Aliens

Etiopija

Ityopya. Līdz XX gs. 1.pusei valsti neoficiāli sauca par Abesīniju.
Valsts Austrumāfrikā, Ārikas ragā.

Galvaspilsēta - Adisabeba.

Ģeogrāfija. Robežojas ar Sudānu, Dienvidsudānu, Keniju, Somāliju, Džibutiju un Eritreju.

Iedzīvotāji. Lielākā daļa iedzīvotāju pieder ekvatoriālajai rasei. Pārsvarā semīti - amāri (11,2 miljoni 1978.g.), tigraji (2,5 miljoni), guragi (0,95 miljoni), tigri (0,57 miljoni) un kušītu tautas - gallasi (10,5 miljoni), sidāmieši (1,5 miljoni), somālieši (0,5 miljoni), danakili (0,5 miljoni), agavi, bedži, saho. ZR, rieteņos un DR dzīvo Sudānas un nilotu tautas 350 000 - nueri, anuaki, buruni, turkani, kunami, berti, ari. Pilsētās dzīvo armēņi, grieķi, itāļi, arābi, indieši, pakistāņi.
afāri.

Reliģijas. Apmēram 55% ir kristieši, 35% musulmaņu.
Dienvidu un rieteņu rajonos izplatīti vietējie tradicionālie ticējumi.

Etiopijas vēsture.
Etiopija kā "cilvēces šūpulis." Šādā kontekstā Etiopija tiek minēta tamdēļ, ka tās teritorijā uzietas daudz liecības par aizvēsturiskā cilvēka darbību, ieskaitot veselu rindu atklājumu australopiteku saistībā - arī slaveno Lūsiju (1974.gada 30.novembrī, Donalds Džonsons, Australopithecus apharensis). 1992.gada decembrī amerikāņu-japāņu ekspedīcija tai pat Afāras reģionā uzgāja daudz primitīvāku būtņu - Australophitecus ramidus atliekas. 1992.-1994.gadam tūkstošiem akmens darbarīku vecumā no 2,5-2,6 miljoni gadu tika uzieti Gonas ielejā, kas pasludināti par senākajiem jebkad atrastajiem darbarīkiem pasaulē.
Tāpat šādiem atradumiem bagāta vieta ir Omo upes ieleja valsts dienvidos.
Šādu atradumu Etiopijā ir daudz, bet paši zinātnieki uzskata, ka "tie ir tikai ziediņi" un lieli atklājumi vēl ir priekšā. Mazais Zaļais gan domā, ka darvinisti šos atklājumus ir pārvērtējuši un visi šie australopiteki ir tikai veci mērkaķi.
Pie tam - viņiem visai mazs sakars ar etiopu kultūru un valsti.

Akmens laikmets Etiopijā (4500.g.pmē.) un pirmie iedzīvotāji. Pirmie iedzīvotāji tagadējās Etiopijas teritorijā, iespējams, bijuši radniecīgi bušmeņiem. Tie un citi Akmens laikmeta cilvēki atstājuši darbarīkus (Melko-Kontoure) un vairākus gleznojumus (Dire Dawa Etiopijā un Cascase Eritrejā), kas uzieti visas valsts teritorijā (domā, ka daži līdz pat 10 000 gadu veci) petroglifi un gravējumi.
Apmēram pirms 10 000 gadu kušītu/hamītu, tātad nēģeru, ciltis ienāca Etiopijas teritorijā no R-Āzijas, un izplatījās pa visu zemi. Kušītu ciltis nosacīti varētu iedalīt divās daļās - zemieņu (piemēram, galla un somāļi) grupa un augstieņu (piemēram, agavu un sidamo ciltis) grupa. jaunākie pētījumi apliecina, ka zemieņu grupas iedzīvotāji apmetās Abaijas ezera (Abaya jeb Margherita lake) rajonā, tad nākamos 1000 gados apmetās to tagadējās dzīves vietās.
Vēlāk Etiopijas rieteņu daļā iespiedās dažas nilotiskās ciltis.
Papildus Ziemeļetiopija tika stipri ietekmēta no migrācijas pāri Sarkanajai jūrai.
Ir ierādījumi par graudaugu kultūru audzēšanu: iesākumā ticis audzēts endogēnais tefs, bet kviešu un miežu ienākšana notikusi pa Nīlu no Ēģiptes puses vairākus tūkstošus gadu vēlāk.

Pirmās ziņas. Etiopija rakstos pirmo reizi minēta 5000 gadu atpakaļ. Mīti vēstot, ka Etiopiju radījis Noāsa mazmazdēls Etiopiks. No viņa cēluses senā etiopu ķēniņu dinastija ar Sābas ķēniņieni arīdzan.
Senākie mākslas pieminekļi Etiopijā ir akmens stēlas ar shematiskiem cilvēku un simbolu zīmējumu atveidiem no apmēram II g.tk.pmē., arī koka cilvēku figūras kā kapu pieminekļi, klinšu zīmējumi, ciļņi ar vēršu atveidiem.
Ap I g.tk.pmē. Etiopijas teritorijā attīstījās Seno Austrumu kultūrām raksturīga māksla un kultūra - tika celtas taisnstūra svētnīcas no tēstiem akmeņiem ar plakanu jumtu, altāri ar mēness dievību attēliem, sēdošas ķēniņu figūras, galvas no akmens un terakotas, klinšu ciļņi, dzīvnieku figūriņas, sfinksas, votīvie troņi.

Punta zeme Etiopijā? Šis vēstures periods ir tīts lielā neziņā, taču ir pamats domāt, ka mūsdienu Eritrejas un daļas Etiopijas teritorijas senie ēģiptieši pazinuši kā Punta zemi un devušies uz to ekspedīcijā pēc ziloņkaula, mirrēm, zelta u.c. lietām.
Ārkārtīgi maz zināms par šejienes situāciju ap 3500.g.pmē. Zināms vienīgi, ka ap 2000.g.pmē. pastāvējuši cieši kontakti ar iedzīvotājiem pāri Sarkanajai jūrai Arābijas pussalā.
Vairāk par šo jautājumu esejā Ēģiptiešu Punta zeme.
Pēc tam feniķiešu jūrasbraucēji un arī ķēniņš Zālamans sūtīja savus kuģus uz teiksmaino Ofīras zemi, kas, iespējams, varētu būt Etiopijā.

Damatas valsts (800.-360.g.pmē.). Senākais valstiskais veidojums Melnajā Āfrikā ir pirmsaksūmiešu perioda Damatas valsts (800.-360.g.pmē.) mūsdienu Etiopijas teritorijā. Tās galvaspilseta bija Jeha.

Civilizācijas pirmsākumi - sābieši. Sābieši no Jemenas teritorijas D-Arābijā Ziemeļetiopijā nodibināja savas pilsētas-apmetnes: Adule, Cohaito, Metara, Aksūma, Haoulti u.c. Agrākā sābiešu ietekme Etiopijā attiecināma uz VIII vai VII gs.pmē. No atnācēju un vietējās kultūras saplūšanas cēlās Aksūmas valsts. Tā laika viens no nedaudzajiem palikušajiem tempļiem bija Jehas Mēness templis. Cits tā laika arhitektūras piemineklis - Cohaito dambis, kura atliekas var redzēt vēl šodien.
Citi zinātnieki uzskata, ka pirmā civilizācija ienākusi Etiopijas kalnienē ne agrāk par IV gs.pmē. un sasniedza zināmu augstu attīstības pakāpi vēl pēc 400 gadiem - tātad ap ēru maiņas laiku. Par civilizācijas katalizatoru kļuva no DR Arābijas ieceļojošās semītu ciltis. Tās nostiprinājās valsts ziemeļos, vietējo iedzīvotāju asimilācijas procesā tika stimilēta vietējā kultūra. Arābu–semītu ciltis atnesa mākslu, arhitektūru, augstāku sociālo organizāciju un rakstību. Tādējādi etiopu civilizācija esot visai jauna un atvasināta no Dienvidarābijas kultūras. Valoda - sābiešu, kas vēlāk pārtapa par gjēzu.
Pašu etiopu senākā mitoloģija gan pauž citu ainu.
Tādējādi pamatā etiopi ir kušītiskas izcelsmes ar lielu semītu (sābiešu, žīdu) asiņu piemaisījumu.
Visas ziņas un pierādījumi par šo laika posmu nāk no arheoloģijas, ir stipri nepinīgi. Tas pats attiecas uz Aksūmas valsti, lai gan šeit ir jau arī rakstu pieminekļi.

Jūdu laikmets. Senie Etiopijas iedzīvotāji bija žīdi jeb falašas un tajā valdīja Sābas ķēniņiene, kas viesojās Jeruzālemē pie ķēniņa Zālamana ap 980.g.pmē. Tās dēls Meneliks I no Zālamana lika pamatu Etiopijas negusu dinastijai, kuras 225 paaudzes pārtrūka tikai 1974.gadā. Kopumā etiopiem ir vēstures pieraksti par 5000 gadiem. Jūdaisms ienācis zemē ap 950.gadu pmē. pēc pašu etiopu eposa Kebras Negast sniegtajām ziņām.
Zinātnieki tam nepiekrīt, jo uzskata, ka jūdaisms ienācis II gs. pāri Sarkanajai jūrai, kur pēc 70.gada romiešu represijām dzīvojuši daudz žīdu.

Ēģiptiešu pārbēdzēji V gs.pmē. Hērodots rakstīja, ka faraona Psametiha II valdīšanas laikā no 595.–589.g.pmē. 240 000 ēģiptiešu devušies karot uz zemi 56 dienu ceļojumā uz dienvidiem no Meroes. Tā visdrīzāk būs bijusi Etiopija. Pārceļotāju sastāvā bijuši arī žīdu algotņi, tie vēlāk apmetušies uz dzīvi Etiopijā vietējo vidū, un etiopi kļuvuši civilizētāki.

