Aliens

Karaīmi – tautība, sekta vai modus vivendi?

Reti kam ārpus etnogrāfu un vēsturnieku aprindām būs pazīstams karaīmu vārds. Tomēr šī, šodien nelielā, etniski un reliģiski savdabīgā kopiena, tās izcelšanās apstākļi joprojām gan rosina zinātnieku un publicistu polemiku, gan glabā atslēgas svarīgu Austrumeiropas vēstures un etnoloģijas problēmu risināšanai.

Diemžēl, neskatoties uz to, ka karaīmi jau sešus gadsimtus dzīvo tepat blakus – mūsu dienvidu kaimiņu zemē Lietuvā, latviešu valodā nav pieejamas (vai arī man nav izdevies atrast) nekādas publikācijas, kurās būtu iztirzātas, analizētas vai tikai pārstāstītas ar šo Lietuvas mazākumtautību saistītās vēstures un etnogrāfijas problēmas. Neko, meklējot pēc atslēgas vārda „karaīmi,” neizdevās uziet arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Akadēmiskās bibliotēkas katalogos. Dažus noderīgus materiālus atradu, meklējot atsevišķu vispārīgu tēmu ietvaros un pieļauju, ka pamatīgāki meklējumi varētu dot vēl kādus rezultātus. Rakstā izmantoju arī šajās bibliotēkās pieejamo vispārīgo enciklopēdiju ziņas.

Lielu klāstu atsevišķu dokumentu, kā arī vairākas, karaīmiem veltītas mājas lapas toties atradu starptautiskajā tīmeklī. Šos materiālus lielākoties arī izmantoju kā avotus šī raksta sagatavošanai. No tīmeklī atrastajiem dokumentiem karaīmu tēmu visplašāk iztirzā, kā arī dod visplašāko avotu un avotu kritikas uzskaitījumu 1978.gadā Maskavas izdevniecībai „Prosveščeņije” nosūtītā S.Kušules (С.И.Кушуль) vēstule-raksts [1]. Vēstulē Kušule polemizē ar viņas šai izdevniecībai iesniegtās B.Kokenaja grāmatas „Krimas karaīmi” [2] noraidošās recenzijas autoru L.Čerenkovu, sniedz izsmeļošu attiecīgās tēmas historiogrāfijas apskatu, kā arī citē fragmentus no vairākiem darbiem. Tāpat izmantoju atsevišķas, manā rīcībā esošas, Krievijā un NVS XX gs. beigās un XXI gs. sākumā klajā laistās grāmatas (oriģināldarbus un tulkojumus), kurās no dažādiem aspektiem aplūkots tas Dienvidkrievijas, Kaukāza/Piekaspijas, Mazāzijas un Tuvo Austrumu vēstures posms, kurā savus pirmsākumus raduši karaīmi. Kā nozīmīgākie minami Ļeva Gumiļeva (Л.Гумилев) darbi „Hazārijas atklāšana” [3] (Maskava, 2001.g.), „Senā Krievzeme un Lielā stepe” [4] (Maskava, 2002.g.) kā arī Artūra Kestlera grāmata „Trīspadsmitā cilts: Hazāru impērijas sabrukums un tās mantojums” [5] (Pēterpils, 2001.g.). Kopumā jāsaka, ka par aplūkojamo tēmu pieejamie raksti un grāmatas bieži vien sniedz pamatos pretējus viedokļus. Tie nereti atkarīgi no attiecīgā darba autora ideoloģiskās nostādnes un parāda drīzāk vēsturisko un reliģisko klišeju un stereotipu veidošanās mehānismu nekā ceļu uz patiesību. Tomēr atsevišķi pētījumi šajā jomā (Ļ.Gumiļevs) uzlūkojami tieši kā vēsturiskajā literatūrā populāru stereotipu grāvēji, kas ar savu dziļo un analītisko pieeju, izmantojot plašu faktoloģisko materiālu aiztrauc neveiklās, ideoloģisko nostādņu iespaidā izveidotās, mākslīgās konstrukcijas un, pēc manām domām, pietuvojas vēstures procesu patieso virzītājspēku izzināšanai un šo spēku izraisīto etnisko un sociālo izmaiņu izpratnei [6].

Karaīmi kā vēstures problēma

Ja vien tā drīkst izteikties rakstā, no kura autora tiek sagaidīta pieturēšanās pie zināmiem zinātniskiem principiem, tad es gribētu teikt, ka karaīmi paši par sevi, lai no kuras puses nelūkotos, ir viena liela vēstures un etnoloģijas problēma. Ko gan citu lai saka par skaita ziņā niecīgu tautību, kurai, pēc dažādu avotu ziņām, šodien uz visas pasaules pieder no 5 līdz 18 tūkstošiem dvēseļu, kura pati par savu cilmi neko noteiktu nevarēja vai negribēja pateikt XIX gadsimta sākumā, kad tika uzsāktas diskusijas par šo jautājumu un par kuru vieni autori saka, ka tā vispār nav nekāda atsevišķa tautība, bet žīdu reliģijas sekta, kamēr otri paziņo, ka karaīmi ir tjurku cilmes etnoss ar sarežģītu etnoģenēzi, kas jūdaismu pieņēmis mūsu ēras VIII gadsimtā? Pie tam, pats interesantākais ir tas, ka katra viedokļa paudējiem tā aizstāvēšanai krājumā ir arī tādi argumenti un tiem atbilstoši pierādījumi, par kuru atbilstību patiesībai lielas šaubas nerodas. Tāpēc vēsturniekam ir jo saistošāk izsekot šīs tautības vai sektas attīstībai vēsturiskā, etniskā, reliģiskā un ģeogrāfiskā šķērsgriezumā un, ja izdosies, pamēģināt sniegt savu pieejamo avotu un līdzšinējo pētījumu analīzi, viedokli par to, kas tad īsti ir, kad un kā cēlušies karaīmi un ar ko tie atšķiras no citām tautām.

