Tutanhamons (1334.-1325.g.pmē.)
Tutankhamun, Nebheperure.
Senās Ēģiptes Jaunās valsts XVIII dinastijas faraons no 1334. līdz 1325.g.pmē.
Radniecība. Tēvs – Amenhoteps IV, lai gan to it kā nevarot droši apgalvot. Tomēr tā laika oficiālā politika viņus par tādiem uzskatīja, bet daudzi pētnieki to apšauba. Par labu tam, ka Amenhoteps IV ir bijis Tutanhamona tēvs, runā Tutanhamona sievišķīgais ķermenis, kāds bija arī Amenhotepam IV. Lai noskaidrotu, vai Amenhoteps IV (Ehnatons) ir Tutanhamona tēvs un tātad Amenhoteps III ir viņa vectēvs, tiks veikta ģenētiskā DNS pārbaude. Tutanhamona DNS tiks salīdzināts ar Amenhotepa III mūmijā saglabājušos DNS. Pārbaudi sataisījušies veikt japāņu zinātnieki un patlaban mums nav nekādu ziņu par tās rezultātiem.
Māte – Kija, tēva otrā sieva, par kuru nekas vairāk nav zināms (īsti skaidrs tomēr tas nav, un, iespējams, ka faraona māte ir arī Nefertite/Nofretete - Ehnatona pirmā sieva).
Ilgi ticis uzskatīts, ka slavenā valdnieka vecākus vienoja īpaši tuvas, ģimeniskas saites, proti, viņi bija brālis un māsa. Tomēr 2010.gadā franču eģiptologs Marks Žabolds izpētījis, ka viņaprāt Tutanhamona māte bijusi tēva māsīca. Marks uzskata, ka jaunā valdnieka māte ir Nofretete. "Trešās paaudzes DNS starp brālēniem un māsīcām izskatās tāpat kā DNS starp brāli un māsu," - sacīja Žabolds, kas uzskata, ka Tutanhamons ir Amenhotepa IV un Nofretetes dēls un šīs abas personas bija brālēns un māsīca. Vēlāk Ēģiptes Senlietu augstākās padomes vadītājs Zahi Havass noliedza Gabola teoriju, jo pierādīts, ka Tutanhamona vecmamma bijusi valdniece Tija un vectēvs Amenhoteps III, kuru dēls bijis Amenhoteps IV – Tutanhamona tēvs. Tomēr Tutanhamona mātes izcelsme aizvien nav atklāta, bet zināms, ka tā bijusi Amenhotepa IV māsa. Šo mūmiju atklāja 1898.gadā, taču to nav bijis iespējams identificēt vēl šobaltdien, jo mūmija ir ļoti satrūdējusi.
Sieva un māsa vienlaicīgi – Anksenamuna (krievu enciklopēdijā nosaukta Anhesenpaatona). Par gadu vecāko māsu Tutanhamons aprecēja 12 gadu vecumā.
Bērni. Nav nekādu drošu datu, ka Tutanhamonam bijuši pēcnācēji, taču viņa kapenēs jau 1922.gadā tika uzietas divu neiznēsātu dvīnīšu atliekas. Vienai no tām 1969.gadā konstatēja to pašu asins grupu kāda bija faraonam. Tādējādi radās hipotēze par to, ka tās ir faraona meitiņu mūmijas. Līdz ar to tiek apšaubīts visai izplatītais uzskats, ka Tutahamons bijis impotents un neauglīgs.
Dzīvesgājums. Vēsturiski bija visai nenozīmīgs valdnieks no Jaunās valsts XVIII dinastijas. Pēc dažādiem datiem valdījis 1334.–1325.g.pmē. vai ~1400.-~1382.g.pmē., tātad vien 10 gadus.
Dzimis apmēram 1342.g.pmē.
Uzauga bez mātes. Pieņemts uzskatīt, ka Tutanhamona tēvs Amenhoteps IV vēlējies iznīcināt ticību ēģiptiešu dieviem un tā vietā pielūgt Saules dievību Atenu jeb Atonu, tādēļ jaunā faraona sākuma vārds bijis Tutanhatons/Tutanhatenu ("Atona/Atena dzīvais tēls"). Jaunībā pielūdza Atonu, jo dzīvoja sava sievastēva (arī tēva?) reliģisko reformu laikā.
Kāpa tronī 8 gadu vecumā (citur minēti arī 9 un 12 gadi). Kļūstot par valdnieku, jaunais faraons mainīja savu vārdu – Tutanhamons – “Amona dzīvais tēls.” Amons bijis viens no galvenajiem dieviem ēģiptiešu mitoloģijā pirms tēvs to centies pazudināt.
