Aliens

Babilonas vēsture, Bērosa darbs

Par Babilonas priesteri-hronistu Bērosu nav saglabājušās daudz ziņu. Taču savulaik ap 250.g.pmē. viņš uzrakstījis apjomīgu darbu, kas bija visai slavens antīko zinātnieku aprindās - "Babilonas vēsture." Diemžēl pats darbs (pat ne skrandas gals no tā!) nav saglabājies līdz mūsdienām, un par tā saturu mēs varam spriest tikai no tiem trūcīgajiem citātiem, kas līdz mūsdienām nonākuši ar antīko grieķu zinātnieku Apolodora, Abidēna, Aleksandra Polihistora un žīdu hronista Jāzepa Flāvija palīdzību. Vēl vairāk - arī Apolodora, Abidena un Aleksandra Polihistora darbi līdz mūsdienām nav saglabājušies, un par tiem mēs uzzinām tikai no bizantiešu mūka Georga Sinkela (IX gs.) darba "Hronikas" un Cēzarejas Eisēbija (III-IV gs.) darba "Hronogrāfija." Paldies visiem šiem senatnes rakstniekiem, nu mēs varam veikt nelielu ekskursu Bērosa seno babiloņu laika priekšstatos par civilizācijas izcelsmi un citām interesantām vēstures finesēm.
Lūk visi zināmie Bērosa "Bābeles vēstures" fragmenti.

„Par haldiešu ķēniņiem.”
Apolodora izklāstā.

"Lūk, ko stāsta Bēross. Viņš raksta, ka pirmais Bābeles ķēniņš bijis haldietis Alors; viņš valdījis desmit sarus, bet pēc viņa Alapārs un Amelons, kas atnākuši no Pantibiblonas, pēc tam Ammenons Haldietis, kura laikā no Eritrejas jūras iznāca musars Oaness annedots. [Aleksandrs Polihistors apgalvo, ka šis gadījums noticis šī paša ķēniņa pirmajā valdīšanas gadā, bet Apolodors – ka pēc 40 sariem. Pēc Abidena versijas pēc 26 sariem parādījās otrs annedots.] Tad valdīja Megalārs no Pantibiblonas pilsētas, un viņa valdīšanas ilgums bija 18 saru; viņam pa pēdām 10 saru laikā valdīja Daons-gans no Pantibiblonas; tā laikā no Eritrejas jūras iznāca ceturtais annedots, izskatā līdzīgs trim iepriekšējiem – puscilvēks-puszivs. Tad 18 saru ilgi valdīja Eidorešs no Pantibiblonas, un tad pat no Eritrejas jūras parādījās vēl viena līdzīga izskata radība, saukta par Odakonu. Tad valdīja Amempsins, haldietis no Larankas, viņš bija šai sarakstā astotais un valdīja desmit saru. Pēc viņa valdīja Otiarts, tāpat haldietis no Larankas, un viņš valdīja astoņus sarus. Pēc Otiarta nāves viņa dēls Ksisutrs valdīja 18 sarus; viņa laikā notika Lielie plūdi. Pavisam ķēniņu bija desmit, bet kopējais to valdīšanas laiks bija 120 saru."
Sinkels. „Hronikas,” 39.
Eisēbijs, Cēzarejas. „Hronogrāfija,” 5.

„Par haldiešu ķēniņiem un Plūdiem.”
Abidēna izklāstā.

