_30_30.jpg "Publicēta līdz šim plašākā un ģeotelpiski precīzākā Romas impērijas ceļu datubāze")
Francija
France. Republique Francaise.
Valsts Rietumeiropā.
Galvaspilsēta - Parīze.
Platība - 547 000 kvkm (bez aizjūras īpašumiem).
Nauda - franki. 1 franks = 100 santīmu. Tagad eira.
Ģeogrāfija. Robežojas ar Beļģiju, Luksemburgu, Vāciju, Šveici, Itāliju, Monaku, Spāniju un Andoru.
Lamanša un Padekalē šaurumi to šķir no Lielbritānijas.
Rieteņos - Atlantijas okeāna Biskajas līcis, ziemeļos - Ziemeļjūra, dienvidos - Vidusjūra.
Francijai pieder Korsika un vairākas nelielas salas Vidusjūrā.
Himna. "Marseljēza." (Marseillaise) Nosaukums pēc franču pilsētas Marseļas. To 1792.gada 25.aprīlī sacerēja Žozefs Rožē de Lils. Sākotnēji Marseļas brīvprātīgo dziesma Lielās Franču revolūcijas laikā, vēlāk vispārēja revolucionāra dziesma.
Augstākais apbalvojums - Goda Leģiona ordenis. Iedibināts 1802.gada 19.maijā.
Iedzīvotāji. 53,8 miljoni (1981.g.). Iedzīvotāju skaita ziņā 4.lielākā valsts Rietumeiropā (aiz Vācijas, Lielbritānijas un Itālijas).
Franči (1981.gadā to bija vairāk kā 90%);
elzasieši un lotringieši -1,4 miljoni, ZA;
bretoņi - 1,1 milj., ZR;
žīdi - 540 000 (lielākās pilsētās);
flāmi - ap 300 000 (1981.g. ap 250 000, ziemeļos);
korsikāņi - 280 000, Korsikā;
kataloņi - DR, ap 250 000;
baski - ZR, ap 130 000;
provansieši, u.c. - itāļi, portugāļi, spāņi, poļi, alžīrieši, marokāņi.
Francijā netiek atzītas mazākumtautības (tādas ir vismaz 8), bet kopš Lielās Franču revolūcijas laikiem visi Francijas Republikas pilsoņi tiek saukti par frančiem.
Valoda. Oficiālā - franču. Pārējās mazākumtautību valodās runā vairs tikai ap 2% iedzīvotāju. Tās Francijā netiek aizsargātas un princips "viena valoda - viena valsts" nodarījis milzīgu ļaunumu mazajām valodām. Francija nav pievienojusies 2 galvenajiem dokumentiem Eiropā, kas aizliedz diskrimināciju pēc etniskā principa - Konvencijai par mazākumtautību aizsardzību un Eiropas reģionālo valodu aizsardzības hartai.
Politiskā iekārta. Francija ir buržuāziska republika. Tagadējā konstitūcija pieņemta 1958.gada 28.septembrī, ir spēkā no 1958.gada 4.oktobra (vēlāk veikti grozījumi un papildinājumi). Tā ir 5.Francijas republikas konstitūcija, tāpēc mūsdienu Franciju mēdz saukt par Piekto republiku.
Valsts un valdības galva ir prezidents, ko uz 7 gadiem ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās. Prezidents ieceļ premjeru un valdības locekļus, izsludina likumus, iesniedz likumprojektus referendumam, vada Augstāko aizsardzības padomi un Aizsardzības komiteju, ir bruņoto speku virspavēlnieks. Prezidents vara tlaist parlamentu, viņam ir veto un apžēlošanas tiesības.
Likumdevējs orgāns ir parlaments, kas sastāv no 2 palātām: Nacionālās sapulces (491 loceklis) un senāta (316 locekļi). nacionālo sapulci uz 5 gadiem ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās pēc mažoritārās sistēmas 2 kārtās. Senātu uz 9 gadiem ievēl elektoru kolēģija, kas sastāv no vietējo pašpārvalžu orgānu pārstāvjiem un Nacionālās sapulces deputātiem. Ik pēc 3 gadiem atjauno 1/3 senāta sastāva. Izpildvaru realizē prezidents un valdība - Ministru padome. Valdībā ietilpst premjerministrs - viņš vada tikai valdības ikdienas darbu, valsts ministri, ministri un valsts sekretāri.
Vietējās pašpārvaldes orgāni ir apgabalu (reģionu) padomes, departamentu ģenerālpadomes un komūnu municipālpadomes, ko ievēlē vispārējās tiešās vēlēšanās. Padomēm ir plašas pilnvaras.
Tiesu sistēmā ietilpst 1.instances tiesas (procesa tribunāli un lielā procesa tribunāli), 2.instances tiesas (apelācijas tiesas) un 3.instances tiesa (kasācijas tiesa). 1963.gadā izveidota īpaša valsts drosības tiesa. pastāv īpaša administratīvo tiesu sistēma, kuras augstākais orgāns ir Valsts padome. Prezidentu un ministrus var tiesāt īpaši izveidota Augstāka tiesa. Uzraudzību par likumu atbilstību konstirūcijai realizē Konstitucionālā padome.
Reliģija Francijā. Saskaņā ar 1905.gada likumu baznīca ir šķirta no valsts. Jau 1926.gadā baznīca un valsts noslēdza vienošanos, saskaņā ar kuru sāka dibināt katoļu asociācijas. Pēc II Pasaules kara ietekmīgi katoļu baznīcas darbinieki piedalījās valsts pārvaldē. Lielākais vairums Francijas ārlietu ministru bijuši katoļi, bet no 1958.gada valsts vadībā bija ģenerālis de Golls - dedzīgs katolis.
Francijā ir arī 1 miljons protestantu.
Vēsture. Francijas teritorijā arheoloģiskajos izrakumos atklātas Akmens laikmeta kultūras - Šēlas, Ašēlas, Mustjē, Oriņakas, Solitrē, Madlēnas, Azilas, Tardenuā un Kampiņī, kas liecina, ka Francijas teritorija bijusi apdzīvota jau pirms 1 miljona gadu.
I g.tk.pmē. beigās Francijas teritorijas lielākajā daļā dzīvoja ķelti, ko romiesi dēvēja par galliem (tā radās nosaukums Gallija).
Romas impērijā. II gs.pmē. beigās romieši sāka Gallijas iekarošanu un pēc Jūlija Cēzara karagājieniem (58.-51.g.pmē.) tā tika iekļauta Romas impērijā.
Lielās tautu staigāšanas laikā IV-VII gs. Gallijā ienāca ģermāņu ciltis, galvenokārt franki, kas vēlāk saplūda ar vietējiem iedzīvotājiem.
Francijas valsts sākums. Pēc tam, kad 410.gadā rietumgoti bija ieņemuši Romu, tie iekaroja arī tagadējās Dienvidfrancijas un Ziemeļspānijas teritorijas.
V gs. izveidojās Franku valsts, tajā attīstījās feodālās attiecības.
Pēc Karolingu impērijas sabrukuma 843.gadā, Verdenā 843.gadā noslēgts līgums par Kārļa Lielā Franku valsts sadali starp viņa mazdēliem Lotāru, Ludviķi Vācieti un Kārli Plikpauri. Kārlis Plikpauris saņēma zemes uz rieteņiem no Reinas - Rietumfranku karaļvalsts, tā aptuveni aizņēma tagadējās Francijas teritoriju. Šis notikums arī vēsturē tiek uzlūkots kā Francijas valsts sākums - X gs. šo zemi sāka saukt par Franciju.
IX gs. jau bija radušies lieli muižu īpašumi.
Francija Kāpetingu dinastijas laikā (987.-1328.g.). 987.gadā par karali kļuva Hugo Kāpets, aizsākot Kāpetingu dinastiju (987.-1328.g.). Ap tās dzimto novadu Ildefransu (Francijas vidienē) sāka veidoties centralizēta valsts. Amatniecības un tirdzniecības attīstība veicināja pilsētu izaugsmi; tās kļuva par karaļu atba;stu cīņā pret lielajiem feodāļiem.
Līdz XII gs. vidum Francija bija feodāli sadrumstalota valsts. Daļa tās teritorijas (Normandija, Bretaņa) atradās Anglijas varā.
XII-XIV gs. radās priekšnosacījumi feodālās sadrumstalotības likvidēšanai. Sākās centrālās varas nostiprināšanās; tā turpinājās Ludviķa IX un Filipa IV Skaistā valdīšanas laikā.
Francija iegūst Normandiju. Francijas karalim Filipam II Augustam izdevās atgūt daļu teritorijas uz ziemeļiem no Luāras. 1204.gadā franču karalis Filips II Augusts atkaroja angļu karalim Jānim Bezzemniekam Normandiju, bet pēc tam Menu, Tureņu, Anžū, lielāko daļu Puatas. Saskaņā ar līgumu angļu karalis 1206.gadā atteicās no savām tiesībām pār zemēm uz ziemeļiem no Luāras.
