Čērčils, Vinstons Leonards Spensers (1874.-1965.g.)
Vinston Leonard Spencer Churchill.
Angļu Konservatīvās partijas politiķis, II Pasaules kara laika britu politiskais līderis - Lielbritānijas premjers 1940.-1945. un 1951.-1955.gados.
Radniecība. Izcelsme no Malboro hercogu dzimtas.
Tēvs - R.G.Čērčils.
Dzīvesgājums.
Bērnība un jaunība. Vinstons Čērčils dzimis 1874.gada 30.novembrī lorda Rendolfa Čērčila ģimenē. Tēvs vēlējās, lai dēls kļūst par juristu, taču redzot savas atvases vājas sekmes mācībās, no šīs domas atteicās.
Beidzis slēgtu priviliģētu skolu Harovā.
1893.gadā Čērčils iestājās Sendhērstas kavalērijas karaskolā, kur aizrautīgi apgūdams jāšanu, sapņoja, ka kļūs par dižu karavadoni. Beidza šo skolu leitnanta pakāpē.
Dalība britu koloniālajos karos. Vēlāk, dienot britu armijā kā koloniālās armijas virsnieks. Dienēja Indijā (1897.-1898.g.) un piedalījās cilšu sacelšanās apspiešanā pie Indijas DR robežām. Piedalījās karadarbībā pret Sudānu, kas noveda pie šīs valsts sagrābšanas. II Angļu-būru karā (1899.-1902.g.) ņēma dalību kā angļu konservatīvās avīzes Morning Post korespondents.
Politiskā darbība. Pameta militāro sfēru, lai sāktu darboties politikā, un 1900.gadā Čērčils tika ievēlēts britu parlamentā no konservatīvajiem, un 1906.gadā iekļuva Pārstāvju palātā no liberāļiem.
1904.gadā karjeras apsvērumu dēļ ppārgājis uz Liberālo partiju.
1906.-1908.gados koloniju ministra vietnieks.
1908.-1910.gados tirdzniecības ministrs.
1910.-1911.gados iekšlietu ministrs. Šai amatā izmantoja karaspēku, lai apspiestu ogļraču streikus. Šai pat laikā radies stāsts par to kā Čērčils piedalījies policijas operācijā pret latviešu revolucionāriem-teroristiem, un viņam esot ticis cauršauts cilindrs.
1911.gadā V.Čērčils kļuva par jūrlietu ministru. Amatā izveda plašu flotes sagatavošanu priekšāstāvošajam karam ar Vāciju.
I Pasaules kara laikā (1914.-1918.g.). Piedalījies arī I Pasaules karā cīnījies rietumu frontē. Bija viens no Dardaneļu operācijas organizatoriem 1915.gadā. Operācijas izgāšanās noveda pie V.Čērčila atkāpšanās no amata 1915.gadā.
1917.-1918.gados bija kara apgādes ministrs Loida Džordža kabinetā.
Starpkaru periodā. 1918.-1921.gados bija kara ministrs un aviācijas ministrs. Šai periodā Čerčils bija stipri noskaņots pret Padomju Krieviju un bija viens no galvenajiem militārās intervences organizatoriem.
1921.-1922.gados bija koloniju ministrs. Šai amatā pirmo reizi pielietoja militāro aviāciju nacionālās atbrīvošanās cīņas apspiešanai.
Kad politiskā situācija kļuva nelabvēlīga Liberālajai partijai un tā nogāja no politiskās skatuves, atgriezās Konservatīvajā partijā, kuras ideoloģija un politika vienmēr bijusi Čērčilam tuva.
1924.gadā ievēlēts parlamentā no Konservatīvās partijas un saņēma finanšu ministra portfeli, šo amatu ieņēma no 1924.-1929.gadam. 1925.gadā ar Čērčila aktīvu līdzdalību tika ieviests mārciņas zelta standarts ar mērķi atjaunot Londonas lomu kā starptautiskam finanšu centram.
1930.gados Čērčils aktīvi uzstājās pret Bolduīna-Čemberlena kursu, uzskatot to par netālredzīgu un ārkārtīgi riskantu. Viņš prasīja veikt ātru Anglijas pārapbruņošanos.
II Pasaules karā (1939.-1945.g.). Lielbritānijas iesaistišanās karā pret Vāciju bija gandrīz vai vienpersoniska Čērčila izvēle.
