Nīla
Pasaules garākā upe, kas plūst Āfrikā pa mūsdienu Ēģiptes, Sudānas, Etiopijas, Ugandas un Ruandas teritorijām (kopumā 11 valstīm) līdz Vidusjūrai, vienīgā neizsīkstošā Āfrikas upe un galvenais ūdens avots Ēģiptē.
Ģeogrāfiskais raksturojums. Tā plūst 600 jūdžu starp kāpām un klintīm. Tās krastos ir zaļi lauki, kas ir tikai sešas jūdzes plati. Tās noteci regulē Asuānas HES aizsprosts (ūdenskrātuves - Nāsera ezera platība ir 5000 kvkm). Pazemes ūdeņu galvenie krājumi ir rieteņu daļā.
Nīlas ieleja. Veido Nīla, tekot starp Arābijas un Lībijas tuksnešiem - aizņem ap 4% Ēģiptes teritorijas; garums Ēģiptes teritorijā 1200 km, platums no 1-3 km dienvidos līdz 20-25 km ziemeļos).
Delta. Pie ietekas Vidusjūrā Nīla veido plašu deltu - garums ap 160 km, platums 260 km, platība 24 000 kvkm. Lielākie ezeri deltā - Manzala un Burullusa ezeri Nīlas deltā.
Vēsture. Pateicoties savai kuģojamībai un lielajai nozīmei Senās Ēģiptes lauksainiecībā, Nīla bija visas Senās Ēģiptes civilizācijas pamatā un tika uzskatīta par dievišķu, jo tā ir dzīvības devēja. Senēģiptieši Nīlu kopš Piramīdu tekstu laikiem III tk.g.pmē. dēvēja par Hapi (iesākumā Haper), šai pat vārdā dēvēja arī dievību, kas iemiesoja Augšas un Lejas Nīlas dabas spēku un auglību.
Senie ēģiptieši, parādoties pirmajam zaļumam laukos un pļavās pēc palu ūdeņu nokrišanās Nīlā, svinēja pavasara iestāšanos - 6.janvārī. Senie Ēģiptes iedzīvotāji nesa dieviem ziedokļus, cerēja, ka tas līdzēs ievākt labu ražu, nodrošinās Nīlas palu normālu līmeni un lietu nepieciešamā daudzumā.
Senie ēģiptieši pielūdza Sīriusu un pēc tā uzlēkšanas laika prognozēja Nīlas plūdus. Nīlu pielūdza līdz II gs.pmē., par Nīlu himnas sacerēja bizantieši un vēl mūsu ēras XII gs. to pielūdza sīrieši. Kopti joprojām vēl katru gadu 17.jūnijā, kad Nīlā sākas paisums, svin Sv.Mihaēla svētkus. Kopti tic, ka šai naktī no debesīm krīt pēdējā ūdens lāse, kas rada Nīlas plūdus. Senēģiptieši to sauca par „Izīdas asaru.”
Antīkās pasaules ģeogrāfi reizēm Nīlu uzskatīja par robežu starp Āziju un Āfriku. Senie ēģiptieši pa Nīlu devās tirdzniecības un kara gājienos Āfrikas iekšienē, sasniegdami tās 5.krāces Nūbijā.
Jau senākajiem reģiona iedzīvotājiem bija zināmas divas lielākās Nīlas pietekas Nūbijā - Zilā Nīla un Atbara.
Nīlas ieteku Vidusjūrā nosauca par deltu pēc ārējas līdzības ar grieķu alfabēta burtu. Delta sākas zem Memfisas un tiek ierobežota no divām iztekām - Pelūzijas no austreņiem un Kanopas no rieteņiem. kopumā Nīlas deltā ir 7 galvenās iztekas.
Faraona Nēho II laikā tika mēģināts Nīlu savienot ar Sarkano jūru, izrokot kanālu, tomēr darbi netika pabeigti. Tos pabeidza persiešu okupācijas laikā pēc ķēniņa Dārija I rīkojuma. Vēlāk to atjaunoja arī Ptolemajs I un Trajāns.
Ibn Batuta: „Ēģiptes Nīla pārspēj visas pasaules upes – tās ūdens ir vissaldākais, tā ir visgarākā un nes vislielāko labumu ļaudīm. Nevienas citas upes krastos nav tik daudz pilsētu un ciemu, un nevienas citas upes krasti netiek tik intensīvi apstrādāti, lai izmantotu lauksaimniecībai.”
Tradīcijas laika gaitā mainījušās, taču Ēģiptes musulmaņi vēl šodien saka: „Lai Allāhs dāsni izlej Nīlas ūdeņus pār visu zemi.”
Nīlas krastos atrodas neskaitāmi vēstures pieminekļi: Sudānas faraonu piramīdas, Asuāna, Tēbas udc.
Nīla un Senās Ēģiptes lauksaimniecība. Jūnija beigās Nīla izkāpa no krastiem, applūdinot apkārtējos laukus. Tad visi lauku darbi tika pārtraukti līdz novembrim, kad upe no jauna atgriezās savā gultnē. Šos piecus sešus mēnešus zemnieki varēja piedalīties citos darbos.
Nīlas ģeogrāfiskais raksturojums.
Nīlas izteka. 2006.gada aprīlī 3 zinātnieku ekspedīcija (vienu nogalināja Ugandas nemiernieki) divu jaunzēlandiešu un brita sastāvā esot atklājuši Nīlas izteku, kura par 107 km ir garāka nekā agrāk tika domāts. Pēdējos 70 km tie veica kājām pa Ruandas džungļiem.
