Talmūds
Jūdu reliģiskās literatūras, zināšanu un komentāru krājums, radies laikā no 300.g.pmē.- 500.g.
Talmūdiskā judaisma izveidošanās. Toras tēžu mutvārdu skaidrojumu pirmo reizi sakopoja un izrediģēja Jehuda ha-nasi 210.gadā. 63 traktātu veidā tos ietilpināja tā saucamajā Mišnā (Mishnah - "likuma atkārtojumā"). Drīz pēc savas rašanās mišna pati kļuva par skaidrošanas objektu - ar to nodarbojās "skaidrotāji" (amoraji) Palestīnā un Babilonijā.
Pastāv divi talmūda veidi - Jeruzālemes un Babilonijas. Mišnas izskaidrojumu sauc par Hemaru (Ghemara). Palestīnas Hemaras apvienojums ar Mišnu ieguva "Jeruzālemes talmūda" (talmuda jerušalmi, III gs.), bet Babilonijas Hemaras apvienojums ar Mišnu ieguva "Babilonijas talmūda" (talmuda bavli, V gs.) nosaukumus. Reliģiozo žīdu vidū visizplatītākais un autoratīvākais ir Babilonijas talmūds. Tādejādi talmūds kā jūdu reliģiski literārs piemineklis radies nevis vienas, bet daudzu personu darba rezultātā, kas turklāt dzīvojušas dažādā laikā un dažādās vietās.Tomēr visos šā apmērā milzīgā krājuma ar 2947 lapām (5894 lappaspuses) priekšrakstos un pamācībās diezgan skaidri izpaužas tā sastādītāju centieni par katru cenu saglabāt judaismu, pielāgojot to atmirstošajām vergturu formācijas sabiedriskajām attiecībām un topošajām feodālisma attiecībām.
Raksturojums. Talmūds aptver tiesiskās normas, reliģiskos priekšrakstus, likumus, kas skar kriminālo un civilo lietu tiesvedību, teoloģiskos spriedumus kulta un dogmatikas lietās, ētiskās normas, primitīvas ziņas par matemātiku, astronomiju, dabas zinātnēm, medicīnu un vēsturi, pasakas un leģendas, līdzības, sakāmvārdus, fabulas, mītus utt. Viss šis milzīgais un daudzveidīgais materiāls izvietots ļoti nekārtīgi, bet izklāsta forma ir nesistemātiska.Satur žīdu savstarpējās rīcības likumus un likumus, saskaņā ar kuriem jāizturas pret nežīdiem - gojiem. Tajā ietverti Toras skaidrojumi, rituālu un paražu apraksti, likumi – Mišna un to skaidrojumi – Hemara. Satur daudz astronomisko zināšanu fragmentus. Talmūds galvenokārt pārstāv žīdu mācītāju uzskatus un spriedumus, kādi bija laika periodā no 300.g.pmē.–500.g.
Talmūds sastāv no 63 grāmatām un 524 nodaļām, bieži tiek izdots 18 lielos sējumos, tas uzrakstīts laikā no 200.-500.gadam.
Talmūda saturs. Judaisma teologi centās radīt visaptverošu kodeksu, kas stāvētu garīgās un laicīgās aristokrātijas sardzē. Talmūds daudzina sabiedriskās nevienlīdzības mūžīgumu un taisnīgumu, ar dažādu līdzību, sakāmvārdu un pasaku palīdzību iesakņo cilvēku apziņā reliģisko ideju par cilvēku pilnīgu atkarību no Dieva. Talmūda autori cenšas ticīgajiem iedvest pilnīgu padevību un pacietību. Talmūdā atspoguļojas ne vien žīdu, bet arī persiešu, babiloniešu un citu ar žīdiem saskarē bijušo tautu pasaules uzskati.
