Aliens

Vai dogoni varēja zināt par Sīriusu B?

Lielbritānijā dzīvojošais amerikāņu rakstnieks, amatierastronoms Roberts Templs savā 1976.gadā iznākušajā grāmatā “Sīriusa mistērija” apgalvoja, ka dogoni, tauta Rietumāfrikā, ir saglabājuši pārsteidzoši precīzas zināšanas par Sīriusa zvaigžņu sistēmu. Atbilstoši Templa izklāstītajai hipotēzei, savas neticami eksaktās zināšanas par debesu ķermeņiem, kas no Zemes atrodas 8,6 gaismas gadu attālumā, mūsdienu Malijas teritorijā dzīvojošie primitīvie iezemieši pirms apmēram 5000 gadiem ieguvuši no dogonu mitoloģijā par nommo dēvētām amfībijveida ārpuszemes būtnēm.

1998.gadā tika publicēts krietni papildināts “Sīriusa mistērijas” otrais izdevums. Sākotnējo nosaukumu Templs bija papildinājis ar apakšvirsrakstu: “Jaunas liecības par kontaktu ar citplanētiešiem pirms 5000 gadiem.” Templa pētījums tiek novērtēts tik augstu, ka daudzi pat atzīst, ka tas ir galvenais iedvesmas avots tā sauktajai “Jaunajai eģiptoloģijai,” kuras redzamākie pārstāvji ir Grems Henkoks un Roberts Buvāls. Pat, ja atzīstam šo novērtējumu par pārspīlētu, tomēr Templa paveiktais ir vērtējams pakāpi augstāk par citu šī žanra autoru darbiem: savas tēzes viņš cenšas pamatot un argumentēt ar šķietami fundamentāliem zinātnes datiem. Ar to Templs atšķiras no vairuma pārējo "alternatīvās vēstures" autoru.

Franču antropologu pētījumi

Savu grāmatu Templs sāk ar stāstījumu par divu franču antropologu - Marsela Griola (1898.-1956.g.) un Žermēnas Dīterlenas (Germaine Dieterlen, 1903.-1999.g.) pētījumiem, kurus tie, dzīvojot starp dogoniem, veica laika posmā no 1931. līdz 1956.gadam. Pētījumu gaitā abi franču antropologi ieguva liecības par acīmredzami neticami augsta līmeņa astronomiskajām zināšanām, kas veidoja būtisku daļu no dogonu cilts tradicionālās reliģiskās mācības. Tās bija patiešām pārsteidzošas zināšanas, jo dogoni zināja par Saturna gredzeniem, Jupitera četriem mēnešiem, bet, pats pārsteidzošākais, ka viņi bija informēti, ka Sīriusam ir divi mazāki pavadoņi. Pētījumu par dogonu cilts zināšanām Griols pirmoreiz publicēja 1948.gadā klajā laistā darbā "Dieu d’eau: entretiens avec Ogotemmêli." Tajā apkopotas sarunas ar dogonu cilts aklo mednieku Ogotomelu, kurš Griolam un Dīterlenai stāstījis, ka eksistē plašas zināšanas, kuras glabā tikai noteikts, šaurs dogonu elitei piederošu cilvēku loks. Vadoties pēc Ogotomela stāstījuma, Griols un Dīterlena rekonstruēja veselu kosmogonisko sistēmu.

Taču vispārsteidzošākās, pēc Templa domām, ir dogonu zināšanas par Sīriusu. Dogoni zinājuši par balto pundurzvaigzni Sīriusu B, kas Sīriusu A apriņķo pa elipses formas orbītu 50 gadu laikā. Savu fantastisko stāstu Templs veidoja, balstoties uz M.Griola un Dīterlenas pētījumiem, tos, diemžēl, nepareizi interpretējot.

Griols un Dīterlena apraksta ar nakts debesu spožāko zvaigzni Sīriusu (sauktu par sigui tolo vai “Sigu zvaigzni”) saistītu pasaules atjaunošanās ceremoniju, kuru dogoni veic ik pēc 60 gadiem. Saskaņā ar Griolu un Dīterlenu, dogoni Sīriusa pavadoni dēvē par po tolo “mazo zvaigzni” (Sīriusu B) un apraksta tā blīvumu, masu un orbītas raksturlielumus. Griols nesniedz skaidrojumu par to, kādā veidā dogoni varēja uzzināt par neapbruņotai acij neredzamo balto pundurzvaigzni Sīriusu B.

