Šariāts
Shari’ah.
Islāma sabiedrībai, tāpat kā jebkurai citai, bija nepieciešami noteikumi, pēc kādiem darboties. Sākuma periodā bija pietiekami ar Korāna pamācībām, piemēriem no paša Muhameda (sunna) vai viņa palīgu dzīves. Tādējādi pirmie musulmaņu dzīves likumi radās uz pašu arābu tradīciju bāzes.
Taču ar laiku tas palika par maz. Kalifāta valsts izpletās, arābi sāka apdzīvot lielas pilsētas, parādījās nesaskaņas starp viņiem un citu tautu iedzīvotājiem, no kuriem arī daudzi bija pieņēmuši islāmu. Briesmas ortodoksālajam islāmam radīja arī šiīti un citas atšķēlušās sektas. Visbeidzot arī Omeijādu un Abasīdu kalifu ekstravagantais valdīšanas stils neviesa musulmaņu sabiedrībā saskaņu.
Korāns kā likumdevējs. Daudzos gadījumos Korāns nesniedza noteiktas atbildes uz jautājumiem. Bija nepieciešams visaptverošs uzvedības kodekss – ar tādu kļuva šariats.
Šariata radīšana. Šariats ir islāma likumu kodekss – radīts no 8.-9.gs. vairākās skolās (mazhabās). To nosaukumi radušies no to dibinātāju vārdiem. 4 galvenie šariata skolu dibinātāji – Maliks ibn Anāss (miris 795.g. – malikija), Abu Hanifi (miris 767.g. – hanifija), Muhameds ibn Idrīss Al Šafī (miris 820.g. – šafija) un Ahmeds ibn Hanbāls (miris 855.g. – hanbali).
732.gadā Abu Hanifs ieguldīja fithas – šariata likumu studēšanas pamatus. Abasīdu dinastijas laikā notika islāma attīstība. Šai laikā dzima šariats – islāma tiesības, likumi, kas izveidoti saskaņā ar Korānu. Tā kodifikāciju veica izcili islāma juristi, nevis iniciatīva nāca no kalifiem.
Skolu tradīciju atšķirības reizēm bija visai būtiskas. Tā piemēram, Hanbāla skolas uzskati atšķīrās ar traktējumu stingrību – dominē šodienas Saūda Arābijā. Šafijas skola tiek uzskatīta par visliberālāko. Visas skolas vienādā mērā tiek sunītu atzītas.
Pirmo reiz vēsturē valstiski sāka funkcionēt hanifija skolas šariata tiesas osmaņu impērijā Suleimana I valdīšanas laikā.
Maliks ibn Anāss (?-795.g.). Viņa skolai pieder viena no 4 galvenajām šariata interpretācijām. Darbs – „Tornij puķ” (Al Muvatta). Maliks veltīja īpašu uzmanību sunnai – pieņemtajai pirmo musulmaņu praksei.
Šodien šo šariata interpretāciju ievēro Medīnā, Ēģiptē un Ziemeļāfrikā.
Abu Hanifa (?-767.g.) – tiek uzskatīts par pirmo islāma likumu kodifikatoru , balstoties uz korāna un hadisām. Sunnītisma sekotājs, stingrs musulmaņu ortodoksālis. Laicīgā dzīvē bijis zīda tirgotājs. Dibinājis vienu no 4 galvenajām šariata likumu skolām – hanifiju. Omeijādu valdīšanas beigu un Abasīdu valdīšanas sākuma vadošais islāma jurists.
Muhameds ibn Idrīss Al Šafī (raksta arī kā Muhameds ibn al Šafija) (767.-820.g.).
Dzimis 767.gadā Askelonā (Palestīnā), bet jaunību pavadījis Mekā. Jaunības gados studējis šariata likumus islāma jurista Malika ibn Anāsa vadībā.
Domājams, bijušas domstarpības ar savu skolotāju jautājumā par to, kas ir islāma tiesību pamatā. Atšķirībā no sava skolotāja, Al Šafī galveno nozīmi piešķīra hadisām, ar kuru autentiskumu nepavisam tomēr nebija vienkārši. Kā ilgstoši pārstāstītas, tās tika islāma pētnieku sagrupētas kā „patiesas” un „melīgas,” lielā mērā balstoties tieši uz Al Šafī teorijām. Šai sakarā Al Šafī piešķīra lielu nozīmi sunnai, dažādi pierādīdams, ka Muhameds nebija nejauši Allāha izvēlēts, bet gan izvēlēts dēļ tā iedzimtās tikumības. Tamdēļ arī katra musulmaņa pienākums būtu savu dzīvi vadīt iespējami līdzīgu pravieša dzīvei.
