Babiloņu Plūdu stāsts
Babiloņi, droši vien tāpat kā šumeri, atzina "Eposā par Gilgamešu" pausto notikumu versiju. Tā aprakstīta epa 11.plāksnītē, kad Urūkas ķēniņš pusdievs Gilgamešs satiek Utnapištu - cilvēku, kas pārdzīvojis Lielos plūdus.
11.plāksnīte. Stāsta par viņa tikšanos ar Utnapištu. Redzēja, ka ciltstēvs pēc auguma nebija lielāks un plecīgāks par viņu pašu. Likās esam līdzīgi kā tēvs un dēls. Utnapišti stāsta par savu pagātni pirmajā personā. Tas ir precīzs Lielo Plūdu tēlojums: dievi viņu brīdinājuši par draudošajiem plūdiem un likuši būvēt barku, lai glābtu sievietes un bērnus, savus radiniekus un ikvienas nozares amatniekus. Negaiss, tumsa, plūdi, atstāto cilvēku izmisums. Stāstīja par kraukli un balodi, kas tika izlaisti, līdzbeidzot ūdens nokrītas un šķirsts piestāj kalna galā.
„Iekrāvu visu mantību savu visu, kas dzīvē bij gūts,
Ievedu šķirstā es dzimtu un radiniekus savus,
Pievācu radību dzīvo un amatu ļaudis.
Kolīdz gaismiņa svīda,
No debesīm tālām peld mākoņu tūces,
Tumsa dzēš gaismu, vis izgaist un pazūd.
Acs krēslībā drūmā vairs nesaredz brāli,
Nedienā gaužā pat dievs nepazīst dievu,
Augšup tie lido pie debesu Anu,
Līdzīgi smilkstoša sunim pie palodas glaužas...
Sešas dienas un tikpat daudz nakšu
Plosījās vēji un trakoja bangas,
Negaisos zemi ar ūdeni jaucot.
Tikai septītā dienā vētra ar paliem beidz karot.
Aprima jūra, pieklusa negaiss, noplaka pali.
Paveros jūrā – klusums visapkārt,
Cilvēki grimuši zampā un dubļos,
Jumtu augsumā cēlušās staignāja dūņas.
Paveros pamalē tālā, kur jūra un debess:
Divpadsmit mēros no šķirsta nirst sala.
Nisira kalnā apstājas šķirsts,
Virsotne satver to, nelaiž vairs tālāk...
Sākoties septītai dienai, plaižu balodi gaisā,
Izzūd tas tālē, bet drīz vien pārrodas šķirstā.
Iznesu čurksti un palaižu gaisā,
Pazūd tā acīm, bet pārrodas drīzi,
Atgriežas šķirstā, jo vieta sausa nav rasta.
Iznesu kraukli un palaižu gaisā,
Sausumu atradis, mitekliradis, šķirstā tas nenāk,
Tīkamāk meklēt tam ēsmu, ķērcot un peroties pelķē”.
"Dievi, līdzīgi cilvēkiem" jeb "Mīts par Atrahasi." Šai vecbabiloņu mītā runāts par Atrahasi ("viedo"), kurš visai droši ir tas pats šumeru ķēniņa Ubartuta dēls Ziusudra.
Tekstā tiek stāstīts kā cilvēki vairojas un izplatās pa visu Zemi. Tas sāka kaitināt Enlilu, kurš nolēma ļaudīm uzsūtīt slimību, nevis plūdus, vai kādu citu katastrofu, kā varētu gaidīt. Tā arī notika, slimības uzbruka cilvēkiem un lopiem. Atrahasis vērsās ar lūgumu palīdzēt pie Enki. Tālākais teksta fragments nav saglabājies. Tādējādi risinājums nav zināms, taču pēc kāda laika Enlils žēlojas, ka cilvēku nav kļuvis mazāk, bet gan vairāk. Tad Enlils izraisīja badu ar sausuma palīdzību. Tas turpinājās sešus gadus, kā rezultātā cilvēce sāka izmirt, pat attīstījās kanibālisms.