Tālāk plašāk iztirzāšu šādas „lielās problēmas” apakšproblēmas: etnoss, sekta vai abu sintēze; Tuvo austrumu un Krimas karaīmu atšķirīgā cilme. Apjoma ierobežojumu dēļ tikai iezīmēšu ar šīm saistītas, jautājuma sapratnei ne mazāk svarīgas problēmas: Hazāru kaganāts; biblistu-talmudistu pretrunas jūdaismā. Tomēr vispirms īsumā jāiepazīstas ar karaīmu ģeogrāfisko izvietojumu šodienas pasaulē, viņu kultūru un valodu. 

Karaīmi šodienas pasaulē

Pēc Nātana Šura sastādītās, 1995.gadā Frankfurtē izdotās "Karaīmu enciklopēdijas" ziņām 1991.gadā Ukrainā, galvenokārt Krimā, dzīvoja ap 800, Krievijā ap 150, Turcijā – ap 150, Polijā ap 150, bet Lietuvā ap 280 karaīmu. 1990.gadā Francijā apzināti ap 120 karaīmu, ASV ap 1100, bet Izraēlā to skaits XX gadsimta 90.gadu sākumā novērtēts ap 15 000. Tātad, no Krimas nākušo un joprojām sevi kā reliģiski un (vai) etniski atšķirīgu kopienu apzinošo karaīmu skaits (ja pieņemam, ka pa šiem 12 gadiem, kas pagājuši no karaīmu kopskaita apzināšanas Karaīmu enciklopēdijas vajadzībām, nekas būtisks nav mainījies) pasaulē šodien vērtējams apmēram 2000 cilvēku (Krima, Krievija, Lietuva, Polija, Francija, kā arī daļa no ASV karaīmiem), kamēr Tuvo Austrumu / Bizantijas cilmes karaīmu pēcteču skaits vērtējams apmēram 15 500. Šeit jāatzīmē, ka dotie skaitļi ir tikai aptuveni, lielākoties iegūti, aptaujājot attiecīgo valstu karaīmu kopienas. Nereti nosaukts nevis atsevišķu personu, bet ģimeņu skaits. Pieļaujams, ka ASV un Izraēlas agresīvās Tuvo Austrumu politikas iespaidā uz Izraēlu varētu būt emigrējis vēl zināms skaits reģiona karaīmu, tādējādi vēl papildinot tur 90.gadu sākumā dzīvojošo skaitu.

Visās valstīs, kurās karaīmi dzīvo, tie ieņem kādu no vidējām sabiedrības sociālās hierarhijas pakāpēm. Tā, piemēram, Izraēlā, kur karaīmi ieradās, emigrējot no valstīm, kas pēc Izraēlas izveidošanās atradās ar to karastāvoklī vai klaji naidīgās attiecībās, pirmajos gados pēc ierašanās tie nereti strādāja būvniecībā, bet drīz vien jau apguva prestižākus nodarbošanās veidus, piemēram, juvelierizstrādājumu izgatavošanu un tirdzniecību. ASV dzīvojošo karaīmu lielākā daļa strādā tādās nozarēs kā inženierzinātnes, pedagoģija, medicīna vai arī darbojas savā individuālajā biznesā. Nav novērota karaīmu iesaistīšanās tādās žīdiem populārās profesijās kā advokāti, izklaides un masu saziņas līdzekļu industrijas nozaru darbinieki un pavisam nav liecību par karaīmu vēlmi iesaistīties politikā. Gluži otrādi, ar savu nevainojamo reputāciju un lojalitāti tie allaž ir iemantojuši dažādu varu cieņu un pretimnākšanu. Tas atspoguļojas arī sava laika dokumentos un citos avotos. Tā poļu rakstnieks Macejs no Mehovas "Traktātā par divām Sarmātijām" (1517.g.) rakstīja, ka Krievijā žīdi (ar tiem domājot karaīmus) „nav augļotāji, kā tas ir kristiešu (t.i. katoļu) zemēs, bet nodarbojas ar amatniecību, zemkopību un vairumtirdzniecību, nereti tiem tiek pārdotas tiesības ievākt muitas maksu un valsts nodokļus [7].” Pieminēsim vēl kaut vai Krimas hanu un Krievijas caru īpašos dekrētus, kā arī ļoti interesanto un mūsu tēmai tik svarīgo Hitlera administrācijas lēmumu – nevērst pret karaīmiem tādas pat represīvas metodes kā pret žīdiem (Sk. plašāk nodaļā "Etnoģenēze")

Karaīmu kultūra

Apkopojot man pieejamos materiālus par karaīmiem, izrādījās, ka vismazāk atrodama informācija tieši par viņu kultūras īpatnībām. Saprotamu iemeslu dēļ visbiežāk dažādos aspektos tiek runāts par karaīmu reliģiju, taču arī tā netiek aprakstīta pilnībā. Neapšaubāmi šo trūkumu varētu papildināt tāds Maskavas Zinātņu akadēmijas izdevums kā „Karaīmi” un grāmata „Karaīmu reliģija,” par kuru esamību noskaidroju tīmekļa lapās. Diemžēl, man neizdevās šos izdevumus atrast Latvijas bibliotēku kartotēkās. Tomēr, veicot pieejamo uzziņu kopsavilkumu, var teikt, ka būtiska karaīmu kultūras iezīme (ja nerunājam par reliģiju) ir tjurku tautām raksturīgu nacionālo tradīciju piekopšana, kas visspilgtāk parādās karaīmu nodarbošanās veidos, mājokļu iekārtojumā, tautas tērpos, kā arī tādās tjurku nacionālās reliģijas relikta izpausmēs kā koku godāšana, senā tjurkiem kopīgā augstākās dievības vārda – Tengri – lietošana žīdu Jahveh / Elohim [8] vietā. Atzīmēta arī karaīmu ģimenes patriarhālā iekārta un viņu izsmalcinātā ēdienkarte. Šīs, tjurku ciltīm raksturīgās tradīcijas, pie karaīmiem sadzīvo ar viņu žīdisko reliģiju – karaismu –, kura nosaukums arī kļuvis par šīs tautības etnonīmu.

