Aliens

Islāma Valsts: rašanās vēsture, mērķi un loma starptautiskajās attiecībās, II daļa

II daļa. I daļu lasīt ŠEIT.

ISLĀMA VALSTS IDEOLOĢISKĀS PAMATNOSTĀDNES

Pašpasludinātās Islāma valsts pamatā ir sunnītu islāms tā visskarbākajā interpretācijā, kādu to piedzīvojusi cilvēce. Atšķirībā no kristietības, islāmam līdz šim nav bijusi reformācija un tā arī nemaz nevar notikt, jo kā grēks (haraam) automātiski nonāktu pretrunā ar Korānu. Ja kristietība ir progresējusi lielā mērā pateicoties Mārtiņam Luteram, tad islāms no ideoloģiskā aspekta ir saskāries tieši ar pretējo, proti, regresu. Šo regresu var apzīmēt ar salafistu kustību, ko aizsāka Muhameds ibn Abdalvahabs. Būtiskākais Islāma valsts princips ir tāds, ka musulmaņu valstis ir ummas (ticīgo kopiena) līdz ar to tām nedrīkst būt robežu, jo islāma valstij ir jābūt vienai.

SALAFISMA UN VAHABISMA KUSTĪBA

Islāma valsts ideoloģija bāzējas uz vahabismu, kas ir salafisma radikālākais paveids. Tātad, vahabisms ir daļa no salafisma kustības, tomēr visupirms ir jāapskata salafisma kustība.

Salafisms ir sunnītu teoloģiskais un juridiskais novirziens, kas aizgūts no frāzes al-salaf al-salih (dievbijīgie priekšteči), skaidrojums, kas atsaucas uz pirmajām trīs musulmaņu paaudzēm, kas pārstāv šīs reliģijas „zelta laikmetu.” Saskaņā ar salafistiem, šie agrīnie musulmaņi ir visprecīzāk atspoguļojuši pravieša Muhameda apgalvojumus, jo tie viņu pazina un bija viņam tuvi. Salafisti pieturas pie rakstiem par Muhameda sacīto un darbiem sunna/hadīti, kā arī atturas no bid’a (inovācijām).[14] Līdz ar to var secināt, ka šī kustība ir līdz šim viskonservatīvākā, kā arī radikālākā no visām esošajām – tiešā veidā, bez jebkādiem tēlainiem izteiksmes līdzekļiem un metaforām uztvert Korānu un Hadītus ir salafistu kustības stūrakmens.

Salafisti apstrīd islāma tiesu skolas – institūcijas, kas gadsimtiem ilgi ir noteikušas lūgšanās, gavēņa u.c. paražas. Tam par iemeslu ir arguments, ka šīs skolas parādījās tikai pēc „dievbijīgajiem priekštečiem”. Saknes salafistu burtiskajai islāma rakstu izpratnei meklējamas IX gadsimta teologa Ahmeda ibn Hanbala sekotāju, dēvētu par „Hadītu ļaudīm,” diskusijās ar mutazilītiem jeb grupām, kuras uz sunnām un Korānu lūkojās caur saprāta prizmu. Ja mutazilīti atbalstīja Korāna interpretācijas, saistot to ar Dieva īpašībām, „Hadītu ļaudis” argumentēja, ka Korāns ir jāizprot burtiski tieši dēļ tā dievišķās dabas. Šis strīds arī mūsdienās joprojām ir aktuāla tēma starp salafistiem un ne-salafistiem.[15] Tomēr, ja iepazīstas ar Korānā rakstīto, daudzas sūras ir grūti interpretējamas. Piemēram, Korāna 4. sūras 89. ājata skaidri pasaka, ka tie, kas pamet islāma ticību ir jānogalina.

„Viņi gribētu, lai arī Jūs atsakāties no ticības, kā viņi to ir darījuši, lai Jūs kļūstat līdzīgi viņiem. Tādēļ neņemiet tos par sabiedrotajiem, kamēr tie neatgriežas uz Dieva ceļa. Bet, ja tie atsakās, saķeriet un noagliniet tos, kur vien viņus atrodat. Un nemeklējiet starp viņiem ne draugus, ne izpalīgus.”[16]

Atšķirība starp pravieša piemēru un cilvēka inovāciju ir pamatā arī salafistu pieejai likumam un politikai. Sunna ir opozīcijā bid’a, līdz ar to tā ir darīšana tā, kā darīja pravietis. Inovācijas ir strikti aizliegtas. Izprast sunna un bid’a ir būtiski, lai gūtu skaidrību par salafistu pieeju politikai. Salafisti uzskata, ka visas cilvēces aktivitāte var tikt kategorizēta pēc tā vai darbība ir sunna vai bid’a.[17] Tātad, sunna ir halal (atļauts), bet bid’a ir haraam (aizliegts). Šī nodalīšana izskaidro kāpēc salafisti noliedz nacionālismu, politiskās partijas un nācijvalstis, jo šādi koncepti neeksistēja Muhameda valdīšanas laikā.[18] Šādu praksi īsteno arī Islāma valsts – tajā nav partiju, nevienas nācijas un neviena tauta netiek izcelta, jo visi ir vienādi islāma ummas un Dieva priekšā.