Aksūmas valsts (Igs.pmē.-XIII gs.mē.). Vēsturnieki par Aksūmas valsts periodu uzskata sākot ap 100.g.pmē.-ap 700.g.mē.
Aksūmas izvirzījās par galveno pilsētu no sābiešu nodibināto apmetņu vidus, un Aksūmas impērijas laiks bija sācies.
Pirmās ziņas par to nāk no I gs. Tā radās un strauji attīstījās mūsu ēras pirmajos gadsimtos līdz ar Aksūmas pilsētas uzplaukumu Ziemeļetiopijā. III gs. sasniedza lielu varenību. Negusa Ezanas laikā (IV gs. sākumā) rietumos aksumīti pakļāva Meroes valsti Sudānā. Ar Bizantijas (Austrumromas impērijas) atbalstu austrumos pārcēlās pāri Sarkanai jūrai uz Arābijas pussalu un pakļāva Gimjaras valsti, kura jau robežojās ar Sābas valsti. Ar Gimjaru veda ilgus karus par Dienvidarābijas kontroli. Ķēniņš Kalebs organizēja militāru ekspedīciju uz Dienvidarābiju, lai aizstāvētu turienes kristiešus pret vietējo pagānu valstiņu vadītājiem. Galvenā aksumītu osta – Adulisa atradās tagadējās Eritrejas teritorijā. Cita liela aksumītu pilsēta - Matara.
Aksūmas valsts kultūras ziņā bija cieši saistīta ar Dienvidarābiju. Aksūmas ķēniņi paturēja savā varā Jemenu apmēram no 300.-370.g. Tas nozīmēja, ka tolaik aksumīti kontrolēja visu tirdzniecību lejup pa Sarkano jūru, t.i. starp Romas impēriju un Indiju. Tas ļāva Aksūmas valstij pieaugt spēkā un varenībā.
Tomēr aksumītu īpašumi Jemena tika zaudēti dēļ tās pārvaldnieka Abraha neatkarības tieksmēm. Tas bija liels zaudējums un viens no Aksūmas imperijas pagrimsanas cēloņiem. Nākamais triciens bija persiešu ekspansija sakot ar 578.gadu, tās dēļ tika zaudēta kontrole pār tirdzniecības ceļiem Arābijā, ka arī kuģu ceļiem Sarkanajā jūrā. Tirdzniecības ceļi uz ziemeļiem cieta no starpcilšu kariem (Beja pret citām ciltīm).
643.gada arābi iekaroja arī Ēģipti, ka arī izspieda persiešus no Arābijas pussalas. Aksūmas tirdzniecība bija tik stipri cietusi, ka tās kuģi sāka piekopt pirātismu. 640.gadā par atriebību tika ieņemta un izlaupīta ostas pilsēta Adulisa, nedaudz vēlāk arī Dahlaka salas.
Valsts nenovēršami turpināja sadalīties - iespējams, ka Beja cilts 7.gs. okupēja daļu no hamasieņu (Hamasien) līdzenuma zemes. Par šo laiku ir pavisam maz ziņu. Saglabājušies tikai trīs uzraksti. Pirmie divi ir kristiešu uzraksti (tie ir divi vienādi): "Hasanis Daniēls, Debra Farema dēls."
Trešais: "Un Ķēniņš nāca un vēlējās valdīt tai laikā, kamēr es biju Aksūmā, tāpat kā viņa tēvs; un tikpat vecs kā laikā, kad uzbruka Aksūmai.Bet es arī devos prom. Un radīju nemieru ienaidniekos. Es sagrābu jaunpienācējus cietumniekus. Pirms asinis sašķeļ. Es pakļauju Aksūmas ķēniņu. Un es atlaidu to, pēc Aksūmas valdnieka pavēles. Kā manas valdīšanas zemei..."
Šis teksts vedina uz versiju, ka kāds no malas nācis un pakļāvis Aksūmu un tās ķēniņu, kas, iespējams bijis Hasani Daniēls (tāds vārds gan nav minēts "Etiopijas ķēniņu sarakstā"). Tai laikā mainījies arī podniecības stils (pēc arheologu atradumiem).
Ziņas par Aksūmas valsti nāk no arheoloģijas un arī rakstu avotiem, taču ir tālu no pilnības.
Aksūmas laikmetā sevišķi uzplauka māksla.
Atbilstīgi materiāli:
Aksūma - melno kristiešu svētā pilsēta.

Etiopija Ptolemaju Ēģiptes un romiešu laikos. Tais laikos pa Sarkano jūru Etiopijas virzienā pastāvēja intensīvs tirdzniecības ceļš uz Indiju. Par to savos rakstos ziņo Plīnijs un arī vēsta peripls (The Periplus of the Erythraean Sea) - III gs. kuģa kapteiņa pieraksti par tirdzniecību Sarkanajā jūrā.
Tais laikos var izdalīt veselus 5 tirdzniecības ceļus, kas gāja cauri Abesīnijai:
1) no Ēģiptes uz leju pa Sarkano jūru uz Āfrikas Ragu, tālāk uz Austrumāfriku vai Indiju;
2) no Meroes uz Aduli;
3) no DR-Etiopijas uz Aksūmu un Aduli;
4) no Jemenas krasta uz Sābas valsti, pāri Arābijai uz Persijas līci;
5) no Sābas valsts ziemeļiem uz Meku, tad Palestīnu, Damasku utt.

Kristietības pirmsākumi. Pie Adulas pilsētas (tagad Eritrejā) vietējie rāda Sv.Toma kapu. Vai nu tas tā patiesi ir vai tomēr nav, bet kristietība Etiopijā "apustuļu laikos" nav nostiprinājusies.
Tā ienāca IV gs. Aksūmas valsts laikā. Ziņas par Etiopijas kristianizāciju saglabājušās IV gs. bizantiešu teologa Akvīnas Rufīna darbos, viņa sniegtās ziņas visumā sakrīt ar vietējo etiopu tradīciju.
Kāds Meropijs, kristiešu tirgonis, kuru Rufīnijs sauc par „Tīras filozofu,” reiz veicis ceļojumu uz Indiju. Viņam līdzi bijuši divi sīriešu jaunēkļi, kas tikuši skoloti humanitārās mācībās. Vecāko saukuši par Frūmentiju, bet jaunākā vārds – Edesijs. Atpakaļceļā Sarkanajā jūrā etiopu piekrastā viņu kuģis tika sagūstīts, kā atbilde par Austrumromas valsts līguma nepildīšanu. Meropijs krita kaujā, bet jaunekļi izglābās. Viņus nogādāja Aksūmā, valdnieka Ella Amidas pilī. Valdnieks visai drīz padarīja Edesiju par savu vīndari, bet Frūmentiju, kā saprātīgāko – par savu sekretāru un mantzini. Taču ķēniņš visai drīz mira un atstāja savu atraitni ar mazgadīgo troņmantnieku Ezanu. Pirms nāves viņš dāvāja abiem sīriešiem brīvību, un atraitne lūdza viņus palikt un palīdzēt valsts vadīšanā līdz dēla pilngadībai. Tādējādi Frūmentija ietekme nākamajos gados Aksūmas valstī palielinājās. Viņš uzmeklēja ārzemju tirgotājus – kristiešus, un mudināja viņus ierīkot dažādās lūgšanu vietas., palīdzēja to būvniecībā un visādi veicināja kristietības nostiprināšanos. Ap to laiku, kad Ezana kāpa tronī, Edesijs devās atpakaļ uz Tīru. Turpretī Frūmentijs devās uz Aleksandriju pie bīskapa Atanasija, kam pastāstīja par paveikto darbu. Rezultātā Atanāsijs baznīcas sanāksmē pasludināja Frūmentiju par pirmo Etiopijas bīskapu 330.gadā.
Pēc kristietības ieviešanas IV gs.pmē. tika celti klosteru kompleksi un bazilikālas baznīcas.

Kristietības kļūšana par oficiālo valsts reliģiju. Frūmentijs atgriezās Etiopijā un turpināja savu misionāra darbību. Rezultātā 331.gadā karalis Ezana pieņēma kristīgo ticību. Par godu šim notikumam Ezana sāka kalt monētas ar krusta attēlu - pirmās tādas pasaulē.
Kristietības pieņemšana izraisīja lielas izmaiņas valsts dzīvē. Tās dēļ nodibinājās ciešākas saites ar kristīgo pasauli - iesākumā Ēģipti, bet vēlāk jau ar Eiropu.
Protams, ne tuvu ne visi etiopi pieņēma kristietību. Jaunā ticība attiecās vairāk uz aristokrātu slāni. Vairums ārpilsētnieku palika pagāni, un daudzi ir tādi vēl šodien. Kristietība izplatījās ļoti lēni un lielāks progress šai ziņā notika līdz ar Deviņu svēto ierašanos negusa Kaleba laikā.
Viduslaikos Etiopija Eiropā bija pazīstama kā "Prezbitera Jāņa valsts."

Kristiešu un jūdu kari. Tādi un visai asiņaini vedušies jau Kaleba laikos. Karu laikā pamazām tika iznīcināti falaši, kas dzīvoja ap Tanas ezeru un Simiena kalnos. Pamazām falašu kopiena palika pavisam mazskaitlīga, atlikušos spieda kristīties.

Arābu ienākšana. Tie ienāca Etiopijas kalnienē no Jemenas IV gs.pmē. Ārābu senči, kuri tad vēl pielūdza Mēnesi, sajaucās ar šeit esošajām kušītu ciltīm (somāliešiem, afāriem, oromo u.c.), piešķirot tiem smalkus semītiskus vaibstus. Bez tam pirmarābi atnesa uz šejieni arī savu „himarītisko rakstību,” kura sastopama vairs tikai Etiopijā, tiesa gan, jau izmainītā veidā.

Kosma sniegtās ziņas. Ap 523.gadu Aksūmas valstī ieradās bizantiešu tirgotājs Kosms. viņš vēlāk sarakstīja grāmatu par ceļojumu uz Indiju - "Kristiešu topogrāfija," kurā sniedza arī kādas ziņas par Aksūmu. viņš arī bija tas, kurš pārrakstīja tagad zudušo Ezanas tēva(?) uzrakstu. Kosma rakstīja, ka Aksūma eksportē zīloņus uz Indiju, Persiju, Arābiju un Romas impēriju. Aksūmiešu kuģi brauca līdz pat Ceilonai. No Nūbijas nāca smaragdi, caur Aduli tie nokļuva Indijā. Tirgoja arī vīraku un vergus.
Kosma aprakstīja arī dzīvniekus: degunradžus, kuru izkaltēto ādu cilvēki lietojot zemes aršanai, un vienradžus - tos gan viņš pats neesot redzējis, taču 4 vienradžu statujas ir Aksūmas ķēniņa pils torņos.
Kosma pieminējis, ka viņa atrašanās laikā Aksūmā ķēniņš Kalebs gatavojis karagājienu uz Jemenu.

Otrais kristietības uznāciens. Tas nāca no Ēģiptes Deviņu Svēto veidā VI gs. ķēniņa Kaleba valdīšanas laikā. katrs no šiem svētajiem nodibināja Abesīnijā klosteri, piemēram - Debredamu, nepieejamā vietā. Tādējādi kristietība izplatījās plaši pa visu valsti, visur cēla akmens baznīcas - vairāk kā 200. Vēlāk daudzas no tām dienvidos Harāres emīra Ahmeda Grana un Galla cilts iebrucēju iznīcinātas.

Pirmo musulmaņu ienākšana. Pirmie musulmaņi ("ticīgie") pirmo reizi atbēga no Mekas uz Abesīnijas teritoriju 615.gadā, kad Mekā pastiprinājās represijas pret jaunās islāma mācības sekotājiem.
617.gadā turpinājās Muhameda sekotāju apspiešana Mekā. Otrais musulmaņu pārceļotāju vilnis devās uz Abesīniju kristīgā negusa aizsardzībā. To skaits gan visdrīzāk nav bijis liels un sunna pieraksta to iziešanu agrīnai hidžrai. Mekas valdošie sūtīja uz Abesīniju emisārus ar dāvanām, lai musulmaņi tiktu izdoti, taču neguss tiem atteica. kad 618.gadā atcēla hašimītu "kolektīvo izraidīšanu," daži no atbēgušajiem atgriezās Mekā, taču sastapa tur saņēma nelādzīgu izturēšanos.