1300.gadā franči pakļāva Flandriju.
1302.gadā Filips IV Skaistais sasauca pirmos ģenerālštatus; Francijā izveidojās kārtu pārstāvniecības monarhija.
Francija Simtgadu karā (1337.-1453.g.). Tālāko Francijas ekonomisko un politisko attīstību aizkavēja Simtgadu karš (1337.-1453.g.). karā nodarītie postījumi, tautas masu stāvokļa pasliktināšanās izraisīja plašus nemierus - Žakērija. Neveiksmes karā, angļu okupācijas režīms sekmēja patriotiskas kustības uzplūdus. Franču karaspēks Žannas d'Arkas vadībā izcīnīja vairākas uzvaras un panāca lūzumu kara gaitā.
XV gs. beigās Francijā sāka veidoties kapitālistiskas ražošanas attiecības, attīstījās manufaktūras, uzplauka ārējā tirdzniecība. Nostiprinājās karaļa vara. Līdz ar uzvaru Burgundijas karos (1474.-1477.g.) un Pikardijas, Provansasa, Bretaņas pievienošanu beidzās centralizētas valsts izveide.
1532.gadā karalis Francis I pievienoja Francijai Bretaņu.
XVI gs. 2.pusē Franciju skāra dziļa sociālpolitiska krīze - norisinājās reliģiskie kari.
XVI un XVII gs. mijā Francija sākās straujš ekonomisks uzplaukums, ko sekmēja Indriķa IV realizetā merkantīlisma politika; Karaļu Ludviķa XIII, Ludvika XIV un kardināla Rišeljē valdīšanas laikā nostiprinājās absolūtisms.
XVI-XVII gs. izveidojās franču nācija.
Itālijas karos (1494.-1559.g.), Trīsdesmitgadu u.c. karos Francija ieguva jaunas teritorijas - lielāko daļu Elzasas, nostiprināja savu politisko ietekmi Eiropā.
XVIII gs. Francijas rūpniecībā nostiprinājās kapitālistiskais ražošanas veids, kapitālistiskās attiecības veidojās arī lauksaimniecībā.
Pēc Francijas sakāves karā par Spānijas mantojumu (1701.-1714.g.) un Septiņgadu kara (1756.-1763.g.) valstī sākās ekonomiskais pagrimums, bads, bezdarbs, notika zemnieku nemieri. Pret absolūtismu vērsās visi sabiedrības slāņi. Feodālo iekārtu asi kritizēja ievērojamie apgaismības pārstāvji Š.L.Monteskjē, Voltērs, Ž.Ž.Ruso, D.Didro u.c.
Pēc Septiņgadu kara (1756.-1763.g.) Lielbritānija atņēma Francijai Kanādu un nodibināja kundzību Ziemeļamerikā.
Lielā Franču revolūcija (1789.-1799.g.). Karaļa Ludviķa XVI absolūtā monarhija izraisīja tautā niknumu, kas sacēlās un 1789.gada 14.jūlijā ieņēma Bastīliju. Šie notikumi ievadīja Lielo Franču revolūciju, kas likvidēja feodāli absolūtisko sistēmu Francijā, radīja apstākļus kapitālisma brīvai attīstībai.
Pirmā Francijas republika (1792.g.). Pēc karaļa gāšanas 1792.gadā Lielās Franču revolūcijas laikā pie varas nāca žirondisti ar Ž.P.Briso priekšgalā, kas 1792.gada septembrī pasludināja Pirmo Francijas republiku. Nostiprinājās kapitālistiskās ražošanas attiecības.
Revolucionārie kari (1793.g.). Pēc 1793.gada tautas sacelšanās revolūcija sasniedza kulmināciju - jakobīņu diktatūru. Izcēlās pēc karaļa giljotinēšanas. Pēc termidora apvērsuma 1794.gadā varu sagrāba lielburžuāzija, kas sāka izrēķināties ar tautas masām. Atvairīja apkārtējo valstu monarhiju uzbrukumus, pārejot pretuzbrukumā.
1793.gadā karā pret Lielbritāniju zaudēja Tobagas salu.
1789.-1795.gados Francijā tika izstrādāta fizikālo lielumu metriskā sistēma.
Direktorija (1795.-1799.g.). Francijas Republikas valdība, kas pastāvēja no 1795.gada novembra līdz 1799.gada novembrim. Pārstāvēja lielburžuāzijas intereses. Beidza pastāvēt pēc Napoleona I veiktā valsts apvērsuma un tās vietā nāca konsulāts.
Napoleona I valdīšana (1799.-1815.g.). 1803.gadā franču koloniju Luiziānu no Napoleona I Bonaparta Francijas par 15 miljoniem toreizējo ASV dolāru (80 miljoni toreizējo Francijas franku) nopirka toreizējā ASV valdība. Papildus franči pārdeva ASV arī atsevišķas savas kolonijas mūsdienu Kanādā (šobrīd zemes, kas uz laiku tika iekļautas ASV, ir daļa no Kanādas Albertas un Saskačevānas provincēm. Vēsturē šis darījums, kurā ASV ieguva 23 % no mūsdienu teritorijas, ir ieguvis nosaukumu Luiziānas pirkums.
1804.gada Napoleons I nodibināja impēriju (Pirmā impērija 1804.-1814.g. un 1815.g.), nostiprinājās buržuāzijas politiskā vara.
1807.gadā Francijas impērijai pievienoja Etrūrijas karalisti.
Pēc Napoleona I karaspēka sagrāves Krievijā 1812.gadā Rietumeiropā izvērsās cīņa pret Francijas varas.
Pēc Napoleona I atteikšanās no troņa 1814.gadā Francijā atkal sāka valdīt Burbonu dinastija - restaurācija. Šajā laikā - 1814.-1815. un 1815.-1830.gados politiskā vara bija muižniecības un garīdzniecības rokās. Attīstījās kapitālistiskā rūpniecība; notika zemnieku diferencēšanās. Darbaļaužu ekspluatācijas pastiprināšanās un kapitālisma pretrunas veicināja utopiskā sociālisma ideju izplatīšanos - K.A.Sensimons, Š.Furjē.
Jūlija revolūcija (1830.g.). To mēdz saukt par Trim slavenajām dienām (franciski - Trois Glorieuses). Trijās dienās - laikā no 27.-29.jūlijam tika gāzts Burboņu dinastijas karalis; par karali kļuva Ludviķis Filips. Tieši par šo otro revolūciju ir slavenais Ežēna De La Kruā gleznojums "Brīvība, kas ved tautu" (La Liberté guidant le peuple) jeb "Brīvība uz barikādēm" - tā ataino Francijas republiku kā Mariannas tēlu. Viktora Igo romāns "Nožēlojamie" ir tieši par šo laiku.
1831. un 1834.gados Lionā notika strādnieku sacelšanās - vēsturē pirmās tādas patstāvīgās.
Februāra revolūcija (1848.g.). XIX gs. 40.gados izvērsās streiku cīņa, sāka izplatīties sīkburžuāziskā sociālisma idejas. Ludviķa Filipa valdīšanas laikā pasliktinājās darbaļaužu sociālais un politiskais stāvoklis. Tas izraisīja 1848.gada Francijas revolūciju, kuras galvenais virzītājspēks bija strādniecība.
1848.gada 24.februārī Parīzes nemiernieki gāza pēdējo Francijas karali Ludviķi Filipu un pēc tam Franciju pasludināja par republiku - Otro republiku (1848.-1852.g.).
Izmantojot strādnieku neorganizētību, varu sagrāba buržuāzija, kas nežēlīgi apspieda strādnieku kustību.
Napoleona III valdīšana. 1848.gada jūnijā par prezidentu tika izvēlēts Napoleona I Bonaparta radinieku Ludviķi Napoleonu Bonapartu, kas darīja galu republikai, kronējoties par imperatoru Napoleonu III. 1851.gadā pēc valsts apvērsuma tika nodibināta Napoleona III militārā diktatūra.
Otrā impērija (1852.-1870.g.). 1852.gadā Francijas Otrā republika tika pārdēvēta par Otro impēriju. Vēsturnieki izvairās to saukt par valsts apvērsumu (coup d'état), jo tajā iztika bez masu vardarbības. Šai laikā politikā pieauga blankistu ietekme.
50.-60.gados Francijā noslēdzās rūpnieciskais apvērsums, sākās ražošanas koncentrācijas process, pieauga banku varenība. Parīzes birža kļuva par Eiropas finanšu centru; sākās kapitāla eksports.
Šai laikā divos franču-vjetnamiešu karos (1858.-1862. un 1883.-1884.g.) Francija savā koloniālajā īpašumā ieguva Vjetnamas dienvidu daļu.
Franču-prūšu karš (1870.-1871.g.). Francija cieta sakāvi karā pret Prūsiju un 1871.gadā Frankfurtē pie Mainas parakstīja miera līgumu starp Franciju un Prūsiju. Napoleona III avantūristiskās politikas un kara sakāves rezultātā Francija zaudēja Elzasu un Lotringiju, sabruka Otrā impērija un sabrukums sakrita ar sava veida revolūciju - Septembra revolūciju.