"Runā, ka pirmais ķēniņš šai zemē bijis Alors, kas runājis, ka pats dievs vēlējies padarīt viņu par tautas ganu; viņš valdījis desmit sarus. Sara ilgums – 3600 gadu, nera – 600 gadu, bet sossa – 60 gadu.
Pēc viņa triju saru garumā valdīja Alapārs; viņam sekoja Amillars no Pantibiblonas pilsētas, kas valdīja 13 saru laikā. Viņa laikā otru reizi no jūras parādījās pusdēmons Annedots, ļoti līdzīgs Oanesam. Pēc tam 12 sarus valdīja Ammenons no Pantibiblonas; tam pa pēdām Megalārs no tās pašas pilsētas valdīja 18 saru garumā. Tad Daons, gans no Pantibiblonas, valdīja desmit saru; viņa laikā četras līdzīgas būtnes iznāca uz sauszemes no ūdens, un sauca tās par Eidoku, Eneigamu, Eneubolu un Anementu; Eidoreša valdīšanas laikā parādījās [piektais] Anodafs. Sekoja vēl arī citi ķēniņi, pēdējais no viņiem – Sisitrs, kopējais viņu skaits līdzinās desmitam, bet valdīšanas laiks – 120 sariem.
Pēc Eidoreša valdīja vairāki ķēniņi un, beidzot, Sisitrs. Dievs Krons atklāja tam, ka Desija mēneša piecpadsmitajā dienā notiks Plūdi, un pavēlēja savākt visas hronikas, kādas tam bija Saules pilsētā Siparā. Sisitrs, izpildījis dieva gribu, tam pakaļ nekavējoši aizpeldēja uz Armēniju... Kad Plūdu ūdeņi apklāja zemi, Sisitrs izlaida putnus, vēlēdamies uzzināt, vai kaut kur virs ūdens nav parādījusies sauszeme. Taču putni lidoja virs bezgalīgās jūras un, neatrodot sev vietu kur atpūsties, atgriezās pie viņa. Un tā turpinājās [divreiz]. Taču trešo reizi putns atgriezās ar dubļos noķēpātām kājām, un ķēniņš saprata, ka ir izglābies – vienīgais no cilvēkiem. Godinot šķirstu, kas palicis Armēnijā, vietējie iedzīvotāji no tā kokiem darina rokassprādzes un amuletus."
Sinkels. „Hronikas,” 38.
Eisēbijs, Cēzarejas. „Hronogrāfija,” 5.8.

„Par Bābeles torni.”
Abidēna izklāstā.

"Runā, ka pirmie Zemes iedzīvotāji, lepojoties ar savu augumu un savu spēku un nicinot dievus, ņēmās būvēt torni debesu augstumā tai apvidū, kur tagad novietota Bābele; taču, kad torņa smaile tuvojās debesīm, vēji nāca talkā dieviem un apgāza to uz pašiem cēlājiem. Tā runā, ka šī paša torņa drupas vēl joprojām [varot aplūkot] Bābelē. Un dievi sadalīja tautu valodas, jo līdz pat šim laikam visi runāja vienā un tai pašā. Un uzliesmoja karš starp Kronu un Titānu; bet vieta, kurā tika celts tornis, vēl šodien tiek saukta par Bābeli, jo tur notikusi valodu sajaukšanās; bet žīdiski Babel vai Babil nozīmē „sajaukums.”"
Sinkels. „Hronikas,” 44.
Eisēbijs, Cēzarejas. „Hronogrāfija,” 13.

„Par kosmogoniju un Plūdu cēloņiem.”
Aleksandra Polihistora izklāstā.

