Vahabisms, vahabīti
Reliģiski politiska kustība sunnītiskajā islāmā, kas radās Arābijā XVIII gs. vidū uz Muhameda ibn Abdalvahaba (1703.-1787.g.) mācības pamata.
Raksturojums. Puritānisku sunnītu novirziens, viens no islāma ekstrēmistu novirzieniem. Vahabisms mūsdienās ir Saūda Arābijas reliģiskais novirziens. Slavenākie mūsdienu pārstāvji: Osama bin Ladens un Abu Musabs Zarkavi.
Kustība bija vēl niknāka nekā daudzas iepriekšējās, kas bija saukušas pēc islāma atdzimšanas. Al Vahabs ne tikai apkaroja visas tradicionālās sektas – šiismu, sūfismu, misticismu, svēto godāšanu, viduslaiku likumdošanu – bet pat tiešā veidā nolādēja ikvienu, kas viņam nepiekrita kā ķeceri. Pret tiem bija pieļaujama vardarbība un pat džihāds.
Mācības balsti bija neiecietība un burtisms. No visiem šariata novirzieniem tika atzīts pats niknākais – hanbalija (pēc attiecīgās šariata skolas vadītāja Hanbala vārda).
Vēsture. XVIII gs. vidū Arābija atradās stiprā panīkumā. Arābi šeit sāka pat atgriezties pie cilšu sadalījuma un paražām, ko tik nikni savulaik apkaroja pravietis Muhameds. Svētās Medīnas un Mekas pilsētas kļuva patukšas. Tajās izplatījās sveši kulti un nebija drošas svētceļniekiem.
Šādā situācijā musulmaņiem, kuriem nebija sveša arī harītu, Ibn Taimija vai Sirhindi uzskatu sistēma, radās Abd al Vahaba (viņu uzskata par kustības dibinātāju) fundamentālisms. Sūfiju sludinātaja šeiha Ahmada al Sirhindi (1562.-1625.g.) darbi un vēstules (adresētas domubiedriem ārpus Indijas) savāktas grāmatā Maktubat, kas kalpoja par pamatu vahabītu (al Vahhaba) kustības dibināšanai.
Al Vahabs dzimis 1703.gadā Al Uijanā kadi ģimenē. Jaunībā guva reliģisku izglītību. Daudz ceļoja pa Arābiju un kaimiņu valstīm, tad sāka sludināt savu mācību.
Al Vahaba mācība. Viņa mācības pamatā bija viendievība (tauhid). Allahs ir vienīgais radības avots un tikai viņš ir cilvēku pielūgšanas cienīgs. Tomēr musulmaņi attālinājušies no šī principa, pielūdz svētos, ieviešot dažādus jauninājumus (bida). Pēc Vahaba domām nepieciešama islāma attīrīšana, atgriešanās pie tā saknēm un atteikšanās no bida, svēto kulta utt.
Par saviem niknajiem uzskatiem un traucēšanu ikgadējā hadža norisei, kā arī savu rituālu piekopšanu un svēto vietu apgānīšanu Vahabu un tā piekritējus 1744.(45.?)gadā padzina no Mekas.
Iespējams, par tiem nekas vairs netiktu dzirdēts, ja vien neatrastos ietekmīgs aizgādnis – Muhameds ibn Saūds no Dīrijas (Nedža), kur Al Vahabs ar piekritējiem ieradās 1745.gadā pēc izdzīšanas no Mekas. Muhameds ibn Saūds izrādīja tam aizgādnību, un noslēdza savienību par militāro atbalstu, lai karotu par savas islāma versijas ieviešanu pasaulē. Drīzumā arī pats Muhameds ibn Saūds kļuva par vahabistu, savienību nostiprināja izdodot Vahabam par sievu vienu no Saūda meitām. Vahaba sprediķi guva atsaucību veselā virknē arābu cilšu šeihu. XVIII gs. 40.gados Vahabs iekļāvās politiskajā cīņā Arābijas pussalā. Viņa mācība kļuva par saūdu cīņas karogu Arābijas apvienošanā.
Vahabs nomira 1787.gadā.
Vahabītu un Saūdu savienība kļuva par svarīgu faktoru Saūda Arābijas dibināšanā XX gs.
Pēc Vahaba nāves. Vahabīti ar Abd al Azīzu (Muhameda ibn Saūda mazdēls) priekšgalā 1801.gadā veica reidu uz Kerbelu Irākā. Apgānīja šiītu imāma Huseina kapeni un sarīkoja Kerbelā masu slaktiņu.
1803.gadā vahabīti pasludināja karu pret Osmaņu impēriju un sāka karu par Hidžazu.
1805.gadā vahabīti ieņēma Medīnu. Abdallahs ibn Saūds noliedza tiem musulmaņiem, kas nav pieņēmuši vahabītu mācību, doties ikgadējos svētceļojumos uz svētajām pilsētām.
1807.gada februārī Abdallahs ibn Saūds ar piekritējiem iegāja Mekā, kur rīkojās barbariski. Visa pilsētā tika apgānītas svētvietas un kapenes, marodierisms. No šī brīžā piektdienas lūgšanā mošejā vairs netika minēts osmaņu sultāna vārds, bet gan Abdallaha vārds. Kad ziņas par vardarbību Mekā sasniedza Konstantinopoli, uzticība Selima III valdīšanai sabruka. Janičāri sāka dumpi un ta vahabītu Mekas ieņemšana kļuva par cēloni osmaņu sultāna nomaiņai.
