Mutazilīti
Mutazila - "tie, kas attālinās, atšķiras" (arābu val.). Nosaukums ceļās no arābu vārda atazala – „atkritēji” vai „atturēšana.”
Pirmie islāma teologi IX gs., pie kam šo virzienu Arābu kalifātā uzskatīja par oficiālo.
Vēsture. Tie bija izglītoto aprindu pārstāvji Arābu kalifātā IX gs., kas bija iepazinušies ar dažiem antīkās filozofijas darbiem. Tie uzstājas kā noteikti predestinācijas pretinieki. Mutazilīti noraidīja predestinācijas dogmu kā nesavienojamu ar viņu mācību par žēlsirdīgu un taisnīgu Dievu un bija katram cilvēkam piemītošās brivās gribas piekritēji. Viņi uzskatīja, ka cilvēks, rīkodamies pēc savas gribas, vēlēšanās un saprašanas, gluži dabiski, pilnīgi atbild par visiem saviem darbiem.
Abasīdu laikā islāma teoloģija kļuva izsmalcinātāka un sarežģītākā. Eksistēja divi uzskati par Korāna izcelsmi. Konservatīvā islāma ulema uzskatīja, ka Allāha sūtītais Korāns ir absolūta īstenība, turpretī cita teologu daļa – ka Korāns ir „radīts,” t.i. pielāgots un nosūtīts Muhamedam konkrētā laikā un vietā. Šī uzskatu grupa tad arī bija mutazilīti ar savu galveno ideologu Amīru ibn Ubaijādu (?-762.g.) priekšgalā. Šīs mācības saknes bija harītismā, šiismā un grieķu racionālismā.
Mutazilīti nebija vienota grupa. Daži no mutazilītiem sludināja, ka cilvēks spēj nopelnīt pēcnāves dzīvi paradīzē, ja dzīvos taisnu un bezgrēcīgu dzīvi. Tomēr no tādas nostādnes izrietēja, ka cilvēks spētu piespiest Allāhu kaut kam un ortodoksālie musulmaņi to ieskatīja par ķecerību. No šejienes arī visai vaļīgais uzskats, ka Korāna tekstus iespējams interpretēt.
Mutazilīti tomēr nebija konsekventi progresa piekritēji.
Abasīdu kalīfs Mamuns (813.-833.g.) un viņa tuvākie pēcteči tronī Bagdādē neatlaidīgi centās ieviest mjutazilītismu kā obligātu valsts ticības mācību un lietoja piespiedu līdzekļus pret saviem pretiniekiem. Kas negribēja pieslieties mutazilītiem, tika padzīts no valsts iestādēm. Karavīriem, kas atgriezās no bizantiešu gūsta, bija jāatzīst mutazilītu dogmu patiesumu, citādi tos neielaida kalifātā. Bagdādē īpaši cenzori ložņāja pa rokrakstu tirgoņu veikaliem, lai izņemtu no apgrozības antimutazilītu sacerējumus.
Kalīfa Mamūna piekritēju lietotie piespiedu līdzekļi nenodrošināja plašu mutazilītisma izplatīšanos. Kalīfa Mutevakila (847.-861.g.) valdīšanas laikā veecās ortodoksālās ticības piekritēji pārgāja pretuzbrukumā. Mutazilītus sāka padzīt no valdības aparāta, bet mutazīlītisma sacerējumus izņēma no apgrozības un iznīcināja. Tomēr ortodoksālās ticības veicinātāji, lai saglabātu savu sabiedrisko stāvokli un ietekmi, bija spiesti pārņemt mutazilītu metodoloģiju un sakarā ar to sāka studēt arābu valodā pārtulkotos sengrieķu un helēnistiskās filozofijas darbus. Tā arī tika likti pamati musulmaņu ortodoksālajai teoloģijai - kalamam.
Mutazilīti noliedza un neatzina dogmu, ka Korāns nav radīts un pastāvējis vienmēr.
No IX gs. sākuma grieķu zinātniskā doma spēcīgi iespaidoja arābu zinātniekus un radīja falsafahu (no grieķu vārda „filozofija”) kustību. Tie mēģināja saskaņot grieķu racionālismu ar islāma postulātiem. Īpaši uzticīgi Platona un neoplatonisma idejām bija divi – Al Kindi (ap 800.-ap 870.g., arābs no Irākas) un Al Farabi (870.-950.g., tjurks, kas dzīvoja Bagdādē). Tiem abiem bija ietekme uz mutazilītiem.
Al Nazams (?-840.g.).
Abu Hudheils (?-849.g.).
Abi augstāk minētie mutazilīti ar lepnumu deklarēja savu pozīciju kā visdusceļu starp galējībām.
Pēc 813.gada mutazilītu viedoklī sāka ieklausīties kalifs Mamuns. Mutazilīti aktīvi atbalstīja inkvizīcijas (mihnas) dibināšanu, kas apkaroja mutazilītiem pretējos viedokļus.
827.gadā kalifs atkal bija nonācis mutazilītu ietekmē un pasludināja Korānu par „radītu,” kā arī atjaunoja inkvizīcijas darbību oponentu klīriķu apspiešanai.
Stingrās līnijas šariata teorētiķis Ahmads ibn Hanbāls publiski noliedza mutazilītu mācību un tādēļ kalifa Al Mamuna valdīšanas laikā nonāca ieslodzījumā.
Neilgi pirms savas nāves 833.gadā Al Mamuns īpaši vērsa inkvizīcijas uzmanību pret klīriķiem, kas atteicās atzīt mutazilītu mācību.
Mutazilītu ietekme kalifātā mazinājās pēc kalifa Al Mutavakilas nākšanas pie varas 847.gadā.
Kalifs Al Mutadīds (892.-?) mēģināja atjaunos kalifātu kā ortodoksālā islāma iemiesojumu, viens no viņa pirmajiem aktiem bija mutazilītu un failasūfu visu grāmatu aizliegšana.
1077.gadā sākās nemieri Bagdādē, kurus uzsāka Nizamijas studenti kā reliģisku karu pret mutazilītiem (arī ašarītiem, šafītiem u.c. reliģiskajiem oponentiem). Līdzīga veida nemieri notika arī 1083. un 1101.gados.
Mutazilītu mācība sekmēja islāma teoloģijas – karamas, rašanos. Mantojumā no viņiem islāmā palikušas dažas idejas – piemēram, ka Muhamedu varētu pārspēt kāds no pēdējiem praviešiem – Mahdi. Šī ideja iegūlusi „Divpadsmitu šiītu" mācības pamatā.
Saites.
Islāms un musulmaņi.