"Pirmā no savām grāmatām par Babilonas vēsturi Bēross ziņo, ka dzīvojis Aleksandra, Filipa dēla valdīšanas laikā. Pēc viņa vārdiem Babilonā rūpīgi glabātas vēsturiskās hronikas, kas aptvērušas piecpadsmit gadu miriādes. Šais hronikās stāstīts par jūras un debesu vēsturi, par cilvēces rašanos, par valdniekiem un to darbiem.
Iesākumā viņš apraksta Babilonu – valsti, kas izvietojusies starp Tigras un Eifratas upēm. Viņš saka, ka šī valsts bijusi bagāta ar rudziem, miežiem un sezamu. Ezeros bija sastopami augi, kuru saknes bija tīkamas pēc garšas un barošanās ziņā bija tuvi miežiem. Bija šai zemē arī palmas un ābeles un dažādi augļi, zivis un putni dažādi, tai skaitā arī ūdensputni. Tā Babilonas daļa, kas robežo ar Arābiju, bija bez ūdens un tuksnešaina, bet pretējā – auglīga un pauguraina. Pašā Bābelē [tais laikos] dzīvoja cilvēki no daudzām ciltīm, kas apdzīvoja Haldeju, un dzīvoja tie bez kādiem noteikumiem un likumiem, līdzīgi savvaļas zvēriem.
Pirmajā gadā tai Eritrejas jūras daļā, kas apskalo Babilonu, parādījās saprātīgs dzīvnieks vārdā Oaness. [Pēc Apolodora vārdiem], tam bija zivs ķermenis, bet zem zivs galvas atradās cita [cilvēka], bet apakšā bija kājas kā cilvēkam un zivs aste [aiz tām]. Tā balss bija kā cilvēkam, un valoda saprotama, un tā attēls saglabājies līdz mūsdienām.
Dienā šis Radījums parasti runājās ar cilvēkiem, bet barību šai laikā neuzņēma. Tas deva cilvēkiem rakstību, zinātnes un mākslas. Tas iemācīja būvēt mājas, sliet svētnīcas, noteikt likumus un orientēties ģeometrijas pamatos. Tas parādīja viņiem derīgu augu sēklas un iemācīja savākt to augļus. Īsāk sakot, šis Radījums veica visu nepieciešamo, lai cilvēku paradumi mīkstinātos un tie spētu vest civilizētu dzīves veidu. Un tik visaptveroši bija tā darbi, ka no tiem laikiem līdz mūsu dienām nekas nozīmīgs vairs netika izgudrots. Taču, kad saule devās uz rietu, šis Radījums devās jūrā un pavadīja visu nakti tās dzīlēs, jo bija amfībija.
Pēc Oanesa parādījās arī citi līdzīgi dzīvnieki. Bēross apsola pastāstīt par tiem, kad klāstīs [Babilonas] ķēniņu valdīšanas vēsturi.
Bez tam, Bēross rakstīja par cilvēku paaudzēm, par to dzīves veida atšķirībām un valsts iekārtu. Lūk ko viņš saka:
„Bija laiks, kad eksistēja tikai tumsa un ūdens bezdibenis, kurā mita galēji pretīgi radījumi ar divējādu dabu. [Vairumam] cilvēku bija divi spārni, bet dažiem – četri, un [visiem] tiem bija pa divām sejām. Katram cilvēkam bija viens ķermenis, bet divas galvas, viena no kurām varēja būt vīrieša, bet otra sievietes. Un citu orgānu starpā tiem bija gan vīriešu, gan arī sieviešu. Bija sastopami cilvēki ar āžu kājām un ragiem, kā arī ar zirgu nagiem. Daži bija līdzīgi kentauriem – ar cilvēka krūtežu un zirga ķermeni. Dzima vērši ar cilvēku galvām un suņi ar ķermeni, kas dalīts četrās daļās un ar zivs asti, zirgi ar suņu galvām, cilvēki un dzīvnieki ar zirgu galvām un ķermeņiem un ar zivs astēm. Īsāk sakot, [katra] dzīvā būtne apvienoja sevī citu radījumu iezīmes. Pievienojiet tam visam vēl zivis, reptiļus, čūskas un citus dzīvniekus, kas pašā apbrīnojamākajā veidā ir sajaukti savā starpā. To attēli saglabājušies Babilonas Bela svētnīcā.”