Trešā Republika (1870.-1940.g.). Izveidojās Otrās impērijas krišanas rezultātā 1870.gadā.
Parīzes komūna (1871.g.). 72 dienas no 18.marta līdz 28.maijam eksistēja Parīzes komūna - tautas sacelšanās Parīzē. Marksisti to pasludinājuši par pirmo proletariāta diktatūras piemēru vēsturē. Tā norisinājās revolūcijas laikā un tika apspiesta visnežēlīgākajā veidā. Parīzes komūna nespēja pretoties kontrrevolūcijas spēkiem, kas ar Prūsijas armijas atbalstu apspieda franču strādnieku sacelšanos.
1873.-1879.gados Francijas republikas prezidents bija Patriss Makmagons. Viņš arī viens no neizdevušās monarhiskās sazvērestības organizatoriem 1877.gadā. 1875.gadā pieņēma Trešās republikas konstitūciju. Ārpolitikā Francija orientējās uz carisko Krieviju.
1872.gada Francijas Republikā ar likumu pirmoreiz aizliegts ievākt datus par etnisko un rases piederību, visi pilsoņi neatkarīgi no dzimšanas vietas, ādas krāsas un reliģiskās piederības pirmkārt un galvenokārt ir francūži. Vēlreiz šī ideja nostiprināta likumā 1978.gadā.
1879.-1880.gados Francijā nodibinājās pirmā marksistiskā partija - Strādnieku partija.
1881.gadā Francijā tika ieviesta vispārēja bezmaksas pirmskolas izglītība, 1882.gadā - likums par obligātu izglītību abu dzimumu bērniem 6-13 gadu vecumā. Tā gan bija tikai franču valodā - tas graujoši iedarbojās uz citu Francijas tautu valodu lietošanu.
1882.gadā pieņēma likumu par reliģijas kā mācību priekšmeta svītrošanu no valsts skolu mācību plāniem.
Francija Madagaskarā. Pēc diviem franču-malagasu kariem 1883.-1885. un 1894.-1895.gados Madagaskara kļuva par Francijas protektoriātu, 1896.gadā - par koloniju.
1895.gadā tika nodibināta "Vispārējā darba federācija."
XX gs. sākumā sociālistiskā kustība sašķēlās, izveidojās Francijas Sociālistiskā partija (vadītājs Ž.Geds u.c.) un Franču sociālistiskā partija (vadītājs Ž.Žoress). 1905.gadā tās apvienojās Francijas Sociālistiskajā partijā.
XIX gs. beigās un XX gs. sākumā sākās Francijas imperiālisma periods.
XIX gs. beigās tika pabeigta Francijas koloniālās impērijas izveide. Francijas īstenotā ārpolitika sadūras ar citu valstu interesēm. Eiropā izveidojās 2 militārpolitiski grupējumi - Antante (Francija, Lielbritānija, Krievija) un Trejsavienība (Vācija, Austroungārija, Itālija). Imperiālistisko valstu pretrunas izraisīja I Pasaules karu (1914.-1918.g.).
I Pasaules kara laikā (1914.-1918.g.). Vēl pirms Brestas miera sarunu sākšanās, 1917.gada novembrī, vācu ģenerālis Ēriks Ludendorfs izstrādāja sparīga uzbrukuma plānu Rietumu frontē. Tajā tika plānots izmantot Austrumu frontē noņemtās divīzijas. Kara sākums Francijai bija neveiksmīgs, jo tās armija cieta vairākas sakāves. Krievijas karaspēka uzbrukums Austrumprūsijā 1914.gadā deva iespēju franču karaspēkam Marnas kaujā (1914.g.) apturēt vācu karaspēka uzbrukumu.
Galvenais vācu plānotā uzbrukuma mēŗkis bija britu spēku ielenkšana Francijas ziemeļos un Parīzes ieņemšana. Vācu plānotais uzbrukums patiesi sākās 1918.gada marta beigās un turpinājās gandrīz 4 mēnešus. Vācieši sasniedza nozīmīgus panākumus, tomēr tie nebija izšķiroši. Britu armija netika aplenkta un Parīze netika ieņemta. Uzbrukums beidzās 1918.gada jūlijā. Pēc tā vācu ģenerāļiem tapa skaidrs, ka karš ir zaudēts - vairāk spēku vāciešiem nebija.
Pēc oktobra apvērsuma 1917.gadā plašas tautas masas izteica neapmierinātību ar karu, tomēr Francijas valdība aktīvi turpin āja karu pret Vaciju līdz Kompjeņas pamiera noslēgšanai 1918.gadā.
Kapitālisma vispārējās ekonomiskās krīzes sākumā Francijas ekonomiskais stāvoklis bija nestabils. Pēc Versaļas miera līguma 1919.gadā Francija atguva Elzasu un Lotringu, paplašinaja savus koloniālos valdījumus. I Pasaules karš novājināja Francijas ekonomiku, tā zaudēja pasaules baņķiera lomu un kļuva par ASV un Lielbritānijas parādnieci. Tai pašā laikā karš radīja arī lielas pārmaiņas Francijas ekonomiskajā struktūrā - sakarā ar straujo kara rūniecības attīstību Francija kļuva par agrāri industriālu valsti.
Francija aktīvi piedalījās intervences organizēšanā pret Padomju Krieviju. 1918.-1920.gados aktivizējās revolucionārā kustība Francijā. 1920.gadā nodibināja Francijas Komunistisko partiju.
Pasaules ekonomiskās krīzes laikā (1929.-1933.g.) Francijas ekonomiskais stāvoklis stipri pasliktinājās - rūpnieciskā ražošana samazinājās par 1/4, imports - 2 reizes, eksports - 2,5 reizes; 1934.gadā Francija bija 368 000 pilnīgu bezdarbnieku
1921.gadā ar Francijas valsts atbalstu Rīgā nodibināja Francijas institūtu (L'Institut Francais de Rīga).
1935.gadā Francija un PSRS noslēdza savstarpējās palīdzības paktu.
1936.gada janvārī izveidoja vienotu Tautas fronti - tajā ietilpa FKP un Francijas Sociālistiskā partija. Fronte prasīja nacionalizēt kara rūpnīcas, bankas, uzlabot strādnieku stāvokli. 1936.gada aprīļa-maija vēlēšanu laikā Tautas fronte guva uzvaru. Jaunizveidotā valdība veica vairākas svarīgas sociālas reformas.
1938.gadā Tautas fronte sašķēlās un komunistu ietekmi Francijās varā mazinājās.
Pirms II Pasaules kara. Kopš 1936.gada, kad Hitlers realizēja savu pirmo lielo avantūru - ieņēma Reinas demilitarizēto zonu (tajā laikā Francija varēja sakaut Vērmahtu lupatās), Anglija un Francija attiecībā pret Vāciju ir konsekventi ieņēmušas samiernieciskas pozīcijas - saglabāt mieru par katru cenu. Vēl svaigas bija atmiņas par Pirmo pasaules karu, un šīs valstis nebija gatavas jaunam karam ne morāli, ne fiziski. Tas nenoliedzami iedrošināja fīreru jaunām avantūrām - sekoja Austrijas pievienošana (Anschluss) 1938.gada martā, tam sekoja Minhenes vienošanās un Sudetu apgabala aneksija ar sekojošu Čehijas okupāciju 1939. gada martā. E.Daladjē valdības uzvedība sekmēja Hitlera plānu īstenošanos.
Francijas valdība atteicās no Eiropas kolektīvās drošības sistēmas izveidošanas un 1939.gadā kopā ar Lielbritāniju izjauca Maskavas sarunas - to mērķis bija konvencijas noslēgšana starp Franciju, Lielbritāniju un PSRS.
II Pasaules karā (1939.-1945.g.). Pēc Vācijas uzbrukuma Polijai Francija pieteica Vācijai karu, taču nesniedza polijai nekāu palīdzību.
1940.gada maijā sākās Vācijas uzbrukums Francijai. Vacu karaspēks okupēja 2/3 Francijas teritorijas, kurā tika nodibināts Višī režīms.
1942.gada februārī tika okupēta visa Francijas teritorija.
Pēc vācu karaspēka ienākšanas II Pasaules karā Parīzē Šarls de Golls emigrēja uz Angliju, kur nodibināja kustību "Brīvā Francija." Petēna valdība apsūdzēja viņu nodevībā un aizmuguriski piesprieda nāves sodu. Pēc Š.Golla iniciatīvas PSRS teritorijā 1942.gadā tika saformēta eskadriļa "Normandija-Nemūna." 1943.gadā Šarls de Golls bija Francijas Nacionālās atbrīvošanas komitejas priekšsēdis.
1944.gada 2.jūnijā tika izveidota Francijas pagaidu valdība, ko atzina ASV, PSRS un Lielbritānija.