Vēlāk, kamdēļ viņš mainīja arī savu vārdu no Tutanhatona jaunībā uz Tuntanhamonu vēlākos gados.
Ir zināms, ka viņa valdīšanas laiks politiski ir bijis visai juceklīgs. Saglabājušies attēli, kuros attēlots Tutanhamons šaujam ienadniekus pulkiem, taču nepavisam droši nav zināms, vai viņš vispār ņēmis dalību karagājienos.
Valsts vara faktiski piederēja vezīram Aijem (Ay), karaspēka vadonim Horemhebam un citiem augstmaņiem. Uzskata, ka viņu griba bija tā, kas lika jaunajam valdniekam novērsties no radikālo pārmaiņu kursa, pa kuru Ēģipti bija vedis viņa tēvs. Tutanhamons atjaunoja Senās Ēģiptes reliģiju - atcēla sava tēva Ehnatona veiktās reliģiskās reformas un atgriezās pie Amona kulta. Viņš bagātināja un apveltīja divu svarīgu kultu priesteru ordeņus un sāka atjaunot vecos pieminekļus, kas iepriekš tika izdemolēti. Jaunais valdnieks pārcēla tēva mirstīgās atliekas uz Ķēniņu ieleju, kā arī pārvietoja galvaspilsētu no Ahetatonas uz Tēbām, mūsdienās sauktu par Luksoru.
Nāve. Nomira neskaidros apstākļos 17, 18 vai 19 gadu vecumā pēc 10 gadu valdīšanas, kuras laikā iepriekšējās reliģijas piekritēji sāka atgūt kontroli pār valsti. Līdz ar Tutanhamona došanos aizsaulē, pārtūka izcilām personībām bagātās XVIII dinastijas turpinājums.
Valdnieka nāves cēloni aptver vairākas teorijas – citi uzskata, ka agrīnā nāve ir daudzo veselības problēmu sekas, citi pieņēmuši, ka faraons nokritis, lauzis kaulus un tie vēlāk nesaauga kopā, un vēl trešie uzskata, ka nāve iestājusies inficētas rētas dēļ.
Viena no versijām kā nāves iemeslu min gangrēnu, kas cēlusies no faraona salauztās kājas. 2005.gadā Tutanhamona mūmijai tika veikta datortomogrāfija. Šīs pārbaudes ceļā atklājās visas iepriekš minētās slimības. Tajā skaitā atklāja, ka faraons mumificēts ar lauztu kāju, kur kauls izlīdis no ādas. Pētnieki ir pārliecināti, ka šis lūzums radies, kad Tutanhamons vēl bijis dzīvs. Lūzumā atradās balzamējošas vielas, kas norāda, ka tā bijusi atvērta brūce – nekādas pazīmes, ka brūce būtu sadzijusi, bet inficēta gan.
Pēdējā laikā izvirzīta arī hipotēze par malāriju kā nāves iemeslu. Pie šāda slēdziena zinātnieki no Ēģiptes, Vācijas un citām valstīm nonāca, apkopojot ģenētisko un radioloģisko analīžu rezultātus, kas tika veiktas laikā no 2007. līdz 2009.gadam.
XX gadsimta 60.gadu beigās radās teorija, ka faraons nogalināts ar spēcīgu sitienu pa pakausi, kad 1968.gadā rentgena uzņēmumā atklājās, ka galvaskausa iekšpusē atrodas divi kaulu fragmenti. Šī teorija tika atspēkota ar vēlāk atkārtotu rentgena uzņēmumu. Galvaskausa fragmenti nonākuši iekš galvaskausa nekorektas mūmijas autu noņemšanas un atpakaļ uzlikšanas rezultātā. Tā kā ar laiku kauli zaudē kalciju un kļūst trausli, tad kāds ir bijis ļoti neuzmanīgs un ielauzis Tutanhamona mūmijai galvu.
Saskaņā ar pētījuma rezultātiem Tutanhamons un vairāki citi viņa ģimenes locekļi cieta no Kēlera slimības, kas nepietiekamas kaulu apasiņošanas dēļ padara tos trauslus.
Galu galā ir noteikts, ka viņa nāve, visticamāk, bija vairāku veselības novājinošu cēloņu sekas – kājas lūzuma, iespējams, kritiena un smagas malārijas kombinācijas rezultāts.
