Francija
France. Republique Francaise.
Valsts Rietumeiropā.
Galvaspilsēta - Parīze.
Himna. "Marseljēza." (Marseillaise) Nosaukums pēc franču pilsētas Marseļas. To 1792.gada 25.aprīlī sacerēja Žozefs Rožē de Lils. Sākotnēji Marseļas brīvprātīgo dziesma Lielās Franču revolūcijas laikā, vēlāk vispārēja revolucionāra dziesma.
Augstākais apbalvojums - Goda Leģiona ordenis. Iedibināts 1802.gada 19.maijā.
Iedzīvotāji. Franči, bretoņi, kataloņi, provansieši, korsikāņi u.c. Francijā netiek atzītas mazākumtautības (tādas ir vismaz 8), bet kopš Lielās Franču revolūcijas laikiem visi Francijas Republikas pilsoņi tiek saukti par rančiem.
Valoda. Oficiālā - franču. Pārējās mazākumtautībuvalodās runā vairs tikai ap 2% iedzīvotāju. Tās Francijā netiek aizsargātas un princips "viena valoda - viena valsts" nodarījis milzīgu ļaunumu mazajām valodām. Francija nav pievienojusies 2 galvenajiem dokumentiem Eiropā, kas aizliedz diskrimināciju pēc etniskā principa - Konvencijai par mazākumtautību aizsardzību un Eiropas reģionālo valodu aizsardzības hartai.
Reliģija Francijā. Saskaņā ar 1905.gada likumu baznīca ir šķirta no valsts. Jau 1926.gadā baznīca un valsts noslēdza vienošanos, saskaņā ar kuru sāka dibināt katoļu asociācijas. Pēc II Pasaules kara ietekmīgi katoļu baznīcas darbinieki piedalījās valsts pārvaldē. Lielākais vairums Francijas ārlietu ministru bijuši katoļi, bet no 1958.gada valsts vadībā bija ģenerālis de Golls - dedzīgs katolis.
Francijā ir arī 1 miljons protestantu.
Administratīvais iedalījums. 96 departamenti, kas savukārt iedalīti komūnās, kā arī aizjūras departamenti.
Aizjūras departamenti:
Franču Gviāna.
Gvadelupa.
Martinika.
Reinjona.
Senpjēra un Mikelona.
Aizjūras teritorijas:
Jaunkaledonija.
Franču Polinēzija.
Volisa un Funtuna.
Majotas sala.
Jaunhebridu salas (Francijas un Lielbritānijas kopīpašums).
U.c.
Vēsture.
Francijas valsts sākums. Pēc tam, kad 410.gadā rietumgoti bija ieņemuši Romu, tie iekaroja arī tagadējās Dienvidfrancijas un Ziemeļspānijas teritorijas.
Verdenā 843.gadā noslēgts līgums par Kārļa Lielā Franku valsts sadali starp viņa mazdēliem Lotāru, Ludviķi Vācieti un Kārli Plikpauri. Kārlis Plikpauris saņēma zemes uz rieteņiem no Reinas - Rietumfranku karaļvalsts. Šis notikums arī vēsturē tiek uzlūkots kā Francijas valsts sākums.
Francija iegūst Normandiju. 1204.gadā franču karalis Filips II Augusts atkaroja angļu karalim Jānim Bezzemniekam Normandiju, bet pēc tam Menu, Tureņu, Anžū, lielāko daļu Puatas. Saskaņā ar līgumu angļu karalis 1206.gadā atteicās no savām tiesībām pār zemēm uz ziemeļiem no Luāras.
1532.gadā karalis Francis I pievienoja Francijai Bretaņu.
Pēc Septiņgadu kara (1756.-1763.g.) Lielbritānija atņēma Francijai Kanādu un nodibināja kundzību Ziemeļamerikā.
Lielā Franču revolūcija (1789.-1799.g.). Karaļa Ludviķa XVI absolūtā monarhija izraisīja tautā niknumu, kas sacēlās un 1789.gada ??? jūlijā ieņēma Bastīliju.
Pirmā Francijas republika (1792.g.). Pēc karaļa gāšanas 1792.gadā Lielās Franču revolūcijas laikā pie varas nāca žirondisti ar Ž.P.Briso priekšgalā, kas 1792.gada septembrī pasludināja Pirmo Francijas republiku.
Revolucionārie kari (1793.g.). Izcēlās pēc karaļa giljotinēšanas. Atvairīja apkārtējo valstu monarhiju uzbrukumus, pārejot pretuzbrukumā.
1793.gadā karā pret Lielbritāniju zaudēja Tobagas salu.
Direktorija (1795.-1799.g.). Francijas Republikas valdība, kas pastāvēja no 1795.gada novembra līdz 1799.gada novembrim. Pārstāvēja lielburžuāzijas intereses. Beidza pastāvēt pēc Napoleona I veiktā valsts apvērsuma.