Vācu karaspēka sagrāve PSRS frontē radīja priekšnosacījumus Francijas atbrīvošanai - 1944.gada 6.jūnijā Normandijā tika isēdināts Sabiedroto desants. Tas bija veiksmīgs un vāciešu nespējas karot divās frontēs dēļ sabruka Austreņu fronte.
1944.gada augustā Parīzes sacelšanās atbrīvojas Francijas galvaspilsētu no vācu karaspēka.
1944.gada decembrī Francija un PSRS noslēdza līgumu par savienību un savstarpējo palīdzību.
II Pasaules karā Francija cieta lielus materiālos zaudējumus
Pēc II Pasaules kara. Tiesas priekšā stājās maršals Filips Petēns, tā saucamā "Višī režīma" vadītājs. Viņš savulaik pirmais pasaulē lietoja vārdu "kolaboracionisms," aicinot francūžus sadarboties ar nacistiem. Petēnam ar kolaborāciju tika piespriests nāvessods, kuru jaunās Francijas līderis De Golls, atsaucoties uz cienījamo vecumu un nopelniem I Pasaules karā, aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Petēns mira cietumā 96 gadu vecumā un savas dzīves nogalē oficiāli tika atzīts par pasaulē vecāko uz mūžu notiesāto cietumnieku.
Ceturtā republika (1946.-1958.g.). 1944.-1947.gados Francijas valdībā bija pārstāvēti arī komunisti.
Pēckara republika Francijā. Faktiski izveidojās jau 1944.gadā, kad Francija tika atbrīvota no vācu okupācijas. 1946.gadā pieņēma republikas konstitūciju. 1947.-1948.gados notika Francijas vispārēji streiki - streikoja kalnrači, metalurgi u.c. Tās laikā aktivizējās reakcionāri spēki - ārpolitikā vērsās pret nacionālo atbrīvošanās kustību kolonijās.
1949.gadā Francija iestājās NATO.
1957.gadā Francija iestājās EEA.
Pēc Francijas sakāves koloniālajā karā Vjetnamā tā parakstīja Ženēvas vienošanos par miera atjaunošanu Indoķīnā.
Tomēr neveiksmes ārpolitikā un ekonomiskās grūtības izraisīja Ceturtās republikas krišanu 1958.gadā.
Alžīrijas neatkarības karš (1954.-1962.g.). Ceturtās republikas valdība uzskatīja savu Ziemeļāfrikas teritoriju par neatņemamu Francijas sastāvdaļu un nevis kā koloniju. Tomēr vairums alžīriešu uzskatīja frančus par iebrucējiem un kolonizatoriem.
Piektā republika (1958.-?). 1958.gadā sakarā ar sacelšanos Alžīrijā Š. de Golla valdība ieguva ārkārtējas pilnvaras - saskaņā ar 1958.gadā pieņemto konstitūciju tika izveidota t.s. Piektā republika. par tās pirmo prezientu kļuva Š. de Golls.
Šarla de Golla prezidēšana (1959.-1969.g.). Francijas prezidents laikā no 1959.gada janvāra līdz 1969.gada aprīlim.
1960.gadā Francija bija spiesta atzīt savu Āfrikas koloniju tiesības uz neatkarību.
1962.gadā neatkarību ieguva Alžīrija.
1963.gadā Francija atteicās parakstīt līgumu par kodolieroču izmēģināšanas aizliegšanu.
1966.gadā, cenzdamās nostiprināt savu starptautisko stāvokli un nodrošināt neatkarīgu valsts ārpolitiku, Francija izstājās no NATO un likvidēja visas ASV kara bāzes savā teritorijā. Līdztekus Francija aktivizēja sadarbību ar PSRS un citām socvalstīm. 1966.gadā Š. de Golls ieradās vizītē PSRS, pēc tam noslēdza vienošanos par PSRS un Francijas ekonomisko, zinātnisko un tehnisko sadarbības paplašināšanu.
1968.gadā Francija atteicās parakstīt arī līgumu par kodolieroču neizplatīšanu.
Zaudēja varu 1968.gadā plaši izcēlušos studentu nemieru laikā. 1968.gadā notika vispārējais politiskais streiks, kurā piedalījās ap 10 miljoniem cilvēku. Šai laikā 1966.gadā Francija izstājās no NATO, izmantojot formulu Clausula rebus sic stantibus.
1969.gadā Š. de Golls organizēja referendumu par administratīvi teritoriālās pārvaldes sistēmas reorganizāciju un senāta reformu. Pret to veisās kreisie spēki ar Francijas KP priekšgalā, kā arī daļa valdošās koalīcijas. Pēc neveiksmes referendumā (projekts ieguva 46,82% balsu) Š. de Golls bija spiests atstāt prezidenta amatu.
Žorža Pompidū prezidēšana (). Viņa prezidēšanas laikā valdība īstenoja vairākas sociālās reformas, piemēram, arodbiedrību tiesību paplašināšana.
Valerī Žiskāra d'Estēna prezidēšana (1974.-1981.g.). Kluva par prezidentu 1974.gadā. Tika panākta zināma iekšējā stāvokļa stabilizācija. Paplašinājās sadarbība ar NATO. Nostiprinājās sadarbība ar PSRS, notika vairākas valstu vadītāju tikšanās. Francija nslēdza ar PSRS vairākus līgumus - 1970., 1971., 1975. un 1977.gados, kā arī ilgtermiņa līgumu par savstarpēju zinātnisku, ekonomisku un tehnisku sadarbību 1980.-1990.gados. Tajā bija paredzēta arī krievu un franču kosmonautu sagatavošanu kopīgiem kosmiskajiem lidojumiem - pirmais lidojums notika 1982.gada 24.jūn.-2.jūl.
prezidenta vēlēšanas 1981.gada apr.-maijā saasināja iekšpolitisko cīņu, tās notika sociālekjonomiskas krīzes apstākļos (bezdarba pieaugums, dzīves dārdzības celšanās utt.). iekšpolitiskā situācija veicināja šķelšanos valdošajā koalīcijā, kā arī opozīcijas nometnē. tas savukārt ietekmēja kreiso spēku panākumus vēlēšanās.
Fransuā Miterāna prezidēšana (1981.-1995.g.). 1981.gada maijā ar 51,76% balsu par prezidentu tika ievēlēts Francijas Sociālistiskās partijas kandidāts F.Miterāns. Viņu atbalstīja arī Francijas KP. Kreisie pārstāvji kļuva par jaunizveidotās valdības locekļiem.
Izstrādātā sociālekonomiskā programma paredzēja vairāku lielo monopolu, banku, metalurģijas, kara, kosmisko rūpnīvu, atomrūpniecības u.c. uzņēmumu nacionalizāciju.
Bija par prezidentu 14 gadus. Tik ilgi šai amatā nav bijis neviens franču politiķis. Viņš arī ir vienīgais kreiso politiķis, kas ievēlēts par Francijas prezidentu Piektās republikas laikā, un vecākais politiķis, kas ieņēmis šo amatu. 80.gadu vidū toreizējais sociālistu prezidents F.Miterāns pasludināja t.s. "Miterāna doktrīnu," kas aizsargāja no izdošanas Itālijai ktās kreisos radikāļus, kas bija apņēmušies atteikties no bruņotas cīņas.
Žaka Širaka prezidēšana (1995.-2002.g.). Pirmās prezidentūras laiks (1995.-2002.g.). 1993.gadā labējie Širaka valdībā uzvarēja parlamenta vēlēšanās. Tobrīd Širaks atteicās kļūt par premjerministru, visus spēkus veltot 1995.gada prezidenta vēlēšanām. Šo vēlēšanu otrajā kārtā viņš pārspēja sociālistu kandidātu Laionelu Žospēnu - ar 52,6% balsīm pret 47,4% un tika ievēlēts par Francijas prezidentu.
Širaka pirmās prezidēšanas laikā Francija atgriezās pie gollisma politikas, virknē jautājumu demonstratīvi distancējoties no ASV, kā arī demonstratīvi veicot kodolizmēģinājumus Mururoas atolā.
Iekšpolitikā Širaks apvienoja tradicionālo labējo liberālismu ar gollistiem raksturīgo dirižismu (valsts iejaukšanos ekonomikā) un sociālo politiku, kā arī vairākkārt kritizēja "anglosakšu ultraliberālismu." Vienlaikus no 1997. līdz 2002.gadam par premjeru kļuva Žospēns, un tā dēļ Širaka prezidentūras lielākā daļa aizritēja Francijai raksturīgās "sadzīvošanas" politikas ietvaros.
Širaka pirmās prezidēšanas laikā prezidenta amata termiņš tika samazināts no 7 līdz 5 gadiem, un viņš kļuva par pēdējo valsts vadītāju, kas amatā atradās vēl 7 gadus.
Otrās prezidentūras laiks (2002.-2007.g.). Širaka pirmās prezidentūras beigās viņa reitingi nebija pārāk augsti, tomēr lielu pakalpojumu viņam izdarīja Nacionālās frontes līderis Žans Marī Lepēns. Viņa dēļ visi pārējie politiskie spēki aicināja otrajā vēlēšanu kārtā atbalstīt Širaku, kas saņēma fantastisku balsu skaitu - 82%. Tomēr kreiso aicinājums bija visai divdomīgs - labāk zaglis nekā nacists!