1813.gadā ēģiptiešu armija Muhameda Alī dēla Ibrahima vadība atkaroja Abdallaha ibn Saūda vahabītiem Meku un Medīnu, nogalināja daudzus gazi (vahabītisma aizstāvjus). Uzvarētāji nosūtīja uz Konstantinopoli kā uzvaras zīmi Mekas atslēgu. Tika atjaunota sultāna vārda pieminēšana piektdienas lūgšanās mošejās.
1818.gadā Muhameda Ali dēls Ibrahims pašā turpināja karadarbību pret vahabītiem Nedžā un aplenca to centru – Diraiju. Diraija tika ieņemta, vahabītu līderis Abdallahs ibn Saūds sagūstīts un ar konvoju nosūtīts uz Konstantinopoli. Drīzumā osmaņu sultāna Mahmuda II padomnieki reliģiskajos jautājumos apsūdzēja vahabītu vadoni ķecerībā un piesprieda tam nāves sodu. Abdallaha galva tika izstādīta apskatei marmora kolonādē iepretim pilij.
Vahabītu priekšgalā tad stājās Abdalazīzs un vahabīti tomēr spēja izdzīvot un pat atgriezt savā kontrolē Nedžu.
1913.gadā Ibn Saūds atkaroja Osmaņu impērijai Gazas provinci un ķērās pie ihvanu („brālību”) veidošanas nevadāmo beduīnu vidū. Katra no tādām „brālībām” kļuva gan par kara nometni, gan arī par vahabītisma propagandas centru.
Hašimītu dinastijas Mekas valdnieks Šarifs Huseins 1924.gadā pasludināja sevi par kalifu un osmaņu sultāna Mehmeda VI pēcteci, taču viņu jau oktobrī „apklusināja” nākamais Saūda Arābijas karaļnama dibinātājs Ibn Saūds ar saviem vahabītiem.
Vahabisma internacionalizācija. XIX gs. sākumā vahabisms bija nostiprinājies lielākajā daļā Arābijas. Pēc tam tas sāka izplatīties uz ārzemēm - Indiju, Indonēziju, austreņu un ziemeļu Āfriku.
1929.gadā Arābijas beduīni, kas piederēja ihvaniem, sāka sacelšanos pret Ibn Saūdu. Ar britu armijas vienību palīdzību, kas bija dislocētas Irākā, Ibn Saūds „ar automātiem vērsās pret zobeniem,” un sagrāva beduīnus kaujā pie Sibillas. Sacelšanos apspieda un pedējie ihvani beidza eksistenci. Par savas valsts reliģiju Ibn Saūds ieviesa mērena varianta vahabismu.
1932.gadā Ibn Saūds, kas kontrolēja 80% Arābijas pussalas teritorijas, tās apvienoja Saūda Arābijas karaļvalstī. Par tās nodibināšanu tika paziņots 22.septembrī, un Ibn Saūds kļuva par pirmo karali.
Saūda Arābijas karalis bija neapmierināts ar Ēģiptes Nasera pieaugošo ietekmi arābu pasaulē, un sekmēja Vispasaules musulmaņu līgas nodibināšanu Mekā 1962.gadā. Tā par savu uzdevumu stādīja vahabisma izplatīšanu pretēji Nasera sekulārismam un citām islāma formām. Tā kā ieņēmumi no naftas arvien auga, tad ar šīs Līgas palīdzību sāka celt mošejas dažādās pasaules malās.
1980.gadā Pakistānā tika atklāta Starptautiskās islāma universitāte, kuras darbinieku štatā tika iekļauti arī vahabīti un „Brāļi-musulmaņi.”
1989.gadā Pakistānā tika nogalināts vahabītisma vadošais ideologs Abdalla Azzams, kas atbalstīja džihādu Afganistānā, ka arī nodrošināja saiti starp modžahediem Pakistānā un Saūda Arābiju.
Šodien. Saūda Arābijā jebkura cita reliģija, izņemot vahabisko islāmu, ir aizliegta un valsts līdz pat šai dienai ir konservatīvā islāma balsts. Stingri tiek ievēroti šariata likumi. Sievietes, reizēm arī vīriešus, publiski soda. Par zagšanu cērt rokas, un tas ir parasti.
Pilsētu ielās patrulē „pakļāvības sargi” (mutavīni), t.i. reliģiskā policija. Apģērbs ir stingri saskaņā ar islāma kodeksu. Galvenokārt tas attiecas uz čadru nēsāšanu sievietēm.
1970.gados naftas buma dēļ valstī ieceļoja desmitiem tūkstoši viesstrādnieku. Pret tiem visā stingrībā tika vērsti vietējie vahabisma tikumi un daudzi no Arābijas aizbrauca ar nepatīkamām atmiņām, īpaši dēļ drakoniskā pretalkohola likuma.
Tomēr tādi kā Osama bin Lādens visu to uzskatīja par liekulību. Viņš uzskatīja, ka valdošā elite un karaļnams ved pārlieku izšķērdīgu un antiislāmisku dzīvesveidu. Runā arī, ka Saūda Arābijas karaļnams tērējis miljardiem naftas dolāru karam Afganistānā, palestīniešu sacelšanai (intifādai) Palestīnā un mošeju būvēšanai un uzturēšanai Eiropā un Amerikā. Ne mazāk – savai personiskajai baudai.
Vahabītisms šodien guvis atbalstu arī daļā Ziemeļkaukāza iedzīvotāju, kas Dagestānā, Čečenijā, Kabardijā u.c. Kaukāza valstiņās iesaistījušies cīņā pret Krievijas neokoloniālismu.
Vahabītisms ir skaidrs pierādījums islāma pirmējo principu dzīvotspējai. Laikam jau pasaulē vienmēr atradīsies cilvēki, kas vēlēsies sekot tīram un pirmējam islāmam, lai arī ko tas prasitu.
Saites:
Islāms.