Sīriusa B atklāšanas vēsture

1844.gadā vācu astronoms F.V.Besels, vadoties pēc aprēķiniem, kuri liecināja, ka kāda masa izmaina zvaigznes orbītu, izteica hipotēzi, ka Sīriusam varētu būt pavadonis. Un patiešām, 1862.gada 31.janvārī amerikāņu astronoms Alvans Grehems Klarks atklāja Sīriusa pavadoņzvaigzni, kuru nosauca par Sīriusu B. Abas zvaigznes, novietotas apmēram 20 astronomisko vienību attālumā viena no otras, reizi 50 gados apriņķo ap kopēju masas centru.

1915.gadā Mauntvilsonas observatorijas astronomi atklāja, ka Sīriuss B ir neliela, balta pundurzvaigzne. Pirms vairākiem simtiem miljoniem gadu tā bija ļoti masīva un karsta zvaigzne, kas evolucionēja straujāk par vieglāko Sīriusu A.

Templs, saistībā ar Ogotomela attēloto Sīriusa sistēmu, min faktu, ka baltās pundurzvaigznes Sīriusa B izteikti eliptiskā orbīta ap Sīriusu A pirmoreiz nofotografēta 1970.gadā.

Veicot tālākus pētījumus dogonu mitoloģijā, Templs atrada pat norādes uz trešo Sīriusa sistēmas komponenti, sauktu par Sīriusu C, kura eksistenci astronomi atzīst, kaut pagaidām tas vēl nav instrumentāli novērots.

Dogonu zināšanu avoti

Templu interesēja jautājums, no kurienes salīdzinoši atpalikusī Rietumāfrikas cilts smēlās tik apbrīnojamas zināšanas astronomijā. Dogonu mīti vēsta, ka šīs zināšanas tālā pagātnē atnesa zivīm līdzīgi ūdens gari - nommo.

Turpinot pētījumus, amerikāņu autors atrada šķietamu saikni starp dogoniem un bronzas laikmeta ēģiptiešu civilizāciju, kura pielūdza Sīriusu un pēc tā uzlēkšanas prognozēja Nīlas plūdu sākumu. Savā darbā Templs izteica pieņēmumu, ka dogoni bija no argonautiem cēlušies (?!) Sīvas oāzē esošā Amona orākula aizbildņi.

Vēl Templs rakstīja, ka senēģiptieši Sīriusu identificēja ar mirušo pavadoni, kapsētu sargu, dievu Anubisu, jo senie grieķi Sīriusu novietoja Lielā Suņa zvaigznājā. Kā zināms, seno ēģiptiešu ikonogrāfijā Anubiss nereti attēlots suņa vai melna šakāļa veidolā.

Meklējot vēl senākas nommo mitoloģiskās saknes, Templs pievēršas babiloniešu priestera un vēsturnieka Bērosa (III gs.pmē.) darbam “Babilonijas vēsture.” Šajā darbā, no kura trīs sējumiem ir saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti, Bēross stāsta, ka no Persija līča krastā izkāpusi pa pusei cilvēkam, pa pusei zivij līdzīga būtne, kura iemācīja cilvēkiem dažādas civilizācijai noderīgas prasmes. Šis amfībiskais radījums, ko Bēross sauc par Oanesu, dažreiz tiek identificēts ar senās šumeru pilsētvalsts Eridas mītisko pirmo valdnieku Adapu, bet daži to identificē ar babiloniešu plūdu stāsta versijas galveno varoni Atrahasi.

Pēc Templa pārliecības, Oaness bija ārpuszemes civilizācijas pārstāvis, kurš šumeriem atnesis civilizāciju. Tiesa, šo tēzi jau pirms Templa savos darbos bija izklāstījis slavenais šveiciešu “dievu pētnieks” Ērihs fon Dēnikens. Tomēr Roberta Templa apkopotie antropoloģiskie un mitoloģiskie fakti šķiet daudz pārliecinošāki par jebkādu Dēnikena argumentāciju.

Ārpuszemes avoti?

Slavenais amerikāņu astronoms un zinātnes popularizētājs Karls Sagāns (1934.-1996.g.) piekrita Templam, ka dogoni savas zināšanas astronomijā bagātināja pēc kontaktiem ar tehnoloģiski augstāk attīstītu civilizāciju. Taču šī augstākā kultūra, ar kuru dogoni saskārās, Sagāns norāda, nebija ārpuszemes izcelsmes. Viens no iespējamajiem dogonu zināšanu avotiem, zinātnieks domā, varēja būt pats Templs un viņa diezgan brīvā Griola un Dīterlenas pētījumu datu interpretācija.