Jemenas pakļaušana un zaudēšana. Mūsdienu Jemenas teritorijā jūdi un pagāni apspieda kristiešus. Austrumromas imperators Justiniāns lūdza Kalebam palīdzību, kas savāca milzīgu armiju (120 000 karotāju 60 kuģos) un devās karagājienā uz Dienvidarābiju. pēc iekarošanas kādu laiku pārvaldīja to ar vicekaraļa Abraha palīdzību. Šis iekarojums padarīja Aksūmas valsti par nozīmīgāko spēku starp Romu (nu jau gan Bizantiju!) un Persiju.
Etiopu ķēniņa Gabre Maskala valdīšanas laikā tēva Kaleba iekarotajā Jemenā nozīmētais vicekaralis Abraha valdīja pastāvīgi kā neatkarīgas valsts galva. Valsts centru Sanu viņš centās attīstīt par lielu kristiešu centru, kas pārspētu pagānisko Meku. Ap 570. vai 571.gadu viņš pat devās karagājienā pret Meku ar vienu pašu zīloni. Gājiens tā ietekmēja arābus, ka šo gadu viņi nosauca par "Zīloņa gadu." Pavisam netālu no Mekas viņa armija cieta baku sērgā un daudzi, ieskaitot Abrahu, mira no šīs slimības. Īsi pēc tam himarītu (vietējie jemenieši) vadonis ieaicināja persiešus, kuri 578.gadā no Jemenas padzina aksumītus. Tā Aksūmas valsts zaudēja savu aizjūras teritoriju.
Par Jemenu un tai pieguļošajām Dahlakas salām vēsta trīs arābu vēsturnieki:
1) Jakubs (Al Yakubi) 872.gadā rakstīja, ka Najaši (Najashi) no Abesīnijas valdīja no Kābaras (Ka`abar - laikam domāta pilsēta) un kontrolēja arī Dahlakas salas. Domājams, ka varas centrs kaut kad pirms 870.gada pārvietojies no Aksūmas uz Kābaru. Taču līdz pat šai dienai nav skaidrs, kur tāda pilsēta varētu būt atradusies, iespējams kaut kur uz dienvidiem;
2) Masuds (Al Masudi) 935.gadā rakstīja, ka Dahlakas salas un krasta līdzenums piederēja Habasam (Habasa);
3) Ibu Hakvals (Ibu Haqwal) stāsta ka starp Najaši un Jemenas ķēniņiem 978.gadā joprojām notika tirdzniecība.

Zagves dinastija (ap 1030(1150.?).–1270.g.). Tā uzurpēja varu no Solomonīdu dinastijas ķēniņiem. Par šo periodu ir tik ļoti maz zināms, ka vēsturnieki to dēvē par "ēnu dinastiju."
Ir vairāki šīs dinastijas saraksti, bet tikai 7 tās ķēniņi parādās visos sarakstos - Jan Seyom, Girma Seyom, Tekle Haymanot, Yitbrek, Yemrehana Chrestos, Lalibela un Nakuto Lābs (Na`cuto La`ab). Visu šo ķēniņu (izņemot pēdējo - Nakuto Lābu) valdīšanas laiki uzdoti kā 40 gadi, kas vien jau liekas stipri neatbilstam īstenībai.
Ap 980.gadu Solomonīdu vara tika pārtraukta: varas apvērsumu veica kāda sieviete Judīte (Gudit) – agavu (Agaw jeb Agas) cilšu apvienības vadone. Viņa uzbruka un nolīdzināja līdz ar zemi lielāko daļu Aksūmas pilsētas, nogalināja ķēniņu un divus viņa mantiniekus. Trešais princis aizbēga uz Šoa provinci valsts dienvidos, apprecējās un viņa bērni saglabāja dinastiju. Tomēr Aksūmā solomonīdu valdīšana izbeidzās.
Par šo notikumu liecina divi, nedaudz gan pretrunīgi, vēstures avoti:
1) 979.gadā Abesīnijas karaļa rakstīta vēstule Nūbijas karalim Džordžam (King George of Nubia ???), kurā teikts - kāda karaliene vajā viņu pa visu valsti;
2) Ibu Hakvals, kurš laikam vēsturnieks, 978.gadā rakstīja: "...ja lūkojamies uz Abesīniju, tad tur daudzus gadus valda sieviete. Tā ir viņa, kas nogalināja Abesīnijas ķēniņu."
No Zagves dinastijas 11 ķēniņiem ar varenību izcēlās 4 priesterķēniņi. Slavenākais no tiem, Lalibela - pārcēla galvaspilsētu uz mazu kalnu pilsētiņu Rohu un uzcēla tur 11 noslēpumainas baznīcas. Pēc Lalibelas nāves dinastija panīka.
Dēļ dinastijas "ēnainības" visai grūti definēt arī tās sasniegumus. Tie varētu būt bijuši: politiskā stabilitāte pakļautajās teritorijās - Aksūmā un Šoa (Shoa), uzturēja darbībā arī tirdzniecības ceļus. visdrīzāk, Zagves dinastijas ķēniņi bija kristīgi, to valdīšanas laikā valstī norisa nozīmīgas reliģiskas un kulturālas aktivitātes.
Sakari ar ārpasauli arī tika uzturēti. Svētceļnieki devās uz Jeruzālemi, norisa tirdzniecība, musulmaņu arābu vajātie Ēģiptes kopti, iespējams, ap 1000.g. ieradās Etiopijā.
Etiopu tradīcija vēsta, ka ķēniņš Jekuno Amlaks gāza Zagves dinastiju.

Ārzemju kontakti Zagves dinastijas laikā. Tāda sarakste notika starp Romas pāvestu Aleksandru III un „prezbiteri Jāni,” kā toreiz sauca Etiopijas ķēniņu. Etiopi prasīja Jeruzālemes Tā Kunga kapa baznīcas daļas pārvaldi. Aleksandrs III abesīņu negusam atbildēja ar 1117.gadā datētu vēstuli.
Tā zvanu tornis un altārs tika nodoti lietošanā Etiopijai 1189.gadā, taču to izdarīja musulmaņu valdnieks Saladins pēc Jeruzālemes ieņemšanas, tas jau bija vēlāk.
Lalibelas laikā bija cieši kontakti ar Ēģipti.

Etiopijas ķēniņu valdīšana viduslaikos (1283.-1528.g.). Līdz ar 1283.gadu sākās viens no labklājīgākajiem Abesīnijas vēstures periodiem, un turpinājās līdz pat Harāres emīra Ahmeda Graina (1528.-1543.g.) iebrukumam. Šo laiku raksturo lieli sasniegumi kultūrā un valsts politiski-administratīvajā pārvaldē, daudzo viduslaiku ķēniņu valdīšanas laikā. Viss tas tika sasniegts neraugoties uz nepārtrauktajām cīņām ar Etiopiju ieskaujošajām musulmaņu zemēm.
XII-XIII gs. lalibelā tika izcirstas klinšu baznīcas
Ķēniņa Amda Siona I (1312.-1342.g.) valdīšanas laikā etiopi veda veiksmīgus karus pret apkārtējiem musulmaņu sultanātiem un nodibināja zināmu kontroli pār Davaru (Davaro), Ifatu, Bali (Bali) un Hadiju (Hadya). Turpmāk tie maksāja meslus Abesīnijas ķēniņiem. Ķēniņa Dāvida I (1380.-1410.g.) valdīšanas laikā etiopi iekaroja Zeilu (Zeila) un 1403.gadā nogalināja Adalas (Adal) sultānu Sādedi (Sa`ad-eddi), tā atkal atgūdami Adalu pēc 20 gadiem. Ješaka (1414.-1429.g.) valdīšanas laikā etiopi uzbruka Masavai (Massawa) un Dahlakas salām, dienvidos viņa karapulks nonāca līdz pat Abajas (Abaya) ezeram.

XIII gs. Etiopijas teritorijā pastāvēja feodāla valsts, kuru novājināja iekšējie kari.
Attīstījās ikonu, no XIV gs. arī miniatūru glezniecība.

Viduslaiku Etiopijas ārzemju kontakti. Viduslaikos Etiopija bija visai izolēta no citām kristiešu sabiedrībām, regulāri sakari pastāvēja vienīgi ar Ēģiptes koptiem un Jeruzālemi. Krustnešu padzinējs sultāns Saladins atļāva etiopu kristiešiem noturēt savas ceremonijas Tā Kunga kapa baznīcā Jeruzālemē.
Visi augstākie Etiopijas patriarhi nāca no Aleksandrijas Ēģiptē. Saifa Arads (1344.-1372.g.) kļuva par Ēģiptes koptu oficiālo patronu. Dāvids I (1382.-1411.g.) sūtīja pie Ēģiptes sultāna pārstāvniecību ar 29 kamieļiem, kas bija apkrauti dāvanām.
Etiopu sūtņi Eiropā. Toties eiropiešu priekšstati pat Etiopiju bija visai neskaidri - līdz 1328.gadam Abesīnijas negusi tika identificēti ar Prezbiteri Jāni.
Tādas delegācijas ir bijušas divas, cik zināms. Pirmā, visai liela – ar 30 cilvēkiem, negusa Vedema Arāba (1297.-1312.g.) sūtīta devās pie Romas pāvesta Klementa V 1306.gadā, kad tas atradās Aviņjonā. Par tur vesto sarunu raksturu gan nekas sīkāk nav zināms. Nav pat zināma tikšanās vieta, jo pāvests tai laikā stipri ceļoja pa Francijas pilsētām, kaut gan tā varētu būt arī Aviņjona. Tāi pat delegācijai bija jātiekas arī ar Spānijas karali (nezinām, tikās ar to vai ne). Atpakaļceļā 1306.gadā delegācijas dalībnieki Dženovas kartogrāfam aprakstīja savu valsti.
1407.gadā Dāvida I galmā ieradās itālis Petrs Rombula (Pietro Rombulo), kuru vēlāk neguss nosūtīja uz Indiju un Ķīnu.
1410.gadā sūtniecību sūtīja franči, tās dalībnieki apprecēja etiopietes (varbūt palika še uz dzīvi?).
Ješaks sūtīja vēstuli Spānijas karalim Aragonas Alfonam ar precību apmaiņu savienības piedāvājumu. Alfons sūtīja negusam 13 strādniekus-amatniekus, kuri visi ceļā uz Etiopiju nomira.
1441.gadā Zara Jēkabs atļāva etiopu mūkiem apmeklēt sanāksmi Florencē, kā arī 1450.gadā sūtīja delegāciju pie Aragonas Alfona.
1452.gadā etiopu sūtnis apmeklēja Kristus ordeņa Lielmestru Henrihu Jūrasbraucēju Lisabonā. Tādējādi šie ir pirmie oficiāli fiksētie sakari starp Etiopijas negusiem un templiešiem.
Laikā no 1480.-1483.gadam veiksmīgi sasniedza Etiopiju Franciskāņu misija. Apmēram tai pat laikā ieradās arī mākslinieki no Venēcijas.