Kā papildus korānam un hadisām Al Šafī pieļāva vēl divu citu komentāru izmantošanu, kas noteica vispārējo islāma likumdošanas interpretāciju: 1) kija – jaunu likumu izveidošana pēc analoģijas; un 2) idžma – sabiedrības piekrišana, kas tika pamatota ar pieņēmumu, ka Allāhs gluži vienkārši nekādā veidā nepieļaus musulmaņu alošanos. Tomēr saskaņā ar „Likuma avotiem” (Usul al-fikhu), kija un idžma Al šafī iedibinātajā hierarhijā 9to pieņēmušas arī citas šiītu šariata skolas) aizņem zemākās vietas.
Miris 820.gadā Kairā.
Interesanti, ka viens no ietekmīgākajiem šariāta likumu teorētiķiem nākotnei atstājis visai maz rakstīto avotu. Tikai pēc viņa nāves sekotāji izstrādāja atbilstošu sistēmu. Šis skolas šariats tiek respektēts Ēģiptē, Malaizijā un Indonēzijā.
Ahmeds ibn Hanbāls (?-855.g.). Šariata „stingrās līnijas” piekritējs. Apgalvoja, ka korāns un sunna ir vienīgie pieļaujamie islāma tiesību avoti. Publiski noliedza mutazilītu mācību.
Kad kalifs Al Mamuns 814.gadā nodibināja inkvizīciju (mihnu), nonāca ieslodzījumā.
Vēlāk ticis atbrīvots un labi ieredzēts no kalifa Al Mutavakilas, pat neskatoties par viņa atteikumu kļūt par galma padomnieku.
Nomira Bagdādē 855.gadā.
Arī pēc viņa tika palicis maz rakstu darbu, taču viņa sekotāji tos sistematizēja un noformēja hanbali skolu).
Šariata saturs. Regulēja sabiedriskās un ģimenes tiesības. Tā pamatā iegūla korāna teksti, hadisas, to interpretācijas (kijas) un sabiedriskās tradīcijas (idžma – pēc būtības, paražu tiesības).
Citu islāma novirzienu šariati. Savi islāma likumu kopumi ir šiītiem un citām islāma sektām – arī harītu ibadītiem.
Šariāts par zagšanu. "Zaglim un zaglei nocērtiet rokas atmaksai par to, ko tie izdarījuši, kā pamācību no Allāha" (5., 42.). Šariāts paskaidro, ka zaglim jānocērt labā roka pat gadījumā, kad nozagtā manta maksā tikai ceturtdaļu dināra
Šariata nozīme. Šariats deva musulmaņiem ne tikai pilnu priekšrakstu sistēmu, kas aptvēra gandrīz vai visus dzīves aspektus. Tas regulēja sabiedriskās dzīves normas, ari tādas, kas nosodīja laulības pārkāpšanu. Bez tam musulmaņu sabiedrība līdz ar šariata ieviešanu guva iespēju morāli izvērtēt arī savu kalifu uzvedību un valdīšanu. Jāsaka, visai bieži šie salīdzinājumi nebija kalifiem par labu un izraisīja lielu neapmierinātību tautā. Tādēļ arī musulmaņu juristi (kliriķi) visai bieži nonāca protestantu kustību un pretkalifu dumpju vadībā. Rezultātā kalifi, šahi, emīri un arī mūsdienu prezidenti bija spiesti turēt savā tuvumā islāma juristus, šariata tiesību speciālistus, lai kaut vai izskata pēc vien mēģinātu ievērot šariata likumus.
Galu galā šariats iegūla augošā sunītu ortodoksijā. Šariats sekmēja konservatīvā islāma, radikālākās versijas plašu izplatību ummā.
Šariats mūsdienās. Mūsdienās konservatīvo islāmistu prasības stingri ievērot šariatu visai būtiski kavē islāma sabiedrības sekularizāciju. Īpaši tas skar sievietes stāvokli islāmā, šai jautājumā īpaši uzskatāmi saduras liberālo un konservatīvo islāma ideologu uzskati.