Sagāns apgalvoja, ka Rietumāfriku bieži apmeklēja augstāk attīstītai Rietumu sabiedrībai piederīgi ceļotāji, tirgotāji un misionāri. Savukārt, dogoniem piemita dabiska interese par debesīm un astronomiskiem objektiem un parādībām. Ja eiropieši XX gadsimta 20. un 30.gados apmeklēja Rietumāfriku, mūsdienu Malijas teritoriju, viņi sarunās ar dogoniem un, iespējams, skāra arī astronomijas tematus. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados zinātniskajos žurnālos bija daudz publikāciju un polemikas par Sīriusa sistēmu. Līdz ar to, tai laikā, kad franču antropologi M.Griols un Ž.Dīterlena ieradās Mali centrālajā plakankalnē. lai veiktu savus antropoloģiskos un etnogrāfiskos pētījumus, dogoniem, iespējams, bija uzkrājušās no ceļotājiem un misionāriem gūtas priekšzināšanas par eiropiešu civilizācijas zinātniskajiem un tehnoloģiskajiem sasniegumiem, kurus tie bija paspējuši integrēt savā vēl arvien atvērtajā mitoloģiskajā pasaules uzskatu sistēmā.

Kāršu namiņš sabrūk

Ja vēl 1976.gadā, kad iznāca Templa grāmatas “Sīriusa mistērija” pirmizdevums, dogonu zināšanas par Sīriusa sistēmu šķita ne tikai eksakti precīzas, bet arī neizskaidrojamas, tad 1998.gadā situācija bija krasi mainījusies. 1991.gadā antropologs Valters van Bēks (van Beek) devās uz Maliju, lai pētītu dogonu kultūru un mitoloģiju. Viņa nolūks bija atrast pierādījumus dogonu zināšanām par Sīriusu kā dubultzvaigzni. Ņemot vērā agrāko autoru rakstīto, ka vismaz 15% pieaugošie dogonu vīrieši bija iesvētīti slepenajās zināšanās par Sīriusu, tam nevajadzēja būt grūtam uzdevumam. Neskatoties uz to, Bēkam neizdevās atrast dogonu ciltī nevienu cilvēku, kuram būtu kaut minimālas zināšanas par Sīriusa pavadoni, balto pundurzvaigzni Sīriusu B.

Zināšanām par zvaigznēm nav lielas nozīmes ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī rituālā. Dogonu vairums, izņemot Griola informatorus, nebija neko dzirdējuši par sigui tolo vai po tolo. Un, kas ir pats interesantākais, ka pat Griola informatori nebija dzirdējuši, ka Sīriuss ir dubultzvaigzne.

Griols, aizrautīgs amatierastronoms, savā pētījumā, acīmredzot, vairāk bija atspoguļojis pats savas astronomijas zināšanas, nekā dogonu priekšstatus par tālu zvaigžņu sistēmām.

Paši dogoni noliedz, ka sigui tolo ir Sīriuss. Sigui tolo ir spožā zvaigzne, kuras parādīšanās iezīmē svētku (sigui) sākumu. Daži to identificē ar Venēru, kamēr citi saka, ka tā ir neredzama. Po tolo nav Sīriuss B, jo tas dažreiz pietuvojās sigui tolo, padarot to spožāku, kamēr citās reizēs atrodas daudz tālāk, kad tās parādās, kā grupa mirgojošu zvaigžņu.

Tāpat arī Templa senēģiptiešu, mezopotāmiešu un sengrieķu mītu interpretācija ir kļūdaina un neatbalsta viņa teoriju par dogonu astronomisko zināšanu izcelsmi. Senie ēģiptieši Sīriusu nesaistīja ar Suņa zvaigzni [Anubisu], bet gan ar Izīdu. Par "Suņa zvaigzni" Sīriusu nosauca sengrieķi.

Augšējā attēlā: Siriusa lēkts nakts debesīs. Avots: tumblr.com.

Avoti:
badarchaeology.com
skepdic.com
lv.wikipedia.org
Fišingers A., Larss. 1998. Dievu laiki. Rīga: Avots.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.