Sešu gadu laikā Enki izvairījās palīdzēt cilvēcei, taču beidzot septītajā gadā aicināja cilvēkus vairs nepakļauties Dieviem. Enki templī notika vecajo sanāksme, kurā Dievs atklāja savus plānus. Šeit teksts atkal ir slikti saglabājies. Taču zināms, ka no Lejaszemes Enki pasauca savus „ūdens kareivjus” un kaut ko tur izdarīja. Tas izsauca lielas Enlila dusmas, Dievu sapulcē tika nolemts izsaukt Enki. Tika pieprasīts izbeigt Enki atbalstu cilvēcei, taču Enki par to skaļi smējās. Bija garas diskusijas, kā rezultātā Dievi nolēma iznīcināt cilvēci, nepaziņojot tai par tuvajiem Plūdiem. To nostiprināja ar klusēšanas zvērestu, kuru deva arī Enki, lai gan negribīgi.
Enki zvērestu apgāja, izstāstot visu niedru sienai, aiz kuras stāvēja uzlūgtais Atrahasis/Ziusudra. Dievs deva tam uzdevumu uzbūvēt lielu kuģi, bet kad tas iebilda, ka neprotot, tad deva precīzus būvniecības norādījumus. Tā bija zemūdene. Septiņās dienās pilsētnieki to uzbūvēja. Valdnieks pilsētniekiem paziņoja, ka pametīs pilsētu un dosies pie Enki uz Lejaszemi. Kuģi ar lielām pūlēm nolaida ūdenī, uz tā tika paņemta Ziusudras ģimene, tā radinieki, mājlopi un savvaļas dzīvnieki, kā arī visi meistari, kas palīdzēja kuģa būvē.
Plūdu dienā Dievi ar raķeti pacēlās no Siparas, uzreiz pēc tam pēc Šamaša signāla Atrahasis devās kuģī un aizdrīvēja aiz sevis to. Tikmēr Zemi pametušie Dievi bija satriekti un savos kuģos apraudāja Zemi. Šai laikā Nibiru atradās ļoti tuvu Zemei, ne velti pats Anu bija ieradies uz Dievu sapulci neilgi pirms Plūdiem.
Plūdus pārcietušais šķirts piestāja pie Niciras kalna (Araratā?), un sešas dienas Atrahasis gaidīja. Tad Atrahasis sniedza Dieviem upuri. Dievi saradās un Enlils bija dikti dusmīgs - starp Enki un Enlilu notika izskaidrošanās. galu galā Enlils samierinājās un aizveda Atrahasi ar savu kuģi uz Debesu mītni/ dāvāja tam Mūžīgo Dzīvību.
Bērosa versija. Babiloņu priesteris un hronists Bēross savā "Bābeles vēsturē" izstāstījis šādu Lielo plūdu versiju. Pati Bērosa grāmata līdz mūsdienām nav saglabājusies, bet šis fragments zināms pēc Abidena izklāsta:
"...Pēc Eidoreša valdīja vairāki ķēniņi un, beidzot, Sisitrs. Dievs Krons atklāja tam, ka Desija mēneša piecpadsmitajā dienā notiks Plūdi, un pavēlēja savākt visas hronikas, kādas tam bija Saules pilsētā Siparā. Sisitrs, izpildījis dieva gribu, tam pakaļ nekavējoši aizpeldēja uz Armēniju... Kad Plūdu ūdeņi apklāja zemi, Sisitrs izlaida putnus, vēlēdamies uzzināt, vai kaut kur virs ūdens nav parādījusies sauszeme. Taču putni lidoja virs bezgalīgās jūras un, neatrodot sev vietu kur atpūsties, atgriezās pie viņa. Un tā turpinājās [ divreiz ]. Taču trešo reizi putns atgriezās ar dubļos noķēpātām kājām, un ķēniņš saprata, ka ir izglābies – vienīgais no cilvēkiem..."