Napoleona I valdīšana (1799.-1815.g.). 1803.gadā franču koloniju Luiziānu no Napoleona I Bonaparta Francijas par 15 miljoniem toreizējo ASV dolāru (80 miljoni toreizējo Francijas franku) nopirka toreizējā ASV valdība. Papildus franči pārdeva ASV arī atsevišķas savas kolonijas mūsdienu Kanādā (šobrīd zemes, kas uz laiku tika iekļautas ASV, ir daļa no Kanādas Albertas un Saskačevānas provincēm. Vēsturē šis darījums, kurā ASV ieguva 23 % no mūsdienu teritorijas, ir ieguvis nosaukumu Luiziānas pirkums.
1807.gadā Francijas impērijai pievienoja Etrūrijas karalisti.
Jūlija revolūcija (1830.g.). To mēdz saukt par Trim slavenajām dienām (franciski - Trois Glorieuses). Trijās dienās - laikā no 27.-29.jūlijam tika gāzts Burboņu dinastijas karalis. Tieši par šo otro revolūciju ir slavenais Ežēna De La Kruā gleznojums "Brīvība, kas ved tautu" (La Liberté guidant le peuple) jeb "Brīvība uz barikādēm" - tā ataino Francijas republiku kā Mariannas tēlu. Viktora Igo romāns "Nožēlojamie" ir tieši par šo laiku.
Februāra revolūcija (1848.g.). 1848.gada 24.februārī Parīzes nemiernieki gāza pēdējo Francijas karali Ludviķi Filipu un pēc tam Franciju pasludināja par republiku.
Napoleona III valdīšana. 1848.gada jūnijā par prezidentu tika izvēlēts Napoleona I Bonaparta radinieku Ludviķi Napoleonu Bonapartu, kas darīja galu republikai, kronējoties par imperatoru Napoleonu III.
Otrā impērija (1852.-1870.g.). 1852.gadā Francijas Otrā republika tika pārdēvēta par Otro impēriju. Vēsturnieki izvairās to saukt par valsts apvērsumu (coup d'état), jo tajā iztika bez masu vardarbības. Šai laikā politikā pieauga blankistu ietekme.
Franču-prūšu karš (?-1871.g.). Francija cieta sakāvi karā pret Prūsiju un 1871.gadā Frankfurtē pie Mainas parakstīja miera līgumu starp Franciju un Prūsiju. Šī kara sakāves rezultātā Francija zaudēja Elzasu un Lotringiju, sabruka Otrā impērija un sabrukums sakrita ar sava veida revolūciju.
Parīzes komūna (1871.g.). 72 dienas no 18.marta līdz 28.maijam eksistēja Parīzes komūna, ko marksisti pasludinājuši par pirmo proletariāta diktatūras piemēru vēsturē. Tā norisinājās revolūcijas laikā un tika apspiesta visnežēlīgākajā veidā.
1873.-1879.gados Francijas republikas prezidents bija Patriss Makmagons. Viņš arī viens no neizdevušās monarhiskās sazvērestības organizatoriem 1877.gadā.
1872.gada Francijas Republikā ar likumu pirmoreiz aizliegts ievākt datus par etnisko un rases piederību, visi pilsoņi neatkarīgi no dzimšanas vietas, ādas krāsas un reliģiskās piederības pirmkārt un galvenokārt ir francūži. Vēlreiz šī ideja nostiprināta likumā 1978.gadā.
1880.gados Francijā tika ieviesta vispārēja bezmaksas izglītība, kas gan bija tikai franču valodā - tas graujoši iedarbojās uz citu Francijas tautu valodu lietošanu.
I Pasaules kara laikā (1914.-1918.g.). Vēl pirms Brestas miera sarunu sākšanās, 1917.gada novembrī, vācu ģenerālis Ēriks Ludendorfs izstrādāja sparīga uzbrukuma plānu Rietumu frontē. Tajā tika plānots izmantot Austrumu frontē noņemtās divīzijas. Galvenais uzbrukuma mēŗkis bija britu spēku ielenkšana Francijas ziemeļos un Parīzes ieņemšana. Vācu plānotais uzbrukums patiesi sākās 1918.gada marta beigās un turpinājās gandrīz 4 mēnešus. Vācieši sasniedza nozīmīgus panākumus, tomēr tie nebija izšķiroši. Britu armija netika aplenkta un Parīze netika ieņemta. Uzbrukums beidzās 1918.gada jūlijā. Pēc tā vācu ģenerāļiem tapa skaidrs, ka karš ir zaudēts - vairāk spēku vāciešiem nebija.
