Hazāri
Volgas baseinā, ziemeļos no Melnās un Kaspijas jūras I tūkstošgades II pusē dzīvojuša tjurku tauta, kuras valdošā kārta VIII gs. vidū izlēma pieņemt judaismu kā valsts reliģiju.
Vēsture. Hazāri ieceļoja Austrumu Eiropā pēc huņņu iebrukuma (IV gs.).
VI gs. hazārus pakļāva Tjurku kaganāts. Pēc tā sabrukuma VII gs. vidū hazāri izveidoja Hazāru kaganātu (agrā feodālu valsts), kur VIII gs. izplatījās kristietība, bet pēc arābu iebrukuma (735.g.) valdošā elite pieņēma islāmu, un daļa ziemeļu Dagestānas hazāru VIII gs. - judaismu. IX gs. sākumā judaisms kļuva par valsts reliģiju. X gs. Hazāru kaganāts beidza pastāvēt, hazāri saplūda ar citām turku tautām.
Emīrs Abdalrahmāns Durani 1880.gadā kāpa Afganistānas tronī britu atbalstīts. Guvis iesauku „dzelzs emīrs.” 21 sava valdīšanas gada laikā saņēmis britu militāru un finansiālu atbalstu. Nodibināja autoritāru režīmu, kas aizsargāja puštunus, bet apspieda Afganistānas uzbekus, tadžikus un hazārus.
1997.gada 19.maijā talibi ieņēma Mazarišarīfu, taču pēc četrām dienām pilsētā sākās sacelšanās un masu slepkavības. Talibi zaudēja ap 3000 kaujinieku un bija spiesti no pilsētas atkāpties.
ANO 8.februārī vadītā Starptautiskā sieviešu diena tika „veltīta” talibu režīma apspiestajām sievietēm. Talibi par atbildi jūlijā slēdza rietumnieku palīdzības dienestu aģentūras.
1998.gada 8.augustā talibi no jauna ieņēma Mazarīšarifu un Ziemeļu alianse atkāpās. Atriebjoties par iepriekšējo sakāvi, talibi pilsētā nogalināja līdz pat 6000 iedzīvotājiem – daudz no tiem bija hazāri. Ap 400 hazāru sievietēm tika aizvestas uz Kabulu par piegulētājām.
2001.gada 10.maijā par milzīgām šausmām visas pasaules vēsturniekiem, arheologiem un visai pasaules sabiedrībai, talibi ar sprāgstvielām un lielgabaliem iznīcinaja divas lielas Bamjanas Budas statujas, uzskatot tas par pagāniskiem simboliem. Statujas par godājamām uzskatīja hazāru šiīti.
Hazāru-žīdu hipotēze. Žīdu autors Arturs Kestlers, kurš savā 1976.gadā izdotajā un daudzās valodās tulkotajā grāmatā "Trīspadsmitā cilts," izmantojot vēstures avotu un antropoloģijas datus, pamatoja aškenāzu populācijas kodola izcelsmi no hazāriem, rakstīja: "Žīdu migrācijas galvenās plūsmas virziens nebija uz austrumiem, no Vidusjūras pāri Francijai un Vācijai, tad atkal pagriežoties atpakaļ. Tieši otrādi - tai bija pastāvīgs rietumu virziens, sākoties no Kaukāza, ejot cauri Ukrainai un Polijai un tad tālāk iekšā Centrāleiropā." Lai pārbaudītu Kestlera hipotēzi, Ričardss sava pētījuma datu atlasē speciāli iekļāva arī mtDNS paraugus no Āzijas un Kaukāza. Saikni ar aškenāziem tie, tāpat kā iepriekš Ostrera un Behara analizētie paraugi, neuzrādīja.
Jāatzīst gan, ka pašos pamatos Kestleram tomēr vismaz daļēji bija taisnība: kā tagad varam lasīt aškenāzu DNS mutāciju iezīmētajā ciltskokā, viņu saknes pa mātes līniju aizvijas nevis uz Palestīnu, bet uz Senās Eiropas centrālo daļu. Turklāt pilnībā nevar izslēgt iespēju, ka, iegūstot vēsturisko VIII-1X gs. hazāru šūnas kodola DNS un salīdzinot Y hromosomas datus ar mūsdienu aškenāzu paraugiem, stāsts atkal varētu būt jāpārraksta.
Saites.
Tjurki.
Hazāru kaganāts (VII-XIII gs.).
