Golodomors
голодомóр - "bada nāve" (ukraiņu val.)
Viena no lielākajām traģēdijām Ukrainas vēsturē, ko izraisīja krievu lielinieku režīma veiktā varmācīgā kolektivizācija. Tās gaitā Ukrainas iedzīvotāju pretošanos apspieda ar plašām represijām, ieskaitot nogalināšanu, izsūtīšanu uz Sibīriju, izlikšanu no mājām.
Ukraiņu vēsturnieki šodien min veselus trīs golodomorus - 1921.-1923.g.; 1932.-1933.g.; 1946.-1947.g., no kuriem otrais bija pats briesmīgākais.
Nolūkā, lai atmaksātu kredītus Vācijai, kas tur bija paņemti industrializācijas un kolektivizācijas vajadzībām, padomju varai bija vajadzīga nauda. Tādēļ pastiprināti eksportam vāca pārtiku, galvenokārt labību." Izveidoja "pārtikas vienības" (prodotrjadi),kas totāli iztīrīja maizes klētis Ukrainā, nedaudz mazāk Krasnodaras, Stavropoles u.c. melnzemes rajonos, kur bezmaizes palikušie nomira bada nāvē. Nemelnzemes joslā - Krievijas centrālajos apgabalos graudi nebija atrodami, jo to ražotāji zemnieki no turienes bija aizmukuši, sākoties Staļina kolektivizācijai 1928.gadā.
Staļina lielinieku režīma 1932.-1933.gados pret ukraiņiem vērstais genocīds tika veikts ar mērķi apspiest ukraiņu zemniecības pretošanos padomju varai. Ap 5000 lokāliem dumpjiem pret padomju varu norisa centrālajā un austreņu Ukrainā. Tika izlemts šo pretestību apspiest ar mākslīgu bada izraisīšanu, atņemot ukraiņu zemniekiem graudu krājumus. Krievu represīvo orgānu darbība izraisīja masveida badu, kas nogāja līdz pilnīgam izmisumam un pat kanibālismam.
Golodomora upuri. To skaits tiek minēts ļoti variabls - no 3 līdz pat 8 vai pat 10 miljoniem cilvēku.
Tomēr tas atstāja arī citas traģiskas sekas: cilvēki saslima ar infekcijas slimībām un dažāda veida psihiskiem traucējumiem. Bija kanibālisma un līķu ēšanas gadījumi. Pastāvīgā bada novājinātās sievietes kļuva neauglīgas. Pieaugušo mirstības dēļ ciemos un pilsētās klaiņoja izsalkuši un izmocīti bērni. Varas iestādes tos vāca un nodeva padomju audzināšanas iestādēs, kur viņi zaudēja savu identitāti – uzvārdu un piederību dzimtajai vietai.
Ukrainas parlaments 2006.gada novembrī pieņēma likumu, kurā šos notikumus atzina par padomju genocīdu pret ukraiņu tautu. Kopš 1999.gada ik gadu 22.novembrī tiek atzīmēta Golodomora upuru piemiņas diena.
Hareta Džonsa darbība. Britu žurnālists, kas viens no pirmajiem pavēstīja pasaulei par Golodomora šausmām un badu PSRS - tas notika Berlīnes konferencē 1933.gada martā.
H.Džonss beidzis Velsas un Kembridžas universitātes.
1930.gadā kļuvis par bijušā Lielbritānijas premjerministra Loida Džordža padomnieku starptautiskajos jautājumos. Brīvi runāja krievu, franču un vācu valodās, trīs reizes bija bijis PSRS un iemantoja padomju valsts pazinēja reputāciju. Vizītes laikā personīgi tikās ar ārlietu komisāru Ļitvinovu. Pēc katra apmeklējuma viņa rakstus par padomju Savienību publicēja vadošie Rietumu laikraksti un žurnāli.
1931.gadā H.Džonss savāca padomju propagandas plakātu kolekciju.
Pirmais viņa ceļojums bija uz Doņecku (toreiz Staļina), pēc tam 1931.gadā devās ceļojumā uz PSRS kopā ar pārtikas rūpnieku Džeku Haincu (ketčups Heinz!). Rezultātā viņš Haincam izdeva grāmatu "Krievijas 1931.gada pieredze. Dienasgrāmata." kurā, runājot par kolektivizāciju Krievijā, pirmo reizi izmantoja vārdu "bads."
1933.gadā viņš uz vietas apgaismoja janvāra vēlēšanas Vācijā, kurās pie varas nāca Hitlers. Viņš bija pirmais ārvalstu žurnālists, kam tika ļauts lidot fīrera lidmašīnā uz Frankfurti.
Pēc Vācijas vēlēšanām viņš devās ceļojumā pa Krieviju un Ukrainu. Tur viņš pārvietojās privāti, daudz tikās ar zemniekiem, rakstīja piezīmes par redzēto un dzirdēto. Šīs viņa piezīmes kļuva par svarīgāko Golodomora liecību. Ceļojuma iznākums bija preses konference Berlīnē 1933.gada martā, kurai bija sprādziena efekts. Viņa teiktie vārdi Berlīnē: "Es izgāju ciemus un 12 kolhozus. Visur kliedza: "Nav maizes! Mēs mirstam!"... Es ceļoju pa melnzemes novadiem, jo tie kādreiz bija Krievijas labības klēts, un vēl tādēļ, ka žurnālistiem bija aizliegts šurp braukt un savām acīm redzēt, kas notiek." Šī preses konference kļuva par vienu no pirmajām liecībām par badu PSRS, kas vēsturē ieiesies ar golodomora nosaukumu.