Pirms II Pasaules kara. Kopš 1936.gada, kad Hitlers realizēja savu pirmo lielo avantūru - ieņēma Reinas demilitarizēto zonu (tajā laikā Francija varēja sakaut Vērmahtu lupatās), Anglija un Francija attiecībā pret Vāciju ir konsekventi ieņēmušas samiernieciskas pozīcijas - saglabāt mieru par katru cenu. Vēl svaigas bija atmiņas par Pirmo pasaules karu, un šīs valstis nebija gatavas jaunam karam ne morāli, ne fiziski. Tas nenoliedzami iedrošināja fīreru jaunām avantūrām - sekoja Austrijas pievienošana (Anschluss) 1938.gada martā, tam sekoja Minhenes vienošanās un Sudetu apgabala aneksija ar sekojošu Čehijas okupāciju 1939. gada martā.
II Pasaules karā (1939.-1945.g.). Pēc vācu karaspēka ienākšanas II Pasaules karā Parīzē Šarls de Golls emigrēja uz Angliju, kur nodibināja kustību "Brīvā Francija." Petēna valdība apsūdzēja viņu nodevībā un aizmuguriski piesprieda nāves sodu. Pēc Š.Golla iniciatīvas PSRS teritorijā 1942.gadā tika saformēta eskadriļa "Normandija." 1943.gadā Šarls de Golls bija Francijas Nacionālās atbrīvošanas komitejas priekšsēdis.
Pēc II Pasaules kara. Tiesas priekšā stājās maršals Filips Petēns, tā saucamā "Višī režīma" vadītājs. Viņš savulaik pirmais pasaulē lietoja vārdu "kolaboracionisms," aicinot francūžus sadarboties ar nacistiem. Petēnam ar kolaborāciju tika piespriests nāvessods, kuru jaunās Francijas līderis De Golls, atsaucoties uz cienījamo vecumu un nopelniem I Pasaules karā, aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Petēns mira cietumā 96 gadu vecumā un savas dzīves nogalē oficiāli tika atzīts par pasaulē vecāko uz mūžu notiesāto cietumnieku.
Ceturtā republika (1946.-1958.g.). Pēckara republika Francijā. Faktiski izveidojās jau 1944.gadā, kad Francija tika atbrīvota no vācu okupācijas. 1946.gadā pieņēma republikas konstitūciju. Tās laikā aktivizējās reakcionāri spēki - ārpolitikā vērsās pret nacionālo atbrīvošanās kustību kolonijās. Tomēr neveiksmes ārpolitikā un ekonomiskās grūtības izraisīja Ceturtās republikas krišanu 1958.gadā.
Alžīrijas neatkarības karš (1954.-1962.g.). Ceturtās republikas valdība uzskatīja savu Ziemeļāfrikas teritoriju par neatņemamu Francijas sastāvdaļu un nevis kā koloniju. Tomēr vairums alžīriešu uzskatīja frančus par iebrucējiem un kolonizatoriem.
Piektā republika (1958.-?). Saskaņā ar 1958.gadā pieņemto konstitūciju tika izveidota t.s. Piektā republika.
Šarla de Golla prezidēšana (1959.-1969.g.). Francijas prezidents laikā no 1959.gada janvāra līdz 1969.gada aprīlim. Zaudēja varu 1968.gadā plaši izcēlušos studentu nemieru laikā. Šai laikā 1966.gadā Francija izstājās no NATO, izmantojot formulu Clausula rebus sic stantibus.
Valerī Žiskāra prezidēšana (?-1981.g.).
Fransuā Miterāna prezidēšana (1981.-1995.g.). Bija par prezidentu 14 gadus. Tik ilgi šai amatā nav bijis neviens franču politiķis. Viņš arī ir vienīgais kreiso politiķis, kas ievēlēts par Francijas prezidentu Piektās republikas laikā, un vecākais politiķis, kas ieņēmis šo amatu. 80.gadu vidū toreizējais sociālistu prezidents F.Miterāns pasludināja t.s. "Miterāna doktrīnu," kas aizsargāja no izdošanas Itālijai ktās kreisos radikāļus, kas bija apņēmušies atteikties no bruņotas cīņas.
Žaka Širaka prezidēšana (1995.-2002.g.). Pirmās prezidentūras laiks (1995.-2002.g.). 1993.gadā labējie Širaka valdībā uzvarēja parlamenta vēlēšanās. Tobrīd Širaks atteicās kļūt par premjerministru, visus spēkus veltot 1995.gada prezidenta vēlēšanām. Šo vēlēšanu otrajā kārtā viņš pārspēja sociālistu kandidātu Laionelu Žospēnu - ar 52,6% balsīm pret 47,4% un tika ievēlēts par Francijas prezidentu.
Širaka pirmās prezidēšanas laikā Francija atgriezās pie gollisma politikas, virknē jautājumu demonstratīvi distancējoties no ASV, kā arī demonstratīvi veicot kodolizmēģinājumus Mururoas atolā.