Karaīmu reliģija ir jūdaisma novirziens, kas par autoritatīvu, t.i. kā reliģijas kanonu, atzīst tikai Toru jeb kristiešu terminoloģijā – Veco derību. „Mutisko likumu,” jeb Talmūdu, kuru šodienas jūdaistu vairākums uzlūko kā primāro reliģisko kanonu, karaīti uzskata par rabīnu pašizgudrotu melu mācību un patiesās senās reliģijas izkropļojumu. (plašāk sk. nodaļā "Karaisms")

Karaīmu valoda

Karaīmu valoda ir viens no būtiskākajiem pavedieniem šīs tautības etnoģenēzes problēmu risināšanā un kā tāds bijis arī vairāku zinātnisku strīdu rosinātājs. Polemikas laikā tikuši veikti nopietni pētījumi par karaīmu valodas cilmi un vairums šodienas avotu to klasificē kā tjurku valodu grupas kipčaku apakšgrupas atzaru, kas, ilgu laiku esot aktīvā saskarsmē ar indoeiropiešu valodām, ieguvis atsevišķas tām raksturīgas morfosintaktiskas īpatnības [9]. Karaīmu valodā ir, piemēram, tāda tjurku valodām neraksturīga parādība kā dzimti nosakoša piedēkļa (karai – karaīms, karaika – karaīmiete) lietošana. Karaīmu valodai tuvu radniecīgas ir kumiku, karačaju-balkāru un Krimas tatāru valodas.

Kā liturģisko jeb kulta valodu karaīmi lieto gan savu, tjurku cilmes valodu, gan senžīdu valodu. Tomēr sākotnēji kulta vajadzībām lietota tikai senžīdu valoda, jo Tora karaīmu valodā pilnībā tikusi pārtulkota tikai X gadsimtā. Šodien karaīmi Toru lasa savā valodā, taču tā transkribēta ar žīdu alfabēta burtiem. Līdzīgā veidā savā laikā izplatījusies arī, piemēram, latīņu un arābu valoda, kas etniski svešu tautu kultūrās ienākušas kopā ar katoļu un islāma reliģijām. Šeit būtu īstā vieta uzsvērt Krimas karaīmu un Tuvo Austrumu karaīmu atšķirību, kas ļoti labi parādās arī lingvistiskā aspektā. Tuvo Austrumu karaīmiem nav nekāda sakara ar tjurku elementiem, ne etniskiem, ne lingvistiskiem. Tuvo Austrumu karaīmu problemātikā pat neietilpst tāds jēdziens kā „karaīmu valoda.” Kā tas tiks parādīts nodaļā "Karaisms," šī jūdaisma novirziena izcelsme saistāma ar sociāli reliģisku žīdu iekšējo konfliktu, kuram līdz noteiktam brīdim maz saistības ar parādībām, kas ievadīja tos etniskos procesus, kuru iznākumā Melnās jūras piekrastē VIII gadsimtā uz vēstures skatuves uznāca cilvēku grupa, kura vēlāk ieguva nosaukumu Krimas karaīmi.

Karaisms - karaītu reliģija

Pirms aplūkojam karaīmu etnoģenēzes problēmas vispirms jāiepazīstas ar karaismu. Kā jau tika minēts, karaisms ir žīdu reliģijas sekta, kuras pārstāvji apgalvo, ka tikai Tora ir uzlūkojama kā senžīdu svētie raksti un ka jāpilda tikai šajā grāmatu kopumā dotie reliģiskie un sekulārie norādījumi. Pret II gadsimtā pierakstīto žīdu „mutisko likumu” Talmūdu karaīti izturas noraidoši, noliedzot jebkādu tā reliģisko autoritāti. Vairākums autoru, arī Polijas karaīmu cilmes pētnieks Ananisazs Zajackovskis, grāmatas "Karaīmi Polijā" autors, uzskata, ka vārds „karaīmi” cēlies no senžīdu vārda karai, kas nozīmē lasīt. Tātad: tie, kas lasa (un studē) rakstīto likumu. Šo etimoloģiju vēl pastiprina paralēles ar arābu Koran, kas nozīmē "lasījums," musulmaņu Svētie Raksti un karra’ (dzsk. karra’un) "Svēto Rakstu zinātājs" [10]. Tomēr šiem minējumiem vēl līdz šim nav izdevies atrast pārliecinošus apstiprinājumus vēstures avotos.

Pētnieku un publicistu vairākuma uzskatos karaisms ir izveidojies VIII gadsimtā Anana ben Dāvida mācības ierosmē. Tomēr šāds skatījums ir pārāk virspusējs un neņem vērā daudzus pirms tam pastāvējušus žīdu reliģijas strāvojumus, kuri, manuprāt, uzskatāmi par sava laika karaisma priekštečiem. Ja par „karaītiem” šajā referātā neuzskatīsim tādus žīdu praviešus un reliģiskos reformātorus kā Jesaju, Ezru un Nehemiju, tad pavisam droši pie karaītu priekšgājējiem pieskaitāmi samārieši un I gs.pmē. hasīdi un to pēcteči – esēņi un saduķeji. Kā vieni tā otri atzina tikai Toru. Dieva vārds, viņi uzskatīja, ir pilnībā atklāts Torā, tas nevar tikt pārveidots vai papildināts – resp. pakļauts cilvēku interpretācijai – tām darbībām, kuras veica II-I gs.pmē. rabīni – farizeji, kas izveidoja pirmo mutisko Toras komentāru apkopojumu – Mišnu [11]. Līdzīgi – kā sava veida karaītu priekšgājējus – varam uzlūkot agrās žīdu kristiešu kopienas, kuras tāpat neatzina rabīnu mācību un vēl nebija kodificējušas savus svētos rakstus – Jauno derību. Turpmākie gadsimti žīdu vēsturē iezīmējās ar cīņu pret romiešu okupantiem, kas beidzās ar imperatora Adriāna uzvaru 135. gadā, kad bar Kohbas [12] vadītie dumpinieki tika sakauti un dzīvi palikušie padzīti no Palestīnas. Pat žīdu galvaspilsēta Jeruzāleme pēc sacelšanās apspiešanas tika pārdēvēta par Elliju Kapitolīnu (Aelia Capitolina) un tās vietā izveidoja romiešu militāro koloniju, lai vairs nekas šajā zemē neatgādinātu par tās dumpīgajiem iemītniekiem.