Pēc Anglijas iestāšanās II Pasaules karā 1939.gada septembrī Čemberlens nozīmēja Čērčilu par jūras kara ministru. 1940.gados ieņēmis dažādus ministru posteņus.
1940.gadā Čemberlena valdība bija spiesta demisionēt, tās finanšu ministrs Vinstons Čērčils kļuva par koalīcijas valdības premjeru (arī aizsardzības ministru?). Viņš organizēja valsts visu dzīves jomu enerģisku pārkārtošanu uz kara vešanu pret Vāciju, Itāliju un Japānu.
1941.-1946.gados impērijas premjera V.Čērčila militārais padomnieks antihitleriskas koalīcijas valstu starptautiskajās konferencēs bija A.F.Bruks.
Saprotot, ka bez savienības ar PSRS Anglija nespēs izvairīties no sakāves, Čērčils 1941.gada 22.jūnijā paziņoja par Padomju Savienības atbalstu karā pret Vāciju. Čērčila valdība 1941.gada jūlijā ar PSRS parakstīja vienošanos par kopīgām darbībām pret nacistisko Vāciju., bet 1942.gada maijā līgumu par savienību. Tomēr krievi uzskatīja, ka Čērčils būtu varējis vairāk tiem palīdzēt, proti, neesot solītajā laikā atklājis 2.fronti.
1943.gada janvārī Rūzvelts un Čērčils tikās Kasablankā, kur nolēma, ka Sabiedrotie cīnīsies līdz brīdim, kad Vācija paziņos par bezierunu kapitulāciju.
Teherānas konferencē (1943.g.). 1943.gadā piedalījies Teherānas konferencē.
Čērčils un desanta izcelšana Sicīlijā (1943.g.). 1943.gada martā vācu un itāļu armiju paliekas kapitulēja Tunisijā, un Sabiedrotajiem bija jālemj, ko darīt tālāk. V.Čērčils bija pārliecināts piekritējs tam, ka karadarbība jāpārvieto uz Itālijas teritoriju. Kara smagums bija būtiski iedragājis Benito Musolīni autoritāti, iespējams, ka tikai viena trieiena būtu gana, lai Itālijā gāztu Musolīni valdīšanu - tā varētu panākt Itālijas izstāšanos no kara. Labvēlīga būtu ietekme arī uz satiksmi Vidusjūrā, jo itāļu flote joprojām bija būtidks spēks reģionā. Vēl viens Čērčila aprēķins - desants Itālijā un tās izstāšanās no kara nozīmētu arī to, ka vācieši būtu spiesti daļu savu spēku pārdislocēt uz Apenīnu pussalu, pirmāmkārtām jau no Francijas, kas atvieglotu nākamo desanta izsēdināšanu Normandijā.
Tomēr šādiem visai loģiskiem argumentiem atradās pretinieki amerikāņu militāristu aprindās, piemēram, Džordžs Māršals (pēc kara viņa vārdā tika nosaukts palīdzības plāns Eiropai) - 1943.gadā viņš vadīja praktiski visas amerikāņu armijas militārās operācijas. Viņš, tāpat kā citi ģenerāļi, uzskatīja, ka jāatver Otrā fronte Francijā. un tādēļ bija ļoti atturīgs pret Čerčila piedāvātajiem plāniem. Galu galā Čērčila piedāvājums tomēr ņēma virsroku un notika desanta izcelšāna Sicīlijā, kas vēsturē iegājusi kā viena no veiksmīgākajām Sabiedroto militārajām operācijā visa kara laikā.
1944.gada 9.oktobrī V.Čērčils apmeklēja Maskavu un vienojās ar Staļinu sadalīt Austrumeiropu iespaidu sfērās. Par to viņš raksta savos memuāros: "Es teicu: Krievijai būs deviņdesmit procentu virsvaras [predominance] Rumānijā, mums deviņdesmit procenti Grieķijā; dalīsimies 50:50 Dienvidslāvijā."
Tad V.Čērčils vēl licis priekš'katrai pusi 50% Ungārijā un atdeva Staļinam Bulgāriju. "Tas viss bija nokārtots ne ilgāk, kā paiet to uzrakstīt. Beidzot es teicu: "Vai to nevarētu uzskatīt par cinisku rīcību, ja izrādītos, ka mēs esam nokārtojuši [disposed of] šādā paviršā veidā [offhand manner] jautājumus, kas ir tik liktenīgi miljoniem cilvēku? Sadedzināsim to papīru." "Nē, paturiet to," - teica Staļins."