Cik var spriest, tad pār viņiem valdīja sieviete vārdā Omorka; haldieši sauca viņu par Thalathu (no šejienes cēlies grieķu vārds Talassa – „jūra”); taču, visdrīzāk, runa iet par Selēnu – Mēnesi. Dievs Bels pārcirta šo sievieti divās daļās un no vienas tās puses radīja Zemi, bet no otras – debesis, tai pat laikā iznīcinādams visus dzīļu zvērus. Viss tas (pēc viņa vārdiem) – alegorisks dzīves dabas apraksts. Jo gan viss visums piesūcināts ar mitrumu, no kura pastāvīgi rodas dzīvās būtnes; augstāk minētā dievība (Bels) nocirta pats savu galvu; no tās tekošās asinis citi dievi samaisīja ar zemi, un no šī maisījuma radās cilvēki. Lūk kādēļ tie ir saprātīgi un ņem dalību dievišķajā gudrībā. Šis Bels, kas tiek saukts arī par Dīsu, nodalīja debesis no zemes un saveda visumu kārtībā. Taču līdz viņam radītie un pie gaismas nepieradušie dzīvnieki izmira. Ieraudzījis, ka milzīga telpa ir neapdzīvota, lai gan auglīga, Bels pavēlēja vienam no dieviem, lai tas nocirstu viņam galvu; un, kad šī pavēle tika izpildīta, tie sajauca asinis ar zemi; no šī maisījuma tad arī radās cilvēki un dzīvnieki, kas nebaidījās gaismas. Bels, bez tam, radīja zvaigznes, sauli, mēnesi un piecas planētas... (Tāds ir Berosa pirmās grāmatas saturs.)
(Otrajā grāmatā runa iet par desmit haldiešu ķēniņu valdīšanas vēsturi, kas kopumā ilga 120 saru, vai 432 000 gadu, un beidzās ar Plūdiem. Aleksandrs, balstoties uz haldiešu avotiem, pārskaita šo ķēniņu vārdus, vairāk gan devīto – Ardatu un desmito – Ksisutru no šī saraksta un turpina:)
Pēc Ardata nāves mantoja viņa dēls Ksisutrs, kas valdīja 18 saru. Viņa laikā notika Lielie plūdi. Notika tas tā. Dievs Krons ieradās pie ķēniņa vīzijā un paredzēja, ka Decija mēneša piecpadsmitajā dienā cilvēku dzimims tiks iznīcināts ar plūdiem. Krons pavēlēja ķēniņam uzrakstīt par visu, kas bija un ir, un noslēpt šo grāmatu drošā vietā Saules pilsētā Siparā. Bet pēc tam, uzbūvējot kuģi, izvietot uz tā ķēniņa radiniekus un draugus, kā arī visu, kas nepieciešams lai uzturētu dzīvību, un visus zemes dzīvniekus, un visus debesu putnus, un uzticēt sevi viļņiem. „Kur tad man jāpeld?”- taujāja ķēniņš un saņēma atbildi: „pie dieviem, lai lūgtos cilvēku labā.” Un, pakļaudamies dieva gribai, viņš uzbūvēja kuģi, kas bija piecus stadijus garumā un divus platumā. Kuģī šajā ķēniņš ievietoja visu nepieciešamo un tikai pēc tam iegāja tajā ar savu sievu, bērniem un draugiem. Un kad plūdu ūdeņi sāka kristies, Ksisutrs izlaida no kuģa vairākus putnus; bet, neatrododt ne barības ne sauszemes, tie atgriezās atpakaļ. Pēc dažām dienām viņš no jauna izlaida putnus no kuģa; šoreiz tie atgriezās ar dubļainām kājām. Trešo reizi ķēniņš izlaida putnus, un tie vairs neatgriezās, no kā Ksisutrs secināja, ka ūdeņi nogājuši. Izveidojis kuģa bortā caurumu, viņš palūkojās ārpusē un saprata, ka kuģis piestājis pie kāda kalna; tad ķēniņš nekavējoši to pameta sievas, meitas un кормчего pavadībā. Un tūliņ viņš skandēja lūgšanas Zemei un, uzslējis altāri, upurēja dieviem; pēc kam, gan Ksisutrs, gan arī tie, kas bija ar viņu, izgaisa. Bet tie, kas palika kuģī, nesagaidot viņu atgriešanos, izgāja no tā ar raudām un stenēšanu, atkārtojot Ksisutras vārdu. Vairs viņu neviens netika redzējis, bet dzirdēja ķēniņa balsi, kas piekodināja tiem godāt dievus, - jo par godprātību savu tika Ksisutrs ielaists debesu iemītnieku valstībā; un tāpat arī viņa sieva un meita un kormčij dalīja ar to godu. Pie tam ķēniņš piemetināja, ka šķirsts tagad atrodas Armēnijā, ļaudīm gan jāseko uz Babilonu un Siparā jāatrod tur atstātās piezīmes un jāpavēsta tās cilvēku dzimumam. Viņa ceļabiedri upurēja dieviem un pa apkārtceļu devās uz Babilonu.
Kuģis palika armēņu zemē, un daļu no tā vēl šodien var redzēt. Vietējie iedzīvotāji skrāpē no tā bitumu, ar kuru tas nosmērēts, un gatavo no šā bituma pretindes un amuletus. Un tā, viņi atgriezās Babilonā, un atrada grāmatas Siparā, un sāka celt pilsētas un sliet svētnīcas; un Babilona no jauna uzplauka."
Sinkels. „Hronikas,” 28.
Eisēbijs, Cēzarejas. „Hronogrāfija,” 5.8.

