau vēlā neolīta periodā
- Detaļas
- Publicēts 27 Aprīlis 2020
- Autors Laika Ceļotājs
- 6624 skatījumi
Jau 3000 gadus pirms faraons Tutanhamons tika iebalzamēts un ietīts linu audumā 1323.g.pmē., pēc tam apbedīts savās ar zeltu pildītajās kapenēs Ķēniņu ielejā, aizvēsturiskie ēģiptieši, tiecoties pēc nemirstības, izmēģināja ķermeņa audus iekonservējošo vielu receptes, lai savus aizgājējus sagatavotu pēcnāves dzīvei.
Atbilstoši līdz šim valdošajam zinātniskajam viedoklim, apzināta mumifikācija ar konservējošo sveķu izmantošanu sākās Vecās valsts laikā ap 2500.g.pmē. Taču nesen Jorkas, Oksfordas (Anglijā) un Makvarija (Macquarie, Austrālija) universitātes zinātnieki pavēstījuši, ka atraduši sarežģītu iebalzamēšanas līdzekļu pēdas uz daudz senākiem auduma gabaliem, kas gandrīz vai 100 gadus nogulējuši muzejā.
Nesen izpētītie linu audumi bija noņemti no mirušo ēģiptiešu ķermeņiem, kuri bija apbedīti ar vēlo neolītu un pirmsdinastiju periodu 4500.-3100.g.pmē. datētos Badāras un Mostagedas kapulaukos. Šos šahtu/bedru kapus 1920.gados atklāja britu arheologu ekspedīcija.
Zinātnieki iepriekš bija uzskatījuši, ka jebkurš labi saglabājies pirmsdinastiju laika ēģiptiešu ķermenis ir dabiski mumificējies karstajās, sausajās tuksneša smiltīs. Taču jaunais pētījums, kas šī gada 13.augustā publicēts žurnālā PLOS ONE, apgalvo, ka senie ēģiptieši jau ilgi pirms faraoniem gatavojuši balzamēšanas maisījumus no dzīvnieku taukiem, koku sveķiem un augu ekstraktiem, kam piemita spēcīgas antibakteriālas īpašības.
Mumificēšanas mistērija
Mumifikācija ir miruša cilvēka ķermeņa iebalzamēšana jeb apstrādāšana ar ķīmiskām vielām, nolūkā novērst ķermeņa satrūdēšanu vai cita rakstura bojājumus. Mumifikācijas tehnikā, neskatoties uz daudziem pētījumiem, vēl arvien ir daudz nezināmā.
Savdabīgi, ka senie ēģiptieši tikpat kā nav atstājuši rakstītus dokumentus par mumificēšanas tehniku. Nedaudzie papirusi, kas datējami ar grieķu-romiešu periodu, apraksta tikai to, kas notika pēc mūmijas iebalzamēšanas. Viens no tiem ir Rinda papiruss, kurš 1856.gadā tika uziets romiešu laikā celtajās Aleksandra Rinda kapenēs. Tajā detalizēti aprakstīti dažādi ar mumificēšanu saistīti rituāli, taču nav sniegtas ziņas par ķirurģiskajām manipulācijām (piemēram, smadzeņu vai iekšējo orgānu izņemšana), kuras veica balzamētāji.
Šķiet, pirmais un plašāk pazīstamais senatnes autors, kas apraksta mumificēšanas mistēriju, ir Hērodots. Ap 450.g.pmē. viņš apmeklēja Ēģipti. Savas "Historiai" 2.grāmatā vēstures tēvs sīki apraksta mumificēšanās procesu, rituālus, smadzeņu un iekšējo orgānu izņemšanu, mirušā līķa mērcēšanu vannā ar natronu, līdz tas izkalta. Tomēr Hērodots pats nebija mumificēšanas procesa aculiecinieks. Viņš tikai pierakstīja, ko bija dzirdējis no ēģiptiešu priesteriem.
Seno ēģiptiešu uzskati par cilvēka dvēseli un mumifikācijas nozīme pēcnāves dzīves nodrošināšanā
Senie ēģiptieši ticēja, ka cilvēks turpina dzīvot arī pēc nāves. Viņi uzskatīja, ka cilvēks sastāv no ķermeņa un dvēseles. Taču dvēsele nebija kaut kas viengabalains, to veidoja vairākas komponentes - Ren (vārds), Ba, Ka, Sheut (ēna) un Ibi (sirds, kas jāsaprot metafiziskā nozīmē).