Lai gan tik asa Romas attieksme pret žīdiem nebija ilglaicīga un jau nākošā imperatora laikā viņiem tika atļauts atgriezties Palestīnā, pie tam jau pilntiesīgu Romas pilsoņu statusā, nebija daudz tādu, kas šo iespēju vēlētos izmantot. Savu ietekmi bija atstājis talmūdisms, kas, atbilstoši apstākļiem, kādi valdīja pēc Otrā Tempļa sagraušanas, sāka veidot jaunu žīdu pasaulskatu, mentalitāti, zināmā mērā izdzīvošanas mehānismu [13]. Ātri vien Talmūds kļuva arī par tā mācītāju un skaidrotāju – rabīnu – varas sagrābšanas un noturēšanas mehānismu. Sasanīdu Persijas, kurienes jau tā ievērojamo žīdu kopienu papildināja I un II gadsimta emigranti un bēgļi no Palestīnas, valdnieki atbalstīja žīdu trimdas pašpārvaldes izveidošanu savā valstī. Zaudējuši visu Palestīnā, žīdi Persijā ieguva laicīgo un garīgo vadību – institūcijas, kuras pēc to nodibināšanas tika mantotas un kuru priekšgalā stāvošie eksilarhi [14] un gaoni [15] noteica visu žīdu sabiedriskās un reliģiskās dzīves kārtību. Svarīgākā no abām personām bija gaons – Babilonijas talmūdistu akadēmiju autoritatīvākais rabīns, kuram piederēja likumdošanas un augstākās tiesas vara. Viņš cita starpā noteica arī to, kam un cik lieli nodokļi jāmaksā eksilarha ierēdņiem, kuri iegūto naudu sadalīja – noteikta summa tika atdota Persijas valstij (vēlāk kalifātam), bet pārējā nauda izmantota savām un gaonāta vajadzībām. Šāda kārtība veicināja korupciju, nodokļu pieaugumu un līdz ar to žīdu kopienas ievērojamas daļas neapmierinātību. Neapmierinātība pieauga arī tajā žīdu daļā, kura uzskatīja, ka netiek pievērsta vajadzīgā vērība jautājuma par atgriešanos Palestīnā risināšanai. Ik pa laikam tas izsauca salīdzinoši nelielus reliģiskus nemierus, pret Talmudu vērstu strāvojumu izveidošanos, taču tie nebija tik ievērojami, lai Babilonijas Talmuda akadēmiju – ješivu – rabīni nespētu šos nelielos uzliesmojumus noslāpēt vai ierobežot. Situācija kļuva nopietnāka VIII gadsimta vidū, kad Isfahānas skrodera [16] Abu Īsas vadībā no 748.-755.gadam ilga sacelšanās pret gaonātu un iepriekšējā gadsimtā izveidojušos kalifātu, kura paspārnē tagad eksistēja žīdu pašpārvaldes institūcijas. Sacelšanās laikā bruņotu cīņu uzsāka ap 10 000 žīdu. Lai arī sacelšanās tika apspiesta, pretestība turpinājās, no militārās sfēras pārejot uz ideoloģisko. Un tikai šeit mēs sastopam Ananu ben Dāvidu, kurš parasti tiek minēts kā karaisma dibinātājs.

Vēsture nav saglabājusi paša Anana ben Dāvida rakstus, arī par viņa personību un apstākļiem, kuros 867.gadā viņš Bagdādē sāka sludināt savu mācību ir dažādas vēlāku laiku liecības. Skaidri zināms ir tas, ka Anans bija eksilarha brāļadēls, kura vietā šo amatu pēc mantinieku neatstājušā tēvoča nāves piešķīra viņa jaunākajam brālim. Gaonāts, šķiet ne bez iemesla, neuzticējās „ķecerīgi” domājošajam rabīnam, taču nav pietiekoši argumentētu iemeslu, lai Ananu uzskatītu par karaisma dibinātāju. Visdrīzāk viņa dibinātāja loma izdomāta vēlāk, lai no vienas (karaītu) puses izceltu saistību ar Dāvida (resp. Izraēlas pirmā īstā ķēniņa) līniju, bet no otras (talmūdistu) –, lai visu kustību kopumā parādītu kā no varas atgrūstas personas revanšu. Tuvāks vēsturiskai patiesībai, šķiet, būs uzskats, ko pauž Mirčes Eliades rediģētā Reliģiju enciklopēdija. Saskaņā ar šo izdevumu, sekta X gadsimtā izplatījās ārpus sava izcelsmes reģiona – Irānas / Irākas –, nostiprinoties tādās toreiz musulmaņiem pakļautās zemēs kā Palestīnā (Jeruzalemē), Sīrijā (Damaskā) un Ēģiptē (Kairā). Atsevišķās bnai mikra [17] grupas pamazām apvienojās un pieņēma nosaukumu, iepriekš apzīmējošu vienu no tām – ananīti [18].

