Aliens

Livingstons, Deivids (1813.–1873.g.)

Angliski - David Livingstone.
Skotu ceļotājs, Āfrikas pētnieks.

Radniecība. Kā piektais bērns pieticīga audēja Harija Livingstona ģimenē.

Dzīvesgājums. Dzimis 1813.gada 19.martā nelielā pilsētiņā Blentairā, netālu no Glāzgovas (Skotija). 
10 gadu vecumā sāka strādāt tai pašā aušanas fabrikā, kurā strādāja viņa tēvs. Mazais Deivids mācījās reliģiskajā vakarskolā, kuru apmeklēt tam patika. Skolotāji ievēroja spējīgo zēnu un drīzumā viņš iestājās teoloģijas koledžā, kur mācīja arī medicīnas pamatus. Mācības apmaksāja Londonas misionāru biedrības vietējā nodaļa.
Tajos laikos visai populāra bija ārstu-misionāru sagatavošanas ideja. Pabeidzis mācības, Livingstons 1847.gadā devās uz Dienvidāfriku, kur bija nolēmis nēģeriem sludināt Dieva vārdu. Viņu iedvesmoja kāda cita skota – Roberta Mofata piemērs, kas sludināja Āfrikā XIX gs. 30.gadu beigās. Livingstons apprecēja Mofata meitu un jaunā sieva kādu laiku pavadīja vīru tā ceļojumos pa Melno kontinentu.
Pamazām ceļotājs Livingstons guva pārsvaru pār misionāru Livingstonu.

Ceļojumi. Atrodoties Bečuanalendā, Livingstons pirmais no eiropiešiem pabija Kalahari tuksnesī un izpētīja būtisku tā daļu. Viņš atklāja „periodisko” Ngami ezeru un nonāca pie Zambezi upes augšteces.
Sava ceļojuma laikā Livingstons apceļoja visu Dienvidāfriku – no zambezi upes līdz Luandai (portugāļu kolonija Angolā). Viņš veica 6450 km ceļu 19 makololo cilts nesēju pavadībā.
Ceļā Livingstons atklāja slaveno „Dārdošo dūmu” (Mosi ao tunja) ūdenskritumu, ko nosauca par Viktorijas ūdenskritumu par godu britu karalienei.
1857.gadā Livingstons atgriezās Anglijā. Pār viņa galvu nolija īsts apbalvojumu un goda nosaukumu lietus. Te viņš publicēja savu darbu „Dienvidāfrikas ceļojumi un pētījumi.”
1858.gadā viņš kopā ar 5 draugiem atkal devās uz Āfriku. Šoreiz viņš ieradās Kelimanas ciemā Zanzibārā. No turienes viņš ieradās tagadējās Tanzānijas teritorijā. Virzoties uz DR, atklāja lielo Njasa ezeru un rūpīgi izpētīja tā krastus.

Tad atkal sekoja neilga uzturēšanās dzimtenē un tai sekojoša atgriešanās Āfrikā.

Trešā Āfrikas ekspedīcija (1866.-1869.g.). Tajā viņš devās 1866.gadā 53 gadu vecumā. Viņa mērķis bija sameklēt Baltās Nīlas izteku un izpētīt Tanganjiku. Rezultātā tika atklāti jauni ezeri, piemēram, Bangveolo ezers Zambijā, un upes.
1869.gadā, ceļojot pa Tanganjiku, Livingstons saslima ar tropu drudzi smagā formā. Ceļotājs bija stipri izvārdzis un palika ārstēties molubari cilts apmetnē. Daļa viņa nesēju aizbēga ar visām mantām, bet Udžidži atstātie medikamenti un pārtika tika izlaupīta. Vietējie dziednieki viņu izārstēja, bet pēc tam viņš pats ķērās pie bērnu ārstēšanas un kristietības sludināšanas.
2 gadus Livingstons nodzīvoja starp iezemiešiem Udžidži (mazliet uz dienvidiem no mūsdienu Burundijas), pilnīgi nošķirti no saviem tautiešiem. Nesteidzīgā un mierīgā dzīve šeit ceļotājam bija pa prātam. Viņš varēja izdzīvot pateicoties gadu gaitā nodibinātajām draudzīugajām attiecībām ar vietējiem nēģeriem un arābiem.

Ažiotāža ap Livingstona pazušanu. Bija paredzēts, ka Livingstons atgriezīsies 1868.gadā, taču laiks ritēja un nekādu ziņu par viņu nebija. Viņa pazušana izraisīja lielu ažiotāžu balto cilvēku pasaulē. Vēlāk noskaidrojās, ka viņš no Uidžidži bija sūtījis 44 vēstules, bet adresātu sasniedza tikai viena. To saņēma kāds paziņa Āfrikā - reti antisociāls tips, kuram pat prātā nenāca kādu informēt par sprukās nonākušo Livingstonu.