Sakari ar Portugāli.
Pedro de Kovilja ierašanās. Šo veiklo spiegu Pjedro de Kovilju (Pedro de Covilha) 1487.gadā misijā uz Etiopiju nosūtīja Portugāles monarhs un Kristus ordeņa Lielmestrs vienlaicīgi – Žuans II. Abesīnijā viņš ieradās 1493.(1494. - et. vēst. grām.) gadā pa sauszemi. Tūdaļ pat viņš ieradās imperatora galmā. Sākumā viņu uzņēma ļoti labvēlīgi, bet pēcāk ievietoja mājas arestā. Iespējams, ka viņš bija izsaucis uz sevi aizdomas, jo bija taujājis pēc Derības šķirsta. Tādēļ viņam neļāva palikt valstī.
Malinds. Malindi. Viņš to mēģināja 1500.(?) un 1507.gadā. Ieradās Etiopijā 1508.gadā. Princese Helēna (Empress Elleni) izturējās labvēlīgi pret militārās savienības ideju ar Portugāli, un nosūtīja sūtni uz Portugāli.
Fransišku Alvariša ceļojums (1520.-1526.g.). Šis portugāļu mūks oficiālas portugāļu delegācijas (tā ieradās kā atbilde uz iepriekš sūtīto vēstnieku uz Portugāli) sastāvā (delegācijas vadītājs bija Rodrigo de Lima (Rodrigo di Lima)) izsēdās krastā Sarkanās jūras Masavas ostā 1520.gada aprīlī. Delegācija devās valsts vidienā, lai satiktos ar tā laika ķēniņu Lebnu Dengeli, kurš kopumā delegāciju uzņēma slikti - pat rupji un aizvainojoši. Etiopu ķēniņš pret portugāļiem izturējās ar lielu neuzticību, visi laiku pasvītrodams savu neatkarību, un nevēlēdamies nekādu ciešāku savienību ar Portugāli. Tomēr viņš atļāva portugāļiem dibināt fortus Masavā, Dahlakas salās un Zeilā.
Delegācijas uzturēšanās laikā sešus gadus līdz 1526.gadam Alvarišs (Francisco Alvares) ceļoja pa Etiopiju. Par ceļojumu viņš sarakstīja atskaiti „Prezbiteris Indijas Jānis” (The Prester John of the Indies), kuru izdeva Lisabonā 1540.gadā. 1881.gadā to pārtulkoja angliski lords Stenlijs, Olderlijas devītais barons.
Vēlākie kontakti starp Etiopiju un Eiropu kļuva grūti un pat bīstami sakarā ar kariem pret musulmaņiem, tomēr ik pa laikam tādi bija un par Etiopiju Eiropā zināja. Etiopijas negusu vajadzības pēc eiropiešu precēm un prasmēm bija tādas pašas - amatnieki, meistari un ieroči.

XV-XVI gs. Etiopijas valstī tika apvienotas plašas teritorijas.

XVI gs. sākumā Etiopijai uzbruka turki, kas tika padzīti ar portugāļu militārā spēka palīdzību.

Cīņa pret Ahmeda Grana musulmaņiem (1528.-1632.g.). Priekškara situācija nobrieda jau 16.gs. 20.gados. 1517.gadā Dāvids II veica sekmīgu militāro kampaņu pret Adalu, nogalināja tās sultānu un spējīgāko tā ministru Mahfuzu. Tas izsauca lielas jukas šai musulmaņu valstiņā, kas dzīvoja no tirdzniecības un tai bija nepieciešams miers. Turklāt no dienvidiem tai uzmācās somāļi, tamdēļ Adalas valstiņas galvaspilsēta drošības apsvērumu dēļ tika pārvietota uz Harāru. Tas viss radīja vēlākā kara priekšnoteikumus.
Pašā Adalas valstī bija divas nometnes. pirmajā bija sultāns un tirgotāji, kas vēlējās mieru. Otru vadīja nogalinātā ministra Mahfuza meitas vīrs Ahmeds Grans, kurš vēlējās karot džihadā pret Etiopijas kristiešiem kopā ar somāļu ciltīm. Galu galā Grans nogalināja sutānu un 1526.gadā sāka sirojumu sēriju pret etiopiem. Viņš radīja labi apmācītus, ašus, spēcīgus un sev uzticīgus kavalērijas spēkus.
Lieli musulmaņu spēki bija sakoncentrēti Hararā, Āfrikas raga austrumos. Tos vadīja harizmātisks musulmaņu līderis Ahmeds ibn Ibrahims el Gazi (pēc iesaukas Gran – „kreilis"). Pēc vairāku gadu rūpīgas gatavošanās viņš beidzot 1528.gadā pasludināja svēto karu. Viņa karaspēkā bija arābu algotņi, somāļi un turku musketieri, kurus atbalstam nosūtījusi Osmaņu impērija.
1527.gadā sultāns (laikam tas pats Grans) atteicās maksāt meslus.
1528.gada septembrī Lebna Dengels beidzot šos musulmaņu sirojumus atzina par ļoti bīstamiem un nosūtīja Tekli Jēzu (Tekle Yesus) pret Granu, tomēr etiopi tika sakauti.
1529.gada martā imperators Tekle Jēzus pats veda kaujā lielu armiju pret Granu, un izšķirošā kaujā pie Šimbrakuras (Shimbra Kurie) etiopi atkal tika sakauti. Liela nozīme kaujā bija 200 turku musketieriem.
Kara turpmākā gaitā 1531.gadā Ahmeds Grans guva nākamās uzvaras pār Islamu Sagadu (Islam Sagad) pie Antokijas (Antokiya), pār Tekle Jēzu pie Aifaras (Aifara) un pār Vasanu Sagadu (Wasan Sagad) un pēdējām abesīņu armijas atliekām pie Zukuālas (Zuquala).
Laikā no 1532.-1534.gadam Grans vajāja Lebna Dengelu pa Tigraju līdz Mazagai (Mazaga) ZR, tad atpakaļ pa to pašu Tigraju, Vagaru (Wagara), Dambeju (Dambea) un iekšā Gojamas provincē. Tomēr Granam notvert abesīņu imperatoru tā arī neizdevās.
1535.gadā Grans sagrāba Šoa (Shoa), Davaru (Dawaro), Lastu (Lasta), Hadiju (Hadya), Vaju (Waj), Bali, Damotu (Damot) un lielāko daļu Amāras (Amhara) un Tigrajas. Taču pavisam gludi vis negāja, un Grana kareivji cieta zaudējumus Tigrajā no bada un slimībām. Viņa kavalērija saglabājās, taču lielu daļu kājnieku Grans bija spiets aizvietot ar kristiešu rekrūšiem.
Karš kopumā vilkās 15 gadu. Visa zeme liesmoja, izšķīrās etiopu valsts pastāvēšana. 1535.gadā Ahmeds Grans ieņēma un nopostīja Aksūmu. Oriģinālā Sv.Marijas Cionas katedrāle tika nopostīta līdz pamatiem, taču dažas dienas pirms tam priestreri izveda Derības šķirstu un noslēpa uz kādas salas Tana ezerā. Dramatiskās situācijas dēļ vajātais un izmisušais etiopu ķēniņš Dāvids II izšķīrās par savienību ar portugāļiem, un nosūtīja vēstnesi uz Lisabonu pēc palīdzības.
Etiopu militārajās neveiksmēs lielā mērā bija vainojama Lebnas Dengela kļūmes valdīšanā: savulaik atteicās no portugāļu palīdzības, pienācīgi un jau laikus nenovērtēja briesmas, kas radās līdz ar Ahmeda Grana kāpšanu tronī Adalā, izsūtīja līderus-augstmaņus (piemēram bitweded), kas vēlāk cīnījās Grana pusē un vispār - valdīja tik slikti, ka musulmaņu karaspēku atbalstīja pat daudzi kristīgie abesīņi.

Portugāļu vienības iesaistīšanās karā. Pēc 1535.gada Grana karaspēks tika koncentrēts Angotā un Fatagarā, kur to neskāra bads. Šoā, Debejā (Debea), Tigrajā un citās iekarotajās zemēs tika atstāti musulmaņu garnizoni. Abesīņu pretestība turpinājās, taču Grana kavalērija pārvietojās tik ātri, ka Lebna Dengels nekādi nespēja savākt kādu lielāku armiju, un 1540.gadā mira.
Palīdzība no Portugāles pienāca tikai 1541.gadā, jau nākamā ķēniņa Helaudevosa valdīšanas laikā, kad 450 vīru lielā musketieru vienība ar vairākiem dižgabaliem izkāpa krastā Masavas ostā. Vienību komandēja Vasko da Gamas dēls Kristofers da Gama, arī Kristus ordeņa bruņinieks. Vienība cīnījās braši un izcīnīja virkni uzvaru - 1542.gada aprīlī portugāļi Granu sakāva divreiz. Kristofera cīņas spars un drosme līdzinājās jau nesajēgai. Reiz, abesīņu pamests, satikās ar 10 000 musulmaņu pīķnešiem, kurus sakāva.
Taču vienā no kaujām 1542.gadā viņš cieta sakāvi pret Grana armiju, kas bija pastiprināta ar 700 turku musketieriem, kaujā pie Voflas (Wofla). Ievainots labajā rokā un kājā, Kristofers krita gūstā. Viņu aizveda pie Ahmeda un abi sabārās, niknumā maurs paķēra zobenu un nocirta portugālim galvu. Kopumā kaujā krita ap 260 portugāļiem.
Taču jau pēc gada kārta pienāca pašam Granam - tā bija pēdējā kauja pie Voina Daga (netālu no Tana ezera un Gonderas) 1543.gada 21.februārī. Imperators Helaudevoss, pateicoties portugāļu vienības klātbūtnei, bija spējis sapulcināt armiju - 8000 kājnieku, 500 jātnieku un 140 portugāļu. Granam bija 14 000 kājnieku, 1300 jātnieku un 200 turku musketieru. Kaujas laikā Ahmedu Granu nošāva kāds portugālis Peters Leons. Palikuši bez vadoņa, mauri panikā bēga un tos līdz tumsai vajāja un slepkavoja kristiešu sabiedrotie. Musulmaņu armija tika iznīcināta.

Kara rezultāti. Tā pēc 15 gadu cīņām iestājās miers. Grana nāve un musulmaņu iebrukuma beigas iezīmēja arī Abesīnijas viduslaiku vēstures beigas.
Portugāļi bija zaudējuši pusi no saviem vīriem. Atlikusī puse tā arī dzimtenē vairs nekad neatgriezās, bet palika Etiopijā uz dzīvi. Abesīņu zaudējumi bija skaitāmi desmitos tūkstošu.
Milzīgs bija kulturālais zaudējums: sadedzināti rokraksti un nopostītas baznīcas un klosteri. Milzum daudz laupījuma bija aizvests uz Adalu. Lieli apgabali, kur iepriekš dzīvoja kristieši, tika pagānu un musulmaņu pārņemti, īpaši jau dienvidos. Plaši izplatīts bija bads un slimības. Turpmāko posta apmēru tikai palielināja galla iebrukums un reliģiskās nesaskaņas.