Iekšpolitikā Širaks apvienoja tradicionālo labējo liberālismu ar gollistiem raksturīgo dirižismu (valsts iejaukšanos ekonomikā) un sociālo politiku, kā arī vairākkārt kritizēja "anglosakšu ultraliberālismu." Vienlaikus no 1997. līdz 2002.gadam par premjeru kļuva Žospēns, un tā dēļ Širaka prezidentūras lielākā daļa aizritēja Francijai raksturīgās "sadzīvošanas" politikas ietvaros.
Širaka pirmās prezidēšanas laikā prezidenta amata termiņš tika samazināts no 7 līdz 5 gadiem, un viņš kļuva par pēdējo valsts vadītāju, kas amatā atradās vēl 7 gadus.
Otrās prezidentūras laiks (2002.-2007.g.). Širaka pirmās prezidentūras beigās viņa reitingi nebija pārāk augsti, tomēr lielu pakalpojumu viņam izdarīja Nacionālās frontes līderis Žans Marī Lepēns. Viņa dēļ visi pārējie politiskie spēki aicināja otrajā vēlēšanu kārtā atbalstīt Širaku, kas saņēma fantastisku balsu skaitu - 82%. Tomēr kreiso aicinājums bija visai divdomīgs - labāk zaglis nekā nacists!
Otrās prezidentūras galvenie notikumi bija viņa atteikšanās 2003.gadā atbalstīt ASV iebrukumu Irākā un 2005.gadā notika referendums par tā dēvēto Eiropas konstitūciju. Neraugoties uz Širaka un citu politiķu aicinājuma, francūži balsojumā to noraidīja, kas noveda pie atteikšanās no tās visas Eiropas mērogā. 2004.gadā atcēla "Miterāna doktrīnu."
2005.gadā notika arī plaši imigrantu nepieri Parīzes piepilsētās, 2006.gadā - plaši jauniešu nemieri, kuros protestēja pretŠiraka ierosināto un apstiprināto likumu par pirmo darba līgumu (Contrat premiere embauche). Arī tobrīd valsti tricinošie korupcijas skandāli noveda pie būtiskas Širaka popularitātes krituma.
Nikolā Sarkozī prezidentūras laiks (2007.-2012.g.). 2021.gada 1.martā Francijas pirmās instances tiesa viņu atzina par vainīgu korupcijā un ietekmes izmantošanā - piesprieda 3 gadus cietumsodu, no kuriem 2 gadi nosacīti. Sarkozī un viņa advokāts Tjerī Hercogs tika notiesāti par mēģinājumu piekukuļot kasacijas tiesnesi Žilbēru Azibēru (arī viņam piesprieda 3 gadus nosacīti), lai iegūtu slepenu informāciju par izmeklēšanu citā lietā - par nelikumīgu maksājumu saņemšanu no uzņēmuma L'Oreal mantinieces Liliānas Betankūras 2007.gada vēlēšanu kampaņas laikā. Tiesa atzina, ka apmaiņā pret informāciju Sarkozī piedāvājis atbalstīt Azibēra pieteikumu uz prestižu amatu Monako.
Tādejādi Sarkozī kļuvis par pirmo prezidentu kopš 1945.gada, kam piespriests reāls cietumsods. 2021.gada 30.oktobrī Francijas tiesa atzina Sarkozī vainīgu nelikumīgā vēlēšanu kampaņas finansēšanā 2012.gadā - piesprieda gadu ilgu cietumsodu. Šī jau ir otrā prāva, kurā eksprezidents atzīts par vainīgu.
Makarona prezidentūras laiks.
Dzelteno vestu protesti. Pēdējā laikā ASV un Lielbritānija izspiež Franciju no ieroču tirgus - Šveice atteicās no franču kaujas lidmašīnu Rafele iepirkšanas, bet Austrālija - no 8 zemūdeņu būves.
N.Fistels de Kulānžs, "Senās Francijas sabiedriskās iekārtas vēsture" (1875.-1892.g.).
Interesanti likumi. Ar likumu aizliegts nosaukt sivēnu par Napoleonu.
Ar 2013.gada 5.februāra lēmumu sievietēm atļauts valkāt bikses. Paldies frančiem!
Aplūkojamie objekti.
Dolmeņi.
Vinsēna. Pilsēta pie pašas Parīzes.
Vinsēnas pils. (Chateau de Vincennes) Cietoksnis būvēts XIV gs. Francijas galma vajadzībām. No tā oriģinālā apjoma saglabāusies vairs tikai daļa.
Administratīvais iedalījums.Francijas administratīvo iedalījumu veido 22 reģioni (franciski - régions), 5 aizjūras reģioni (franciski - régions d'outre-mer), 5 aizjūras komūnas (franciski - collectivités d'outre-mer), 1 teritorija ar īpašu statusu (franciski - collectivité sui generis) un 2 neapdzīvotās zemes. Reģioni sīkāk iedalās 95 departamentos un 1 metropolē, aizjūras reģioni — 5 aizjūras departamentos. Departamentus numurē, pārsvarā alfabēta kārtībā. Šos numurus izmanto, piemēram, pasta kodiem, automašīnu reģistrācijas numuriem. Savukārt departamenti tiek iedalīti 335 apgabalos (franciski - arrondissements). Šīm teritoriālajām vienībām nav vēlētu varas orgānu. Nākamā iedalījuma vienība ir 2054 kantoni, kuru funkcijas ir ierobežotas. Smalkākā Francijas administratīvā vienība ir komūna, kurām ir vēlēti pārvaldes orgāni.