Otrās prezidentūras galvenie notikumi bija viņa atteikšanās 2003.gadā atbalstīt ASV iebrukumu Irākā un 2005.gadā notika referendums par tā dēvēto Eiropas konstitūciju. Neraugoties uz Širaka un citu politiķu aicinājuma, francūži balsojumā to noraidīja, kas noveda pie atteikšanās no tās visas Eiropas mērogā. 2004.gadā atcēla "Miterāna doktrīnu."
2005.gadā notika arī plaši imigrantu nepieri Parīzes piepilsētās, 2006.gadā - plaši jauniešu nemieri, kuros protestēja pretŠiraka ierosināto un apstiprināto likumu par pirmo darba līgumu (Contrat premiere embauche). Arī tobrīd valsti tricinošie korupcijas skandāli noveda pie būtiskas Širaka popularitātes krituma.
Nikolā Sarkozī prezidentūras laiks (2007.-2012.g.). 2021.gada 1.martā Francijas pirmās instances tiesa viņu atzina par vainīgu korupcijā un ietekmes izmantošanā - piesprieda 3 gadus cietumsodu, no kuriem 2 gadi nosacīti. Sarkozī un viņa advokāts Tjerī Hercogs tika notiesāti par mēģinājumu piekukuļot kasacijas tiesnesi Žilbēru Azibēru (arī viņam piesprieda 3 gadus nosacīti), lai iegūtu slepenu informāciju par izmeklēšanu citā lietā - par nelikumīgu maksājumu saņemšanu no uzņēmuma L'Oreal mantinieces Liliānas Betankūras 2007.gada vēlēšanu kampaņas laikā. Tiesa atzina, ka apmaiņā pret informāciju Sarkozī piedāvājis atbalstīt Azibēra pieteikumu uz prestižu amatu Monako.
Tādejādi Sarkozī kļuvis par pirmo prezidentu kopš 1945.gada, kam piespriests reāls cietumsods. 2021.gada 30.oktobrī Francijas tiesa atzina Sarkozī vainīgu nelikumīgā vēlēšanu kampaņas finansēšanā 2012.gadā - piesprieda gadu ilgu cietumsodu. Šī jau ir otrā prāva, kurā eksprezidents atzīts par vainīgu.
Makarona prezidentūras laiks.
Dzelteno vestu protesti. Pēdējā laikā ASV un Lielbritānija izspiež Franciju no ieroču tirgus - Šveice atteicās no franču kaujas lidmašīnu Rafele iepirkšanas, bet Austrālija - no 8 zemūdeņu būves.
N.Fistels de Kulānžs, "Senās Francijas sabiedriskās iekārtas vēsture" (1875.-1892.g.).
Interesanti likumi. Ar likumu aizliegts nosaukt sivēnu par Napoleonu.
Ar 2013.gada 5.februāra lēmumu sievietēm atļauts valkāt bikses. Paldies frančiem!
Administratīvais iedalījums.Francijas administratīvo iedalījumu veido 22 reģioni (franciski - régions), 5 aizjūras reģioni (franciski - régions d'outre-mer), 5 aizjūras komūnas (franciski - collectivités d'outre-mer), 1 teritorija ar īpašu statusu (franciski - collectivité sui generis) un 2 neapdzīvotās zemes. Reģioni sīkāk iedalās 95 departamentos un 1 metropolē, aizjūras reģioni — 5 aizjūras departamentos. Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem. Savukārt departamenti tiek iedalīti 335 apgabalos (franciski - arrondissements). Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu. Nākamā iedalījuma vienība ir 2054 kantoni, kuru funkcijas ir ierobežotas. Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna, kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.
Akvitānijas reģions.
Bretaņas reģions.
Burgundijas reģions.
Elzasas reģions.
Lotringas reģions.
Luāras reģions.
Normandijas reģions.
Oksitānijas reģions.
Šampaņas-Ardēnu reģions.
96 departamenti, kas savukārt iedalīti komūnās, kā arī 5 aizjūras departamenti un 3 aizjūras teritorijas.
Departamenti.
1. Aljē - 7300 kvkm, 378 300 iedz.
2. Ardēni - 5200 kvkm, 309 300 iedz.
3. Ardeša - 5500 kvkm, 257 500 iedz.
4. Arjēza - 4900 kvkm, 137 900 iedz.
5. Atlantijas Luāra - 6900 kvkm, 935 600 iedz.
6. Atlantijas Pireneji - 7600 kvkm, 535 200 iedz.
7. Augšalpi - 5500 kvkm, 97 500 iedz.
8. Augšgaronna - 6300 kvkm, 777 300 iedz.
9. Augškorsika - 8700 kvkm (kopā ar Dienvidkorsikas dep.), 220 000 iedz. (1979.g.).
10. Augšluāra - 4960 kvkm, 205 100 iedz.
11. Augšmarna - 6200 kvkm, 212 200 iedz.
12. Augšpireneji - 4500 kvkm, 227 200 iedz.
13. Augšprovansas Alpi - 6900 kvkm, 112 300 iedz.
14. Augšreina - 3500 kvkm, 635 600 iedz.
15. Augšsavoja - 4400 kvkm, 447 700 iedz.
16. Augšsona - 5300 kvkm, 222 100 iedz.
17. Augšvjenna - 5500 kvkm, 352 100 iedz.
18. Austrumpireneji - 4100 kvkm, 299 400 iedz.
19. Averona - 8700 kvkm, 278 500 iedz.
20. Belfora - 600 kvkm, 128 200 iedz.
21. Bušdirona - 5100 kvkm, 1 632 700 iedz.
22. Desevra - 6000 kvkm, 335 600 iedz.
23. Dienvidkorsika - ...
24. Dordoņa - 9200 kvkm, 372 000 iedz.
25. Droma - 6500 kvkm, 362 000 iedz.
26. Du - 5200 kvkm, 470 800 iedz.
27. Ena (Ain) - 5800 kvkm, 376 600 iedz.
28. Ēna (Aisne) - 7400 kvkm, 533 300 iedz.
29. Endra - 6900 kvkm, 248 900 iedz.
30. Endra un Luāra - 6200 kvkm, 478 600 iedz.
31. Ēra - 6000 kvkm, 424 500 iedz.
32. Ēra un Luāra - 5900 kvkm, 335 100 iedz.
33. Ero - 6200 kvkm, 648 100 iedz.
34. Esona - 1800 kvkm, 921 400 iedz.
35. Finistēra - 6800 kvkm, 805 000 iedz.
36. Gara - 5800 kvkm, 494 100 iedz.
37. Ila un Vilēna - 6800 kvkm, 701 400 iedz.
38. Ivelīna - 2300 kvkm, 1 080 100 iedz.
39. Izēra - 7500 kvkm, 860 100 iedz.
40. Jonna - 7400 kvkm, 298 400 iedz.
41. Jura - 5100 kvkm, 238 500 iedz.
42. Kalvadosa - 5500 kvkm, 562 200 iedz.
43. Kantāla - 5700 kvkm, 166 500 iedz.
44. Korēza - 5900 kvkm, 240 400 iedz.
45. Kotdinora - 6900 kvkm, 524 700 iedz.
46. Kotdora - 8800 kvkm, 455 500 iedz.
47. Krēza - 5600 kvkm, 146 200 iedz.
48. Landa - 9200 kvkm, 288 600 iedz.
49. Lejasreina - 4800 kvkm, 881 100 iedz.
50. Lo - 5200 kvkm, 150 700 iedz.
51. Lo un Garonna - 5300 kvkm, 292 200 iedz.
52. Lozēra - 5200 kvkm, 75 100 iedz.
53. Luāra - 4700 kvkm, 742 200 iedz.
54. Luāra un Šēra - 6300 kvkm, 283 200 iedz.
55. Luarē - 6700 kvkm, 489 300 iedz.
56. Majēna - 5200 kvkm, 261 000 iedz.
57. Manša - 5900 kvkm, 451 600 iedz.
58. Marna - 8200 kvkm, 529 200 iedz.
59. Mēna un Luāra - 7100 kvkm, 628 900 iedz.
60. Merta un Mozele - 5200 kvkm, 722 000 iedz.
61. Mēza - 6200 kvkm, 203 000 iedz.
62. Morbiāna - 6800 kvkm, 563 000 iedz.
63. Mozele - 6200 kvkm, 1 007 000 iedz.
64. Nievra - 6800 kvkm, 244 400 iedz.
65. Nora - 5700 kvkm, 2 514 300 iedz.
66. Oba - 6000 kvkm, 287 000 iedz.
67. Oda - 6200 kvkm, 272 400 iedz.
68. Odesēna - 200 kvkm, 1 437 000 iedz.
69. Orna - 6100 kvkm, 293 600 iedz.
70. Padekalē - 6600 kvkm, 1 402 800 iedz.
71. Parīze - 100 kvkm, 2 290 800 iedz.
72. Piejūras Alpi - 4300 kvkm, 817 900 iedz.
73. Piejūras Sēna - 6300 kvkm, 1 174 800 iedz.
74. Piejūras Šaranta - 6800 kvkm, 497 700 iedz.
75. Pijdedoma - 7950 kvkm, 580 300 iedz.
76. Rona - 3200 kvkm, 1 429 300 iedz.
77. Sarta - 6200 kvkm, 490 000 iedz.
78. Savoja - 6000 kvkm, 305 900 iedz.
79. Sēna un Marna - 5900 kvkm, 755 200 iedz.
80. Sensendenī - 200 kvkm, 1 322 900 iedz.
81. Somma - 6200 kvkm, 537 900 iedz.
82. Sona un Luāra - 8600 kvkm, 567 500 iedz.
83. Šaranta - 5900 kvkm, 337 100 iedz.