Baltā un Zila Nīla satek pie Hartūmas mūsdienu Sudānā.
Nīlas daba. Šeit mīt Nīlas krokodili, kas izaug līdz pat 6 metru garumam un pa sauszemi spēj pārvietoties ar ātrumu aptuveni 50 km stundā. Tiem nav dabisko ienaidnieku. Nīlas krokodili nogalina aptuveni 200 cilvēku gadā.
Nīlā sastopami arī nīlzirgi, kas uzbrūk laivām, indīgas čūskas, piemēram, melnā mamba un ēģiptiešu kobra, pat odi, kurus nevajadzētu novērtēt par zemu. Šie kukaiņi ir vieni no Nīlas upes bīstamākajām radībām to pārnēsāto slimību dēļ - gadā 500 miljoni cilvēku saslimst un simtiem tūkstošu mirst no malārijas un Rietumnīlas vīrusa.
Zilās Nīlas izteka. Par Nīlas izteku antīkajā pasaulē vadīja dažādi priekšstati, gan pareizi (ka Nīlas izteka ir kaut kur ekvatoriālajā Āfrikā) , gan aplami (ka tik bagātīgs ūdens avots nevar atrasties "saules izdedzinātā apgabalā"). Aplamo versiju gadījumos Nīlas izteka tika novietota vai nu Rietumāfrikā vai kaut kur austreņos, piemēram, pat Indijā (Maķedonijas Aleksandrs, atrodoties indijā, par Nīlas augšteci uzskatīja Indas upi!), vai nu arī uz dienvidiem no ekvatora - Nīla tekot uz ziemeļiem lauzdama ceļu cauri Okeānam, kas apņem Zemi pa ekvatoru.
Taless mēģināja izskaidrot Nīlas uzplūdus ar ūdens spiedienu, ko izsauca Vidusjūras ZA vēji - etēziji.
Aristotelis par Nīlas uzplūdu cēloni uzskatīja lietusgāzes Etiopijas kalnienē, kas baroja ezerus, no kuriem iztecēja Nīla.
Nīlas iztekas meklējumiem imperators Nērons nosūtīja ekspedīciju, kas tomēr nespēja pārvarēt purvaino apkārtni Bahra kalna (Bahr el Jabel) rajonā.
Kristīgajā laikmetā Nīlu bieži vien uzlūkoja kā vienu no Ēdenes trim upēm - Heonu (Gihonu).
Lai gan upe it kā iztek no Tana ezera, tomēr tiek uzskatīts, ka Zilās Nīlas sākums ir Mazā Nīla (Mazā Abbay). Tomēr objektīvi Tana ezers dod lielāko ūdens daļu Nīlai: tās ir 6/7 daļas ūdens kopējai Nīlai. Salīdzinājumam jāsaka, ka daudz garākā Baltā Nīla ganrīz pusi sava ūdens zaudē Dienvidsudānas purvos.
Sengrieķu ģeogrāfs Strabons zināja, ka Zilā Nīla iztek no šī ezera un sauca to par Pseboe. II gs. ēģiptiešu ģeogrāfs izteica tādu pašu viedokli, bet ezeru nosauca par Coloe. Atēnu dramaturgs Eskils arī V gs.pmē. rakstīja par „bālu vara ezeru ... Etiopijas pērli.”
Pirmais eiropietis, kas to uzgāja, bija portugāļu mūks Pedro Paiša ap 1618.g un portugāļu mūks Žeronīmo Lobo 1630.gadā, kurš arī to aprakstīja grāmatā „The Itinerario of Jeronimo Lobo.” Pēc tam tur nonāca skotu dēkainis Džeimss Brjūss 1770.gada 4.oktobrī.
Abas divas iztekas atrodas kalna nogāzē, izskatās kā zaļojoša pļaviņa ar diviem atklātiem ūdens avotiņiem centrā.
Zilās Nīlas ūdenskritums. Tis Isat. Atrodas 45 min. braucienā no pilsētas. Ūdenskrituma augstums ir 45 m, platums – 400 m. Vislabāk aplūkojams laikā no oktobra līdz decembrim, pēc lietus sezonas. Virs viņa vienmēr bija varavīksne. Tagad tas ieraugāms vairs tikai uz kartiņām. Vairākus gadus apakaļ tur uzcelta hidroelektrostacija, kas paņem ap 70% ūdens. Taču ūdenskritums kaut kāds jau ir. Pēc 6 vakarā stacija beidz strādāt un ūdenskritums kļūst par dažiem metriem platāks.
Portugāļu tilts. Pāri Nīlai uzcēluši portugāļi XVII gs.
Džeimss Brjūss. Pirmais eiropietis, kas te viesojies 1770.gadā.
Tis Isat ciems.
Nīlas izteka. Tā Burundijā tiek atzīmēta ar mūrētu akmens piramīdiņu. Nīla sākas iztekot strautiņam no kalna.
Džons Henings Spīks 1862.gadā paziņoja, ka ir atklājis Nīlas izteku. Pēc diviem gadiem viņš gāja bojā nelaimes gadījumā, nejauši sevi sašaujot.
Angļu un amerikāņu ekspedīcija, ko vadīja H.Stenlijs (Livingstona glābējs), 1875.-1877.gados pabeidza Viktorijas un Tanganjikas ezeru izpēti, atklāja Ruvenzora masīvu un Edvarda ezeru, pierādīja, ka Lualaba ir Kongo augštece, atklāja Kageru, ko tagad uzskata par Nīlas augšteci.