Akvitānijas reģions.
Bretaņas reģions.
Burgundijas reģions.
Elzasas reģions.
Lotringas reģions.
Luāras reģions.
Normandijas reģions.
Oksitānijas reģions.
Šampaņas-Ardēnu reģions.
Kamargas (Camargue) dabas parks. Īpaši aizsargājama savvaļas zirgu zona.
Larošela. Sena ostas pilsēta un cietoksnis pie Atlantijas okeāna. Aprakstīta A.Dimā "Trīs musketieros."
Konjaka. Ja mājas sienas ir apaugušas ar melnu sēnīti, tas liecina, ka tajā tiek glabāts konjaks un tas izgaro mājas iekšienē.
Puatjē.
Puatjē katedrāle. Kaļķakmenī cirstas skulptūras.
Krazanas karjers. Laikam jau Basku zemē. Agrāko izrakumu vietā te ierīkots muzejs. Brīvdabas ekskursija pavadoņa pavadībā. Iespaidīgi pazemes tuneļi. Kaļķakmens te iegūts sākot jau ar romiešu laikiem. Šejienes kaļķakmens atrodams Ķelnē, Temzas krastos un Čikāgā.
Dordoņas ieleja. Dabas veidots brīnums, viena no Francijas krāšņākajām un auglīgajām ielejām.
Laskas ala.
Rokfora. To slavenu padarījusi siera šķirne.
Abbaye de Fontenay. Francijas vecākais cisterciešu klosteris, kas saglabājies līdz mūsdienām un iekļauts UNESCO sarakstā. Uzbūvēts dziļi mežā, klosteris nodrošināja tā iemītniekiem mieru un nošķirtību.
Franču rivjēra.
Nica.
Pjemonta.
Senpoldevansa. Viens no slavenākajiem un visvairāk apmeklētajiem kalnu ciemiem.
Verdonas aiza. Nepieradinātas dabas ainavas un kalnu ceļi gar 700 m augstām klints malām. Redzams kā Verdonas upe graužas cauri klintīm.
Mustjēsentmarī. (Moustiers Saints Marie) Jauka kalnu mazpilsēta ar senām keramikas faience tradīcijām.
Juan-les-Pins. Džeza atmosfēra.
Baroneses Beatrises Rotšildas rozā villa. Fantastiski dārzi.
St.Raphael piekrastes panorāmas ceļš.
Senremi. St.Remy de Provence. 1503.gadā te piedzima Nostradams.
Senpoldevansa. Viens no slavenākajiem un visvairāk apmekletajiem kalnu ciemiem.
Francijas Alpi.
Ordesas Nacionālais parks. (Ordesa y Monte Perdido) Piekļāvies Mondarruego klintīm. Pārgājiens GR-11 gar starujo un krāčaino Arzas upi.
Col du Pourtalet -1794 m. Pāreja.
Col du Aubisque - 1709 m. Pāreja.
Lurda. Pilsētiņa Pireneju priekškalnēs. Sv.Marijas parādīšanās vieta - Lurdas brīnums.
Gavarnie cirks. Viens no Pireneju kalnu iespaidīgākajiem dabas brīnumiem. No 300 m augstās klints sienas traucas lejup ūdenskritumu mēles, kurām saplūstot kopā, veidojas upe Gavarnie ielejā.
Col du Tourmalet - 2115 m. Pāreja.
Pic du Midi de Bigorre - viena no augstākajām virsotnēm, no kuras paveras skaists skats uz apkārtējām kalnu virsotnēm.
Aiguille du Midi. 3842 m. Iespēja uz to pacelties pa garāko trošu ceļu.
Monblāns. Alpu kalnu augstākā virsotne.
Šamonī. Ieleja - pasaules slavens kalnu kūrorts. Ar masivām klintīm, vareniem ledājiem, baltām kalnu virsotnēm, ar varenu skatu uz Monblānu.
Anesī. Romantiska franču mazpilsētiņa.
Aosta. Savas atrašanās dēļ tiek dēvēta par "Alpu Romu."
Ifas cietoksnis. Tajā rāda divas kameras, kur turēti ieslodzījumā Dantess (no romāna "Grāfs Montekristo") un cilvēks Dzelzs maskā.