Gallu iebrukums (1540.-1590-tie.g.). Gallu (galla) cilšu piederīgie (galli un somāļi), spriežot pēc lingvistiskiem pierādījumiem, ienāca Etiopijā no Ziemeļkenijas un Dienvidetiopijas. Sākot ar 12.gs. (iespējams pat ka sākot jau ar 9.gs.) somāļu ciltis sāka iespiesties apgabalos, kuros atradās galli. Vispār jau patlaban nav gūti tādi pierādījumi, ka galli te atradās pirms somāļiem. Skaidrs ir vienīgi tas, ka gan mutiskie, gan rakstiskie avoti liecina, ka galli sāka savu ekspansiju 1540.gadā no ZR Beranas (Berana), kas ir Abaijas ezera ziemeļos un rieteņos.
Paši etiopu vēsturnieki atzīst, ka gallu mazo sultānvalstiņu vēsture joprojām ir visai maz izpētīta tēma. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka gallu cilšu ieplūšanai vēsturiski ir milzīga loma Etiopijas-Abesīnijas valstiskuma formēšanā.
Atbilstoši materiāli:
Gallu valstiņas Abesīnijā.

Jezuītu darbība. Portugāļi centās nostiprināt savu klātbūtni Etiopijā. Jezuītu mūki izvērsa tik plašu un aktīvu darbību, ka valsts gandrīz tika katolizēta. Ievērojamākie no jezuītiem bija Bermudess (1520.-1526.g.), Ovjedo (sākot ar 1557.g.), Pedro Paiša (sākot ar 1603.g.) un Mendess (ap 1632.g.).
Bermudess (Bermudez) nonāca Etiopijā līdz ar portugāļu sūtniecību 1520.-1526.gadā. Otro reizi viņš atgriezās Etiopijā 1541.gadā, un ar pāvesta dotām tiesībām pretendēja uz patriarha posteni. tas izsauca nesaprašanos starp etiopiem un portugāļiem. Viņš bija krāpnieks un neguss Halaudevoss izsūtīja to uz tālīnu apgabalu, 1557.gadā Bermudess pameta valsti.
Ovjedo (Oviedo) jezuītu misijas sastāvā ieradās Masavā 1557.gadā 5 dienas pirms pilsētu ieņēma turki. Viņš bija visai bravurīgs un netaktisks. Ovjedo bija tā iespēja ilgi sarunāties ar negusu Halaudevosu par reliģiskiem jautājumiem. Viņš vājināja savas pozīcijas mēģinot palīdzēt Bahrnegash Yeshaq (Mazais Zaļais nezina neko par šo etiopu vēstures personāžu!) un turkiem pret Minasu, un daudz netrūka, lai Minass to sodītu ar nāvi. Vēlāk Sarsa Dengels Ovjedo jezuītiem piešķīra zemi pie Fremonas. Ovjedo nomira Etiopijā 1577.gadā.
Pedro Paiša (Pero Pais/Paez) bija spāņu jezuīts, kas iespēja nonākt Etiopijā 1603.gadā. Bija šarmants un pieklājīgs, tādēļ viņam gandrīz nekavējoši izdevās labvēlīgi pret jezuītu lietu noskaņot negusu Za Dengelu. Pievērānās jezuītismam tika turēta slepenībā, taču ir saglabājušās divas Za Dengela vēstules, kas adresētas pāvestam un Spānijas karalim - tajās tika piedāvāta savienība. Tas viss izsauca sacelšanos, kuras laikā Za Dengels tika nogalināts. 1607.gadā par imperatoru kļuva Sisnijoss, un Paiša tam visādi izrādīja atbalstu - dibināja skolas, cēla pili un baznīcu Vecajā Gorgorā (Old Gorgora), kā arī piedāvāja savienību ar Spāniju. 1622.gadā, īsi pirms savas nāves, Paiša pievērsa Sisnijosu katolismam.
Taču iedzīvotāju spiediena dēļ jezuīti bija spiesti aizbraukt. Vai tie ir tie paši, bet pāvesta Jāņa XXII laikā valstī ieradās neliela, bet jestra dominikāņu misionāru grupa.
Mendess (Mendes) bija cits spāņu jezuīts, kas sekoja pēc P.Paišas. Bija visai smaga rakstura, lepns, lecīgs un neapdomīgs. Mēģināja pievērst Abesīniju katolismam ar spēku: garīdzniekus pārorientēt, baznīcas arī, ļaudis vēlreiz kristīt, baznīcas svētkus pārveidot. Trakākais viņa iniciētais pasākums bija etiopu svēto pīšļu izrakšana no baznīcām. Viņa pasākumiem bija liela opozīcija, un Mendess devās pie imperatora, lai izlūgtos tā atļauju vēl lielākai spēka pielietošanai. Dumpis sekoja dumpim un imperators Sisnijoss sāka no tā pagurt. Tā viņš 1632.gada 14.jūnijā izdeva uzsaukumu: "Klausaities visi! Klausaities visi! Mēs pirmo reizi devām jums cīņu, ticot, ka tas būs labi. Taču neskaitāmi ļaudis tika nogalēti, Jūlijs, Gabriēls, Takla Giorgis, Sartsa un zemnieki. Tādēļ mēs atsākām cīņu par jūsu tēvu tēviem. Ļausim atgriezties iepriekšējiem priesteriem baznīcās, ļausim tiem kalpot pie altāriem, ļausiem tiem vadīt viņu liturģijas. Un esiet priecīgi."
Pēc tam Sisnijoss atteicās no troņa par labu savam dēlam Fasilam. Savukārt tas izsūtīja jezuītus uz Fremonu, bet 1634.gadā padzina tos no Etiopijas pavisam, slēdza tiem Etiopijas robežas. Tas bija pēdējais nopietnais mēģinājums pievērst Etiopiju katolicismam. Pie viena jaunais ķēniņš likvidēja visas portugāļu apdzīvotās vietas (nez vai aizgāja līdz portugāļu karotāju un to pēcnācēju apkaušanai?), lai gan tie bija palīdzējuši karā pret Granu. Ar turkiem noslēdza vienošanos: katram portugālim, kas ieradās Masavā, turki nocirta galvu, par katru no tām ķēniņš maksāja zeltā.
Jezuītu darbības rezultātā: traucēja valstij atgūties pēc Grana musulmaņu uzbrukumiem, kā arī saliedēties pret gallu un turku uzbrukumiem; izsauca dumpjus un mazinājās negusa autoritāte; lielu prestižu ieguva nākamais neguss Fasils; valsts devās izolacionisma virzienā un portugāļiem XVI gs. vidū nācās Etiopiju pamest.

Impērijas Gondaras periods. Neguss Fasils (1632.-1667.g.) pārnesa (raksta arī, ka dibināja!) valsts galvaspilsētu uz Gonderu, tā pirmo reizi 900 gadu laikā kļuva par galveno valsts pilsētu. Tas bija viens no ķēniņa jaunās un piesardzīgās politikas elementiem. Pilsētā uzcēla tā saucamo "Ķēniņa pilsētu" (Imperial Enclousure), kas bija labi plānota un nocietināta.
Bez tam tika atjaunota valsts un baznīcas vienotība, kas bija sarauta iepriekšējo 30 gadu reliģiskajos nemieros. Tika gāzts Fasila onkulis Sīls Kristus (Se`ala Kristos).
Pēc galvaspilsētas Gonderas nodibināšanas XVII gs. cēla bagātīgi greznotas baznīcas un nocietinātas pilis. Arhitektūrā un glezniecībā izplatījās Eiropas mākslas ietekme, arhitektūrā - galvenokārt portugāļu ietekme. Attīstījās dekoratīvi lietišķā māksla, tai raksturīga helēnisma un bizantiskās tradīcijas ieturētā keramika, formās un ornamentikā sarežģīti juvelierizstrādājumi.

Aksūmas valsts sabrukums un "Prinču periods." Tā sabruka XVIII gs. beigās vairākās neatkarīgās provincēs. 1784.gadā vēsturiskais uzsvars mainījās no Abesīnijas imperatoriem uz "karakungiem" jeb tā sauktajiem "prinčiem" (lords). Nākošos 100 gadus valsts aizvadīja savstarpējos militāros ķīviņos.
Imperatori uzturējās vai nu kritušās Gonderas drupās, vai dažādās citās vietās celtā pārgājienu "Lielajā teltī" - kā nu kuro reizi tiem lika. 1813.gadā Etiopijā bija veseli 6 kronēti imperatori! To savstarpējās attiecības un ziņas par tiem bija un ir visai juceklīgas. Tā piemēram, imperators Gigars (Gigar), kas valdīja divas reizes laikā 1821.-1831.gadam, tā laika hronikās nosaukts gan par Joasa (Ioas) brāli, gan par Ijasa II (Iyasu II) dēlu, kas tam piedzimis 76 gadu vecumā (nu ko - tas ir iespējams, lai gan mazticams!).
Laikā, kad panīka imperatoru vara, baznīcas vara palika joprojām stipra, un ap tām sāka koncentrēties arī laicīgā vara. Tas, savukārt, veicināja reģionālo separātismu. Laikā pēc 1784.gada galvenā sacensība izvērsās starp Begemederas (šie bija no Yejju gallām) un Tigrajas (balstījās uz Ras Michael iedibināto feodālo sistēmu) "rasiem" (Ras - tā tolaik tika saukti vietējie kņazi, augstmaņi, valdnieciņi). Kopumā Begemederas rasi kontrolēja Gonderu, bet tigraju rasi centās visādi tos nospiest - dažreiz pat ar panākumiem Gonderā kronēja savus imperatorus.
Gonderas un amhāru valdnieks Gošs (Ras Gosh) 1771.gadā Sarbakūzas kaujā sakāva Mihaēlu Sehulu (Ras Michael Sehulu).
XVIII gs. beigās un XIX gs. 1.pusē pastiprinājās valsts feodālā sadrumstalotība.

Juku laiks (1784.-1818.g.). 1784.gadā Gojamas rass Abets (Ras Abetu of Gojjam) gāza no troņa Teklu Giorgu I un piespieda atkāpties divus citus rasus - Begemderas rasu Ali un Endartas un Tigrajas rasu Voldu Selasiju (Wolde Selassie). Ar šo gadu sākās tā saucamais "prinču periods" Etiopijas vēsturē. 1796.gadā tronī tika iecelts Zālamans III, bet tas nekad nebija stiprs imperators.
Par šo laiku zināms visai daudz, pateicoties kāda angļa Nataniēla Pīrsa (Nathaniel Pearce) sniegtajām ziņām. Šis anglis ieradās Tigrajā dienestā pie rasa Volda Selasija (sekoja rasam Mikailam) 1805.gadā. Bez tam ziņas par šo laiku sniedzis arī kāds Hentijs Salts (Henty Salt), kas arī bija ieradies pie rasa Volda Selasija, lai atklātu te tirdzniecību ar Indiju. iespējams, vājais imperators ar ārzemnieku palīdzību grasījās apbruņoties. Pīrss arī ziņo, ka etiopu priesteri ar aizdomām izturējās pret Rieteņu kristietību, un Etiopijā atkal nonākušās reliģiskās grāmatas tika sadedzinātas. Lai nu kā, bet vairākām rieteņu sūtniecībām izdevās ierasties Etiopijā XIX gs. pirmajā pusē.

XIX gs. 1.pusē Etiopiju pētīja vairāki ceļotāji - franči brāļi Abadī un anglis Č.Bīks.