Tikai 17 mēnešus vēlāk V.Čērčils jau rūgti sūdzējās, ka "komunistu partijas mēģināja sagrābt totālu varu visā Viduseiropā un Austrumeiropā."
Jaltas konference. 1945.gada 4.februārī tikās ar Rūzveltu un Staļinu Livādijas pilī Krimā. Konferences laikā Čērčila rezidence atradās Voroncova pilī. Čērčils vēlāk atcerējās, ka šais lielvaru līderu sanāksmēs (Teherānas un Jaltas) juties kā "mazais angļu ēzelītis," kas iespiests starp ...???
II Pasaules kara laikā Čērčils sevi parādīja kā izcilu līderi, kurš kopā ar saviem sabiedrotajiem ASV un PSRS sakāva Trešo reihu. II Pasaules kara laikā bija piekritējs savienībai ar PSRS.
Potsdamas konferencē. 1945.gadā Čērčila vadītie konservatīvie zaudēja parlamenta vēlēšanās leiboristiem, tāpēc Čērčila valdība demisionēja un Postdamas konferences noslēdzošajā daļā piedalījās jau premjers Klements Etlijs.
Čērčils un Šarls de Golls. 1943.gadā Golls kļuva par Francijas Nacionālās atbrīvošanas komitejas priekšsēdi. Šajā procesā lielu lomu nospēlēja Lielbritānijas premjera V.Čērčila atbalsts, kas turpmāk palīdzēja Gollam. Čerčila palīdzība nesniedzās tālāk par noliktajiem rāmjiem, jo iet līdz galam un strīdēties ar amerikāņiem Golla dēļ britu premjers arī negribēja (amerikāņi savu franču politiku balstīja uz citām figūrām). Interesanti, ka tieši V.Čerčils brīdināja Gollu par Sabiedroto izsēšanos malā Normandijā 1944.gada 4.jūnijā - t.i. divas dienas pirms operācijas sākuma. Vienlaikus viņš lika saprast, ka frančiem jāpakļaujas visām Sabiedroto pavēlniecības prasībām. Gollam, kas aizstāvēja franču pašnoteikšanās tiesības, šāds noteikums bija nepieņemams.
Aukstā kara laikā. Kā konservatīvās opozīcijas vadītājs Čērčils parlamentā stājās galvgalī kampaņai par "aukstā kara" ieviešanu.
Fultonas runa. 1946.gada 5.martā Vestminsteras koledžā Fultonā (ASV, Misūrijas pavalsts) viņš savā runā paziņoja, ka no Ščecinas Baltijā līdz Triestei Adrijā pār Eiropu ir nolaidies "dzelzs priekškars." Šī runa ievadīja Auksto karu, lai gan par "auksto karu" tajā bija tikai viena rindkopa. Tolaik V.Čerčils neieņēma oficiālu amatu Lielbritānijas valdībā, jo viņa pārstāvētie konservatīvie bija zaudējuši 1945.gada vēlēšanās. Tomēr viņa politiskā autoritāte bija liela un braucienā pa ASV to pavadīja pats ASV prezidents H.Trumens. ASV prezidents ar Čerčila runu bija iepazinies jau iepriekš un atbalstīja tās saturu, tomēr oficiāli to nekomentēja, lai atstātu sev manevra iespēju. Čerčils pauda uzskatu, ka PSRES respektē tikai spēku, tādēļ piedāvāja "zem Apvienoto Nāciju zīmes, pamatojoties uz angļvalodīgās sadraudzības militāro spēku atrast savstarpējo sapratni ar Krieviju."
Čerčila runa Fultonā deva iespēju Staļinam pēc pusotras nedēļas paziņot caur avīzi "Pravda," ka viņš "sāk kara kurināšanas lietu, balstoties uz rasu teoriju, apgalvojot, ka tikai angliski runājošās nācijas ir pilnvērtīgas nācijas, kas aicinātas veidot visas pasaules likteņus."
Atteicies nakšņot vizītes laikā Baltajā namā pēc tam, kad ieraudzīja Linkolna spoku.
1951.-1955.gados Čērčils atkal kļuva par premjerministru. Šais gados Anglija aktīvi piedalījās Rietumvācijas atkalatbruņošanas organizēšanā, militāro bloku SEATO un "Bagdādes pakta" radīšanā, kā arī radīja savus kodolieročus.
