Pakistāna
Valsts Āzijā, vienīgā pasaulē, kuras teritorijā satiekas 3 planētas augstākās kalnu grēdas - Himalaji, Karakorums un Hindukšs (to vietu sauc Jaglot uz Karakoruma augstkalnu ceļa). Bez tam 4.augstākā grēda - Pamirs, piekļaujas Pakistānas teritorijai.
Galvaspilsēta - Islāmabāda.
Iedzīvotāji. 170 miljoni. Rietumu daļā - puštuni.
Beludži - Austrumbeludžistānā.
Brahuji - Austrumbeludžistānā un Sindā.
Džati.
Pandžabi - galvenokārt Sindā.
Reliģija. Islāms, ahmadijieši (4 miljoni).
Vēsture.
Neatkarības iegūšana. To ieguva 1947.gada 14.(15.??)augustā, sadaloties Indijai. Pēc Pakistānas atdalīšanās no Indijas 1947.gadā Džinna bija pirmais Pakistānas ģenerālgubernators 1947.-1948.gados, tādēļ to uzskata par Pakistānas valsts dibinātāju. Jauno Pakistānu ar pārsvarā musulmaņu iedzīvotājiem sastādīja divas agrākās provinces – Rieteņu Pakistāna (ieskaitot Pendžabu) un Austreņu Pakistānu (tā, kas tagad Bangladeša. Ietvēra Rieteņu Bengāliju un daļu Assamas). Lai gan iedzīvotāju daudzums Austrumpakistānā bija lielāks, nākot pie varas valdībai ar Muhamedu Ali Džīnu (1876.-1948.g.) priekšgalā, par jaunās valsts galvaspilsētu kļuva Karači.
Tomēr pašu pakistāniešu starpā radās domstarpības par jaunās valsts politisko uzbūvi. Ali Džīns uzskatīja, ka valstij jābūt laicīgai, bet Seīds Abu al Ala Maududi (1903.-1979.g.) – ka tai jābūt stingri islāmiskai. Nākamās Pakistānas valdības ik pa laikam aizstāvēja vienu vai otru modeli, un tas bija pastāvīgas politiskās nestabilitātes avots.
Valstu sadalīšanos pavadīja musulmaņu un hinduistu masveida migrācija abos virzienos, kā arī nikniem starpkopienu konfliktiem, kuru rezultātā gāja bojā ap 1 miljonu cilvēku (citur saka, ka 0,5 miljoni!?).
Pirmais indiešu–pakistāņu karš (1947.-1949.g.). Attiecības saspringa vēl vairāk tad, kad "lielais valdnieks" pār Džammu un Kašmiru - Hari Singhs nolēma pievienoties Indijai, lai gan vairums turienes iedzīvotāju bija musulmaņi. Tas notika pēc tam, kad 1947.gada oktobrī pakistāniešu ciltis sagrāba provinces galvaspilsētu Srinagāru.
1955.gadā iestājās jaundibinātajā CENTO organizācijā.
1958.gadā Pakistānā pie varas nāca sekulārists ģenerālis Ajūbs Hans, kas vadīja valsti turpmākos 11 gadus.
Otrais indiešu–pakistāņu karš (1965.g.). 1965.gada septembrī pakistāņu armija uzbruka Indijas spēkiem Kašmirā, atbalstot musulmaniskās pavalsts atdalīšanos. Plaša mēroga karu aizkavēja tikai ANO spēku iejaukšanās.
Trešais indiešu–pakistāņu karš (1971.g.). Indija turpināja pastāvēt uz savu varu pār Kašmiru, atsacījās no referenduma. Šis konflikts abas valstis noveda burtiski uz kodolkara sliekšņa.
1971.gadā starp Indiju un Pakistānu sākās bruņots konflikts pēc tam, kad Indija bija atbalstījusi separātiskās Avami Līgas politiku Austrumpakistānā (tagad Bangladeša).
Pakistāna veica intervenci Kašmirā. Pēc divam nedēļām sīvu kauju pakistāniešu armija tika sakauta spīdošā Indijas militārā uzvarā.
Karā Bangladeša atdalījās un kļuva par neatkarīgu.