Juku laiks (1818.-1854.g.). Rasu vara turpināja pieaugt. Hronika ziņo par rasa Gugsas (Gugsa of Begmeder) nāvi 1825.gadā. Arī šai laikā etiopiju apmeklēja dažādas ārzemju sūtniecības, piemēram britu 1841.gadā (Sahle Selasijam uzdāvināja 300 musketes), kuras etiopi uzņēma ar aizdomām kā kolonizācijas un okupācijas sagatavotājas. Tiem tika atteiktas jebkādas reliģiskas sludināšanas. Franču misijai pie Veba (Webe) klājās tieši tāpat.
1841.gadā Vebs no Kairas atveda jaunu abunu (Abune Selama). 1842.gadā Vebs ar Ali saķērās militārā cīņā, kuras iznākums iesākumā Vebam bija veiksmīgs un Ali tika sakauts. Kamēr Veba karaspēks svinēja uzvaru, Ali savāca savu sakauto armiju un uzbruka tam. Vebs pats tika sagūstīts, bet īsi pēc tam Ali ļāva tam izpirkties.

Valsts atjaunošana Tevodrosa II laikā. Impēriju atjaunoja kņazs Kass (Ras Kass), kurš sevi pasludināja par imperatoru Tevodrosu II (Tevodross II) 1855.gadā un sāka valsts atkalapvienošanu. Dažos gados viņš sakāva nelielos valdnieciņus-sāncenšus un pēc juku laikmeta nodibināja vienotu valsti un vienotu baznīcu. Veica antifeodālas reformas.
Tevodross II cieta galēju neveiksmi, taču viņa ideja par atkal apvienotu un stipru Etiopiju bija svarīga. Viņa neveiksme imperatoru salauza., sarūgtinājums par neveiksmi auga, tāpat kā arī viņa iedomība. Dzīves beigās viņa darbības kļuva neparedzamas, bieži bija cietsirdības uzliesmojumi. Viņa politika bija pārlieku pretrunīga, kas noveda nabadzībā valsti un atgrūda tā atbalstītājus.

Ģenerāļa Napīra ekspedīcija (1867.-1868.g.). Ģenerāli Napīru (Napier) izvēlēja par koloniālās ekspedīcijas vadītāju, kura uzdevums bija sakaut imperatoru Tevodrosu II un atbrīvot britu gūstekņus.
Kuģos Bombejā (Indija, tagadējā Mumbaja) tika iekrauti dižgabali un zīloņi dižgabalu transportēšanai. Tie pa Indijas okeānu un Sarkano jūru nonāca Zullā, kur izsēdās krastā.
Marša laikā Napīrs satika Tigrajas princi. Napīra ekspedīcija devās uz Magdalu, šķērsoja Tekazes ieleju (Tekazze Valley). Ekspedīcija sasniedza Magdalu 1868.gada aprīlī. 10.aprīlī Teodrosa II armija tika sakauta pie Arogejas (Aroghee) un nākamajās divās dienās tika atbrīvoti arī gūstekņi. 13.aprīlī briti sturmēja Magdalas nocietinājumus, bet imperators neaizsargājās - nošāvās un viss. Britiem nostiprināties Etiopijā neizdevās, pēdējie britu spēki pameta valsti 1868.gada maijā.
Pēcāk viņš nošāvās, kad viņa nocietinājumus ieņēma britu koloniālā ekspedīcija, kura britiem izmaksāja vairākus miljonus sterliņu mārciņu. No Magdalas cietokšņa cietuma tad atbrīvoja vairākus eiropiešus, tai skaitā pārvācotu žīdu Āronu Šternu, kas ir apraksta autors par falašiem.

Sadursme ar Muhameda Ali ēģiptiešiem. Ēģipte 1821.gadā pakļāva Sudānu (iebruka tajā sākot jau ar 1814.gadu), kad ēģiptieši mēģināja noteikt arī jaunu robežu ar Etiopiju. Tomēr šai ziņā aktivizējās tikai hedīvs Ismaīls 1872.gadā. Viņš pierunāja Masavas gubernatoru Muncingeru (ēģiptiešu dienestā esošs šveicietis) uzņemties ziemeļu Etiopijas iekarošanu. Turku Sarkanās jūras ostas Masava un Suakima tika atdotas ēģiptiešu lietošanā 1865.gadā. Muncingers virzījās no Masavas iekšzemē, un ar Volda Mikaela (Ras Wolde Michael) palīdzību okupēja Kerenu (Keren) un Bogosu (Bogos) zemi 1814.gadā, tā savienoja Masavu ar ēģiptiešu Sudānas īpašumiem.
1875.gadā tika mēģināts Etiopiju ieskaut no visām pusēm, pārņemt tirdzniecības ceļu kontroli. Vairākas militārās kampaņas norisa jau tieši Etiopijas teritorijā. Tika okupētas Tadžura, Berbera, Zeila, mazliet vēlāk Harāre - visas 1875.gadā. Muncingers pats vadīja karagājienu pret Ausas sultanātu 1875.gada novembrī, bet viņa spēki tika pilnīgi sakauti un viņš pats nogalināts. Tai pašā mēnesī Etiopijas imperators Jānis IV pie Gundetas sakāva armiju no Masavas.
1876.gada martā svaiga armija virzījās no Masavas. Jānis IV tikās ar to pie Guras, un atkal sakāva.
Lai gan ēģiptieši turpināja paturēt Kerenu, Masavu, Zeilu un Harāri līdz pat 1884.-85.gadiem, tie tomēr vairs neveica nopietnus militārās sagrābšanas mēģinājumus. Tie tikai iejaucās tirdzniecībā, īpaši strēlnieku ieroču tirdzniecībā - arestēja etiopu delegāciju, kas 1877.gadā meklēja jaunu abunu.

Attiecības ar mahdistiem. Etiopiem izlīdzēja Sudānas Mahdi sacelšanās, kas padzina ēģiptiešus no Sudānas 1882.gadā un no Etiopijas pierobežas 1885.gadā. Tomēr kopš 1882.gada tika apdraudētas arī pašas Etiopijas ziemeļu un rieteņu robežas. Virkne uzbrukumu un pretuzbrukumu noveda pie Gonderas izlaupīšanas 1888.gadā. 1889.gadā kaujā uz ziemeļiem no Metemas (Metemma jeb Gallabat) imperators Jānis IV sakāva mahdistus, taču pats gāja bojā 9.martā. Tomēr imperators Jānis IV bija apvienojis lielu daļu Etiopijas.

Menelika II valdīšana (1889.-?). Viņa laikā tika iekarots vairums no mazajām gallu sultānvalstiņām Etiopijas dienvidos un galīgi tās pievienotas Etiopijas valstij. 1831.gadā viens ar otru cīnījās Sabagads (Sabagadis of Tigre) un rass Marijs (Marue - Gugsa dēls), abi gāja bojā.
Auga arī daudzu mazāku vietvalžu vara.
Imperators Gigars dzīvoja sabrukušā Gondaras pilī ar rasu atļauju. Viņa svītā bija tikai mazdēli. Tā ienākumi bija tikai 300 Marijas Terēzes dolāri (kas tie tādi?) kā maksa no Gonderas tirgotājiem. Reāla vara pastāvēja ārpus Gonderas trijiem valdniekiem:
1) Begemederas rasam - Jeju gallu (Yejju galla) līderim. Laikā 1840.-tie līdz 1850.-tie tas bija rass Ali;
2) Tigrajas rasam - Vebs (Ras Webe) 40. un 50.gados;
3) Šoas negusam - Sahle Selasijs (Sahle Selassie) 40. un 50.gados, viņš stāvēja nomaļus no cīņām.

XIX gs. beigās sākās jaunu pilsētu, piemēram, Adisabebas celtniecība. Tām bija galvenokart neregulārs plānojums, vienkārša apbūve. 

Itāļu-etiopu sadursmes (1887.-1888.g.). Pirmo reizi Itālija sevi pieteica Etiopijā 1869.gadā, kad privāta sabiedrība nopirka Asabu (Assab). To atklāti pārņēma Itālijas valdība 1871./1872.gados.
1885.gadā britiem nebija iebildumu, ka itāļi pārņēma ēģiptiešu atstāto Masavu - par lielu Jāņa IV nepatiku. No Masavas itāļi virzījās tālāk.
1887.gada janvārī neliela itāļu vienība pastiprināja Sātas (Saati) šahtu okupāciju, kuras bija sagrāvis rass Alula no Dogalas (Dogali). Iepriekš Sāta bija tukša teritorija starp Jāņa IV Etiopiju un ēģiptiešiem. Jānis IV 1888.gada martā iebruka Sātā un itāļi pastiprināja Masavu. Tomēr svarīgākas lietas lika atteikties Jānim IV no šī jautājuma risināšanas.

Vičalas līgums (1889.g.). Kad 1889.gadā par Abesīnijas imperatoru kļuva Meneliks II, itāļi piedāvāja tam savienību, un 1889.gada 2. maijā tika parakstīts līgums Etiopijas Vičalā (Wichale). Tas izbeidza 1887.-1888.gada karus un solīja Menelikam II atbalstu un atzīšanu. Papildus Meneliks II saņēma 4 miljonu franku aizdevumu, par to itāļi lāva viņam nopirkt 28 lielgabalus un lielu daudzumu šauteņu, bet Itālija ieguva teritorijas Ziemeļetiopijā, kuras1890.gadā Itālija apvienoja Eritrejas kolonijā.
Papildus vienošanos noslēdza arī rass Makonens (Rass Makonnen) 1889.gada oktobrī, bet Meneliks II to neratificēja līdz pat 1890.gada februārim. Tajā bija teikts, ka Itālijai jāpiešķir jebkura teritorija, ko tā pieprasīs. Nolīguma ratifikācijas novilcināšana ļāva itāļiem virzīties no Asmāras uz Marebas upi un pat uz Adovu. 
Tāpat itāļi vērpa intrigas ar Jāņa IV dēlu Mangašu (Rass Mangash), taču 1894.gada beigās viņš jutās noguris no intrigām un pievienojās Menelikam II.
Tomēr noslēgtais līgums saturēja kādu viltību. 17.punktā itāļu tekstā bija teikts, ka Etiopijai obligāti jāprasa atļauja Itālijai, ja tā grib slēgt kādus darījumus ar citām Eiropa valstīm. Amāru tekstā tas tika formulēts tikai kā pieļāvums. 1889. vai 1890.gadā Itālija aktualizēja līguma 17.pantu savā interpretācijā un pasludināja Etiopiju par savu protektoriātu. Šo prasību atzina arī citas Eiropas valstis.
Meneliks II atteicās pieņemt šo prasību. Viņš cerēja, ka itāļi savas prasības pieklusinās un ar tiem varēs sadarboties citā veidā. Tā paša gada septembrī neguss Meneliks II noprotestēja itāļu 17.panta traktējumu, bet 1893.gadā oficiāli lauza līgumu un atkal paziņoja visām Eiropas valstīm, ka nevēlas pakļauties protektoriātam.
Par atbildi 1895.gadā Itālija uzsāka sagrābšanas karu pret Etiopiju.