Faraona veselības stāvoklis. Tutanhamons bija invalīds ar plakano pēdu, kreisās kājas deformāciju un kaulu nekrozi. Valdnieks ikdienā staigāja ar spieķi, no kuriem vairāki tika atrasti viņa kapenēs. Viņam bija arī citas veselības problēmas, tostarp skolioze, tātad valdniekam bija uz sāniem deformēts mugurkauls. Šī slimība parasti kombinējas ar skriemeļu rotāciju. Vēl zināms, ka Tutanhamons slimojis ar malāriju – periodiskas drudža lēkmes, drebuļi un mazasinība.
Vēl 2014.gadā, vadoties pēc pieejamajiem faktiem un izmantojot tā brīža tehnoloģijas, zinātnieki atklāja, kā patiesībā izskatījies Tutanhamons. Šķībiem zobiem, kleinām kājām un ļoti sievišķīgiem gurniem. Zinātnieki uzskata, ka mīlestība ģimenes locekļu vidū ir patiesais iemesls jaunā faraona vājajam izskatam un arī agrīnajai nāvei jaunieša vecumā - 18 vai 19 gados.
Aplūkojamie objekti.
Tutanhamona kapene. Viņa kapeni Luksoras Ķēniņu ielejā atklāja britu arheologs H.Kārters 1922.gada 4.novembrī. Kapa izpēte aizņēma 6 gadus un deva fantastiski daudz atradumu eģiptologiem. Ar šīm kapenēm tiek saistīts tā sauktais faraonu lāsts, kura dēļ visai aši viens pēc otra mira kapeni atklājušie pētnieki.
Atradumi.
Mūmija. Faraona Tutanhamona mūmija ir vienīgā no faraonu mūmijām, kas nonākusi zinātnieku rokās neskarta pēc kapeņu atklāšanas.
Mūmijas atrašana. Atrašanas brīdī kapenē tā atradās kvarcīta zārkā neskarta un ievīstīta biezā autu kārtā. Lai piekļūtu pie tās, ar 500 grādu karsēšanu izdevās atdalīt koka zārku no zelta zārka. Paša valdnieka, kurš vēl fiziski bija pusaudzis, mūmija bija atveidota zeltā. Galva un rokas bija modelētas apjomīgi, bet ķermenis izstrādāts plakanā reljefā. Sakrustotajās rokās mūmija turēja ķēniņa regālijas: zizli un ar zilu fajansu inkrustētu vēdekli. Seja bija no tīra zelta, acis no aragnīta un obsidiāna, uzacis un plakstiņi no lazurīta. Bija arī mazs sakaltis ziedu vainadziņš. Viss mūmjas augums bij klāts ar neskaitāmiem amuletiem, simboliem un burvju zīmēm. Hovarda Kārtera fotogrāfs Harijs Bertons šo situāciju fiksēja bildēs.
Mūmijas izpēte. Faraona mūmiju pētījuši Duglass E.Derijs un Eliots Smits.
1925.gada 11.novembrī Dr.Salehs bejs Hamdi un Ēģiptes universitātes anatomijas profesors D.E.Derijs uzsāka mūmijas pētīšanu. Pulksten 9.45 no rīta anatoms D.E.Derijs veica pirmo griezienu mūmijas virsējos linautos. Mūmija izrādījās briesmīgā stāvoklī: sveķu sastāvdaļu oksidēšanās bija izraisījuši spēcīgu pašsadegšanu, kuras rezultātā liela daļa linautu, mūmijas audi un pat kauli bija pārogļojušies. Eļļu slānis vietumis bja tik ļoti sacietējis, ka zem locekliem un muguras to vajadzēja noņemt ar kalta palīdzību. Mūmijas zelta maska visai precīzi atveidoja faraona sejas vaibstus tam dzīvam esot. Mūmijas auti bija burtiski pietīti pilni ar visāda veida neiedomājami daudz dārgumiem. Roku un kāju pikstiem bija zelta uzgaļi.
Kārters mūmijas izmeklēšanu aprakstīja 33 lapaspusēs, un vairāk par pusi aizņēma pie pašas mūmijas atrasto dārgumu aprakstīšana.
Mūmijas anatomisko izmeklēšanu vēlāk īpašā darbā aprakstīja pats darba veicējs D.E.Derijs. Ar lielu varbūtību viņš pierādīja, ka Tutahamons ir bijis Ehnatona dēls.