84. Šēra - 7200 kvkm, 315 500 iedz.
85. Tarna - 5800 kvkm, 337 900 iedz.
86. Tarna un Garonna - 3700 kvkm, 183 300 iedz.
87. Uāza - 5900 kvkm, 605 900 iedz.
88. Valdemarna - 200 kvkm, 1 217 700 iedz.
89. Valduāza - 1200 kvkm, 838 200 iedz.
90. Vandeja - 6700 kvkm, 449 900 iedz.
91. Vāra - 6000 kvkm, 626 400 iedz.
92. Vjenna - 7000 kvkm, 357 300 iedz.
93. Vogēzi - 5900 kvkm, 398 800 iedz.
94. Voklīza - 3700 kvkm, 390 600 iedz.
95. Žēra - 6200 kvkm, 175 400 iedz.
96. Žironda - 10000 kvkm, 1 060 300 iedz.
Aizjūras departamenti.
Franču Gviāna.
Gvadelupa.
Martinika.
Reinjona.
Senpjēra un Mikelona.
Aizjūras teritorijas.
Jaunkaledonija.
Franču Polinēzija.
Volisa un Funtuna.
Majotas sala.
Jaunhebridu salas (Francijas un Lielbritānijas kopīpašums).
U.c.
Ģeoloģija. Pārsvarā zemi akumulatīvi un lagūnu krasti ar plašiem līčiem - Biskajas un Senmalo līcis Atlantijas okeāna piekrastē, Lionas līcis Vidusjūras piekrastē. Pie Lamanša un Padekalē šauruma stāvi abrazīvi krasti. kotantēnas un Bretaņas pussalā riasu krasti, Vidusjūras piekrastē uz austreņiem no Lionas līča ir klinšaini Alpu atzaru krasti - Francijas Rivjēra. Krasta līnija maz robota, izņemot Kontantēnas un Bretaņas pussalas. Reljefā pārsvarā zemie un augstieņu līdzenumi - apmēram 2/3 teritorijas Francijas ziemeļu, centrālajā un rieteņu daļā.
Lielākie līdzenumi valsts ziemeļu daļā - Parīzes baseins (šķērso Sēnas ieleja); rieteņos - Luāras un Garonnas zemiene; ZR - Armorikas augstiene (lielākais augstums - 417 m); ZA - daļa ardēnu un Vogēzu. 1/7 teritorijas aizņem Centrālais masīvs. Vidusjūras piekrastē - Langdokas līdzenums. Uz robežas ar Šveici un Itāliju Alpi (Monblāns - 4807 m), kuru virsotnēs mūžīgais sniegs un ledus. Starp Centrālo masīvu un Alpiem atrodas Ronas zemiene, starp Vogēziem un Francijas Alpiem - Juras kalni un Pelvū masīvs. Dienvidos - Sevēni, DR - Pireneju ziemeļu nogāzes. Korsikā vidēji augsti kalni; rieteņu nogāze stāva, austreņu daļā šaura piekrastes zemiene.
Lielākā daļa Francijas teritorijas atrodas hercīnā krokojuma zonā (Ardēnu DR daļa, Centrālais masīvs, Vogēzi, Armorikas augstiene; metamorfie ieži, granīti), daļa teritorijas - alpīnā krokojuma zonā (Pireneji, Provansa, Alpi, Jura, Korsika). Senos masīvus atdala nolaidenas ielieces un sineklīzes (Parīzes baseins, Garonnas un Luāras zemiene), kurš mezozoja un paleogēna nogulumiezus (kaļķakmeņi, merģeļi, krīts, māli, smilšakmeņi, smilts) sedz neogēna un kvartāra nogulumi. Tagadējā Francijas teriitorija izveidojusies vispārējā Zemes garozas pacelšanās rezultātā.
Izrakteņi. Francijā ir lieli dzelzs rūdas (4 milj. t. 1974.g., lielākie krājumi Rietumeiropā, Lotringā-Mecā-Tionvilā, Longvī, Brī, Nansī), boksītu (krājumu ziņā 1.vietā Eiropā, 100 miljoni t, Provansa), kālija sāļu (300 miljoni t Elzasā), dabasgāzes (Lakā), akmeņogļu (Lilles apkaimē, Lotringā, Centrālajā masīvā) un urāna (U3O8, Centrālajā masīvā un Armorikas augstienē) rūdas krājumi. Nafta Parantisanbornā. Volframa un antimona atradnes Centrālajā masīvā, fluorīts un augstvērtīgs talks pirenejos. Svina, cinka un alvas rūdas, sudraba un zelta (kopā ar polimetālu rūdām), sēra un dabisko būvmateriālu atradnes.
Klimats. Lielākajā daļā valsts teritorijas mērens, mitrs jūras klimats; Vidusjūras piekrastē, Ronas zemienes dienvidos un Korsikā subtropu klimats; Alpos un Pirenejos atkarībā no absolūtā augstuma klimats mainās līdz augstkalnu nivālajam. Vidējā temperatūra janvārī un februārī austreņos un ZA ir 1-3oC (minimālā ir -20oC), rieteņos un DR 5-7oC, dienvidos 8-10oC. Jūlijā un augustā 16-18oC, DR - 20-22oC, dienvidos 23-24oC.
Nokrišņi visvairāk Alpu, Vogēzu, Sevēnu rieteņu nogāzēs un Pireneju rieteņu daļā (1500-2000 mm gadā). Bretaņas un Kotantēnas pussalās, Akvitānijas (Garonnas zemienē) rieteņos 800-1200 mm gadā, pārējos līdzenumos 600-800 mm gadā. Vismazāk nokrišņu 500-800 mm gadā ir Ronas zemienē, kalnu ielejās un Vidusjūras piekrastes austreņu daļā.
Hidroloģija. Bagāta ar ūdens resursiem, blīvs upju tīkls.
Lielākā daļa ir Atlantijas okeāna baseina upes; Sēna ar pietekām Marnu, Uāzu, Jonnu; Luāra ar pietekām Aljē, Šēru, Endru; Garonna ar pietekām Lo, Tarnu; Dordoņa. Vidusjūrā ietek Rona, pietekas Sona, Izēra, Diransa. Daļēji Francijas teritorijā tek Māsa, Mozele, Reina, Šelda. Lielākās upes ir kuģojamas, kalnu upēs lieli energoresursi.
Ezeru maz. Francijas teritorijā atrodas Ženēvas ezera dienvidu daļa. Biskajas līča un Vidusjūras piekrastē nelieli lagūnu ezeri. Savojas Alpos glaciāli ezeri - Buržē un Anesī.
Daba. Lielākā daļa Francijas teritorijas atrodas mērenās joslas platlapju mežu zonā. Vidusjūras piekraste - subtropu jolā.
Pārsvarā mežu brūnās augsnes. DR daļā velēnu podzolētās augsnes, dienvidos - subtropu brūnās, upju ielejās aluviālās augsnes. Centrālā masīva vidienē vulkāniskās augsnes.
Meži ap 20% teritorijas (13,5 miljoni ha; 72% privātīpašumā). Daudz stādītu mežu, galvenokārt piejūras priedes Landā. Lieli mežu masīvi Vogēzos, , Jurā, Alpos. Aug galvenokārt platlapji (ozoli, dižskābarži, kastaņas, kļavas), kā arī skuju koki. Vidusjūras piekrastē mūžzaļie meži un krūmāji. Sausās un akmeņainās kalnu nogāzēs sastopama gariga un makija. Alpos un pirenejos līdz 700-800 m vjl. ozolu un kastaņu meži, augstāk - līdz 1600-1900 mvjl (Pireneju ziemeļu nogāzēs līdz 1800-2100 m vjl.) dižskābaržu, Eiropas baltegļu, priežu, lapegļu meži; līdz 2100 m vjl. - subalpīnie krūmāji un pļavas, no 2100-2300 m vjl. - alpīnās pļavas. ZR daļai raksturīga bokāžu ainava.
Sastopami (galvenokārt mežu rajonos) staltbrieži, dambrieži, stirnas, meža cūkas, luši, meža kaķi, āpši; Korsikā dzīvo mufloni. Ļoti daudz kukainu un putnu. Dienvidu rezervātos mīt flamingi, kalnos - ērgļi; Vidusjūras piekrastē - jūras ērgļi. saldūdens un jūras zivis.