Vahabisms sevi uzskata par patieso salafistu kustību. Tas aizsākās kā teoloģiska reformu kustība, ar mērķi veikt da’wa (piesaukšana). t.i. aicinot ļaudis, lai tie atjauno patieso tawhid (monoteisms) un ignorē un noraida „tradicionālo” disciplīnu un praksi, kas attīstījās islāma vēsturē, kā, piemēram, teoloģiju, jurisprudenci un paražas apciemot godājamu indivīdu svētnīcas. Šādu praksi uzskata par shirk (politeisms), kufr (neticību), ridda (atteikšanos) un bid’a. Kustības dibinātājs Muhameds Bin Abd al-Vahabs XVIII gadsimtā uzspieda ļaudīm, lai tie pieturas pie šīs striktās monoteisma interpretācijas un lika tiem cīnīties ar shirk. Viņa sekotāji, kuri dēvē sevi par al-muwahhidin (monoteisti), tiek dēvēti par vahabistiem.[19] Lai arī monoteisms ir islāma pamata koncepts, al-Vahabs argumentē, ka viena radītāja atzīšana, kuram nav partnera ir nepietiekama pareizai ticībai un tā ir jāsavieno ar „tikumisku” islāmisku manieri. Sekojot viduslaiku islāma mācītāja Ibn Tamijas (1263-1328) norādījumiem, viņš uzskatīja par pagānismu pat ceļojumus uz praviešu un svēto piemiņas vietām un apgalvoja, ka šo svētnīcu būvēšana ir nevis islāma mākslas, bet gan elkdievības attīstīšana. Šādas rīcības, atbilstoši vahabismam, aptraipa musulmaņus. Vahabisms aizliedz daudzas prakses, kuras citi musulmaņi laika gaitā sākuši piekopt, piemēram, mūzikas klausīšanos, cilvēku un citu dzīvu būtņu zīmēšanu un lūgšanos, kamēr tiek apmeklētas kapenes.[20] Tāpēc arī Islāma Valsts kaujinieki savās kontrolētajās teritorijās ir iznīcinājuši vairākas mošejas, kapakmeņus, kā arī tūkstošiem gadus vecas skulptūras, kas datējamas līdz pat Mezopotāmijas pirmās civilizācijas laikmetam. Viens no radikālākajiem Islāma Valsts paziņojumiem ir bijis drauds uzspridzināt Ka’aba, kas ir visu pasaules musulmaņu svētais akmens, kurš atrodas Mekā un kas ikgadējā hajj (svētceļojums) laikā pulcē miljoniem ļaužu. Pamatojums šim draudam ir viens – svētceļnieku iešana riņķī šim akmenim pretēji pulksteņrādītaju virzienam, kā to darīja Muhameds, kad iekaroja Meku, ir elkdievības praktizēšana, tātad, tas ir haraam.

No musulmaņu vairākuma atšķirīgie, Ibn Tamija un Vahabi netradicionālie un pretrunīgie teoloģiskie un juridiskie nosacījumi var tikt rezumēti sekojoši: 1) Dieva atribūti ir burtiski, vienlaikus saistot Dievu ar radītiem atribūtiem un viņam kļūstot par cilvēkveidīgu būtni, kā arī radītās lietas pastāvējušas mūžīgi ar Dievu; 2) opozīcija akadēmiskajai vienprātībai par šķiršanās jautājumu; 3) opozīcija tradicionālajai sunnītu paražai praktizēt tawassul (lūgt Dievam lietas, izmantojot miruša dievbijīgā starpniecību; 4) Dievam ir hadd (ierobežojums), kuru zin tikai viņš un viņš burtiski sēž uz al-kursi (tronis), kurā ir atvēlēta vieta pravietim Muhamedam; 5) Dievs atnāk fiziski; 6) Dieva vienuma pielūgsme divās daļās – tawhid al-rububyya (Dieva vienums kundzībā) un tawhid al-uluhyya (Dieva vienums dievišķībā), ko iepriekš nepraktizēja „dievbijīgie priekšteči”.[21] Būtiski ir uzsvert, ka tieši vahabisma skolu praktizē arābu pussalas lielākās valsts dominējošā elite – Saūdu klans. Šī ir viena no retajām valstīm, kurā ir absolūta islāma dominance, konstitūcija ir Korāns, šariāts ir vienīgais likums, kā arī izglītojošās iestādes stingri ievēro ortodoksālākos vahabisma novirziena principus. Tabulā nr.1. ir norādīts šariāta likumu salīdzinājums, kāds ir Saūdu Arābijā un Islāma valstī.