Pēc seno ēģiptiešu uzskatiem nomira tikai ķermenis, bet, lai nodrošinātu mūžīgo dzīvi, visām cilvēka sastāvdaļām kapenēs atkal vajadzēja apvienoties. Tieši tāpēc bija būtiski saglabāt nedzīvo ķermeni tāda stāvoklī, lai Ka un Ba to varētu atkārtoti izmantot. Šie un citi reliģiskie apsvērumi noteica mumifikācijas attīstību Senajā Ēģiptē, kas īpaši uzplauka Jaunās valsts laikā.
Gadījumam, ja ar ķermeni pēc mumifikācijas notiktu kaut kas slikts, tas tiktu bojāts vai pat iznīcināts, kapenēs novietoja dabiska lieluma mirušās personas statujas, kuras tad mirušā dubultnieks Ka varētu izmantot kā alternatīvu ķermenim. Ka (nevis mūmijas) ēdināšanai, mirušā kapenēs uzglabāja ēdienu un dzērienu.
Mīts par Ozīrisu
Zemes dieva Geba un debesu dievietes Nutas dēls, Izīdas brālis un vīrs, Seta un Neftīdas brālis Ozīriss bija ceturtais no dieviem, kas valdīja Ēģiptē. Viņš cilvēkiem iemācīja daudzas civilizētai dzīvei noderīgas zināšanas un prasmes. Viņa brālis, vētru un tuksneša dievs Sets aiz skaudības nogalināja Ozīrisu, sacirta gabalos un ielika šķirstā, kuru pēc tam iemeta Nīlas upē. Taču Ozīrisa uzticīgā māsa un sieva Izīda atrada šķirstu ar sava brāļa un vīra mirstīgajām atliekām. Pazemes dievs, mirušo aizbildnis Anubiss, kuru bija atsūtījis Saules dievs Ra, salika Ozīrisa ķermeni kopā un mumificēja. Tādējādi pēc ēģiptiešu uzskatiem, Anubiss bija mumifikācijas mākslas ieviesējs Ēģiptē.
Līdzšinējā teorija par mumifikācijas sākumiem Ēģiptē
Senākās ēģiptiešu mūmijas datējamas ar vēla neolīta un pirmsdinastiju periodu ap V un IV gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Šajā laikā senie ēģiptieši mirušos, neņemot vērā viņu sociālo statusu, apglabāja bedru kapos. Bedru kapi parasti bija sekli. Pateicoties šīm apstāklim karstās, sausās tuksneša smiltīs izžāvēja ķermeni, izraisot dabisku mumifikāciju.
IV dinastijas (apmēram, 2600.g.pmē.) laikā ēģiptiešu balzamētāji sāka veikt „īstu mumifikāciju,” izņemot mirušajam iekšējos orgānus un iekonservējot ķermeni, izmantojot dažādus minerālus un eļļas. Vislabāk saglabājušās mūmijas ir no Jaunās valsts XVIII un XIX dinastijas laika.
Liecības par mākslīgas mumifikācijas pirmsākumiem vēlā neolīta un pirmsdinastiju perioda apbedījumos
Britu un austrāliešu zinātnieku komandas veiktais pētījums apzinātas mumifikācijas sākumu tagad atbīdījis vismaz par 1500 gadiem tālākā pagātnē.
Pētījuma vadītāja Džeina Džonsa (Jana Jones) no Makvarija universitātes Sidnejā kopā ar kolēģiem veica mikroskopiskās un ķīmiskās analīzes apmēram 50 mūmiju ietinošā auduma paraugiem, kas pārsvarā bija nākuši no Mostagedas vēlā neolīta bedru kapiem.
Līdz šim veiktās ķīmiskās analīzes, lai noteiktu mūmiju un balzamēšanā izmantoto vielu ķīmisko sastāvu, jau devušas jaunus datus par organiskajām vielām, kas izmantotas mumifikācijas procesā faraonu Ēģiptē (2900.-320.g.pmē.). Taču šādi pētījumi nebija veikti par pirmsfaraonu laika Ēģiptes mūmijām.
Pētījuma autori žurnālā "Plos One" publicētajā rakstā „Liecības par aizvēsturisko ēģiptiešu mumifikācijas pirmsākumiem vēlā neolīta apbedījumos” (Evidence for Prehistoric Origins Egyptian mummification in Late Neolithic Burials) iepazīstina ar rezultātiem, kas iegūti veicot mikroskopiskās un ķīmiskās analīzes Mostagedas kapulaukā iegūtu mūmiju apsējiem, ādas saitēm un "niedru" materiālam.
Analīzes atklāja, ka aizvēsturiskie audumi, kuros bija ievīstīti mirušo ķermeņi, bija piesūcināti ar sveķiem, kuri tika uzskatīti par galveno balzamēšanas līdzekļu komponenti, kas izmantota agrīno faraonu iebalzamēšanai. Tikai sākot ar 2500.g.pmē. šīm nolūkam sāka izmantot natronu, kā arī mumificējamiem ķermeņiem izņemt iekšējos orgānus.