Pirmais valsts prezidents - Zulfikars Alī Bhuto (1971.-1977.g.). Tas bija sociālists-sekulārists Zulfikars Alī Bhuto, kas tika ievēlēts visparējas vēlēšanās 1970.gada decembrī, kļuva par prezidentu 1971.gadā un bija par prezidentu līdz pat 1977.gadam. Zulfikars bija harizmātisks un demagoģisks politiķis. Viņa meita bija Benazīra Bhuto. 1977.gadā viņu arestēja ģenerālis Zija, un lika pakārt par politiskā oponenta slepkavības pasūtīšanu.
Pirma prezidenta laika uzlabojas Pakistānas saimnieciska struktūra, bet vienlaicīgi arī pieauga islāma-fundamentālisms valstī.
Zija ul Haka valdīšana (1977.-1988.g.). 1977.gada jūlijā armijas štāba priekšnieks Zija ul Haks padzina no posteņa Zulfikaru Ali Bhuto. Savā 11 gadu ilgā valdīšanā viņš novērsās no priekšteču sekulārās politikas un mēģināja ieviest šariata likumdošanu pilnā mērā. Piemēram – zakata (musulmaņu ziedojumu) izskaitīšana no individuālajiem banku kontiem. Oponenti uzskatīja, ka islamizācija bija ieviesta vienīgi demokrātijas apkarošanas mērķiem.
1979.gadā ASV, ārstēšanās laika nomira Abu al Ala Mavdudi – partijas „Islāma sabiedrība” (Džamaat i islami) dibinātājs un galvenais islāma atdzimšanas ideologs Pakistānā.
1979.gadā līdz ar Irānu un Turciju izstājās no CENTO, līdz ar to faktiski tā pārstāja funkcionēt.
1980.gada jūlijā šiītu mazākums Pakistānā sacēlās pret ģenerāļa Zija ul Haka despotisko sunītu režīmu. Tai pašā gadā Zija ul Haks ņēma dalību Starptautiskās islāma universitātes atklāšanas ceremonijā, kuras darbinieku štatā tika iekļauti arī vahabīti un „Brāļi-musulmaņi.”
Zija ul Haks gāja bojā 1988.gadā, kad avarēja viņa lidmašīna. Domājams, ka tajā bija ielikta bumba. Lidmašīnā atradās arī ASV sūtnis un ģenerālis Ahtars – džihāda kara piekritējs pret PSRS interventiem Afganistānā.
Kašmiras konflikts.
Benaziras Bhuto valdīšana (1988.-1990.g.). Pēc Zija ul Haka nāves aviokatastrofā 1988.gada augustā pārliecinoš uzvarēja vēlēšanās Ali Bhuto meita Benazira Bhuto – partijas „ Demokratijas atdzimšana” līdere. Viņas uzvara bija plašas neapmierinatības ar Zija ul Haka islāmisko valdīšanu sekas.
1990.gadā Bhuto valdību militārā apvērsumā gāza Navazs Šarifs
Navaza Šarifa valdīšana (1990.-?). 1990.gadā Benaziras Bhuto valdību militārā apvērsumā gāza Navazs Šarifs – Zijas ul Haka līdzgaitnieks, Musulmaņu līgas prezidents, un kļuva par premjerministru.
1993.gadā pēc uzvaras vispārējās vēlēšanās pie varas atgriezās Benazira Bhuto. Viņa izvirzīja virkni samierinošu iniciatīvu, kas bija domātas dažām islāmistu partijām.
Tai pat 1993.gadā politiskajā arēnā iznāca kareivīgā „Partizānu kustības” (Harakat al Ansar) partija, kas bija pilna apņēmības izbeigt Indijas valdīšanu Kašmirā.
1999.gadā Navazs Šarifs centās mazināt islamisko noskaņu uzbangojumu, kuras iniciēja stavoklis Kašmirā un Afganistānas robežas caurlaidība. Viņš piedāvāja šariata likumdošanas ieviešanu, taču oktobrī viņu no amata padzina armijas virspavēlnieks Pervezs Mušarafs.