Šos sodus, atsaucoties uz daudziem Korāna pantiem, paredz šariāta likums. Piemēram, korāna 5.sūras 33.ājata vēsta, ka „Tie, kas karo pret dievu un Viņa praviešiem, un vairo virs zemes postu, ir sodāmi ar nāvi, piesitami krustā, tiem jānocērt krustām rokas un kājas un jāpadzen no zemes. Tas būs viņu kauns šajā pasaulē, bet Nākošajā dzīvē tos sagaida mokpilns sods.”[22] Tāpat, 5. sūras 38. ājata apgalvo, ka „Zagļiem – vīriešiem vai sievietēm jānocērt rokas. Kā atmaksu par izdarīto un kā biedinošu Dieva sodu. Un Dievs ir Visu Spēcīgais, Gudrības Pilnais.”[23] Savukārt, 7. sūras 81. ājata atsaucas uz Sodomas un Gomoras stāstu ar citātu „Patiešām, sieviešu vietā jūs ņemat un pieguļat vīriešus un pārkāpjat visas iespējamās robežas.”[24] Par žūpību Korāns saka šādi: „Ak, ticīgie! Patiešām, reibinoši dzērieni, laimes spēles, akmens ziedokļi un zīlēšanas bultas nav nekas cits kā sātana pretīgās izdarības. Atturieties no tiem, ja gribat, lai jums veicas.”[25] Par laulības pārkāpšanu runā 4. sūras 16. ājata: „Ja maucībā tiek pieķerti divi no jums, tad sods jāsaņem abiem. Ja viņi pēc tam to nožēlo un labojas, atlaidiet tos.”[26]

Valstīs, kurās varu pārņēmuši islāmisti, cilvēks var tikt sodīts ar nāvi arī par nepietiekamu reliģisko pārliecību. Šeit jāatzīmē tas, ka šoreiz vahabītu jaunākā veidojuma – Islāma valsts – centrā ir inteliģences kodols. Kā minēts augstāk, pats al Bagdadī ir islāma studiju doktors un pulcē ap sevi izglītotākos cilšu līderus jeb šeihus. Tieši šī inteliģence ir spējīga nokoncentrēt varu ap Islāma valsts eliti.

DŽIHĀDS UN DAR AL-HARB / DAR AL-ISLAM

Saistībā ar džihādu, jāizprot, ka tas mijās kopā ar dar al-harb un dar al-islam principiem. Kā minēts ievadā, musulmaņu pasaulē pastāv Miera Nams jeb dar al-islam, kurā ir dievišķais likums un Kara Nams, kas ir visa pārējā pasaule jeb dar al harb, kurā ir cilvēka veidotais likums. Korāns vēsta, ka „Dievs aicina ļaudis uz Miera Namu un ved uz taisna ceļa katru, ko vēlas”.[27] Musulmaņu universālais uzdevums, saskaņā ar korānu ir veikt džihādu, līdz visa pasaule būs pievērsta dar al-islam, respektīvi, miers ir sasniedzams tikai tad, kad pār visu pasauli valdīs islāms. Šo dar al-islam valdītu kalifāts, institūcija, ko definē kalifa tiešā pēctecība Allaha autoritātei uz zemes – pravietim Muhamedam.

Teorētiski (un arī praktiski), dar al-islam ir kara stāvoklī ar dar al-harb, jo galvenais islāma mērķis ir valdīt pār pasauli. Ja dar al-harb tiktu samazināta ar islāma palīdzību, sabiedriskā kārtība ar Pax Islamica pārspētu visas pārējās un ne-musulmaņu sabiedrības vai nu kļūtu par daļu no musulmaņu sabiedrības, vai padotos tās sucerenitātei kā autonoms veidojums līguma veidā.[28] Stratēģija kā ieviest šo universālo sistēmu ir caur džihādu, tāpēc arī daudzi radikālie islāmistu grupējumi karo viens pret otru. Piemēram Islāma Valsts viens no nedaudzajiem sabiedrotajiem ir Nigērijas Boko Haram (Ne-musulmaņu mācība ir aizliegta), tajā pat laikā ievērojams skaits džihādistu organizāciju, tostarp, Al-Qaeda un Jabhat Al-Nusra ir tās sīvas pretinieces. Šeit faktors nav tik ļoti ideoloģiskā skatījumā, kā vien cīņa par leģitimitāti un ietekmi, jo katra no tām grib tikt atzīta par vienīgo un pareizo. Jāuzsver, ka abi minētie grupējumi arī vadās pēc salafistu principiem.