Itāļu-etiopu karš (1895.-1897.g.). Atklāta karadarbība sākās 1895.gada janvārī, kad rass Mangašs devās pret itāļiem un tika sakauts divās sīvās kaujās pie Koatitas (Coatit) un Senafes (Senafe). Vēlāk šai pašā gadā itāļi devās uz dienvidiem un ģenerāļa Baratjēra (Baratieri) - Eritrejas gubernatora, vadīti, sagrāba Makeles (Makelle) pilsētu.
1895.gada decembrī Meneliks II bija mobilizējis savus spēkus, un sūtīja rasu Makonenu uz ziemeļiem. Makonens uzvarēja nelielā kaujā pie Ambalagas (Amba Alagi) un tam sekoja Makeles atgūšana. Pēc tam viņa spēkiem pievienojās Meneliks II.
Vēlāk - 1986.gada janvārī Meneliks II izvirzījās uz ziemeļiem Adovas (Adwa) virzienā, apdraudot itāļu komunikācijas. Itāļi, kas bija saņēmuši krietnu pastiprinājumu, atradās ceļā no Adigratas uz Entihiju (Entichio) un Adikvālu (Adi Quala). Baratjērs savus spēkus virzīja tieši pret Meneliku II, kura spēki atradās kādus 7-8 km nostāk.

Kauja pie Adovas (1896.gada 1.martā). Itāļu armija no Eritrejas puses uz Abesīnijas kalnieni ar mērķi sagrābt visu valsti. Itāļi ģenerāļa Baratjēra vadībā cieta smagu sakāvi no etiopu ķēniņa Menelika II vadītās armijas. Etiopi, slikti organizēti un bruņoti, satika itāļus pie Adovas 1.marta rītā un nepilnu 6 stundu laikā sagrāva. Vēsturnieki šo kauju vēlāk nosaukuši par „eiropiešu armijas lielāko sakāvi cīņā pret afrikāņu karaspēku kopš Hanibala laikiem."
Itāļu ģenerālis pieņēma kauju divu iemeslu dēļ: 1) viņš saņēma telegrammu no itāļu premjera Krispī (Crispi) ar prasību uzvarēt par katru cenu, un 2) viņš uzskatīja, ka itāļu armija ir labāk sagatavota un apbruņota.
Itāļu armija bija bruņota moderniem ieročiem, ieskaitot smago artilēriju. Tiem bija 15 000 itāļu un eritrejiešu kareivju (citur gan minēts skaitlis 17 500) un 56 dižgabali.
Etiopiem - 80 000 šautenēm bruņotu un 20 000 šķēpiem bruņotu vīru, 8500 kavalēristu un 42 dižgabali.
Baratjērs bija plānojis nakts pārsteiguma uzbrukumu etiopiem. Tādēļ viņš izvirzīja uz priekšu 3 sava karaspēka kolonnas, 4.atstājot rezervē. Albertona komandētā kolonna virzījās uz Kidanemehreta (Kidane Mehret) pakalnu. Bagratjēra kartes kļūdas dēļ norādīja uz nepareizu vietu, bet Albertons ieņēma īsto pakalnu, tādējādi nonākdams izolācijā un tika aplenkts. Pirmie šāvieni atskanēja ap 6 no rīta.
6:45 Dabormida labajā flangā pavēlēja doties uzbrukumā uz Spur of Belah un palīdzēt Albertonam. Arī viņš topogrāfiski kļūdījās un ar saviem kareivjiem iesoļoja tieši iekšā Marjamšavitas (Mariam Shawito) ielejā paralēli Albertonam, taču 4 km nost no tā. Viņš izdarīja pārrāvumu centrā, kur gluži vai mudžēja ar etiopu kareivjiem.
Ap 9:00 Baratjērs bija Rajas (Rajo) pakalnā, no kurienes varēja redzēt Albertona karavīru atkāpšanos. Šai brīdī viņš pazaudēja arī sakarus ar Dabormida vienību, bet maldīgi domāja, ka šī vienība ir ieņēmusi Spur of Belah. Tikām īstenībā šī vienība ielejā tika ielenkta un iznīcināta (nogalināts arī komandieris).
Nu etiopu karavīri ap 10:15 no dienvidiem apdraudēja Arimonda vienību centrā. Baratjērs pavēlēja iesaistīt rezervi - Galiāna (Galliani) vienību un vietējos rekrūšus.
10:30 etiopi bija pilnībā guvuši uzvaru pie Spur of Belah un sāka Arimonda kareivjus apdraudēt jau no divām pusēm. Baratjērs nu pavēlēja atkāpties Dabormida aizsegā, taču viņš bija tālu un gandrīz jau sakauts.
Kauja bija zaudēta.
Itāļi zaudēja (pēc pašu itāļu datiem): 2918 nogalināto, 954 bez vēsts pazudušo, 470 ievainoto, 1865 krituši gūstā. Nogalēti arī 2261 vietējie savervētie kareivji un 958 ievainoti. Citi (neitāļu) avoti apgalvo, ka nogalēti 8000 itāļi un 4000 vietējie kareivji. Krita komandieri Albertons, Arimonds un Dabormids. Tika zaudēt visi dižgabali un 11 000 šauteņu.
Etiopi zaudēja 5500 nogalināto un 8000 ievainoto.
Rezultāti. Itāļi zaudēja kauju tādēļ, ka viņi satikās ar lielu pārspēku tomēr visai labi ekipētu un organizētu ienaidnieku. Tāpat itāļiem bija kļūdaina informācija un tādēļ Baratjērs nepareizi sadalīja spēkus.

Miera noslēgšana ar Itāliju (1896.g.). Meneliks II nevirzījās tālāk, jo: 1) bija neiespējami sagādāt pārtiku, kā arī epidēmijas briesmas; 2) itāļi visai ātri spēja papildināt savus zaudējumus Eritrejā; 3) Eiropas valstis atteicās etiopiem piegādāt ieročus.
Un tā - 1896.gadā Adisabebā tika parakstīts miera līgums. Vičalas līgums tika atcelts un Itālija atzina Etiopiju kā neatkarīgu valsti. Daļa itāļu sagrābto pierobežas koloniju pārgāja Etiopijas valdījumā, Itālija paturēja tikai Eritreju, jo Meneliks II nejutās pietiekami spēcīgs itāļiem to atņemt.

Menelika II rosinātā valsts modernizācija. 
Jauna galvaspilsēta. Pirms Meneliks II kļuva par imperatoru, viņa rezidence bija Entota - tā bija galvaspilsēta arī Lebnadengela un Dāvida I laikā. Kļūstot par visa Etiopijas imperatoru parādījās arī vajadzība pēc jaunas galvaspilsētas. 1889.gadā Meneliks II sāka celt pili pie Filvohas avotiem (Springs of Filwoha), kas bija viņam iepatikušies. Tā kā nu viņa armijā bija pietiekami daudz ugunsieroču, tad vajadzība pēc kalnu cietokšņa vairs nebija tik liela. Jauno pilsētu nosauca par Adisabebu ("jaunais ziediņš") un tās iekārtošanā palīdzēja speciālists no Šveices - M.Ilgs, viņš iekārtoja ūdensvadus un uzcēla tiltu pār Avašas upi.
Pilsēta iesākumā pat nemaz nebija domāta kā pastāvīga apmešanās vieta, un ilgu laiku palika par lauku pilsētu, jo tā bija izpletusies plašā lauku apvidū un iesākumā vairāk atgādināja nometni nekā pilsētu. Te parādījās arī telegrāfs. Pilsētu bija grūti apgādāt ar malku un celtniecības koksni - to piegādāja no Managešas meža. Daļēji šo problēmu Meneliks II atrisināja ap 1900.gadu apstādot tuvējo teritoriju ar eikaliptu mežiem. Tas ļāva šo teritoriju urbanizēt pastāvīgi un 1900.gadā uz šejieni beidzot pārnesa galvaspilsētu.
Dzelzceļš. Pirmo dzelzceļa būves priekšlikumu Meneliks II saņēma jau 1880.gadā, taču neizrādīja entuziasmu. 1894.gadā šveiciešu padomnieks Ilgs piešķīra koncesiju dzelzceļa būvei no Džibutas uz Harāri, tad Adisabebu un tālāk uz Zilo Nīlu. Tomēr tas izsauca bažas, rass Makonens teica: "Kad tas [dzelzceļš] sasniegs Harāri, tad Harāre vairs nebūs mūsu, kad tas sasniegs Adisabebu, tad arī Šoa vairs nebūs mūsu."
Celtniecības darbi sākās 1897.gadā un 1902.gadā sasniedz Diredavu. Tomēr kompānija nonāca finanšu grūtībās. Palīdzību sniedza franču valdība, kas ar kompāniju noslēdza tādu līgumu, ka frančiem bija tiesības slēgt līniju pēc viņu vēlēšanās. Meneliks II ar tādiem noteikumiem nebija apmierināts, atsauca koncesiju un uzņēmums 1904.gadā bankrotēja.
Laikā no 1907.-1908.gadam etiopi mēģināja būvēt dzelzceļu saviem spēkiem, jo palīdzību atteica Francija, Lielbritānija, Itālija un Krievija, bet cieta neveiksmi. 1908.gadā nodibināja jaunu uzņēmumu, kuru atkal finansēja Francijas valdība, taču jau bez 1902.gada noteikumiem. Darbi tika sākti 1912.gadā.
1915.gadā dzelzceļš sasniedza Akaki. Pirmais regulārais satiksmes vilciens devās ceļā 1917.gadā.
Citi komunikāciju jaunievedumi. Tika uzbūvēts ceļš no Adisabebas uz Adisalemu un no Diredavas uz Harāri.
Uzcelti tika tilti pār daudzām upēm (pāri Avašai jau 1886.gadā).
Parādījās automobiļi un divriteņi, kā arī tvaika rolleri - tos atvilka kareivji no Diredavas.
1893.gadā nodibināja pastu. Dekrēts par pasta kantoru dibināšanu tika izdots 1894.gadā.
1889.gadā rass Makonens ieviesa tālruni.
1900.gadā telegrāfu jau visai bieži lietoja pats Meneliks II.
Izglītība un veselības aizsardzība. 1908.gadā atvēra Menelika II skolu Adisabebā un vēl citu Harārā. 1911.gadā tika uzmontēta pirmā drukājamā mašīna.
1897.-1907.gados darbojās krievu Sarkanā krusta hospitālis, bet 1910.gadā tika dibināts Menelika II hospitālis. 1898.gadā tika veikta pirmā vakcijācija valstī - pret bakām. 1902.gadā nodibināja rasa Makonena hospitāli Harārā.
Ekonomika. 1892.gadā reorganizēja nodokļu sistēmu. 1894.gadā notika pirmais Menelika dolāru izlaidums (tos gan pieņēma lēni un negribīgi). 1903.gadā atklāja naudas kaltuvi. 1905.gadā nodibināja Abesīnijas Banku. 1914.-1915.gados tika iespiestas pirmās etiopu naudaszīmes.
Adisabebā parādījās viesnīcas un restorāni, stelles, kurpju un ķieģeļu fabrika, kinoteātris. 1894.gadā uz ārzemēm studēt tika nosūtīti pirmie 3 studenti, vēlāk uz Krieviju - vēl 5.
Politika. 1907.gadā tika izveidots pirmais Abesīnijas ministru kabinets ar premjeru Fitawrari Habte Giyorgis. Tomēr tas nebija moderns ministru kabinets, bet gan saturēja visus vecos ierēdņus pārsauktus jaunos nosaukumos. Šis orgāns aizvietoja imperatoru slimības un citos gadījumos.
Un tā - Meneliks II veica revolucionāru valsts modernizāciju, no kuras gan visai daudz tika zaudēts sajukumā pēc viņa nāves.