Aizrautīgi karaīmu misionāri ceļoja apkārt pa Tuvajiem Austrumiem un aicināja atgriezties pie īstās ticības – Toras likumu pildīšanas. Tomēr sludināts netika „visām tautām,” bet tikai un vienīgi žīdu kopienu – karaītu un talmūdistu – vidū. Runas par karaīmu prozelītisko darbību ir cēlušās vēlāk, nezināšanas un vēlamā par esošā uzdošanas iznākumā. Kāpēc šādas prozelītisma tendences mēģināts saskatīt un cik liels ir to vēsturiskais pamatojums, kļūs skaidrs nodaļā par Krimas karaīmu etnoģenēzi. Šeit tikai piemetināsim, ka Tuvo Austrumu musulmaņu zemēs jebkuras citas reliģijas sludināšana musulmaņu vidū bija aizliegta ar likumu un ja tāda notika, tika uzlūkota kā sacelšanās pret valsts varu. Tomēr arī iekšējai sludināšanai redzams nebija nekādi ievērojami panākumi, jo IX-X gs. avotu gaismā Anans bija un palika vienīgais zināmais talmūdistu rabīns, kas atteicies no savas mācības un pārgājis karaismā.

Karaisma un talmūdisma galvenās atšķirības izpaužas nevis dogmātikā (tā kā tā skar Toru), bet reliģiskajā praksē. Karaīmi ievērojami izmainīja reliģisko kalendāru un lūgšanu tekstus. Karaīmi nesvin visus talmūdistu svētkus, jauna mēness iesākšanos nosaka pēc novērojumiem Dabā nevis pēc rabīnu tabulām. Karaīmi neievēro tos pārtikas sagatavošanas un lietošanas aizliegumus, kuriem nav apstiprinājuma Torā, bet kurus pieprasa ievērot Talmūds. Karaīmi pieturējās pie stingrākiem pieļaujamās radniecības noteikumiem, atgriezās pie daudzu Toras likumu burtiskas izpildes, tā izsakot savu nepatiku pret talmūdistu viltīgajiem paņēmieniem kā „likumu apiet ar līkumu.” Piemēram, sabatā karaīmi vispār nededzināja gaismu (talmudisti iededzināja iepriekšējā vakarā), neveica tikpat kā nekādus mājas darbus (talmūdisti nolīga nežīdus - goijus, kas šos darbus sestdienā (šabaš-goiji) darīja viņu vietā). Karaīmi vispār atteicās no ārsta palīdzības slimību gadījumā, uzskatot, ka Dievs ir vienīgais ārsts. No atsevišķiem saviem likumiem un noteikumiem karaīmi laika gaitā tomēr bija spiesti atteikties. Nebija, piemēram, iespējams pilnīgi iztikt bez gaismas, dzīvojot tālāk uz ziemeļiem no Tuvajiem Austrumiem, kā arī sekot sākotnēji izvirzītajiem precību ierobežojumiem. Tomēr, neskatoties uz to, ka tie tika atvieglināti, pieļaujamās radniecības ierobežojumi karaīmu kopienās joprojām palika stingrāki nekā rabīnu noteiktie.

Manuprāt, pats galvenais, kas atšķir karaismu no talmūdisma un līdz ar to uzskatāms kā karaisma esence, ir indivīda un Dieva (Dieva gribas) attiecību nostādne.

Ja Talmūds nosaka, ka Toras studēšana un skaidrošana ir tikai un vienīgi rabīnu kompetencē, tad karaisms uzsver katra indivīda nepieciešamību studēt Toru un apstiprina, ka izlasīto, protams, nepārkāpjot dogmātu, katrs var interpretēt atbilstoši savai sapratnei.

Etnoģenēze

Runājot par karaīmu etnoģenēzi jāatzīmē, ka šajā jautājumā pastāv vairākas hipotēzes, taču ir divas, kurām es šeit gribētu pievērst īpašu uzmanību. Pirmā kā karaīmu etnoģenēzes saistvielu un mugurkaulu uzrāda hazārus, t.i. Hazāru kaganāta nežīdu-tjurku pamatmasu, kura esot pieņēmusi žīdu reliģiju, kamēr otrā hipotēze Krimas karaīmu izcelsmē vienādu nozīmi piešķir Hazārijas valdošās elites augstākajai (žīdiem) un zemākajai (tjurku cilmes hazāru valdniekiem) grupai.

Karaīmu hazāru (tjurku) cilmi aizstāv vairāki autori, tai skaitā arī Polijas karaīmu cilmes vēsturnieks Ananisjazs Zajackovskis. Viņš raksta: „Karaīmu kultūras kipčaku-tjurku raksturs, no vienas puses un karaīmu reliģija, no otras puses, veido neparastu kombināciju” [19]. Pēc Zajackovska domām, šī parādība skaidrojama tikai ar lielo reliģisko toleranci, kas bijusi raksturīga Hazāru kaganātam un aktīvo karaītu misionāru darbību Melnās jūras piekrastes stepēs laikā, kad šajā teritorijā dominēja Bizantija. Žīdu daļa karaīmu etnoģenēzē, uzskata Zajackovskis, aprobežojas ar reliģijas „aizdošanu” Hazārijas tjurku elitei un daļai vienkāršās tautas. Līdzīgus uzskatus pauduši daudzi krievu (t.sk. cara laiku un padomju) un arī rietumu pētnieki. Daļa no tiem pieņem, ka žīdu asiņu procents karaīmu dzīslās ir neliels vai gandrīz neesošs, citi to palielina, bet tik un tā uzskata par nebūtisku, īpaši jau pēc kipčaku un tatāru elementa pievienošanās IX-XIV gs.

Kā īpašs šīs hipotēzes novirziens uzskatāma pēc Artūra Kestlera grāmatas „Trīspadsmitā cilts: Hazāru impērijas bojāeja un mantojums” plašāk pazīstamā ideja par Hazārijas pāržīdotajiem tjurkiem, kuri pēc kaganāta sagrāves devušies uz Krimu un tālāk uz Poliju, likdami pamatus vēlākajai Austrumeiropas žīdu kopienai [20].