Atomieroču iegūšana. 1998.gada maijā pieauga saspīlējums Kašmirā. Gan Pakistāna, gan arī Indija veica kodolieroču izmēģinājumus. ASV prezidentam Klintonam izdevās pierunāt abu valstu valdības atteikties no plaša mēroga kara.
Atbalstīt prettalibu koalīciju 2001.gadā piekrita arī Pakistāna ar prezidentu Pervezu Mušarafu priekšgalā, lai gan iepriekš viņš bija ticis iekļauts „melnajā sarakstā” kā diktators. Tomēr situācija Pakistāna bija ārkartīgi sarežģīta, par palīdzību „neticīgajiem” draudēja izraisīties sacelšanās.
Kašmiras konflikta turpinājums. Kaujinieku grupējuma „Muhameda kareivji” (Džiaši Muhammad) dalībnieki 2001.gada 29.septembrī ar sprāgstvielām piekrautā automobilī un nāviniekiem pie stūres ietriecās Valsts asamblejas ēkā Srinagārā.
Aplēsts, ka laikā no 1989.gada Kašmiras nemieros gājuši bojā ap 30 000 cilvēku.
2001.gada 28.oktobrī Bahalvapūrā (Pakistānas dienvidi) musulmaņu kaujinieki baznīcā nogalināja 16 kristiešus.
5 musulmaņu kaujinieki no Pakistānas, bruņoti ar šautenēm un rokas granātām, 2001.gada 13.decembrī ielauzās Indijas parlamenta ēkā Deli un nogalināja 7 cilvēkus. Viņus pašus nošāva indiešu policisti.
Šī incidenta rezultātā pieauga saspīlējums Kašmirā, kur Pakistāna un Indija palielināja sava karaspēka klātbūtni.
2002.gada aprīlī pēc jauniem musulmaņu kaujinieku uzbrukumiem indiešu armijas posteņiem Kašmirā, Indija un Pakistāna palielināja savu militāro klātbūtni gar robežu uz 600 000 un 400 000 kareivjiem attiecīgi. Rodas liela mēroga kara draudi pat ar kodolieroču pielietojumu.
Tomēr jūnijā situācija atrisinājās. Vašingtonas spiediena un pretrežīma sacelšanās draudu priekšā prezidents Mušarafs piekrita samazināt kaujinieku izbrukumus no Pakistānas teritorijas. Savaldību izrādīja arī Indija, neskatoties un nepārtrauktajiem uzbrukumiem indiešu objektiem Kašmirā. Jūlijā abas iesaistītās puses atvēra savu gaisa telpu pretējās puses civilajiem lidojumiem.
Benazīras Buto nāve. Viņa tika nošauta un tad uzspridzināta 2007.gada 29.decembrī Ravalpindi pilsētā.
Aplūkojamie objekti.
Islamabāda. Pakistānas modernā galvaspilsēta.
Karaļa Faisala mošeja. Islamabādas simbols.
Lahora. Kādreizējās Mogolu valsts galvaspilsēta un "Tūkstoš un vienas nakts pilsēta."
Rohtas forts. Militārās arhitektūras mākslas darbs ar 10-18 m augstiem mūriem un 68 bastioniem.
Badshahi mošeja. Mogolu mākslas šedevrs, viena no lielākajām mošejām pasaulē.
Karakorums.
Hoper ledājs.
Konkordija - apgabals ar lielāko augsto kalnu koncentrāciju uz mūsu planētas.
Čogori. Otrs nosaukums - K2, otrs augstākais sauszemes kalns uz mūsu planētas un arī pasaules visgrūtāk iekarojamais kalns. Tiek rīkoti ap 16 dienu ilgi pārgājieni uz Čogora bāzes nometni, 95 km maršruts. Pargājienam līdz 5000 m robežai jābūt ar ļoti pakāpenisku aklimatizāciju. Līdzi iet gidi, nesēji un pavāri. Nakšņošana teltīs.
Biafa ledājs. Pasaulē 3.garākais ledājs ārpus polu reģioniem. Tā garums sasniedz 63 km, bet savienojoties ar Hispara ledāju, tie abi veido garāko ledāju (nepārtrauktu ledus sistēmu) pasaulē.