Talmūda priekšstati par Dievu, paradīzi un elli, par pasaules un cilvēka radīšanu, par balvām un sodiem ir cilvēku reālās un laicīgās dzīves fantastiski atveidi. Talmūdā izstrādātā mācība par eņģeļiem un dēmoniem atspoguļo feodālo sabiedrisko attiecību hierarhiskās kāpnes. Uzskatot, ka pasaule ir hierarhiska vienība, kuras priekšgalā atrodas Dievs, un kuras būtnes atkarībā no pilnības pakāpes atrodas negrozāmās savstarpējās attiecībās un mūžīgā savstarpējā pakļautībā, talmūdisti sludina pasaules sastingumu, stagnāciju un nemainību un aicina cilvēkus samierināties ar dzīves grūtībām.
Noraidot zinātni un filozofiju, talmūds sniedz naivas un izkropļotas ziņas par dabu un cilvēku. Talmūdisti aizstāv bībelisko leģendu par pasaules radīšanu no pīšļiem dažu stundu laikā."Kādā veidā radīts Ādams?" - jautā rabīns Nātans. Atbilde: "Pirmajā stundā tika savākti pīšļi, otrajā stundā tika radīts viņa tēls, trešajā - sataisīts golems (stāvs), ceturtajā - saistīti viņa locekļi, piektajā - atvērās viņa atveres, sestajā - viņam tika dota dvēsele, septītajā viņš piecēlās kājās, astotajā viņam tika dota Ieva, devītajā - viņu ieveda paradīzē, desmitajā - viņš saņēma bausli, vienpadsmitajā - nogrēkojās, bet divpadsmitajā - viņš tika izdzīts un aizgāja." /no rabīna Nātana traktāta Abota, 1., 5.-6.p./ Šim reliģiskajam stāstam par cilvēka izcelšanos ir liela līdzība ar citu tautu Radīšanas stāstiem.
Talmūds pauž cilvēka kā "zemes pīšļu" nicināšanu. "Tikai tas." - saka rabīns Eihanons, "pilnīgi apliecinās mācības vārdus, kas pie tam sevi uzlūkos par neko." /Sota, 21.b/ Ieaudzinot cilvēkā apziņu par savu niecību Dieva priekšā, talmūdisti biedē cilvēkus ar elli un mūžīgām mokām. Cerēt uz mūžīgu prieku un svētlaimi Viņpasaulē var tikai "lēnīgais, pazemīgais, kas ienāk saliecies un iziet saliecies un kas vienmēr nodarbojas ar Toru." /Sanhedrins 88.b./
Judaistu mācītie vīri apgalvo, ka jūdu reliģija bepavisam neesot reliģija, bet gan ētiska sistēma, tikumības kodekss, kas der visiem laikiem un visām tautām. Talmūda ētika aizstāv reliģisko pamatideju par laicīgās dzīves nīcību, par to, ka tā dota cilvēkam tikai tādēļ, lai sagatavotos nākošajai Viņpasaules dzīvei debesīs.
Talmūds sludina bezierunu paklausību ķēniņam un tam tuvu stāvošajiem. Rabīns Hanina, augstākā priestera vietvaldis, saka: "Lūdz Dievu par augstākās varas labklājību, jo, ja nebūtu baiļu tās priekšā, cilvēki cits citu aprītu dzīvus." (Abots, III, 2.) Rabīns Judans teicis: "Kas izturas pārdroši pret ķēniņa personu, tas izturas pārdroši it kā pret pašu Dievu." (Berešit-rabba, 94.) "Ķēniņš," - sludina talmūdists, "ir virs zemes Dieva ēna, kas vienādi sedz bagātos un nabagos. kas neizpilda ķēniņa pavēles, tiem tiek atņemta dievišķās ēnas aizstāvība." (Mlehet Mahševet, 96.)