No 1955.gada atvaļinājies vecuma dēļ, atgājis no aktīvas politikas, lai gan joprojām palika pārstāvju palātas loceklis.
Miris 1965.gadā. Viņa bēres apmeklēja pati karaliene Elizabete II (nākamreiz apmeklēja tikai M.Tečeres bēres 2013.gadā).
Čērčils un Latvija. Atdeva Baltiju krieviem.
Čērčils - gleznotājs. Brīvajā laikā pat gleznojis. Kritiķi saka, ka Čērčils bija diezgan talantīgs amatieris gleznotājs. Glezna - "Saulriets virs Atlasa kalniem."
Čērčils - publicists. Čērčils pazīstams arī kā publicists un daudzu vēsturisko memuāru žanra grāmatu autors: "Malakandas karagājiena vēsture" (The story of the Malakand Field Force," 1898.g.), "Karš upē" (The river war, 1899.g.), "Lorda Randolfa Čērčila dzīve" (Lord Randolph Churchill, 1906.g.), "Pasaules krīze" (The world crisis, 1923.-1931.g.), "Malboro, viņa dzīve un laiks" (Marlborough, his life and times, 1933.-1938.g.), "Otrais pasaules karš" (The Second world war, 1948.-1954.g.), "Angliski runājošo tautu vēsture" (A history of the English-speaking peoples, 1956.-1958.g.).
Čērčils - zinātnes atbalstītājs. Vēsturē Čērčils ir savu vārdu ierakstījis galvenokārt kā viens no visu laiku izcilākajiem britu politiķiem, taču viņš bija arī vērīgs vēsturnieks un daiļrunīgs orators.
Jau 22 gadu vecumā, vēl atrodoties britu armijas dienestā Indijā, Čērčils lasīja Dārvina “Sugu izcelšanos,” un jo īpaši darbus par fiziku. XX gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Čērčils rakstīja populārzinātniskas esejas par dažādiem tematiem (piemēram, evolūciju un šūnām), kuras tad sūtīja žurnāliem un avīzēm.
II Pasaules kara laika Čērčils atbalstīja radaru attīstību un britu atomprogrammu. Viņš arī regulāri tikās ar zinātniekiem, piemēram, ar radioastronomijas tēvu Bernāru Lovelu (Bernard Lovell).
Čērčils bija arī pirmais britu premjers, kuram bija padomnieks zinātnes jautājumos. 1940.gadā, kļuvis par premjeru, Čērčils par savu padomnieku zinātnes jautājumos iecēla Frederiku Lindermanu (Frederik Lindermann). Čērčila laikā radītajā zinātnei draudzīgajā vidē pēckara pasaulē valdības finansētas laboratorijas, teleskopi un tehnoloģijas deva daudzus izgudrojumus un atklājumus.
Čērčila eseja “Are We Alone Space?" Īsi pirms II Pasaules kara sākuma, 1939.gadā, Čērčils uzrakstīja eseju “Are we alone in space?”, kuru autors, iespējams, bija domājis publicēt laikrakstā “London`s News of the World Sunday.” Taču tā nekad netika publicēta, jo sākas II Pasaules karš. XX gs. piecdesmito gadu beigās, uzturoties Francijas dienvidos sava izdevēja Īmerija Rīva (Emery Reves) villā, Čērčils savu eseju nedaudz pārrakstīja un, ņemot mērā izmaiņas zinātnes izpratnē un terminoloģijā, nomainīja tās nosaukumu uz “Are we alone in universe?” Astoņdesmitajos gados izdevēja sieva Vendija Rīva manuskriptu nodeva ASV Nacionālā Čērčila muzeja arhīvam.Timotijs Rīlijs (Timothy Riley), kurš 2016.gadā kļuva par muzeja direktoru, šī gada sākumā no jauna atklāja Čērčila rakstu par izredzēm atrast Visumā dzīvību. Tik daudz Rīlijs zināja, ka Čērčila eseja atradās Rīva privātajā kolekcijā un nekad nav publicēta vai akadēmiski un zinātniski recenzēta. Astrofiziķis Mario Livio, kurš “Nature” uzrakstīja komentējošu rakstu par Čērčila eseju, bija pirmais zinātnieks, kurš to turēja savās rokās un lasīja.
Aplūkojamie objekti.
ASV Nacionālā Čērčila muzeja arhīvs.
Raksti.
Vintons Čērčils par ārpuszemes dzīvības iespējamību.
Saites.
Nezināmais Čerčils.