Dienvidu kanāls. Savieno Atlantijas okeānu ar Vidusjūru. Ir ievērojamāko inženiertehnisko būvju sarakstā. Ideja to izveidot radās jau viduslaikos - savienot Haronas upi, kas stiepās no Atlantijas okeāna līdz Tulūzai, ar Vidusjūru. XVI gs. sākumā pētījumus tā izbūvei veicis pats Vinčas Leonards. 240 km garo kanālu pabeidza būvēt 1681.gadā.
Pilsētas.
Bordo. 9.lielākā > 240 000 iedz.
Dižona.
Karkasona.
Liona.
Marseļa.
Nica.
Parīze.
Strasbūra.
Tulona.
Tulūza.
Narbonna. Nozīmīga Senās Romas pilsēta, Gallijas provinces administratīvais centrs un osta. Vecpilsētas centrā atsegts romiešu ceļš.
Narbonnas katedrāle. Viena no augstākajām Eiropā.
Olota. Apdzisušu vulkānu ieskauta, XVIII gs. uzplauka kā tekstilrūpniecības centrs.
Koliūra. Templiešu dibināta pils.
Madeloka tornis. (Tour de la Madeloc) XII gs. celts tornis 30 km no Spānijas robežas.
Dordoņas departaments.
Laskas ala.
No ala.
Fondegomas ala.
Ardešas departaments.
Šova ala. Te sastopami vieni nesenākajem Eiropas alu zīmējumiem.
Ēras un Luāras departaments.
Luāras ieleja. Francijas dārzs jeb Valdnieku ieleja. Slavena ar pilīm.
Anžē. Angersa. Vārti uz Luāras ieleju.
Šambora. (Chateau de Chambord) Varenākā no Luāras ielejas pilīm, franču renesanses laika arhitektūras šedevrs.
Šenonso. (Chenonceau) Diānas de Puatjē un Katrīnas Mediči "Dāmu pils" uz tilta pār Šēras upi.
Vilandrī. Renesanses laika pils ar skaistiem franču stila dārziem.
Ambuāzas pils. Vēsturiski nozīmīga.
Goufre de Padirac. 103 m dziļa šahta, kas izveidojsies alas iebrukuma rezultātā.
Tūra. Kristitības centrs agrajos viduslaikos, Turēnas novada galvaspilsēta.
Šartra. (Chartres) Francijas centrālā daļa, Parīzes piepilsēta.
Vēsture. Pilsēta bija nozīmīgs kristietisma centrs no VI gs., tieši Madonnas kulta centrs no IX gs., kad Kārlis Plikpauris no Karolingu dinastijas dāvāja pilsētai pašu vērtīgāko relikviju – apmetni, kuru lietoja Marija dzemdībās. 1286.gadā pilsēta tika pārdota Francijas karalim. Nozīmīgākais objekts - Šartras katedrāle. Atrodas netālu no Parīzes. Sastāv no divām daļām - zelta griezuma spirāles un Čartresa labirinta. precīza šā objekta kopija iekārtota Igaunijā - Otepes akmens labirints.
Antiba.
Grieķu un romiešu mūri.
Pils. Tā nes Grimaldi vārdu, jo XIV gs. te dzīvoja Monakas karaliskā Grimaldi ģimene.
Pablo Pikaso muzejs. Pikaso te ieradās 1946.gadā kopā ar savu Fransisu un dzīvoja te no septembra līdz novembrim. Radīja te savu La Joie de vivre un vēl vairāks desmitus darbu. Kopš 2006.gada muzejs remontā, bet sola drīz atvērties.
Arkašona.
Pilā smilšu kāpa. Augstākā Eiropā – 104 m, 500 m plata un 3 km gara. Līdz vidum ved kāpnes, tālāk jāiet pašam, pat četrrāpus. Smiltis tikpat kā negrūst, jo ir mitras un smagas, bet virsslānis sauss. To izmanto sērfotāji.
Kalē.
Klunī benediktiešu klosteris. Dibināts 910.g. X un XI gs. bija plašu baznīcas reformu izejas punkts. Klio savos Grāla pētījumos kaut ko šai apkaimē itkā esot atradis.
Barbizona. Atrašanās vieta. Šis ciems atrodas 50 km uz DA no Parīzes. Atrodas pie Fontenblo meža.
Vēsture. Šo ciemu bija īpaši iecienījuši daudzi XIX gs. mākslinieki. Dažas no tur tapušajām ainavām šodien aplūkojamas Orsē muzejā Parīzē. Toreiz viņu došanos pie dabas veicināja kāds izgudrojums – krāsu tūbiņas, kas veikalos parādījās 1834.gadā, un jaunas vilciena līnijas atklāšana uz Fontenblo 1849.gadā. Izveidojās pat ainavistu grupa, kuras kodols bija Žans Fransuā Milē, Žans Batists Kamils Koro un Teodors Ruso. To vēlāk nodēvēja par Barbizonas skolu. 1847.gadā viņš te nopirka divstāvu kotedžu.