Stenlijs atrod Livingstonu. Viena pēc otras organizētas ekspedīcijas devās ceļotāja meklējumos.
Paveicās amerikāņu žurnālistam Stenlijam, kurš uz Āfriku devās The New York Herald galvenā redaktora Džeimsa Gordona Beneta uzdevumā. Benets necieta britus, tomēr, redzot, ka britu valdība nesteidzas sūtīt Livingstona meklēšanas ekspedīciju, viņš iedomājās to darīt pats. Tādejādi amerikānis cerēja nošaut divus zaķus reizē - ar reportāžām par ekspedīciju palielināt laikraksta metienu un pierādīt, ka amerikāņi spēj izdarīt to, kas nav pa spēkam angļiem.
1869.gada oktobrī Benets no Parīzes uz redakciju Ņujorkā nosūtīja ziņojumu par plānoto ekspedīciju. Par tās vadītāju bija nozīmēts godkārīgais un avantūristiskais reportieris Stenlijs. Viņa uzdevums bija vai nu atrast Livingstonu, vai arī iegūt neapstrīdamus pierādījumus par ceļotāja nāvi.
1871.gada 21.martā Stenlija ekspedīcija devās Āfrikas iekšienē no okeāna piekrastes pilsētas Bagamojas. Viņš gatavojās doties uz Uidžidži, jo piekrastes apdzīvotajās vietās klīda baumas par kādu Uidžidži dzīvojošu angļu mēlē runājošu balto cilvēku. Tā ekspedīcija devās uz Tangaņjikas ezera piekrasti.
Ekspedīcijai bija jāveic vairāk kā 1100 km cauri džungļiem, kuros uzglūnēja slimības, indīgi radījumi, nēģeru karotāji un arābu vergu tirgotāji. Cece mušu kodieni nobeidza zirgus, daļa no vairāk kā 100 nesējiem nozuda džunglos ar visu nesamo, bet pašam Stenlijam nācās pārslimot malāriju.
Iomēr par spīti visam ekspedīcija virzījās uz priekšu. Tuvojoties Uidžidži, ceļotāji no vietējiem iedzīvotājiem uzzināja, ka patiesi pilsētiņā dzīvojot kāds baltais. Drošības labad Stenlijs nosūtīja izlūkot kādu no pavadoņiem, kas atgriezās un  šīs ziņas apstiprināja. Tad Stenlijs izlēma ierašanos pilsētā padarīt par triumfa gājienu. Un tā, 1871.gada 10.novembrī, atrodoties apmēram jūdzes attālumā no pilsētas, viņš lika vīriem sastāties ierindā. Savās atmiņās Stenlijs raksta: "Plīvoja karogi, pašā kolonnas priekšā bija ASV karogs. Skanēja muskešu zalves un tauru skaņas. Vēl nekad zvaigžņu un svītru karogs man nebija licies tik skaists."
Stenlijs sagaidītāju pūlī lūkojās un beidzot pamanīja izkāmējušu un bārdainu balto vīru. "Doktors Livingstons, ja nemaldos?" Tā šī frāze kļuva par leģendāru, tomēr vēsturnieki apšauba, vai tā patiesi tikusi pateikta. Viņi uzskata, ka Stenlijam tā ienākusi prātā vēlāk, kad viņš rakstīja savai avīzei pirmo reportāžu ar nosaukumu "Livingstons drošībā" - tā tika publicēta 1872.gada 2.maijā. Netieši šīs aizdomas apstiprina gan tas, ka to nav pieminējis pats Livingstons, gan arī tas, ka Stenlija dienasgrāmatai izplēstas divas lappaspuses, kurās bijusi aprakstīta ierašanās Uidžidži.

Tālākā ekspedīcija kopā ar Stenliju. Ticis pie medikamentiem un aprūpes, Livingstons staruji atlaba un atjaunoja spēkus - bija pat apņēmības pilns turpināt Baltās Nīlas iztekas meklējumus. Tikmēr Stenlijs taisījās ātri doties uz Zanzibāru, lai pavēstītu visai pasaulei, ka slavenais Āfrikas apceļotājs ir dzīvs. Taču Livingstonam izdevās ierosināt Stenlija avantūrismu un žurnālists vēl 4 mēnešus pavadīja Tanganjikas ezera apkārtnē - ezera ziemeļdaļā, kopā ar Livingstonu dodoties nelielās ekspedīcijās.
Abu ceļi šķīrās 1872.gada 14.martā, uz atvadām Livingstons teicis: "Jūs paveicāt ko tādu, uz ko spējīgi tikai nedaudzi ļaudis, un es esmu ļoti pateicīgs."
Vēlāk Stenlijs atgriezās Zanzibārā, bet Livingstons devās meklēt Baltās Nīlas izteku. Pusgadu ilgie meklējumi tomēr nedeva rezultātus un iztekas noslēpums palika neatrisināts. Toties paralēli tika veikti citi ģeogrāfiskie atklājumi, tiesa, ne tik nozīmīgi kā iepriekš.