H.Džonsa raksts iznāca 1933.gada 31.martā Londonas avīzē Evening Standart. Tai pašā dienā viņa liecības nodrukāja arī Pulicera prēmijas laureāti Nikerbokers un Edgars Mourers. H.Džonsa liecības par holodomoru nepublicēja Krievijas uzpirktie rietumu avīžu redaktori.
PSRS nepalika parādā. Krievu nopirktais preses šakālītis Volters Djuranti (arī Pulicera prēmijas laureāts!) apsūdzēja viņu neslavas celšanā, un tādi atradās vēl. Rezultātā ārlietu komisārs Ļitvinovs atsūtīja arī vēstuli, par aizliegumu ieceļot PSRS. Drosmīgais žurnālists Rietumos tika sākts ignorēts savās aprindās un pat no bijušā darba devēja Loida Džonsa puses.
1934.gadā H.Džonsa darbība piesaistīja mediju magnāta Rendolfa Hersta uzmanību - viņs tobrīd organizēja pretpadomju kampaņu ASV un viņam ļoti bija nepieciešamas autoratīvas liecības. Decembrī, uzstājoties amerikāņu Pasaules lietu institūtā, Džonss apsūdzēja PSRS 5 miljonu "kulaku" piespiedu deportācijā, ko nosauca par "vienu no rupjākajiem notikumiem Eiropas vēsturē."
1935.gadā pēc Hersta pasūtījuma rakstīja virkni indīgu rakstu par PSRS, kurā ne tikai atkārtoja savus iepriekšējo gadu apgalvojumus par bada šausmām, bet apsūdzēja komunistus arī Kirova slepkavībā, kas atbrīvoja Staļinam ceļu uz absolūtu varu PSRS.
1935.gadā Hersta izdevniecībā gan gadījās skandāls - viņš publicēja Tomasa Vokera rakstus par badu Ukrainā. Kā vēlāk tika pierādīts, Vokers fiziski nevarēja būt liecinieks notikumiem, par kuriem rakstīja., bet gan bija bijušais ieslodzītais, kas saņēmis cietumsodu par afērām. Vokera atmaskošana daļēji diskreditēja arī Hersta publicētos Hareta rakstus par dzīvi PSRS.
Dīvainā veidā Džonsa materiālu diskreditācija sakrita ar viņa ceļojumu uz Āziju, kur viņš 1935.gadā neskaidros apstākļos tika nogalināts Mongolijā (Mandžūrijā?). Sausie fakti liecina, ka H.Džonsu un viņa pavadoņus nolaupīja Mongolijas teritorijā, kur viņš bija ieradies vācu žurnālista Herberta Millera uzaicināts. Pats Millers un visi Džonsa pavadoņi tika atbrīvoti, bet pats Harets ne, kuru bandīti nošāva neskaidros apstākļos augustā - viņa 30.dzimšanas dienas priekšvakarā.
Viņa radinieki (biogrāfs Naidžels Koulijs, Džonsa brāļa (māsas?) dēls) uzskatīja, ka nāve saistīta ar japāņiem, taču pēdējā laikā sākuši uzskatīt, ka tas noticis Golodomora apgaismošanas dēļ. Kaulijs atzīmēja, ka H.Džonss atradās iešā krievu čekistu uzmanības lokā, bet Herberts Millers, pēc britu izlūkošanas domām, bijis Komunistiskās internacionāles aģents Ķīnā. Tāpat arī krievu spiegs, iespējams, bija arī žurnālists Ginters Steins, kura mājā Tokijā savas ekspedīcijas sākumā dzīvoja H.Džonss - pat saistīts ar krievu spiegu Rihardu Zorgi.
2008.gada 22.novembrī Ukrainas sūtnis Lielbritānijā, Vestminsterā piešķīra Haretam Džonsam domāto Brīvības ordeni Margaritai Koulijai (biogrāfa Naidžela Koulija mātei). Margarita mira 2011.gadā.
Vārda latviskā versija. Valsts valodas centra (VVC) Latviešu valodas ekspertu komisija, 2023.gada 8.februāra sēdē, izskatot jautājumu par krievpadomju varas 1932.-1933.gados mākslīgi izraisītā bada nosaukumu (ukrainiski - голодомóр), ar balsu vairākumu nolēma, ka tas latviešu valodā atveidojams formā "holodomors" atbilstoši it kā šā vārda izrunai ukraiņu valodā. Šos "augsti izglītotos" nejēgas nemaz nav mulsinājis fakts, ka vārda izruna ukraiņu valodā ir visai duāla (h/g kakla skaņa) un turklāt tāds apzīmējums radīs pārpratumus (starp citu, jau ir radījis!) stap apzīmējumiem "bads" un "aukstums," jo ar "holodomoru" var saprast arī "mērdēšanu ar aukstumu," t.i. nosalšanu. Kad krievi 2022./2023.gada ziemā ar raķetēm un droniem spridzināja elektrotransformatorus Ukrainā, vēloties pret ukraiņiem izmantot kā ieroci aukstumu, šī parādība patiesi ieguva nosaukumu Holodomors, tādejādi izraisīdama jucekli divu dažādu parādību apzīmējumos.
Aliens.lv arī turpmāk turpinās izmantot loģiskāko un tradicionāko šīs vēsturiskās parādības nosaukumu - "Golodomors."
Viskonsīnas pavalsts ASV atzina Golodomoru par genocīdu.
Raksti.
Izstāde par lielo badu Ukrainā.
Golodomors bija Staļina ierocis cīņā pret ukraiņu sacelšanos.
Saites.
Ukraina.