Bakhordas kalns. Tam piemīt interesantas formas virsotne, kā dēļ vietējie to iesaukuši par "Baltora Dāmas pirkstiņu."
Baltora ledāja ieleja. Pakistānas slavenākā un iespaidīgākā ieleja. 7000-8000 m augsto virsotņu ielenkta.
Baltora ledājs. Tumšs un 62 km garš. 4.garākais ledājs ārpus polu reģiona. uz šīs 2 km platās ledus upes var redzēt dziļas plaisas, aizas, milzīgus un pilnīgi baltus aizbergus, kas "peld" pa ledus upi, ledus arkas, dažādu nokrāsu ūdens baseinus, strautiņus, kā arī smilšu kāpas un pat uz ledāja ziedošas puķes. Ledāja dīvainākais veidojums ir ledus-akmens sēnes.
Sāls kalns. (Paiju) 6611 m augsts. Tā virsotnē atrodas milzīgs ledus klucis, apkārt paceļas stāvi piramīdveida klinšu stabi. kalna D un A nogāzes ir izteikti stāvas, padarot tās grūti pieejamas alpīnistiem.
Biahu kalnu grēda. Izrobotais Uli Biaho klinšu tornis.
Katedrāle. Kalns kas tā nosaukts dēļ asociācijām ar masīvu dievnamu.
Trango Towers kalnu sistēma. Leģendāra, jo tai nav līdzīgas uz mūsu planētas - augstākā klinšu siena pasaulē un gigantisks pīlāra formas kalns Bezvārda tornis (Nameless Tower) ir pieredzējušāko alpīnistu sapnis un pārbaudījums.
Indas upes kanjons.
Karakoruma augstkalnu ceļš. (Karakorum Highway) Iespējams, skaistākais planētas ceļš - dēvēts par planētas 8.brīnumu. Tas savieno Pamira kalnus Ķīnā ar Karakoruma un Himalaju kalniem Pakistānā. Hudžarabas kalnu pāreja (Khujarab Pass - 4700 m) kalpo kā Ķīnas-Pakistānas robeža un ir augstākā vieta uz Karakoruma augstkalnu ceļa. Pie šīs pārejas, ja paveicas, var ieraudzīt Marko Polo kalnu aitas.
Jau Pakistānas pusē ir baltais Passu ledājs - iespaidīga ledus upe Pakistānas ziemeļos. Slavens un nervus kutinošs iekārtais Passu tiltiņš, tradicionāls vietējo veids, kā šķērsot upi. Fjordam līdzīgs tirkīzzilais Atabadas ezers, kas izveidojies, applūstot vienam no karakoruma augstkalnu ceļa posmiem. No tā paveras elpu aizraujoši skati uz milzi Nangaparbatu (8125 m). Uz ceļa ir vieta Jaglot - tajā satiekas planētas trīs augstākās kalnu grēdas Himalaji, Karakōrums un Hindukšs. Tālāk ir Babusaras kalnu pāreja (4167 m), kam raksturīga Tibetas plakankalnei līdzīga ainava. Viens no ceļa posmiem ir applūdis, izveidojot Atabadas ezeru. Khujarab kalnu pāreja (4700 m) - augstākā vieta šai ceļā, Pamiram līdzīga ainava, ja paveicas, var ieraudzīt Marko Polo kalnu aitas.
Saiful Muluk ezers.
Naran un Kaghan ielejas. Zaļas.
Passu ledājs. Balts.
Ghulkin ledājs. Melns.
Borit ezers.
Passu iekārtais tiltiņš. Tradicionāls vietējo veids kā šķērsot upi.
Gilgita. Pilsētiņa, eksotisks un tautām bagāts tirdziņš.
Hopera ledājs. Ieskauj sniegoti kalni.
Hunzas ieleja. Pakistānā skaistākā un slavenākā ieleja, ielenkta ar 7000-8000 m augstiem kalniem. Tās pasakainās ainavas, cilvēku gaišums un ilgais mūžs iespaidoja britu rakstnieku Hiltonu Šangrilas leģendas radīšanai.