„Par Ābramu.”
Jāzepa Flāvija izklāstā.

"Desmitajā paaudzē pēc Plūdiem dzīvoja kāds haldietis, izslavēts ar savu taisnīgumu un karavīra varoņdarbiem, kā arī debesu zināšanām."

„Par Nabonasāru.”
Jāzepa Flāvija izklāstā.

"Sākot ar Nabonasāra valdīšanu, tikai haldieši (no kuriem grieķi aizņēmās savu matemātiku) labi zināja debesu gaismekļu kustību – jo Nabonasārs savāca visas hronikas ar iepriekšējo ķēniņu darbu pierakstiem un iznīcināja tās, lai haldiešu ķēniņu saraksts sāktos ar viņu."
Sinkels. „Hronikas,” 207.

„Par Jeruzālemes tempļa izpostīšanu.”
Jāzepa Flāvija izklāstā.

"Saņēmis vēsti par to, ka tiek gatavots dumpis, viņš [Nabopolasars] sūtīja savu dēlu Nebukadnēcaru lielas armijas priekšgalā pret Ēģipti un Jūdeju. Un viņš tās uzvarēja, un nodedzināja templi Jeruzālemē, un izveda jūsu tautu no viņu valsts, pārcēla to uz Babilonu. Un pilsēta mūsu palika tukša septiņdesmit gadu, līdz pat persiešu ķēniņa Kīra dienām. [ Tālāk viņš apgalvo, ka šis babiloņu ķēniņš iekaroja Ēģipti un Sīriju, un Feniķiju ar Arābiju, un ar saviem militārajiem panākumiem aizēnoja visus, kas bija valdījuši līdz viņam Babilonā un Haldejā."

„Par Nebukadnēcaru.”
Jāzepa Flāvija izklāstā.

"Kad Nebukadnēcara tēvs, ķēniņš Nabopalasārs, uzzināja, ka valdnieks, kuru viņš nozīmēja pār Ēģipti un Feniķijas daļu, sadumpojies, viņš nespēja paciest tādu nekārtību un sūtīja savu dēlu Nebukadnēcaru (kurš tolaik bija vēl pavisam jauns) ar armiju pretim dumpiniekiem. Un Nebukadnēcars sakāva tos un atgrieza valsti tēva valdīšanā. Taču gadījās tā, ka šai laikā viņa tēvs, Nabopalasārs, saslima un nomira Bābelē pēc divpadsmit gadu valdīšanas.
Drīzumā Nebukadnēcars saņēma ziņu par tēva nāvi un, nokārtojis Ēģiptes lietas, atdeva gūstekņus, ņemtus no žīdiem, feniķiešiem, sīriešiem un ēģiptiešiem, saviem tuvākajiem, kuru komandēšanai viņš pakļāva smagi bruņotos karapulkus un vezumus. Tikām pats, ar maziem spēkiem, steidzīgi devās cauri tuksnesim uz Babilonu. Turp ieradies, viņš atklāja, ka tauta un augstdzimušie haldieši saglabājuši viņam uzticību. Un viņš pārņēma visus tēva valdījumus. Pēc tam Nebukadnēcars izdeva rīkojumus, lai visus vaņģeniekus izmitinātu pa dažādiem Babilonas rajoniem, un izrotāja Bela un citas svētnīcas ar greznību un godbijību no laupījuma, ņemta šai karā. Tāpat viņš arī pārbūvēja veco pilsētu un to paplašināja – lai Bābeles aplenkuma gadījumā nebūtu iespējams novirzīt upi, tādējādi atvieglojot pilsētas sagrābšanu. Un viņš uzbūvēja trīs sienas apkārt pilsētas iekšējai daļai un vēl trīs – apkārt ārējai. Dažas sienas bija uzslietas no apdedzinātiem ķieģeļiem un bituma, bet citas – no parastiem ķieģeļiem. Un, tādējādi nostiprinājis pilsētu un izskaistinājis tās vārtus, viņš uzcēla jaunu pili papildus tām, kurās dzīvoja viņa tēvs, un jaunā pils pārspēja augstumā un krāšņumā vecās. Būtu pārāk ilgi aprakstīt visus šīs pils labumus, taču, par spīti visam tās lieliskumam, tā tika uzcelta piecpadsmit dienu laikā. Pilī ķēniņš lika iekārto galerijas pastaigām, balstītas ar lielām kolonnām, un gaisa dārzus ar visdažādāko sugu kokiem, un likās, ka apkārt ir ziedoša kalnaina vieta. Visu to viņš izdarīja, lai iepriecinātu savu sievu, jo tā bija cēlusies no Mīdijas un mīlēja kalnus."
Sinkels. „Hronikas,” 220.