Karaīmus Kestlers uzlūko kā sava veida šī migrācijas procesa blakusproduktu, fanātiskus sektantus, kuru reliģija bijusi par iemeslu to šodien vērojamām atšķirībām no pārējiem Austrumeiropas žīdiem. Iespējams, Kestlers jūt, ka karaīmi var kļūt par viņa atbalstītās teorijas klupšanas akmeni un tāpēc savā grāmatā tos piemin iespējami maz. Un arī tajās retajās lappusēs, kurās viņš sniedz kādus karaīmus aprakstošus vēsturiskus faktus, tie nereti liecina par labu nevis viņa teorijai, bet gan Ļeva Gumiļeva paustajiem uzskatiem par karaīmu pirmsākumiem, kurus īsumā izklāstīšu pāris paragrāfu tālāk.

Kā viens no interesantākajiem hazāru (tjurku) cilmes hipotēzes apstiprinājumiem tiek minēts fakts, ka nacisti Otrā pasaules kara laikā, īsti neticēdami pašiem karaīmiem un, domājams, gribēdami pārbaudīt savu zinātnieku slēdzienu par karaīmu radniecību tatāriem-turkiem (Holcs, Štainigers, 1942.g.), jautājumu par viņu izcelšanos uzdeva tieši žīdiem – trīs aškenazi rabīniem: Zēligam Kalmanovičam, Meiram Balabanam un Ichākam Šiperam. Visi trīs atbildēja, ka karaīmi nav etniski žīdi un ar to pietika, lai nacisti karaīmus izslēgtu no deportācijām, represijām un iznīcināšanai pakļauto personu un tautu skaita. Pie tam vācieši stingri vēroja, lai šis lēmums netiktu pārkāpts. Kad, piemēram, pārlieku nacistiem izkalpoties gribošā Dienvidfrancijas Višī marionešu valdība uzsāka represijas pret žīdiem un tās tika vērstas arī pret nedaudzajiem turienes karaīmiem, vācieši ātri noreaģēja un lika frančiem izbeigt karaīmu vajāšanas. Līdzīgā kontekstā karaīmu kā hazāru vai pirms Kristus laikmeta žīdu pēcteču [21] aizstāvji min daudzos Lietuvas, Rečpospoļitas, Polijas, Krimas tatāru un Krievijas valdnieku dekrētus, ar kuriem karaīmiem tika piešķirtas dažādas privilēģijas vai atvieglojumi, kas tos juridiski nošķīra no zināmiem ierobežojumiem pakļautajiem žīdiem.

Otrās hipotēzes izvirzītājs un pamatotājs ir izcilais krievu zinātnieks Ļevs Gumiļevs. Viņa vēstures faktu interpretācija, manuprāt, izskaidro citu autoru noklusētos vai apietos baltos plankumus un acīmredzamās neatbilstības vēsturiskajām, kultūras un etniskajām realitātēm Hazārijas vēsturē un karaīmu etnoģenēzē.

Pēc ilggadīga darba, pētot Hazārijas arheoloģijas pieminekļus, daudzi no kuriem tika atklāti un izpētīti, viņam pašam vadot izrakumus, analizējot rakstītos vēstures avotus un iedziļinoties reģiona vēsturē, ņemot vērā savas plašās zināšanas etnogrāfijā un vispārējā vēsturē, Gumiļevs nāca klajā ar savu teoriju, kura, grāmatas "Hazārijas atklāšana" ("Открытые Хазарии") pirmizdevumā, izvērtēšanai plašākai publikai pirmo reizi tika nodota 1966.gadā. Laika trūkuma dēļ, kas man liek šo rakstu pabeigt, pilnībā neatspoguļojot daudzus tēmas izklāstam svarīgus jautājumus, es neatstāstīšu visu Hazārijas vēsturi Gumiļeva sniegumā. Citēšu tikai dažus teikumus, kas attiecas tieši uz karaīmu izcelsmi un maksimāli izteiksmīgi parāda problēmas būtiskākās šķautnes.

„Hazāru pievēršana jūdaismam nenotika un notikt nevarēja, jo prozelītiskās reliģijas – kristiānisms un islāms – viduslaikos krasi atšķīrās no senajām reliģijām, kurās pie kultisko rituālu veikšanas tika pielaisti tikai dzimtas locekļi, arī tajos gadījumos, kad dzimta bija izaugusi par etnosu. (...) Jūdaisms ir „Jahves izredzētās tautas” kults un tāpēc retie jaunpievērstie tika uzlūkoti kā „Izraēļa sodība.” Žīdi mierīgi sadzīvoja ar hazāriem, karagājienos devās kopā, bet lūgšanas skaitīja atsevišķi, prātīgi spriezdami, ka labu kaimiņattiecību veidošanai nav nepieciešams tos padarīt līdzīgus sev vai, otrādi, liekulīgi tiem pielīdzināties pašiem.”[22]

Astotā gadsimta otrajā pusē Hazārijā, kur jau liela ietekme bija šajā zemē septītajā gadsimtā no Persijas atbēgušo žīdu pēcnācējiem, viens no kuru vadoņiem ap 720.gadu bija atjaunojis jūdaisma tradīciju karaītu izpildījumā, no Bizantijas sāka ierasties arī žīdi talmūdisti. Hazārijas tjurku cilmes hani, kuriem patiešām piemita stepes tautām raksturīgā reliģiskā tolerance, iedomājās, ka līdz ar jaunpienākušajiem žīdiem viņi iegūst darbīgus un gudrus padotos, ko varēs lieti izmantot diplomātisku un ekonomisku uzdevumu veikšanai. Bagātie žīdi, īpaši jau vergu un luksus priekšmetu tirgotāji – rahdonīti [23], kuri Hazārijas galvaspilsētu Itilu jau bija izveidojuši par vienu no pārkraušanas un atpūtas punktiem savā maršrutā no Ķīnas un Kordovu – šos Ašinas dzimtas hanu uzskatus stiprināja ar vērtīgām dāvanām, bet skaistules žīdietes papildināja valdnieka un viņam tuvo augstmaņu harēmus.