Kā sarkans pavediens visam talmūdam cauri vijas sludināšana, ka nabadzība, ciešanas, slimības un dažādas nelaimes cilvēkiem nāk par labu.Turnijs Rufijs reiz jautājis rabīnam Akibam: "Ja jūsu Dievs mīl nabagos, tad kāpēc viņš tiem nepagādā pārtiku?" Akiba atbildējis: "Tas tādēļ, lai mēs ar žēlastības dāvanām izglābtos no elles mokām." (Baba Batra, 10.a)
Saturs.
1. Rabīna Džošua stāsts – par zvaigzni, kura parādas reizi 70 gados (Haleja komēta!).
Mišna – „atkārtošana,” „izskaidrojums,” „mācība.” Sastādīta ap II gs., daļa no Talmūda. Visu kopš Mozus laikiem iedibināto mutvārdu likumu īss izklāsts. To uzskatīja par Otro bauslību pēc Toras, kas ir Pirmā bauslība. Darbs bija rakstīts žīdu valodā un ietvēra tradīcijas, kā arī mutvārdu likumu izskaidrojumu.
Hemara – „pabeigt,” „izpildīt,” „mācīties.” Viena no Talmūda daļām. Ir divi tās veidi: Palestīnas Hemara (tapusi ap 200.g.) un Babilonas Hemara (tapusi ap 500.g.), kas bija lielākā un autoratīvākā. Visdrīzāk bija sarakstīta aramiešu, nevis žīdu valodā. Tās pamatā bija plašs komentārs par Mišnu.
Talmūda nozīme. Neiedziļinājušies cilvēki parasti uzskata, ka starpība starp kristiešiem un jūdiem ir tā, ka kristieši tic Jaunajai derībai, bet jūdi - Vecajai derībai (Torai). Tomēr realitātē ir tā, ka īstie svētie raksti jūdiem ir Talmūds. Žīdu grāmata "Mitzbeach" apgalvo, ka "Nav nekā augstāka par Svēto Talmūdu." To lieto visu novirzienu jūdi sinagogās.
Talmūdistu tekstu pārrakstīšanas noteikumi.
1. Sinagogas tīstokļiem jābūt no šķīstu dzīvnieku ādas, kas speciāli sinagogas vajadzībām ir jāsagatavo kādam žīdam.
2. Tīstokļiem jābūt apsietiem ar auklām, kas gatavotas no šķīstu dzīvnieku dzīslām.
3. Uz katras ādas jābūt noteiktam kolonnu skaitam, kas paliek nemainīgs visā rakstu tīstoklī.
4. Katras kolonnas garums nedrīkst būt mazāks par 48 rindām vai pārsniegt 60 rindas.
5. Kolonnas platums ir 30 burti.
6. Visā kopijā rindkopas pirmajai rindai ir jābūt ar atkāpi.
7. Ja trīs vārdi neietilpst noteiktajos kolonnas izmēros, kopija ir nederīga.
8. Tintei ir jābūt melnā krāsā, nevis sarkanā, zaļā vai kādā citā krāsā, un tā ir jāgatavo pēc noteiktas receptes.
9. Kopijai ir jābūt autentiskai tam eksemplāram, no kura pārrakstītājam nevajadzētu ne mazākā mērā novirzīties.
10. Nevienu vārdu vai burtu pārrakstītājs nedrīkst uzrakstīt pēc atmiņas, neieskatījies viņa priekšā noliktajā kodeksā.
11. Pēc katra līdzskaņa ir jāatstāj atstarpe mata vai diega platumā.
12. Starp paragrāfiem jāatstāj atstarpe deviņu līdzskaņu platumā.
13. Starp katru grāmatu jāatstāj trīs indas.
14. Piektajai Mozus grāmatai jābeidzas precīzi līdz ar pēdējo pilno rindu, bet uz pārējām tas neattiecas.
15. Un vēl bez visa šī p\ārrakstītājam ir jābūt žīdu apģērbā.
16. Viņam jānomazgājas no galvas līdz kājām.
17. Viņš nedrīkst sākt rakstīt Dieva vārdu ar tikko tintē iemērktu spalvu, un, ja Dieva vārda rakstīšanas brīdī viņu uzrunātu pats ķēniņš, viņam tas jāizliekas neredzam un nedzirdam.