A.Lūkass uzrakstīja darbu „Ķīmija kapā,” kurā iztirzāja atrstos metālus, eļļas, taukus un tekstīlijas. P.E.Ņūberijs izpētīja kapā atrastos ziedu vainagus un noteica kādu sugu augi auguši pirms 3300 gadiem. Zinot dažādu augu ziedēšanas laikus, viņš noteica, ka Tutanhamons apglabāts laikā no marta vidus līdz aprīļa beigām. „Īpašus materiālus” vēl izmeklēja Aleksandrs Skots un H.Dž.Plenderleits.
1968.gadā analīzēs tika pamanīts caurums un kaula šķemba galvaskausā. Nu tā vairs netiek uzskatīta par faraona nāves cēloni, bet gan radusies balzamētājiem veicot urbumu, lai galvaskausā varētu ievadīt mumificējošo šķidrumu.
Izpētot faraona mūmiju, tika veikti 1700 fotouzņēmumi. Secināts, ka faraons nav miris vardarbīgā kārtā. Vienīgais uzietais bojājums bija kreisās kājas augšstilba lūzums, ko tas varētu būt guvis dažas dienas pirms nāves. Iespējams, kauls ieplēsis ādu (vaļējs lūzums) un notikusi brūces inficēšanās, kas arī nogalināja ķēniņu. Citi tās pašas grupas pētnieki secinājumam nepiekrīt un saka, ka kauls salauzts 1922.gadā, kad ar mūmiju ir brutāli apgājušies kapeņu atklājēji. Tādā gadījumā faraona nāves iemesls paliek neskaidrs. Aliens.lv gan izsaka izbrīnu par šādu nesaprašanu kājas lūzuma gadījumā - noskaidrot vai kāja salauzta dzīves laikā vai pēc tam, var katrs patologanatoms iesācējs!
Ar mūmiju saistās kāds incidents - 40 gadus atpakaļ tai pazuda pipele. Pilnīgi droši mūmijai tāda bija atrašanas brīdī, jo tā parādās Bertona fotouzņēmumos. 1968.gadā tās vairs nebija pēc pirmajiem Rtg izmeklējumiem, kurus veica Ronalds Harisons. Sāka runāt, ka tā nozagta un pārdota. Taču nekā! Izrādās "faraona lepnums" bija atdalījies, nokritis un ierušinājies smiltīs, kas atradās zem mūmijas. Nesen, pēc 2005.gada tomogrāfiskās izmeklēšanas, to no jauna atrada un atgrieza vietā. Te jāpiebilst, ka senēģiptiešu mumifikatori parasti faraonu pipelēm piedeva erektētu stāvokli, kamdēļ tās arī izskatījās tik lielas.
Faraons bijis 165 cm garš, labi barots jauneklis. Viņš nav cietis ne no bērnībā pārslimotu kaišu sekām, ne arī nepietiekama uztura.
Tagad arheologi izņēmuši mūmiju no akmens sarkofāga un ievietojuši to kapsulā ar ideāliem klimatiskiem apstākļiem. Kapsula novietota atpakaļ kapenēs Luksoras Ķēniņu ielejā.
Statuete no Irākas. Šī 12 cm lielā Tutanhamona statuete tika uzieta 2009.gada sākumā izrakumos 470 km uz ziemeļiem no Bagdādes - Dahukas ielejā. Šo vietu vietējie sauc par Faraona pili (tātad ne velti!). Atradējekspedīcijas vadītājs Hasans Ahmeds uzskata, ka tā ir no XIV gs.pmē. un parādīs kādas attiecības valdījušas starp seno Ēģiptes valsti un Mitānijas valsti, kas tolaik atradusies šai reģionā.
DNS pētījums mūmijā. 2010.gadā publicētajā pētījumā zinātnieki bija analizējuši no 16 senēģiptiešu mūmijām, tostarp no slavenās Tutanhamona mūmijas, iegūtus DNS fragmentus. Abos pētījumos tika izmantota tā sauktā polimerāzes ķēdes reakcijas metode, kura gan ļauj mērķtiecīgi un precīzi iegūt DNS fragmentus, taču ar to nav iespējams atšķirt seno DNS no mūsdienu ģenētiskā piesārņojuma.
Nospiedums kultūrvēsturē.
Krievu grupas Nautilius Pompilius dziesma "Tutanhamons" - šeit.
Raksti.
Eģiptologs: Tutanhamons bija Nofretetes dēls.
Tutanhamons: faraons, kuru atrada pēc 3000 gadiem.
Saites.
Senās Ēģiptes faraoni (~3100.-30.g.pmē.).
Tutanhamona kapene.