Rakapoši kalns. 7790 m.
Baltita forts. Seno Hunzas ķēniņu rezidence pakalna malā.
Altit forts. Pie tā 1000 gadu vecs ciematiņš, kurā dzīve maz mainījusies kopš viduslaikiem.
Fairy point.
Pasaku pļavas. (Fairy Meadows) no tās paveras pasakains skats uz Nangaparbatu (8125 m), kas iesaukts par Slepkavu kalnu.
Jaglot. Vieta uz Karakoruma augstkalnu ceļa, kur tiekas 3 planētas augstākās kalnu grēdas - Himalaji, Karakorums un Pamirs.
Taksila. Sena budisma citadele, viena no bagātākajām arheoloģisko atradumu vietām Āzijā - te uzplauka unikālā Gandāras kultūra.
Konkordija. Apgabals ar lielāko augsto kalnu koncentrāciju uz mūsu planētas. Te tiekas 5 ledāji un paceļas 4 no 14 planētas astoņtūkstošniekiem, kā arī 6 (1/3) no pasaules 18 augstākajiem kalniem, kas sniedzas pāri 7900 m atzīmei - Čogori (8611 m), Gašerbrums I (8068 m), Brodpīks (8050 m), Gašerbrums II (8035 m), Gašerbrums III (7952 m) un Gašerbrums IV (7925 m).
Mustagas tornis. (Muztagh Tower) 7273 m.
Biarchedi kalnu grēda.
Jermanendas ledājs. (Yermanendu Glacier)
Mandu ledājs.
Bailes ledājs.
Muztagas ledājs.
Lunga ledājs. (Lhungka Glacier)
Gašerbruma I un Gašerbruma II bāzes nometne.
Baltoro Kangri.
Mitre Peak.
Marble Peak.
Snow Doom.
Khakhal ledājs.
Brodpīka bāzes nometne. Šis kupola formas kalns ir alpīnistu visiecienītākais Pakistānas astoņtūkstošnieks. Tā virsotnē uzkāpis arī latvietis Valdis Puriņš.
Čongri (K2) bāzes nometne.
Godwin Austen ledājs. Melnbalts.
Kačuras ezers. Tajā spoguļojas kalnu virsotnes.
Baltistānas reģions. Ceļotājiem drošs un draudzīgs. To apdzīvo balti cilts, tiek dēvēts par Mazo Tibetu vai Pakistānas Tibetu.
Skarda. Baltistānas reģiona administratīvais centrs. Lidojums uz šejieni tiek dēvēts par skaistāko komerciālo lidojumu pasaulē. Skaidrā laikā lidojot labi redz Nangaparbatu (9.augstākā virsotne pasaulē), tālumā paveras skats uz Čongri (K2). pati pilsēta ir sniegotu virsotņu ieskauta, un zaļās oāzes un tuksnešu kāpas kontrastē ar baltajiem kalnu sniegiem.
Deosai Plains. Planētas augstākā zāliena plakankalne 4100 m augstumā, ko no visām pusēm kā bļodā ieskauj sniegiem klāti kalni un pakalni.
Satparas ezers. Unikālas nokrāsas un krāsu gammas.Satparas Budas reljefs liecina par senajām budisma tradīcijām reģionā.
Šigaras Radžu forts. Tipisks Baltistānas un Tibetas reģiona pils paraugs.
Kveta. Provinces cenrs Pakistānas rieteņos.
Beludžistāna. Ceļotājiem nedraudzīgs un bīstams reģions.
Megāras apmetne. Senākā auksaimnieku apmetne Dienvidāzijā - 9000 gadu sena.
Mohendžodara. Apbrīnojama senās Indas ieajas civilizācijas senpilsēta.
Hārapa.
Pendžabas province.
Feisalabāda. Arī Lajalpūra. Pilsēta Pakistānas austreņos, pendžabas provincē starp Činabas un Ravi upi. Apmēram 1 miljons iedz. (1975.g.). Dibināta XIX gs. beigās.
Tradīcijas.
Wagah. Indijas-Pakistānas robežas slēgšanas ceremonija saulrietā, kolorīta, amizanta un emociju pilna.