Analizētos auduma paraugus no Mostagedas un Badāras kapulaukiem uz Boltonas muzeju XX gadsimta pirmajā pusē nosūtīja britu arheologi. El Badari, kur atrodas vēlā neolīta un pirmsdinastiju perioda kapulauks, ir devusi savu vārdu senākajai Ēģiptes kultūras attīstības fāzei (4500.-3700.g.pmē., vēlais neolīts), pēc kuras ap 3700.g.pmē. sekoja Nagādas kultūra.
Dr.Džonsas veiktās mikroskopiskās analīzes Hierakonopoles HK43 kapulaukā guldīto ķermeņu daļu, īpaši galvas aizmuguri, žokli un rokas, ietinošajiem linu audumiem atklāja sveķainu substanci, kas spiedās caur to biezajām kārtām. Tomēr mikroskopiskā izpēte nevarēja atklāt šo amorfo organisko nogulsnējumu, kādi konstatēti arī Hierakonpoles mirstīgajās atliekās, ķīmisko sastāvu, nedz arī skaidrot to nozīmi. Mirušā ķermeņa ietīšanai izmantotais auduma veids līdzinās arheoloģisko izrakumu atskaitēs par vēlā neolīta Badāras apbedījumiem aprakstītajiem līķautiem. Septiņos gadījumos audumā bija ietīta galva, bet vienā - rokas.
Tā paša vai līdzīga antropogēniskā procesa pielietojama iespēja senākajos arheoloģiski dokumentētajos ēģiptiešu apbedījumos pamudināja zinātniekus izpētīt šos senākos tekstilmateriālus, kuri glabājās Boltonas muzeja krājumos. Deviņiem mūmiju apsēju paraugiem no Badaras un 42 no Mostagedas kapulauka izpētīja mikroskopiskās sveķu pēdas. Ar vēlā neolīta (Badaras kultūra) un pirmsdinastiju periodu datētie paraugi no Mostagedas tika atlasīti ķīmiskajām analīzēm.
Bioķīmiskās analīzes veica otrs pētījuma līdzautors Dr.Stīvens Baklijs (Stephen Buckley) no Jorkas universitātes Anglijā. Tās apstiprināja Dr.Džonsas ar mikroskopu veikto pētījumu laikā iegūtos secinājumus par aizvēsturisko ēģiptiešu mumifikācijas pirmsākumiem neolīta un pirmsdinastiju apbedījumos.
Jorkas universitātes bioķīmijas speciālists, izmantojot gāzu hromatogrāfijas metodes un masspektrometrijas kombināciju kā arī termālo desorbciju/pirolīzi, aizvēsturiskajos līķautos identificēja priežu sveķus, aromātiskos augu ekstraktus, augu sveķus/cukurus, dabisko petroleju, augu eļļas un dzīvnieku taukus.
Dr.Baklijs, kurš vada eksperimentālos pētījumus un veicis bioķīmiskās analīzes, teica: "Dažu šo ķīmisko vielu sastāvdaļu antibakteriālās īpašības, kas ļauj kaut ierobežoti iekonservēt mīkstos audus, mums ļāva secināt, ka to pielietošana liecina par pašu sākumu seno ēģiptiešu eksperimentiem, no kuriem attīstījās vēlākā, tik sarežģītā faraonu Ēģiptes mumificēšanas prakse."
Ņemot vērā agrākos pētījumus par balzamēšanas vielu izmantojumu mirušo mumificēšanā faraonu Ēģiptē, ir svarīgi ievērot, ka nosacītā sastāvdaļu daudzveidība ir tipiska balzamēšanas līdzekļiem, kas izmantoti visā 3000 gadus garajā faraonu Ēģiptes vēsturē. Turklāt aizvēsturiskajos linu audumos ievīstīto ķermeņu preparēšanai pielietotos sveķus, kas satur antibakteriālas vielas, ēģiptiešu balzamētāji tādas pašās proporcijās izmantoja arī 2500-3000 gadus vēlāk, kad viņu meistarība sasniedza augstāko punktu.
Meklējot nemirstību
Aizvēsturiskie ēģiptieši nav atstājuši balzamēšanas rokasgrāmatas vai traktātus par savu skatījumu uz pēcnāves dzīvi. Tomēr senākie pirmsdinastiju perioda mēģinājumi mākslīgi saglabāt mirušā ķermeni dabiskajā izskatā liecina, ka jau aizvēsturisko ēģiptiešu apziņā bija dzimusi ideja par to, ka nemirstībai nepieciešama ķermeņa saglabāšana, sacīja Baklijs.