Francijā ir vairāk kā 3000 aizsargājamo teritoriju (1975.g.); aizsargājamā platība ap 20 000 kvkm, izveidoti vairāki nacionālie parki un ap 30 rezervātu.
Aplūkojamie objekti.
Dolmeņi.
Vinsēna. Pilsēta pie pašas Parīzes.
Vinsēnas pils. (Chateau de Vincennes) Cietoksnis būvēts XIV gs. Francijas galma vajadzībām. No tā oriģinālā apjoma saglabāusies vairs tikai daļa. - Monsento 2706 m;
Kamargas (Camargue) dabas parks. Īpaši aizsargājama savvaļas zirgu zona.
Larošela. Sena ostas pilsēta un cietoksnis pie Atlantijas okeāna. Aprakstīta A.Dimā "Trīs musketieros."
Konjaka. Ja mājas sienas ir apaugušas ar melnu sēnīti, tas liecina, ka tajā tiek glabāts konjaks un tas izgaro mājas iekšienē.
Puatjē.
Puatjē katedrāle. Kaļķakmenī cirstas skulptūras.
Krazanas karjers. Laikam jau Basku zemē. Agrāko izrakumu vietā te ierīkots muzejs. Brīvdabas ekskursija pavadoņa pavadībā. Iespaidīgi pazemes tuneļi. Kaļķakmens te iegūts sākot jau ar romiešu laikiem. Šejienes kaļķakmens atrodams Ķelnē, Temzas krastos un Čikāgā.
Dordoņas ieleja. Dabas veidots brīnums, viena no Francijas krāšņākajām un auglīgajām ielejām.
Laskas ala.
Rokfora. To slavenu padarījusi siera šķirne.
Abbaye de Fontenay. Francijas vecākais cisterciešu klosteris, kas saglabājies līdz mūsdienām un iekļauts UNESCO sarakstā. Uzbūvēts dziļi mežā, klosteris nodrošināja tā iemītniekiem mieru un nošķirtību.
Franču Rivjēra. Vidusjūras piekrastē uz austreņiem no Lionas līča ir klinšaini Alpu atzaru krasti - Francijas Rivjēra.
Nica.
Pjemonta.
Senpoldevansa. Viens no slavenākajiem un visvairāk apmeklētajiem kalnu ciemiem.
Verdonas aiza. Nepieradinātas dabas ainavas un kalnu ceļi gar 700 m augstām klints malām. Redzams kā Verdonas upe graužas cauri klintīm.
Mustjēsentmarī. (Moustiers Saints Marie) Jauka kalnu mazpilsēta ar senām keramikas faience tradīcijām.
Juan-les-Pins. Džeza atmosfēra.
Baroneses Beatrises Rotšildas rozā villa. Fantastiski dārzi.
St.Raphael piekrastes panorāmas ceļš.
Senremi. St.Remy de Provence. 1503.gadā te piedzima Nostradams.
Senpoldevansa. Viens no slavenākajiem un visvairāk apmekletajiem kalnu ciemiem.
Francijas Alpi.
Ordesas Nacionālais parks. (Ordesa y Monte Perdido) Piekļāvies Mondarruego klintīm. Pārgājiens GR-11 gar starujo un krāčaino Arzas upi.
Col du Pourtalet -1794 m. Pāreja.
Col du Aubisque - 1709 m. Pāreja.
Lurda. Pilsētiņa Pireneju priekškalnēs. Sv.Marijas parādīšanās vieta - Lurdas brīnums.
Gavarnie cirks. Viens no Pireneju kalnu iespaidīgākajiem dabas brīnumiem. No 300 m augstās klints sienas traucas lejup ūdenskritumu mēles, kurām saplūstot kopā, veidojas upe Gavarnie ielejā.
Col du Tourmalet - 2115 m. Pāreja.
Pic du Midi de Bigorre - viena no augstākajām virsotnēm, no kuras paveras skaists skats uz apkārtējām kalnu virsotnēm.
Aiguille du Midi. 3842 m. Iespēja uz to pacelties pa garāko trošu ceļu.
Monblāns. Alpu kalnu augstākā virsotne.
Šamonī. Ieleja - pasaules slavens kalnu kūrorts. Ar masivām klintīm, vareniem ledājiem, baltām kalnu virsotnēm, ar varenu skatu uz Monblānu.
Anesī. Romantiska franču mazpilsētiņa.
Aosta. Savas atrašanās dēļ tiek dēvēta par "Alpu Romu."
Ifas cietoksnis. Tajā rāda divas kameras, kur turēti ieslodzījumā Dantess (no romāna "Grāfs Montekristo") un cilvēks Dzelzs maskā.
Dienvidu kanāls. Savieno Atlantijas okeānu ar Vidusjūru. Ir ievērojamāko inženiertehnisko būvju sarakstā. Ideja to izveidot radās jau viduslaikos - savienot Haronas upi, kas stiepās no Atlantijas okeāna līdz Tulūzai, ar Vidusjūru. XVI gs. sākumā pētījumus tā izbūvei veicis pats Vinčas Leonards. 240 km garo kanālu pabeidza būvēt 1681.gadā.
Pilsētas.
Bordo. 9.lielākā > 240 000 iedz.
Dižona.
Karkasona.
Liona.
Marseļa.
Nica.
Parīze.
Strasbūra.
Tulona.
Tulūza.
Narbonna. Nozīmīga Senās Romas pilsēta, Gallijas provinces administratīvais centrs un osta. Vecpilsētas centrā atsegts romiešu ceļš.
Narbonnas katedrāle. Viena no augstākajām Eiropā.
Olota. Apdzisušu vulkānu ieskauta, XVIII gs. uzplauka kā tekstilrūpniecības centrs.
Koliūra. Templiešu dibināta pils.
Madeloka tornis. (Tour de la Madeloc) XII gs. celts tornis 30 km no Spānijas robežas.
Dordoņas departaments.
Laskas ala.
No ala.
Fondegomas ala.
Ardešas departaments.
Šova ala. Te sastopami vieni nesenākajem Eiropas alu zīmējumiem.
Ēras un Luāras departaments.
Luāras ieleja. Francijas dārzs jeb Valdnieku ieleja. Slavena ar pilīm.
Anžē. Angersa. Vārti uz Luāras ieleju.
Šambora. (Chateau de Chambord) Varenākā no Luāras ielejas pilīm, franču renesanses laika arhitektūras šedevrs.
Šenonso. (Chenonceau) Diānas de Puatjē un Katrīnas Mediči "Dāmu pils" uz tilta pār Šēras upi.
Vilandrī. Renesanses laika pils ar skaistiem franču stila dārziem.
Ambuāzas pils. Vēsturiski nozīmīga.
Goufre de Padirac. 103 m dziļa šahta, kas izveidojsies alas iebrukuma rezultātā.
Tūra. Kristitības centrs agrajos viduslaikos, Turēnas novada galvaspilsēta.
Šartra. (Chartres) Francijas centrālā daļa, Parīzes piepilsēta.
Vēsture. Pilsēta bija nozīmīgs kristietisma centrs no VI gs., tieši Madonnas kulta centrs no IX gs., kad Kārlis Plikpauris no Karolingu dinastijas dāvāja pilsētai pašu vērtīgāko relikviju – apmetni, kuru lietoja Marija dzemdībās. 1286.gadā pilsēta tika pārdota Francijas karalim. Nozīmīgākais objekts - Šartras katedrāle. Atrodas netālu no Parīzes. Sastāv no divām daļām - zelta griezuma spirāles un Čartresa labirinta. precīza šā objekta kopija iekārtota Igaunijā - Otepes akmens labirints.
Antiba.
Grieķu un romiešu mūri.
Pils. Tā nes Grimaldi vārdu, jo XIV gs. te dzīvoja Monakas karaliskā Grimaldi ģimene.
Pablo Pikaso muzejs. Pikaso te ieradās 1946.gadā kopā ar savu Fransisu un dzīvoja te no septembra līdz novembrim. Radīja te savu La Joie de vivre un vēl vairāks desmitus darbu. Kopš 2006.gada muzejs remontā, bet sola drīz atvērties.
Arkašona.
Pilā smilšu kāpa. Augstākā Eiropā – 104 m, 500 m plata un 3 km gara. Līdz vidum ved kāpnes, tālāk jāiet pašam, pat četrrāpus. Smiltis tikpat kā negrūst, jo ir mitras un smagas, bet virsslānis sauss. To izmanto sērfotāji.
Kalē.
Klunī benediktiešu klosteris. Dibināts 910.g. X un XI gs. bija plašu baznīcas reformu izejas punkts. Klio savos Grāla pētījumos kaut ko šai apkaimē itkā esot atradis.
Barbizona. Atrašanās vieta. Šis ciems atrodas 50 km uz DA no Parīzes. Atrodas pie Fontenblo meža.