Rakstu ruļļi, kas neatbilda šīm prasībām, ir nolemti aprakšanai zemē vai sadedzināšanai. Jebšu tos varēja atdot skolām kā lasāmās grāmatas. Talmūdisti bija ļoti pārliecināti, ka pilnībā pārrakstot kādu manuskriptu, viņi ir ieguvuši precīzu dublikātu, kas jaunajai kopijai piešķir tādu pašu autoritāti. Jaunais pārrakstītais manuskripts tika pārbaudīts, apstiprināts un atzīts par autentisku. Tādējādi vecums manuskriptam nepiešķīra nekādas priekšrocības. Taisni otrādi – tas bija pozitīvs trūkums, jo rokraksts laika gaitā varēja kļūt sabojāts un nesalasāms.
Katrā sinagogā bija Genīza, jeb mazvērtīgu priekšmetu lāde. Mūsdienās šais noliktavās ir atrasti daži no visvecākajiem manuskriptiem.
Talmūda pretcilvēciskā daba. Judaismā tieši Talmūds ir tas, kas apgalvo, ka tikai žīdi ir pilnvērtīgi cilvēki, bet pārējie ir goji - "lopi" vai "zvēri."
Astoņi katoļu baznīcas pāvesti nosodījuši Talmūdu. Luterāņu konfesijas dibinātājs Mārtiņš Luters aicinājis to sadedzināt. Klements VIII: "Nelietīgās Talmūda un Kabalas grāmatas un arī citas ļaunās žīdu grāmatas jānosoda visas un pilnībā, un tādām tām jāpaliek aizliegtām un likums šis jāievēro pastāvīgi."
Tālāk sniedzam dažus citātus no talmūda, kas parāda tā antihumāno raksturu:
Sanhedrin 59a: “Gojs, kas iebāzis degunu Likumā (Talmudā) ir vainīgs un jāsoda ar nāvi."
Sanhedrin 59a: “Goja nogalināšana līdzīga savvaļas dzīvnieka nogalināšanai."
Aboda Zara 26b: “Jānogalina pat labākos no gojiem."
Libbre David 37: “Kaut ko paziņot gojiem par mūsu reliģiskajām attiecībām līdzinās visu žīdu slepkavībai, jo, ja tie uzzinātu, ko mēs par viņiem mācām, tie mūs atklāti nogalinātu."
Libbre David 37: “Ja žīdam dod vārdu kādas rabīna grāmatas daļas paskaidrošanai, viņam jāsniedz tikai melīgi skaidrojumi. Tas, kas jebkad pārkāps šo likumu, tiks nogalēts."
Yebhamoth 11b: “Seksuālas attiecības ar meiteni atļautas, ja meitenei ir 3 gadi."
Schabouth Hag 6d: “Žīdi drīkst dot melīgus solījumus atrunām."
Hikkoth Akum X1: “Neglābiet gojus briesmu vai nāves gadījumā."
Hikkoth Akum X1: “Neizrādiet līdzjūtību gojiem."
Choschen Hamm 388,15: “Ja var tikt pierādīts, ka kāds atdevis izraēļu naudu gojiem, tad pēc saprātīgas zaudējumu atlīdzināšanas ir jāvar atrast veids kā noslaucīt viņu no zemes virsas."
Choschen Hamm 266,1: “Žīdam var piederēt viss, ko viņš atrod, ja tas pieder akumam (gojam). Tas, kurš atgriež īpašumu (gojiem), grēko pret Likumu, palielinot likumpārkāpēju spēku. Tomēr ir uzslavas vērts, ja zaudētais īpašums tiek atgriezts Dieva slavas vārdā, t.i., kad kriestieši slavēs žīdus un lūkosies uz tiem kā uz godīgiem ļaudīm."