Ēģiptieši nebija vienīgie, kas jau tālā pagātnē sāka mākslīgi mumificēt savus mirušos. Pirmie mūmiju izgatavotāji bija činčoru kultūrai piederīgie indiāņi (Sk. "Pirmo mūmiju izgatavošanu, iespējams, iespaidoja ainava ar lielu daudzumu mirušo", aliens.lv, 30.12.2012.), kas dzīvoja mūsdienu Ziemeļčīles un Dienvidperu teritorijā. Činčoro mūmijas zinātnieki datē pat ar 6000.g.pmē.
Interesanti, ka daudzas mirušo mumificēšanu praktizējošās kultūras pastāvēja ģeogrāfiski ekoloģiskā vidē ar sausu, tuksnešainu klimatu, kur miruša cilvēka ķermeņa dabiskai iekonservēšanai bija labvēlīgi apstākļi. Iespējams, ka šo reģionu iedzīvotāji mirušo dabisko mumifikāciju saistīja ar izvairīšanos no nāves un laika gaitā izstrādāja dažādas ziedes, balzāmus, lai šo procesu veicinātu un nostiprinātu, skaidro Dr.Baklijs.
Aizvēsturiskajā periodā, sākot savus mēģinājumus mākslīgi iekonservēt mirušā ķermeni, senie ēģiptieši balzamējamās vielas izvēlējās nejauši, galvenokārt to simboliskās nozīmes dēļ. Piemēram, pētnieku komanda aizvēsturiskajos linu līķautos atrada ķīmiskos savienojumus, kas iegūstami tikai no Vidusjūrā dzīvojošajiem jūras sūkļiem. Šie reģeneratīvie dzīvnieki droši vien nesa ar atdzimšanas ideju saistītu simbolisku nozīmi, spriež Baklijs.
Senie ēģiptieši, iebalzamējot savus mirušos, bija ievērojuši, ka ir vielas, kas iekonservē ķermeņa mīkstos audus. No tā viņi secināja, ka balzamēšanas līdzekļi palīdz saglabāt miruša cilvēka ķermeni dabiskajā izskatā un ja ir iespējams saglabāt ķermeni, tad tikpat liela iespējamība ir izvairīties no nāves un atdzimt nākošajā dzīvē.
Mūmijas bez ķermeņiem
Diemžēl ķermeņi, kas bija ievīstīti pētījumā izmantotajos linu audumos, ir pazuduši. Britu arheologus, kas Mostagedē pirms II Pasaules kara izpētīja aizvēsturiskos apbedījumos, galvenokārt interesēja tikai artefakti - trauki, dārgumi un zārki.
Dažos kapos bija arī traucētas cilvēku mirstīgās atliekas, bet mums nav zināms, kur tās pašlaik atrodas, sacīja Baklijs.
No neolīta un pirmsdinastiju laika apbedījumos Augšēģiptē guldītajām cilvēku mirstīgajām atliekām noņemtās tekstīlijas arheologi nosūtīja uz Boltonas muzeju Anglijas ziemeļrietumos. Taču pārzinot eģiptoloģiju, nebūtu nekāds pārsteigums, ja mirstīgas atliekas izrādītos glabājamies kādu muzeju krātuvēs un gaida savus atklājējus, Dr.Baklijs izteica cerību.
Jaunas ziņas par vēlā neolīta un pirmsdinastiju perioda tirdzniecības ceļiem
Pētījums par iebalzamēšanas līdzekļiem liecina, ka vēlā neolīta un pirmsdinastiju laika ēģiptiešiem bija diezgan plaši tirdzniecības sakari arī ar tālākām zemēm. Balzamēšanā izmantotie priežu sveķi, piemēram, speciāli vesti no Anatolijas pussalas dienvidiem.
Muzeju krājumi sola jaunus atklājumus
Oksfordas universitātes pārstāvis Dr.Tomass Haiems (Thomas Higham), kurš bija atbildīgs par apbedījumu datēšanu, novērtējot pētījuma nozīmīgumu, sacīja: "Šis darbs, kura rezultāti izgaismoja dažus būtiskus senās Ēģiptes vissenākās vēstures aspektus parāda lielo muzeju krājumu potenciālu. Tur glabātie priekšmeti arī turpmāk palīdzēs pētniekiem atklāt jaunu informāciju par pagātni."
Augšējais attēls: Divi tekstīliju slāņi no agrā pirmsdinastiju perioda apbedījuma Mostagedas kapulaukā. Apakšējais slānis ir piesūcināts ar ķermeņa mīkstos audus balzamējošām vielām. Publicitātes attēls.
Avoti:
livescience.com
livescience.com
Vandenbergs, Filips. Faraonu lāsts. Rīgā. Jumava.
1994. Pasaules Reliģijas. Rīgā. Zvaigzne ABC
Pirmo reizi publicēts 31.08.2014.