Ruso nomira 1867.gadā un apglabāts kaimiņu ciema kapsētā. Ap to laiku Fontenblo bija jau iecienījusi jaunā mākslinieku paaudze, kuri pulcējās Siron viesnīcā.
Te tapušas:
„Pusdienas zālē”, Monē, ap 1865.g.
Apraksts. Tagad ciemats ir perfekts franču lauka ciema modelis.
Barbizonas skolas muzejs. Daļa no tā ir Auberge Ganne. Muzejs nesen nopirka vienu no pirmajām Koro gleznām, kuru tas parakstījis. Tur ir arī Luija Barī skulptūras, konstanta Trojona gleznas, Šarla Žaka darbi ar vistām. Muzeja gleznu galerija atrodas mājā, kurā dzīvoja Teodors Ruso.
Reimsa. Reims. Jau kopš XI gs.ta bijusi kronēšanas pilsēta, kuras Dievmātes katedrālē tikuši kronēti Francijas karaļi.
Reimsas Dievmātes katedrāle. Cathedrale Notre Dame. To būvēja vairāk kā 100 gadus XIII un XIV gs. Rietumu fasādē ir 3 ieejas. Virs tām centrā – mūra roze ar krāsainiem stikliem, tai abās pusēs divi lielu logu pāri. Šie logi, tāpat kā ieejas durvis, beidzas ar bultveida arkām.
Katedrālei ir divi zvanu torņi. Pie ieejas, kā arī ēkas augšējā daļā ir ļoti daudz statuju.
Vobāna nocietinājumi. 13 nocietinājumu grupas, kuras Francijā uzbūvējis karaļa Ludviķa XIV militārais inženieris Sebastjans Leprestrs de Vobāns, tai skaitā citadeles līdzenumos, pilsētu bastioni, torņi un viena dzīvojamā ēka.
Les Halles du Boulingrin. Reimsas tirgus. Te katru trešdienu, piektdienu un sestdienu rītos var iegādāties svaigus vietējos produktus, sieru, gaļu u.c.
Les Hautes Promenades.
Kārnegija bibliotēka. Pirms I Pasaules kara tās celšanu finansēja filantrops Endrū Kārnegijs. Senlaicīgi kartotēku skapji te glabā tūkstošiem kartīšu ar informāciju par grāmatām.
Vīna bāri. Leģendāras vietas: Le Coq Rouge, Le Wine Bar by Le Vintage, The Glue Pot.
Šablī ciems. (Chablis)
Epernē. Epernay. Mūžīgā Reimsas sāncense šampanieša ražošanā. Tās vēsture kopš 1729.gada nesaraujami saistīta ar šo dzirkstošo vīnu. Tad tiesī arī tika atklāts pirmais šampanieša nams. Patlaban provincē ražo vairāk kā 1500 pazīstamu šampanieša šķirņu.
Langedokas-Rusijonas departaments.
Bugarāža kalns. Bugarāžs ir savrupa, Korbjēru (Corbières) grēdas augstākā virsotne, kas paceļas 1230 metrus virs jūras līmeņa. Ģeoloģisku procesu rezultātā Bugarāža virsējo daļu veido miljoniem gadu senāki slāņi un šīs īpatnības dēļ to dēvē par "kalnu otrādāk." Bugarāžs galvenokārt sastāv no kaļķakmeņu iežiem, kuri ir bagāti ar alām un grotām. Ar kalnu jau kopš viduslaikiem saistījušās dažādas teikas un nostāsti. Žils Verns šeit esot smēlies iedvesmu savam romānam par ceļojumu uz Zemes centru, bet Stīvens Spīlbergs apsvēris iespēju tieši Bugarāžā uzņemt filmas "Trešās pakāpes kontakts" noslēguma daļu, kurā notiek galveno varoņu satikšanās ar citplanētiešiem.
Žanbernāra ala. Leģendāra zināma vieta.
Augšjuras parks. Saukts arī par "Skaņu rezervātu." Franču nacionālais parks ar neparastu specializāciju - tajā saglabā skaņas. Augšjuras administrācijai apnika atpūtnieku sūdzības, kuriem traucēja baznīcu zvanu un govju zvārguļu skaņas, un tā nolēma veikt neordinārus pasākumus. Administrācija sāka kampaņu, lai no dabas atrāvušos pilsētniekus pieradinātu ieklausīties skaņās. Tagad ūdenskritumi, baznīcu zvani, neparastas atbalsis u.c. ir 92 punkti parkā, kas saistīti ar īpašu "jaukās klausīšanās" maršrutu.
Turguilas ieleja. "Vārti uz Citpasauli," "18 ieleju vieta." Kaut kāda anomāla zona.
Plamdesalsas bruģis. Dabiskas izcelsmes kaļķakmens bruģis.
Kromlehi.
Truafēra ala. Triju brāļu ala. Arjēžas departaments.