Vēsture. Šo ciemu bija īpaši iecienījuši daudzi XIX gs. mākslinieki. Dažas no tur tapušajām ainavām šodien aplūkojamas Orsē muzejā Parīzē. Toreiz viņu došanos pie dabas veicināja kāds izgudrojums – krāsu tūbiņas, kas veikalos parādījās 1834.gadā, un jaunas vilciena līnijas atklāšana uz Fontenblo 1849.gadā. Izveidojās pat ainavistu grupa, kuras kodols bija Žans Fransuā Milē, Žans Batists Kamils Koro un Teodors Ruso. To vēlāk nodēvēja par Barbizonas skolu. 1847.gadā viņš te nopirka divstāvu kotedžu.
Ruso nomira 1867.gadā un apglabāts kaimiņu ciema kapsētā. Ap to laiku Fontenblo bija jau iecienījusi jaunā mākslinieku paaudze, kuri pulcējās Siron viesnīcā.
Te tapušas:
„Pusdienas zālē”, Monē, ap 1865.g.
Apraksts. Tagad ciemats ir perfekts franču lauka ciema modelis.
Barbizonas skolas muzejs. Daļa no tā ir Auberge Ganne. Muzejs nesen nopirka vienu no pirmajām Koro gleznām, kuru tas parakstījis. Tur ir arī Luija Barī skulptūras, konstanta Trojona gleznas, Šarla Žaka darbi ar vistām. Muzeja gleznu galerija atrodas mājā, kurā dzīvoja Teodors Ruso.
Epernē. Epernay. Mūžīgā Reimsas sāncense šampanieša ražošanā. Tās vēsture kopš 1729.gada nesaraujami saistīta ar šo dzirkstošo vīnu. Tad tiesī arī tika atklāts pirmais šampanieša nams. Patlaban provincē ražo vairāk kā 1500 pazīstamu šampanieša šķirņu.
Langedokas-Rusijonas departaments.
Bugarāža kalns. Bugarāžs ir savrupa, Korbjēru (Corbières) grēdas augstākā virsotne, kas paceļas 1230 metrus virs jūras līmeņa. Ģeoloģisku procesu rezultātā Bugarāža virsējo daļu veido miljoniem gadu senāki slāņi un šīs īpatnības dēļ to dēvē par "kalnu otrādāk." Bugarāžs galvenokārt sastāv no kaļķakmeņu iežiem, kuri ir bagāti ar alām un grotām. Ar kalnu jau kopš viduslaikiem saistījušās dažādas teikas un nostāsti. Žils Verns šeit esot smēlies iedvesmu savam romānam par ceļojumu uz Zemes centru, bet Stīvens Spīlbergs apsvēris iespēju tieši Bugarāžā uzņemt filmas "Trešās pakāpes kontakts" noslēguma daļu, kurā notiek galveno varoņu satikšanās ar citplanētiešiem.
Žanbernāra ala. Leģendāra zināma vieta.
Augšjuras parks. Saukts arī par "Skaņu rezervātu." Franču nacionālais parks ar neparastu specializāciju - tajā saglabā skaņas. Augšjuras administrācijai apnika atpūtnieku sūdzības, kuriem traucēja baznīcu zvanu un govju zvārguļu skaņas, un tā nolēma veikt neordinārus pasākumus. Administrācija sāka kampaņu, lai no dabas atrāvušos pilsētniekus pieradinātu ieklausīties skaņās. Tagad ūdenskritumi, baznīcu zvani, neparastas atbalsis u.c. ir 92 punkti parkā, kas saistīti ar īpašu "jaukās klausīšanās" maršrutu.
Turguilas ieleja. "Vārti uz Citpasauli," "18 ieleju vieta." Kaut kāda anomāla zona.
Plamdesalsas bruģis. Dabiskas izcelsmes kaļķakmens bruģis.
Kromlehi.
Truafēra ala. Triju brāļu ala. Arjēžas departaments.
Biarica. Biarritz. Arī romantikai ceļojumos jābūt. To jebkurš atradīs Francijas pilsētiņā Biaricā, kas ir kā sapnis vasaras naktī – tirkīzzils ūdens, lavandu smarža un grezni restorāni. Sākotnēji vaļu medību osta XIX gs. izvērtās par Eiropas bagātnieku atpūtas vietu.
Francijas dienvidrietumu "pērle” lepojas ar tās arhitektūru, pilīm un villām, neaizmirstot arī par iespaidīgajām pludmalēm. Biarica ir populāra vieta sērfotāju, karalisko ģimenes locekļu un pat slavenību vidū. Elegantā piejūras pilsēta ir bijusi iecienīta kūrorta vieta jau kopš XIX gadsimta. Biaricu ieskauj klintis, pludmales un līči. Arī saldumu cienītāji nepaliks vienaldzīgi, jo pilsētā atrodas iespaidīgs šokolādes muzejs "Planète Musée du Chocolat." Šis ir lielisks galamērķis arī tiem, kuri dod priekšroku nesteidzīgai atpūtai, piemēram, brīnišķīgu saulrietu vērošanai Biskajas līci un Francijas valdzinājuma baudīšanai, esot pie dabas.
Augšsavojas departaments.
Anesī. Romantiska mazpilsētiņa.
Ekslēbena. Aix-les-Bains. Pilsēta Francijas DA, Savojas Alpos, Buržē ezera krastā. Balneoloģiskais un klimatiskais kūrorts. 20 700 iedz. (1968.g.). Ārstē kaulu un locītavu, nervu sistēmas, ginekoloģijas, ādas slimības. Pansionāti, viesnīcas.
Provansa-Alpi-Azūra Krasta reģions.
Zilais krasts. Cote d'Azur. Francijas dienvidu Zilzaļā krasta citadele ar Angļu promenādi jūras krastā.
Grāsa. Grasse. Francijas smaržu galvaspilsēta, kuras slava aug lavandu, mimozu, jasmīnu un rožu laukos. L'Occitane zīmols.
Kannas. Filmu festivāla norises vieta - "Zelta palmas zaru dalīšana." Ar to pilsētā sākās ziedu laiki.
St.Paul de Vence. Viens no slavenakajiem un visvairāk apmeklētajiem kalnu ciemiem.
Sv.Margarētas sala. Te atrodas cietums "vīram dzelzs maskā."
Napoleona ceļš. Brauciens pa Ronas Alpu panorāmas ceļu, kas savu vārdu ieguvis, pateicoties Napoleona pārgājienam no piekrastes pāri Alpiem.
Les Baux-de-Provence. Lebo citadele, no kuras paveras fantastisks skats uz Pekles ieleju un klintīm. Viens no skaistākajiem Francijas ciemiem.
Aviņjona. Gandrīz visu XIV gs. pāvesti faktiski bija franču karaļu gūstā Aviņjonā, Francijas dienvidos.
Živernī. Kloda Monē māja un dārzs.
Akvitānijas reģions. Akvitānija stastāv no 5 departamentiem — Dordoņas, Žirondas, Landas, Lo un Garonnas, Atlantijas Pirenejiem.
Sentemiliona. St.Emilion.
Markvesakas dārzs. Jardin de Marquessac. Viens no skaistākajiem Francijas dārziem.
Konjaka. Cognac. Ja māju sienas ir apaugušas ar melnu sēnīti, tas liecina, ka tajā tiek glabāts konjaks un tas izgaro mājas iekšīenē.
Lotas departaments.
Rokamadūra. Lotas departamentā. Pilsēta, kuras viduslaiku mājas un torņi šķiet kā izauguši no klints.
Aveironas departaments.
Konka. Conques.
Mijo viadukts. Millau viaduct. Atklāts 2004.gadā.
Chaos de Montpellier-le-Vieux. Īpatnas akmens formācijas.
Aven Armand. Kaļķakmens grota.
Oksitānijas reģions.
Albī. Senās sarkano ķieģeļu, bīskapu un kataru pilsēta.
Ronas-Alpu reģions.
Cirque du Fer a Cheval. Kalnu pārgājienu reģions.
St.Rafael panorāmas ceļš.
Carrieres de Lumieres gaismu šovs pamestās boksītu raktuvēs.
Buloņa. Pilsēta Francijas ziemeļos, osta Padekalē šauruma krastā. Parīzes-Londonas tranzīta centrs. 50 100 iedz. (1969.g.). XIII gs. pils, XVIII gs. rātsnams, Dievmātes baznīca (1866.g.).
Lille. 1794.gadā franču kareivji novērojušis stipru krupju lietu Francijas ziemeļos Lalainā, netālu no Liles.
Mandrīna grota. Kromaņjonietim piederīgs daļēji saglabājies zobs no Mandrīna grotas Dienvidfrancijā varētu būt pat 54 000 gadu vecs.
Daksa. Dax. Balneoloģisks un klimatisks kūrorts Francijas DR daļā, Garonnas zemienē, Adūras kreisajā krastā. Ārstē kaulu un locītavu, nervu, ginekoloģiskās slimības. Sanatorijas, pansionāti, viesnīcas. Tūrisma centrs.