Szaaloth-Utszabot, The Book Of Jore Dia 17: “Žīds drīkst un tam ir jāzvēr melos, kad goji jautā par to, vai ir mūsu grāmatās kaut kas pret viņiem."
Baba Necia 114,6: “Žīdi - cilvēciski radījumi, bet citas pasaules tautas ir nevis cilvēki, bet zvēri."
Simeon Haddarsen, fol. 56-D: “Kad atnāks Mesija, katram žīdam būs 2800 vergu."
Nidrasch Talpioth, 225-L lpp.: “Jāve radījis nežīdus cilvēciskā veidolā, lai žīdiem nenāktos izmantot dzīvnieku pakalpojumus. Tādejādi nežīdi - tie ir dzīvnieki cilvēka veidolā, kas nolemti kalpot žīdiem dienu un nakti."
Aboda Sarah 37a: “Goju meitenes no 3 gadu vecuma drīkt pakļaut vardarbībai."
Gad. Shas. 22: “Žīdi drīkst pist nežīdu meiteni, taču nedrīkst to precēt."
Tosefta Aboda Zara B5: “Ja gojs nogalēs goju vai žīdu, tam jāatbild par to, ja žīds nogalēs goju, tam atbildības nav."
Schulchan Aruch, Choszen Hamiszpat 388: “Žīdu atmaskotājus atļauts nogalēt it visur. Tos atļaut nogalētvēl pirms tie sākuši savas atmaskojošās darbības."
Schulchan Aruch, Choszen Hamiszpat 388: “Viss citu tautu īpašums pieder židu tautai, kurai tādejādi ir tiesības rīkoties ar to visu bez kautrēšanās."
Tosefta Aboda Zara VIII, 5: “Kā noteikt vārda "laupīšana" nozīmi? Gojam aizliegts zagt, laupīt, ņemt sievietes un vergus no goja vai žīda. Taču žīdam nav aizliegts veikt visu to pret goju."
Seph. Jp., 92, 1: “Dievs devis žīdiem varu pār visu tautu īpašumu un asinīm."
Schulchan Aruch, Choszen Hamiszpat 156: “Ja žīdam palicis parādā gojs, cits žīds var doties pie goja un, piesolījis naudu, to apmānīt. Tādejādi gojs izputēs un pirmais žīds iegūs tā īpašumu pēc likuma."
Schulchan Aruch, Johre Deah, 122: “Žīdam aizliegts dzert vīnu no kausa, kam pieskāries gojs, jo šāds pieskāriens vīnu var padarīt netīru."
Nedarim 23b: “Tas, kurš grib, lai visi viņa gada laikā dotie apsolījumi zaudētu spēku, lai gada sākumā pieceļas un saka: "Visi solījumi, kurus es varu dot gada laikā, tiem anuleti. Tagad tie nav spēkā."
2005.gadā Krievijas ģenerālprokuratūra deva rīkumu pārbaudīt grāmatu "Kitzur Shulkhan Aruch," kas ir XVI gs. izdota judaisma reliģisko likumu apkopojuma saīsināts variants - vai tā nesatur kūdīšanu uz rasismu un pretkrieviskus izteicienus. Grāmata "Shulkhan Aruch" pirmo reizi tikusi publicēta 1565.gadā Venēcijā un XIX gs. parā'dijās tās saīsinātais variants. Šai sakarā prokuratūra nopratināja Krievijas Žīdu reliģisko organizāciju un apvienību kongresa priekšsēdētāju Zinoviju Koganu. Īpaši viņam lūgts paskaidrot vietas grāmatā,kur ir runa par "nejūdiem." Grāmatas izdošanas likumību apšaubījuši t.s. "Piecu tūkstošu vēstules" autori, starp parakstītājiem arī 19 partijas "Rodina" locekļi.
Saites.
Judaisms un jūdaisti.
