Samārieši
Semītiska tautiņa mūsdienu Palestīnā.
Atrašanās vieta. Apgabals, kas atradās Palestīnas vidusdaļā un bija apdzīvots ar nežīdu iedzīvotājiem – samāriešiem. Iedzīvotāju skaits nesniedzās līdz pusmiljonam.
Vēsture. Samāriešu tautiņa izveidojās centrālajā Palestīnā (tagadējā Jordānijas rieteņu daļa) pēc tam, kad 722.g.pmē. Samārijas pilsētu ieņēma Sargons II. Etniski tā izveidojās sajaucoties babiloņu un aramiešu kolonistiem ar palikušajiem vietējiem žīdiem un kanaāniešiem. Ieceļotāji pārņēma judaismu un uzturēja ciešas saites ar Jūdejas valsti līdz pat laikam, kad babiloņi sagrāva Jeruzālemi un "Bābeles trimdai" 586.g.pmē.
Pēc žīdu atgriešanās no "Bābeles trimdas" notika sašķelšanās starp samariešiem un jūdu teokrātisko kopienu. Samarieši 63.gadā ieguva pati savu reliģisko bāzi ar nodibināto svētnīcu Herizima kalnā (pie Sihemas, tagadējās Nablusas) un savu dievību. Galvaspilsētu Samariju 107.g.pmē. sagrāva Jānis Hirkans I, pēc tam atjaunoja Hērods un nosauca to par Sebastiju un veltīja imperatoram Augustam. Samarijas austrumu daļā aiz Jordānas upes atradās tā sauktā Dekapole – 10 ekonomiski un politiski patstāvīgas grieķu pilsētas. Žīdi izjuta pret tiem naidīgumu un bieži tiem uzbruka.
Agrīnā kristietība tiecās tuvināties ar samariešiem.
Samariešu kopienas autonomija saglabājās līdz pat VI gs., kad to likvidēja Bizantijas imperators Justīns II.
Viņu svētais dzīvnieks bija dūja. Žīdi samāriešus nicināja. Godināja Herizima kalnu par savu svēto kalnu. Nepārgāja uz aramiešu jeb kvadrātisko rakstību ap 30.-150.g.pmē., bet gan lieto savu paleožīdu rakstību līdz pat mūsdienām.
Saites.
Semīti.