„Tā izveidojās žīdu-hazāru himēra.” [24] „Neguvuši panākumus (varas sagrābšanā Hazārijā – V.G.) militārajā jomā, ebrēji atguva nokavēto, izmantojot mīlestību. VIII gadsimta beigās starp Tereku un Volgu parādījās liels daudzums hazāru-žīdu jauktajās laulībās dzimušu bērnu. Liktenis viņiem tomēr visiem nebija vienāds, tas bija atkarīgs no tā, kādas cilmes bija bērna tēvs un kādas māte. Un, lūk, kāpēc.

Visās eirāziešu ciltīs bērns tika ieskaitīts tēva dzimtā. (...) Piederība dzimtai noteica etnisko piederību; mātes izcelsme netika ņemta vērā.

Žīdiem etniskā piederība un piederība kopienai bija viens un tas pats. Tiesības piederēt kopienai un līdz ar to arī žīdu etnosam bija tikai tiem, kas piedzimuši žīdietei.” [25]

Tā nu iznāca, ka hazāra un žīdietes dēls varēja baudīt visas tēva tiesības un mātes priekšrocības. Žīdu kopienā viņu apmācīja rabīni, viņam bija visas iespējas uzsākt izdevīgu komerciju, bet tēva dzimta ļāva nodrošināja nepieciešamo aizsardzību un deva vēl citas papildu iespējas. Tajā pašā laikā hazārietes un žīda dēls bija visiem, izņemot savu ģimeni, svešs. Žīdu kopienas durvis viņam bija slēgtas, no tēva dzimtas mantojuma viņam nepienācās ne grasis. „Tāpēc viņi mitinājās Hazārijas nomalē – Krimā un viņu reliģija bija karaisms, kura piekritējiem nevajadzēja studēt Talmūdu, bet pietika ar Toru, kuru lasīt viņiem varēja iemācīt mīlošie, taču pret likuma prasībām bezspēcīgie tēvi. Viņu pēcteči veidoja niecīgo Krimas karaīmu etnosu, kuru antropoloģiskās iezīmes apvieno tjurku un Tuvo Austrumu tipiem raksturīgas līnijas. Viņu simpātijas bija vērstas pret aborigēniem: hazāriem, bulgāriem, gotiem, alāniem, bet nevis pret to brālēniem, kuri bagātajā Itilā veidoja veiksmīgu karjeru.” [26]

"Nejaušam vērotājam varēja šķist, ka notiekošais ir tikai sagadīšanās, taču patiesībā tas bija kontrolēts process, kura gaitā, apmēram 80 gadu laikā valstī izveidojās jauna populācija. Tās locekļi runāja hazāru valodā, tiem bija hazāru un tjurku radinieki, tie bija adaptējušies vidē, taču nebija hazāri ne pēc savas etniskās cilmes, ne pēc kultūras. Ārzemniekiem, kas rakstīja par Hazāriju, šķita, ka šie ļaudis ir žīdu reliģijai piederīgi hazāri, taču „ne žīdi ne īstie hazāri nešaubījās ne minūti” [27].

Kā vienu liecību šim apgalvojumam varam sniegt citātu no Kestlera grāmatas. Tajā teikts: „XI gadsimta žīdu autors, karaīms Jafets ibn Alī paskaidro, ka vārds „mamzeris” nozīmē „blakus bērns” un kā piemēru min hazārus, kas, nepiederot žīdu etnosam, kļuvuši par jūdiem” [28]. Bez šaubām, citāta autors runā par hazāriešu un žīdu dēliem un meitām, kuri, pieņemot karaismu, „kļuva par jūdiem, nepiederot žīdiem.” Redzams arī, ka Tuvo Austrumu karaīms nekādā veidā sevi etniski nesaista ar ticības brāļiem Krimā. Kestlers šo pašu citātu izmanto kā pierādījumu žīdu prozelītismam tjurku vidū un, manuprāt, viņa grāmatā šī ir viena no vissamocītākajām vietām, kur autoram vajadzīgais visbrutālākajā veidā tiek pievilkts aiz matiem.

Šeit sniegto karaīmu etnoģenēzes apskatu es neuzskatu par pietiekami izsmeļošu, taču, jau minētā laika trūkuma dēļ, esmu spiests to noslēgt un noslēgumam esmu izvēlējies citēt dažas rindiņas no visnotaļ akadēmiska darba – V.Aļeksējeva grāmatas "Vēsturiskā antropoloģija un etnoģenēze": „Šo rindiņu autors ir aprakstījis sēriju galvaskausu, nākušu no Krimas karaīmu vēlā perioda kapsētām. Tajā pašā darbā bija aprakstīti arī Krievijas dienvidu rajonu aškenazī žīdiem piederoši galvaskausi, ņemti no dažādām anatomiskā un kranioloģiskā materiāla krātuvēm. (...) Starp abām sērijām tika novērotas būtiskas morfoloģiskas atšķirības, kas ļāva secināt, ka galvaskausu īpašniekiem, bijusi atšķirīga ģenētiskā piederība.” [29] Vislielākā līdzība, salīdzinot izpētāmo karaīmu kranioloģisko materiālu ar citiem Austrumeiropas dienvidu apgabalu paraugiem tika atklāta ar Krimas viduslaiku pilsētu materiālu. Līdz ar to varētu teikt, ka tas ir veidojis galveno antropoloģisko pamatu, uz kura tālāk veidojies Krimas karaīmu tips, taču šis slēdziens problēmu neizsmeļ, jo, izmantojot arheoloģiskajos izrakumos iegūto paleoantropoloģisko materiālu no Hazārijas cietokšņa Sarkelas kapulaukiem kļūst redzams, ka arī hazāru komponents ir spēlējis būtisku lomu karaīmu etnoģenēzē.

