Abasīdu dinastija (750.-1258.g.)
Abasīdu dinastija (750.-1258.g. vai 1342.-1655.g. pēc hidžras). Otrā musulmaņu kalifu dinastija, kas nāca pie varas pēc Omeijādu dinastijas un valdīja līdz pat mongoļu iebrukumam. Cēlusies no Muhameda tēva vecākā brāļa Abāsa.
Kopumā Abasīdi bjja vāja kalifu dinastija, kuras laikā tas arī sabruka. Savā valdīšanā distancējās no arābu pasaules, iespējams, lai neiestigtu bezperspektīvās klanu cīņās. Kalifāta pārvaldē pakļāvās uz persiešu birokrātiju. Savus karavīrus vervēja Persijas Horasanā, vēlāk Transoksā.
Galvaspilsētu 762.gadā pārnesa uz Bagdādi.
Pret abasīdu feodālo kundzību notika tautu sacelšanās: Mukannas sacelšanās Vidusāzijā VIII gs. beigās, Babeka sacelšanās Azerbaidžānā IX gs. sākumā, sacelšanās Armēnijā IX gs. Sākot ar VIII gs. beigām no Abasīdu kalifāta atdalījās valstiņas, kurās valdīja vietējās dinastijas. Vergu zindžu sacelšanās 869.-883.gadam veicināja Abasīdu kalifāta sagrāvi. Persijas šahinšahi buīdi, 945.gadā sagrābjot Bagdādi, atņēma abasīdiem politisko varu. Dažas reliģiskās tiesības abasīdiem saglabājās līdz 1258.gadam.
Latvijā uzieta abasīdu kalta nauda.