Džihāds, saskaņā ar islāmu, ir pienākums apvienot ticīgos, lai izplatītu savu ticību ar cīņas palīdzību. Džihāds ietver sevī karadarbību, bet tas nav ierobežots tikai ar militārām metodēm; šo terminu izmanto arī, lai apzīmētu citus veidus kā izplatīt islāma vēstījumu, piemēram garīgs spars vai labi darbi, kas glorificē reliģijas principus. Atkarībā no apstākļiem, kā arī vietas un laika, relatīvais uzsvars ir plaši atšķīries – ticīgais var īstenot džihādu ar savu sirdi, mēli, rokām vai zobenu.[29] Zobena ceļš gan ir bijis vispopulārākais - par to liecina vēsture un islāma straujā izplatība. Piemēram, Korānā ir ājata, ko sauc par zobena pantu. Tas vēsta:

„Kad Svētie mēneši ir pagājuši, tad, vienalga, kur Jūs tos (neticīgos) ieraugiet, ierīkojiet slēpņus, ielenciet tos, sagūstiet tos un nogaliniet tos. Bet ja tie nožēlo izdarīto, ievēro Ikamāt-as-Salāt (piecas obligātās lūgšanas) un dod Zakah (ziedojums) ļaujiet viņiem to, jo Dievs ir Vienmēr Piedodošais, Žēlastības pilnais.”[30]

Mūsdienu islāmisti rīkojas radikāli, jo dažās valstīs valdības un to aģenti aktīvi sponsorē pret kristietību vērstu vardarbību, baznīcu dedzināšanu un kristiešu ieslodzīšanu. Citās, nemiernieku grupas slepkavo kristiešus un izdzen tos no to mītnes vietām, kurās tie ir dzīvojuši gadsimtiem ilgi, vietējiem līderiem nepievēršot uz šiem notikumiem nekādu uzmanību.[31] Piemēram, Sīrijā Islāma valsts kontrolētajā teritorijā tika apkauta un padzīta aramiešu kristīgā kopiena, kas reģionu apdzīvojusi kopš kristietības pirmssākumiem. Islāma valstij ir viens mērķis – vispasaules kalifāts, kas iekarots ar džihāda palīdzību.

SECINĀJUMI

Iepazīstoties ar Islāma valsts uzbūvi un īstenoto politiku, var secināt, ka šis ir kārtējais no centieniem atdzīvināt islāma agrāko slavu. Kalifāti ir bijuši vairāki: Rašīdu, Omeijādu, Abasīdu, Fatimīdu, Otomaņu. Visi ir izjukuši dēļ viena iemesla – laiks un tam atbilstošās paradigmas gāja uz priekšu, bet islāma svētais likums (šariāts) palika nemainīgs, jo mainīt to ir pretrunā ar islāmu. Šariāts nebija spējīgs pielāgoties jaunajiem laikmetiem un to prasībām, tāpat savu lomu nospēlēja iekšējās nesaskaņas etniskajās kopienās, kas veicināja arī reliģisko sunnītu-šiītu atzaru izveidošanos. Omeijādu kalifāts, pārstāvot islāma pasaules zenīta brīdi, stiepās no mūsdienu Pakistānas līdz Francijai. Pašreizējai Islāma valstij ir lielākas ambīcijas, tomēr mūsdienu vestfāliskajā pasaulē tās ir ierobežotas.