Livingstona nāve. Āfrikas izpētes laikā livingstons vairāk kā 30 reizes pārslimoja malāriju, bet ceļotājs mira 1873.gada 1.maijā Čitambas ciemā (mūsdienu Zambija) no dizantērijas, ko dabūja pārejot vienu no Kongo ziemeļu pietekām. Saskaņā ar vietējo cilšu tradīcijām ceļotāja ķermenis tika iebalzamēts, bet viņa sirdi divi uzticami kalpi apraka zem liela baobaba. Iebalzamēto ķermeni iedzimtie veselu mēnesi nesa  uz rokām gar Indijas okeāna krastu, nododot no cilts ciltij. Pēc tam pa jūru ķermeni nogādāja Londonā un apbedīja Vestminsteras abatijā.

Viņam veltīts piemineklis atrodas uz viņa vārdā nosauktas salas netālu no Viktorijas ūdenskrituma. Uz tā ir devīze: „Kristietība, tirdzniecība, civilizācija.”

Livingstona ģeogrāfiskie atklājumi:
      -  viņš pirmais šķērsoja Kalahari tuksnesi un pierādīja pretēji uzskatītajam, ka tas bav savienots ar Sahāras tuksnesi;
      -  viņš kļuva par pirmo britu pētnieku, kas no Keiptaunas aizklīda tik tālu uz ziemeļiem un šķērsoja visu Āfriku no Atlantijas līdz Indijas okeānam;
      -  kartēs iezīmēja Zambezas upi;
      -  1855.gadā ieraudzīja ūdenskritumu, ko nosauca karalienes Viktorijas vārdā;
      -  viņam izdevās uziet Kongo upes izteku.

Livingstons - misionārs. Ilgajos Āfrikas klejojumu gados viņš pievērsis kristietībai tikai vienu nēģeri - kādas cilts vadoni Sešeli. Tomēr pēc kļūšanas par priesteri Sešele ttāpat turpināja piekopt savus senos rituālus un, piemēram, bijis sašutis par to, ka kristiešu Dievam nevar prasīt uzsūtīt lietu. Tikai šķietami atteicās no savām vairākām sievām - formāli izšķīrās ar 4 "liekajām," bet tāpat turpināja pie viņām piestaigāt. Te nu ir vērts atcerēties - reliģijai ir jābūt ērtai!

Livingstona raksturiņš. Laikabiedri atceras viņu kā despotisku, paštaisnu un ķildīgu vīru. Ekspedīcijas ārsts Džons Kērks, kas piedalījās viņa 2.ekspedīcijā uz Zambezas upi, vēlāk ziņojumā britu valdībai rakstīja, ka "Livingstons, šķiet, sajucis prātā," jo ar saviem nepārdomātajiem lēmumiem apdraudējis ekspedīcijas dalībnieku veselību un dzīvību.

Darbi.
Ceļojumu dienasgrāmatas.
„Dienvidāfrikas ceļojumi un pētījumi.” Šis darbs kļuva par pasaules dižpārdokli un atnesa autoram kaudzi naudas.
„Stāsts par ceļojumu uz Zambezi upi un tās pietekām.”

Nosaukumi pasaulē.
      Sala netālu no Viktorijas ūdenskrituma.
      Pilsētas Zambijā.
      Kalnu grēda Malāvijā, kas plešas gar Njasa ezera krastiem.
      Līcis Kongo iztekā.
      Plato Tangaņjikā.

Londonas universitātes zinātnieki atšifrējuši vēstuli, ko pirms nāves sarakstīja izcilais Āfrikas pētnieks Deivids Livingstons. Vēstule tapusi teritorijā, kur mūsdienās atrodas Zambija. Izmantojot datortehnoloģijas, zinātnieki izlasījuši tekstu, ko Livingstons pirms 140 gadiem uzrakstīja uz laikraksta strēmelēm. Vēstulē izcilais pētnieks, kas tobrīd jau bija smagi slims ar malāriju, izklāsta savas bažas par to, ka tā arī nav izdevies sasniegt mērķi – atklāt Nīlas izteku.

Aplūkojamie objekti.
Viens no zināmākajiem Livingstona atklājumiem ir Viktorijas ūdenskritums, pie kura pētniekam uzstādīts piemineklis.
Piemineklis Burundijā. Livingstona un Stenlija būšanas vietā (nevis satikšanās, jo 1.reizi viņi tikās Tanzānijā). Liels akmens ar uzrakstu.

Avoti.
Trīs burvīgas Artūra Lielā grāmatas:
      "Pāri Melnajam kontinentam." Liesma. 1978.g.
      "Pie Zambezi un Njasa ezera." Liesma. 1979.g.
      "Nīlas izteku meklējot." Liesma. 1981.g.

Saites.
Āfrika.