Biarica. Biarritz. Arī romantikai ceļojumos jābūt. To jebkurš atradīs Francijas pilsētiņā Biaricā, kas ir kā sapnis vasaras naktī – tirkīzzils ūdens, lavandu smarža un grezni restorāni. Sākotnēji vaļu medību osta XIX gs. izvērtās par Eiropas bagātnieku atpūtas vietu.
Francijas dienvidrietumu "pērle” lepojas ar tās arhitektūru, pilīm un villām, neaizmirstot arī par iespaidīgajām pludmalēm. Biarica ir populāra vieta sērfotāju, karalisko ģimenes locekļu un pat slavenību vidū. Elegantā piejūras pilsēta ir bijusi iecienīta kūrorta vieta jau kopš XIX gadsimta. Biaricu ieskauj klintis, pludmales un līči. Arī saldumu cienītāji nepaliks vienaldzīgi, jo pilsētā atrodas iespaidīgs šokolādes muzejs "Planète Musée du Chocolat." Šis ir lielisks galamērķis arī tiem, kuri dod priekšroku nesteidzīgai atpūtai, piemēram, brīnišķīgu saulrietu vērošanai Biskajas līci un Francijas valdzinājuma baudīšanai, esot pie dabas.
Augšsavojas departaments.
Anesī. Romantiska mazpilsētiņa.
Ekslēbena. Aix-les-Bains. Pilsēta Francijas DA, Savojas Alpos, Buržē ezera krastā. Balneoloģiskais un klimatiskais kūrorts. 20 700 iedz. (1968.g.). Ārstē kaulu un locītavu, nervu sistēmas, ginekoloģijas, ādas slimības. Pansionāti, viesnīcas.
Provansa-Alpi-Azūra Krasta reģions.
Zilais krasts. Cote d'Azur. Francijas dienvidu Zilzaļā krasta citadele ar Angļu promenādi jūras krastā.
Grāsa. Grasse. Francijas smaržu galvaspilsēta, kuras slava aug lavandu, mimozu, jasmīnu un rožu laukos. L'Occitane zīmols.
Kannas. Filmu festivāla norises vieta - "Zelta palmas zaru dalīšana." Ar to pilsētā sākās ziedu laiki.
St.Paul de Vence. Viens no slavenakajiem un visvairāk apmeklētajiem kalnu ciemiem.
Sv.Margarētas sala. Te atrodas cietums "vīram dzelzs maskā."
Napoleona ceļš. Brauciens pa Ronas Alpu panorāmas ceļu, kas savu vārdu ieguvis, pateicoties Napoleona pārgājienam no piekrastes pāri Alpiem.
Les Baux-de-Provence. Lebo citadele, no kuras paveras fantastisks skats uz Pekles ieleju un klintīm. Viens no skaistākajiem Francijas ciemiem.
Aviņjona. Gandrīz visu XIV gs. pāvesti faktiski bija franču karaļu gūstā Aviņjonā, Francijas dienvidos.
Živernī. Kloda Monē māja un dārzs.
Akvitānijas reģions. Akvitānija stastāv no 5 departamentiem — Dordoņas, Žirondas, Landas, Lo un Garonnas, Atlantijas Pirenejiem.
Sentemiliona. St.Emilion.
Markvesakas dārzs. Jardin de Marquessac. Viens no skaistākajiem Francijas dārziem.
Konjaka. Cognac. Ja māju sienas ir apaugušas ar melnu sēnīti, tas liecina, ka tajā tiek glabāts konjaks un tas izgaro mājas iekšīenē.
Lotas departaments.
Rokamadūra. Lotas departamentā. Pilsēta, kuras viduslaiku mājas un torņi šķiet kā izauguši no klints.
Aveironas departaments.
Konka. Conques.
Mijo viadukts. Millau viaduct. Atklāts 2004.gadā.
Chaos de Montpellier-le-Vieux. Īpatnas akmens formācijas.
Aven Armand. Kaļķakmens grota.
Oksitānijas reģions.
Albī. Senās sarkano ķieģeļu, bīskapu un kataru pilsēta.
Ronas-Alpu reģions.
Cirque du Fer a Cheval. Kalnu pārgājienu reģions.
St.Rafael panorāmas ceļš.
Carrieres de Lumieres gaismu šovs pamestās boksītu raktuvēs.
Buloņa. Pilsēta Francijas ziemeļos, osta Padekalē šauruma krastā. Parīzes-Londonas tranzīta centrs. 50 100 iedz. (1969.g.). XIII gs. pils, XVIII gs. rātsnams, Dievmātes baznīca (1866.g.).
Lille. 1794.gadā franču kareivji novērojušis stipru krupju lietu Francijas ziemeļos Lalainā, netālu no Liles.
Mandrīna grota. Kromaņjonietim piederīgs daļēji saglabājies zobs no Mandrīna grotas Dienvidfrancijā varētu būt pat 54 000 gadu vecs.