Ir savākta vēsturiskā statistika, un tā liecina, ka islāmisko režīmu vidēji statistiskais dzīves ilgums ir divi trīs gadi. Ilgāk šiem režīmiem ir grūti noturēties, jo modernajā pasaulē šariata likumi ir pilnīgi neiederīgi un viss jūk ārā. Turklāt parasti šo režīmu iedibinātāji ir samērā neizglītoti un viņiem šķiet, ka tieši šajos šariata likumos ir apslēpta uzplaukuma "zelta lāde." Kādreiz taču Islāma valsts bija varena, tātad vajag tikai to "zelta lādi" no jauna atvērt, un atkal iestāsies laime. Citu neko viņi nemāk teikt, un nekas arī nenotiek. Taču šoreiz šie cilvēki ir stipri izglītotāki un cenšas izvairīties no agrāk veidoto džihādistu režīmu kļūdām.[32] Tomēr arī šeit ir jāņem vērā viena būtiska nianse – jau patlaban islāmistu aprindās notiek šķelšanās, kas tiek mākslīgi uzturēta ar svētā likuma palīdzību. Proti, džihādisti ir sadalījušies pa grupām – čečeni, arābi, persieši un citi – tie katrs runā savā valodā un attiecīgā valoda viņus vieno.

Līdz ar to, atliek secināt, ka Islāma Valsti tuvākajā laikā gaida konfrontācija ar Rietumiem un nenovēršami gaidāma spēcīgāka ASV un NATO intervence šajā reģionā. Dēļ islāma Tuvajos Austrumos nekad nebūs miera, jo tas nav paredzēts pēc būtības – visā pasaulē nekad nevaldīs dar al-islam, jo dar al-harb pasaulei ir tā priekšrocība, ka tā spējusi nošķirt reliģiju no valsts. Islāmā šāda paradigma nav iedomājama. Tas ir pretrunā ar islāmu. Valsts un reliģija islāmā ir vienota un tieši šādu - politiskā islāma - paradigmu cenšas īstenot Islāma Valsts.

Rūdolfs Elksniņš

Attēlā: Džihādistu atbalsta mītiņš Hāgā 2014.g. jūlijā. Mītiņa laikā tika izteikts atbalsts Islāma valsts grupējumam un aicināts nogalināt žīdus. Nīderlandes policija pasākuma norisē neiejaucās un ļāva brīvi sludināt ekstrēmistiskas, teroru un genocīdu atbalstošas idejas. Avots: nltimes.nl.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

• Ayaan Hirsi Ali, „Jihad” in Heretic: Why Islam Needs a Reformation Now, (HarperCollins publ., NY, 2015)
• Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014)
• Korāns
• Semjuels Hantingtons, „Islāma Atdzimšana” grāmatā Civilizāciju Sadursme, (Jumava, 2012)
• Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015)
• Robert G. Rabil, „The ISIS Chronicles: A History”, National Interest, 17.07.2014
• Leons Taivāns, „Islāma paradigmā nav vietas demokrātijai.” Portāls NRA.lv, 25.11.2014.
• Ahmad Moussali, Wahhabism, Salafism and Islamism: Who Is The Enemy?, (American University of Beirut, 2009)
• Adam Taylor, „How Saudi Arabia’s harsh legal punishments compare to the Islamic State’s”, The Washington Post, 21.01.2015.

Avoti un literatūra:

[1] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) p. 96.
[2] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) p. 112.
[3] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) p. 114.
[4] Semjuels Hantingtons, „Islāma Atdzimšana” grāmatā Civilizāciju Sadursme, (Jumava, 2012) p. 111.
[5] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 114-119.
[6] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 119-120.
[7] Ayaan Hirsi Ali, „Jihad” in Heretic: Why Islam Needs a Reformation Now, (HarperCollins publ., NY, 2015) p. 201.
[8] Leons Taivāns, „Islāma paradigmā nav vietas demokrātijai.” Portāls NRA.lv, 25.11.2014.
[9] Robert G. Rabil, „The ISIS Chronicles: A History”, National Interest, 17.07.2014.
[10] Robert G. Rabil, „The ISIS Chronicles: A History”, National Interest, 17.07.2014.
[11] Ibid.
[12] Ibid.
[13] Ibid.
[14] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 7.
[15] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 7.
[16] Korāns 4:89
[17] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism,
(The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 8.
[18] Ibid.
[19] Ahmad Moussali, Wahhabism, Salafism and Islamism: Who Is The Enemy?, (American University of Beirut, 2009), p. 4.
[20] Ibid.
[21] Ibid. pp. 5-6.
[22] Korāns 5:33
[23] Korāns 5:38
[24] Korāns 7:81
[25] Korāns 5:90
[26] Korāns 4:16
[27] Korāns 10:25
[28] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on theCharacter of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 101-102.
[29] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 102.
[30] Korāns 9:5
[31] Ayaan Hirsi Ali, „Jihad” in Heretic: Why Islam Needs a Reformation Now, (HarperCollins publ., NY, 2015) p. 191
[32] Leons Taivāns, „Islāma paradigmā nav vietas demokrātijai.” Portāls NRA.lv, 25.11.2014.,

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.