Apolodora izklāstā:
"Pēc Otiarta nāves viņa dēls Ksisutrs valdīja 18 sarus; viņa laikā notika Lielie plūdi. Pavisam ķēniņu bija desmit, bet kopējais to valdīšanas laiks bija 120 saru."
Aleksandra Polihistora izklāstā:
"Pēc Ardata nāves mantoja viņa dēls Ksisutrs, kas valdīja 18 saru. Viņa laikā notika Lielie plūdi. Notika tas tā. Dievs Krons ieradās pie ķēniņa vīzijā un paredzēja, ka Decija mēneša piecpadsmitajā dienā cilvēku dzimims tiks iznīcināts ar plūdiem. Krons pavēlēja ķēniņam uzrakstīt par visu, kas bija un ir, un noslēpt šo grāmatu drošā vietā Saules pilsētā Siparā. Bet pēc tam, uzbūvējot kuģi, izvietot uz tā ķēniņa radiniekus un draugus, kā arī visu, kas nepieciešams lai uzturētu dzīvību, un visus zemes dzīvniekus, un visus debesu putnus, un uzticēt sevi viļņiem. „Kur tad man jāpeld?”- taujāja ķēniņš un saņēma atbildi: „pie dieviem, lai lūgtos cilvēku labā.” Un, pakļaudamies dieva gribai, viņš uzbūvēja kuģi, kas bija piecus stadijus garumā un divus platumā. Kuģī šajā ķēniņš ievietoja visu nepieciešamo un tikai pēc tam iegāja tajā ar savu sievu, bērniem un draugiem. Un kad plūdu ūdeņi sāka kristies, Ksisutrs izlaida no kuģa vairākus putnus; bet, neatrododt ne barības ne sauszemes, tie atgriezās atpakaļ. Pēc dažām dienām viņš no jauna izlaida putnus no kuģa; šoreiz tie atgriezās ar dubļainām kājām. Trešo reizi ķēniņš izlaida putnus, un tie vairs neatgriezās, no kā Ksisutrs secināja, ka ūdeņi nogājuši. Izveidojis kuģa bortā caurumu, viņš palūkojās ārpusē un saprata, ka kuģis piestājis pie kāda kalna; tad ķēniņš nekavējoši to pameta sievas, meitas un кормчего pavadībā. Un tūliņ viņš skandēja lūgšanas Zemei un, uzslējis altāri, upurēja dieviem; pēc kam, gan Ksisutrs, gan arī tie, kas bija ar viņu, izgaisa. Bet tie, kas palika kuģī, nesagaidot viņu atgriešanos, izgāja no tā ar raudām un stenēšanu, atkārtojot Ksisutras vārdu. Vairs viņu neviens netika redzējis, bet dzirdēja ķēniņa balsi, kas piekodināja tiem godāt dievus, - jo par godprātību savu tika Ksisutrs ielaists debesu iemītnieku valstībā; un tāpat arī viņa sieva un meita un kormčij dalīja ar to godu. Pie tam ķēniņš piemetināja, ka šķirsts tagad atrodas armēnijā, ļaudīm gan jāseko uz Babilonu un Siparā jāatrod tur atstātās piezīmes un jāpavēsta tās cilvēku dzimumam. Viņa ceļabiedri upurēja dieviem un pa apkārtceļu devās uz Babilonu.
Kuģis palika armēņu zemē, un daļu no tā vēl šodien var redzēt. Vietējie iedzīvotāji skrāpē no tā bitumu, ar kuru tas nosmērēts, un gatavo no šā bituma pretindes un amuletus. Un tā, viņi atgriezās Babilonā, un atrada grāmatas Siparā, un sāka celt pilsētas un sliet svētnīcas; un Babilona no jauna uzplauka."
Saites.
Poēma par Gilgamešu.
Stāsts par Atrahasi.
Ziusudra.
Pasaules Plūdu stāsti.