„Par haldiešu ķēniņiem, kas valdīja pēc Nebukadnēcara.”
Jāzepa Flāvija izklāstā.

"Sākot jau minētās sienas celtniecību, Nebukadnēcars saslima un pameta šo pasauli, sabijis tronī 43 gadus; bet ķēniņvalsti mantoja viņa dēls Evilmerodakss [Abel-Marduks]. Taču valdīja viņš tik bezlikumīgi, ka viņa māsas vīrs Neriglisārs [Nergalšarusurs] sarīkoja dumpi pret viņu un Evilmerodakss tika nogalēts, novaldījis tikai divus gadus.
Pēc viņa nāves par ķēniņu kļuva Neriglisārs, un valdīja viņš četrus gadus.
Bet pēdējā dēls, Laborosoarhods [Labaši-Marduks], mantoja ķēniņvalsti agrā jaunībā, nespēja to saturēt rokās: viņam pietuvinātie, neapmierināti ar ķēniņu, organizēja sazvērestību. Laborosarhodu spīdzināja un nogalināja; viņa valdīšanas laiks bija tikai deviņi mēneši.
Pēc viņa bojāejas sazvērinieki savācās un nosprieda par ķēniņu izvēlēt vienu no saviem sazvērestības vadītājiem – Nabonīdu, Babilonas vīru. Tieši viņa valdīšanas laikā ap Bābeli tika uzslietas sienas no apdedzinātiem ķieģeļiem un bituma.
Taču viņa valdīšanas septiņpadsmitajā gadā no Persijas ieradās ķēniņš Kīrs ar milzīgu armiju. Iekarojis pārējo Āziju, viņš uzbruka Babilonijai. Kad Nabonīds saprata, ka karš ir neizbēgams, viņš savāca savu armiju un metās kaujā, taču cieta sakāvi un, bēgdams ar savu līdzgaitnieku grupu, patvērās Borsipā. Tūliņ pēc tam Kīrs ieņēma Bābeli un pavēlēja līdz pamatiem norakt tā sienas – jo daudz pūliņu bija prasījusi pilsētas ieņemšana. Tad Kīrs virzījās uz Borsipu, plānodams pilsētu aplenkt, bet Nabonīds padevās bez jebkādiem noteikumiem. Kīrs iesākumā žēlīgi apgājās ar viņu, taču pavēlēja pamest Babiloniju un apmesties Karmānijā. Tur Nabonīds pavadīja savu atlikušo dzīvi un tur arī nomira."

„Par Saceja svētkiem.”
Jāzepa Flāvija izklāstā.

"Savas „Babilonas vēstures” pirmajā grāmatā Beross raksta, ka vienpadsmitajā mēnesī, sauktā par Loijosu, Babilonā piecas dienas norisinājās Saceja svētki, saskaņā ar kuru tradīciju saimnieki mainījās vietām ar kalpiem. Vienu no kalpiem, ietērptu ķēniņa drānās, vadāja ap māju, saucot par Zoganu."

Pēc Mazā Zaļā rīcībā esošajām ziņām tie ir vienīgie pašlaik zināmie Bērosa sacerējuma atstāsti. Varam tikai cerēt un gaidīt, lai tādi atrastos vēl. 

Saites.
Bēross (~350.-?).