Noslēgums

Noslēgumā gribu teikt, ka karaīmu piemērs uzskatāmi ilustrē gan to, cik svarīgi gan etnogrāfam un ģeogrāfam, gan arheologam un antropologam, nerunājot jau par vēsturnieku, reliģiju pētnieku un filosofu ir labi pārzināt radniecīgo zinātņu galvenās vadlīnijas un būt kaut daļējā lietas kursā par attiecīgo nozaru zināšanām paša izpētāmajā problēmā, gan arī to, cik nederīgas sarežģītu jautājumu risināšanā nereti ir tā saucamās tradicionālās metodes, īpaši jau gadījumos, kad to pielietošanu vēl ierobežo kādas ideoloģiskās aiztures.

Augšējā attēlā: Krimas karaīmu ģimene Purima svētku laikā Izraēlā.

Piezīmes:

1. http://hagahan.narod.ru./khazar/otvet1.htm [raksta II daļa: http://hagahan.narod.ru./khazar/otvet2.htm, III daļa:
http://hagahan.narod.ru./khazar/otvet3.htm]
2. Grāmata, šķiet, tā arī nav tikusi izdota.
3. Гумилев Л. Открытые Хазарии. – Москва: Айрис Пресс, 2001. – 411 с. (Turpmāk: Gumiļevs: HA.)
4. Гумилев Л. Древняя Русь и Великая степь. - Москва: Издательство АСТ, 2001. – 839 с. (Turpmāk: Gumiļevs: SKuLs.)
5. Кестлер А.Тринадцатое колено. Крушение империи хазар и ее наследие. Пер. с англ. Кабалкина А. Ю. - СПб.: Издательская группа "Евразия", 2001. - 320 с. (Turpmāk: Kestlers: 13 cilts.)
6. Arī Gumiļevs nav uzlūkojams kā pilnīgi objektīvs vēstures skaidrotājs. Viņa darbos nevar neievērot tos caurstrāvojošās lielkrievu šovinisma iezīmes. Tomēr tās nav visaptverošas, mijas ar etnosa kritisku analīzi un, paturot prātā šo iezīmju klātesamību, netraucē uztvert Gumiļeva oriģinālo domu gaitu, vēstures un etnoģenēzes procesu skaidrojumu.
7. karaimi/rabi.html
8. Šos apzīmējumus parasti pilnīgi ačgārni tulko kā „Dievs tas Kungs.”
9. Project: Karaim/11130410.html
10. http://www.turkiye.net/sota/karhist.htm
11. Dimont Max I. Jews, God and history. – [B.v.]: A MENTOR BOOK, 1994. – 169 p.
12. bar Kohba (senžīdu val.) – Zvaigznes dēls.
13. Dimont Max I. Jews, God... – 170 p.
14. Eksilarhs – žīdu diasporas politiskais vadītājs, princis. Tituls un pati institūcija tika izveidota Sasanīdu Persijā, tika mantota un pastāvēja gandrīz līdz krusta karu sākumam, kad kulturālo Ābasīdu kalifu varu lauza turku seldžuku barbari.
15. Gaons – žīdu diasporas reliģiskais vadītājs, „godība”. Gaoni nāca no Babilonijas ješivu ievērojamāko vadītāju vidus un viņu vara faktiski bija lielāka nekā eksilarhiem.
16. Gumiļevs: SKuLs. – 141. c.
17. „Bnai mikra” (senžīdu val.) – Svēto Rakstu (Toras) dēli. Šis bija viens no nosaukumiem ar kuru apzīmēja karaīmus.
18. The Encyclopedia of Religion. Editor in chief: Mircea Eliade. Vol. 8. Macmillan publishing company, New York. Collier Macmillan Publishers, London, 1987. – p. 254-255.
19. http://www.turkiye.net/sota/karhist.htm
20. 2013.g. publicēta ģenētiska pētījuma rezultāti liecina, ka Eiropas aškenazi žīdiem pa sieviešu līniju nav saiknes ar hazāriem. Sk.: http://www.aliens.lv
21. Šīs hipotēzes autors – XIX gadsimta Krimas karaīmu cilmes arheologs Firkovičs – uzskatīja, ka Krimas karaīmi cēlušies no 10 „pazudušajām” Izraēla ciltīm, t.i. žīdiem, kurus no Izraēlas valsts pēc tās iekarošanas 722.g.pmē. valdnieks Sargons II deportēja uz Asīriju.
22. Gumiļevs: HA. – 274.-275. lpp.
23. Rah – "ceļš" + don - "zināt” (persu val.) – rahdonīti – tā sauca žīdu tirgoņus, kuri VIII gadsimtā savās rokās bija sagrābuši karavānu ceļu Ķīna – Eiropa.
24. Turpat. – 280. lpp.
25. Turpat. – 281. lpp.
26. Turpat. – 281.-282. lpp.
27. Turpat. – 282. lpp.
28. Kestlers: 13 cilts. – 82. lpp.
29. Aļekseev V.P. K antropologii vostočnojevropeiskih karaimov.//Istoričeskaja antropologija i etnogenez. – M.: Nauka, 1989, 349. lpp

Avoti:
Aļekseev V. P. K antropologii vostočnojevropeiskih karaimov.//Istoričeskaja antropologija i etnogenez. – M.: Nauka, 1989, 444. lpp
Гумилев Л. Открытые Хазарии. – Москва: Айрис Пресс, 2001. – 411 с.
Гумилев Л. Древняя Русь и Великая степь. - Москва: Издательство АСТ,
2001. – 839 с.
Dimont Max I. Jews, God and history. – [B.v.]: A MENTOR BOOK, 1994. – 558 p.
The Encyclopedia of Religion. Editor in chief: Mircea Eliade. Vol. 8. Macmillan publishing company, New York. Collier Macmillan Publishers, London, 1987. – p. 254-255.
Oxford dictionary of Jewish religion
Pasaules tīmekļa materiāli. 

Pirmo reizi publicēts 19.03.2014.