Menelika II laika Abesīnijas iekarojumi.
Ekspansija uz dienvidiem un rieteņiem. Menelika II valdīšanas laikā tika intensīvi pievienoti un asimilēti pagānu un musulmaņu apdzīvotie apgabali dienvidos un rieteņos. Tam tika izmantota visai liela un ar rietumu šaujamajiem apbruņota armija, kurai Meneliks II tērēja visai prāvus līdzekļus.
Daudz apkārtējo valdnieciņu izvēlējās pievienoties Abesīnijai miermīlīgā ceļā, kā piemēram, Džimas valdnieks Aba Džifārs (Aba Jifar), Valagas (Wallaga) valdnieks Jote Julu. Labprātīgi pievienojušies valdnieki parasti palika par provinču vietējiem pārvaldniekiem un Meneliks II valdīja caur tiem, ja vien tas bija iespējams.
Kafas valsts un gallas no Volāmas (Wollamo) pretojās abesīņu iekarojumiem un tādēļ militāri cieta. Uzreiz pēc okupācijas sākās arī baznīcu un garnizonu ierīkošana jaunajās teritorijās un iedzīvotāju pievēršana etiopu stila kristietībai. Tomēr Meneliks II sekoja, lai tas notiktu visai mierīgā un maigā veidā.
Jaunajās teritorijās dibināja ketemas - nocietinātas garnizonu pilsētiņas stratēģiskās vietās. Starp tām tika nodrošināta komunikācija, kas ļāva ētri pulcēt nozīmīgus spēkus.
Iekarojumi.
1875.g. Iekarotas Guradžas (Gurage) daļas.
1881.g. Džima (Jimma), Lima (Limu), Gera un Guma sāka maksāt meslus Abesīnijai. Rass Gobana piespieda meslus maksāt arī Kafas valstij.
1882.g. Pirmais karagājiens uz Arusu (Arussi). 7.jūnijā notika kauja pie Imbabas (Imbabo). Gojamas neguss Tekle Haimanots tika sakauts un izspiests no gallu zemēm.
1886.g. Rass Gobana okupēja Volegu (Wollega), tikām rass Darge pabeidza Arusas iekarošanu.
1887.g. Tika sakauts Harāres emīrs Abdulahs un aneksēta Ilubabora (Illubabor).
1889.g. Pabeigta Guradžas aneksija. Rass Volde Giorgis (Ras Wolde Giyorgis) iekaroja Kontu (Konta) un Kulu (Kulo).
1890.g. Kambatas okupācija (pabeigta 1893.gadā).
1891.g. Okupēta Ogādena, Bali un Sidāma (Sidamo).
1894.g. Rass Volde Giorgis pārņēma kontroli pār Gofu un iekaroja Volāmu (Wollamo).
1896.-1897.g. Karagājiens uz Boranu - Fitawrari Habta Giyorgis uzcēla Mega fortu un nodibināja kontroli pār Konso zemi. Kafa atteicās maksāt meslus un arī tika iekarota.
1898.g. Ieguva kontroli pār Beni Shangul un Sudānas pierobežu. Rass Volde Giorgis saņēma padevību no Goldejas (Goldea) un Majas (Maji), sasniedza Rūdolfa ezeru. Rass Tasama (Ras Tassama) devās no Gores (Gore) - apspieda masongu (Massonge) un himiru (Gimirra) ciltis.
1899.g. Krieva Dejazmača Ļeontjeva (Dejazmatch Leontieff) vadīta militāra ekspedīcija norisa gar Rūdolfa ezera dienvidu krastu.

Etiopijas starptautiskais stāvoklis. Līdz Adovas kaujai (1896.g.) Abesīnija tika uzlūkota kā Itālijas ietekmes zona. Pēc tās par ietekmi sāka sacensties briti un franči. Menelika II nolūks bija izvairīties no vienas rietumvalsts pārliekas ietekmes, t.i. līdzsvarot tās dažādas, kā arī starptautiski panākt savu robežu atzīšanu un uzturēt atvērtu jūras robežu.

Hailes Selasija I nākšana pie varas. Pēc Menelika II nāves 1913.gadā valstī iestājās sajukums un izcēlās asa cīņa par varu. Etiopijas pēdējais imperators Haile Selasija I kāpa tronī 1930.gadā.
Īsi pēc tā nākšanas pie varas 1931.gadā tika pieņemta pirmā Etiopijas konstitūcija, kas nostiprināja valsts vienotību un imperatora varu.

II itāļu-etiopu karš (1935.–1936.g.). Pirms kara izcēlās Valvalas incidents 1934.gada 5.decembrī.
Itāļu izlūkošana bija labi informēta par etiopu armijas stāvokli, daudzumu un pārvietošanos. Laikā pirms 1935.gada itāļi audzēja spēkus Etiopijai apkārtējās itāļu teritorijās.
Karam sākoties itāļu spēki divās frontēs no Eritrejas un Itāļu Somālijas devās viens otram pretī.
Ziemeļu frontē. Imperators ziemeļu spēkiem pavēlēja atkāpties. 1935.gada 6.oktobrī itāļi okupēja Adovu (Adowa), bet divas dienas vēlāk - Dejazmaču (Dejazmatch), kuras Haile Selasijs Gugsa pārgāja itāļu pusē. 8.novembrī itāļi iegāja Makelē.
Etiopu armijas komandēja: rass Imru, rass Mulugetta (kara ministrs), Leul Ras Kassa Hailu un Leul Ras Seyoum Mangasha.
Rass Imrs devās uz ziemeļiem caur Enda Selassie uz Adi Quala. Viņa karaspēkam tika stipri uzbrukts ar gāzēm un to piespieda atkāpties. Galu galā viņš tika sakauts pēc Tembienas kaujas pie Aksūmas - Šīras kaujā (Battle of Shire). Viņa Gojamas karavīri izklīda pa mājām.
Rass Mulugets ar karaspēku atradās pie ceļa uz Adisabebu. Šai frontes iecirknī laikam pretī stājās itāļu maršals Badoglio, kas 1936.gada sākumā bija gatavs uzbrukumam. Rasa Mulugeta karaspēks tika sakauts kaujā pie Endartas (Endarta, aiz Amba Alagi), izmantojot indīgās gāzes, smago artilēriju un lidmašīnu bombardēšanu - tas bija kas pilnīgi jauns etiopu karavīriem. Pats Mulugets tika nogalināts, bet tā karaspēks izklīda.
Leuls rass Kassa Hails un Leuls rass Sejoms Mangaša - abi divi tika pilnīgi sakauti otrajā kaujā pie Tembienas (Tembien) tādā pat veidā, artilērija, aviācija un gāzes. Pēc tam itāļi ar savu pārspēku etiopu atlikušos spēkus aplenca un piespieda atkāpties. Kassa ar atlikušajiem spēkiem atkāpās uz Sokotu (Socota). Daudzi no gondariešu kareivjiem devās mājās.
Pats imperators Haile Selasijs I nāca no Desijas (Dessie) ziemeļos un pārņēma ziemeļu armiju atliekas savā komandēšanā. 31.martā sākās kauja pie Maičevas (Maichew). Itāļu frontes līnija tika pārrauta, taču 11 dienu ilgā etiopu armijas kavēšanās neļāva izmantot šos militāros panākumus un itāļi spēja organizēt jaunu aizsardzību. Tādejādi etiopu armija tika atspiesta atpakaļ. Aviācijas bumbošanas un pēdējais jaunums - Gonderas krišana, demoralizēja armiju.
Imperators atgriezās Fičes (Fiche) kalnos, vēlāk 30.aprīlī viņš ieradās Adisabebā. Valdības ietvaros tika diskutēts ko imperatoram iesākt - doties uz Gori (Gore) vai pamest valsti. Ministru padome nobalsoja ar 21 balsi pret 3, ka monarham valsts jāpamet.
2.maijā Haile Selasijs I ar vilcienu devās uz Džibutu. 1936.gada 8.maijā itāļi iegāja Adisabebā.1936.gada 8.maijā itāļi iegāja Adisabebā.
28.jūnijā etiopu monarhs uzrunāja Tautu savienību ar kvēlu runu, lai izslēgtu Itāliju no organizācijas par agresiju pret Etiopiju: "Es aizsargāju cik spēju savu tautu, kas cieta no agresijas... Dievs un Vēsture atcerēsies jūsu spriedumu!"
Dienvidu fronte. Šeit itāļu spēkus komandēja maršals Graziani, kam pretī stāvēja Korahajs (Korahai no Grazmatch Afeworq). Korahajs tika nogalināts uzbrukumā, taču viņa spēki organizēti atkāpās. Tad itāļiem pretī stājās rass Desta (Ras Desta) no Sidāmas, kura spēki tika sakauti un patriekti Sidāmas paugurainēs 1936.gada sākumā. Grazinani ieņēma Negeli (Negelle) un tālākā uzmanība tika vērsta Harāres virzienā. Maija beigās viņš pārgrieza dzelzceļa līniju uz Džibutu - tikai dažas dienas pēc tam, kad pa to bija aizbēdzis etiopu imperators, sakāva Dejazmača Nasiba (Dejazmatch Nasibu) spēkus, kas padevās, uzzinājuši, ka imperators pametis valsti. Harāre tika ieņemta 8.maijā.
Un tā 1936.gadā valsti okupēja Musolīni itāļi, kas noturējās līdz 1941.gadam, kad padevās Sabiedrotajiem.

Etiopija itāļu valdīšanā (1936.-1941.g.). 1936.gada beigās itāļi paziņoja, ka Etiopija ir viņu īpašums.
Visu itāļu okupācijas laiku etiopu partizāņi tiem uzbruka. Etiopijas vicegubernators rass Imrs (Ras Imru) bija nozīmīgākais pretošanās līderis, līdz viņš tika sagūstīts 1936.gada decembrī. Turpmākā pretestība bija sadrumstalota vietējo līderu vai vienkārši karotāju vadībā.
Par Etiopijas itāļu gubernatoru bija ielikts tas pats Graziani. Lai apspiestu pretestību, pēc 1936.gada viņš lietoja visai represīvas metodes: ierīkoja koncentrācijas nometnes (piemēram, pie Dananes), nogalināja abunu Pēteri (Abuna Petros) un vēl 350 mūkus Debralibānas (Debra Libanos) klosterī, cilvēku masu slepkavības (piemēram, Adisabebā 1937.gada februārī un vēl arī citur). Itāļu uzrīkotajos slaktiņos gāja bojā tūkstošiem cilvēku, liels skaits arī to, kas bija izglītojušies ārzemēs pirms kara.
1937.gadā represīvā politika tika atzīta par nepareizu un maršals Grazinani tika nomainīts pret Duku no Aostas. Tika slēgtas koncentrācijas nometnes un sākās ekonomiskās augšupejas periods. Etiopijā apmetās itāļu zemnieku ģimenes. Šiem pasākumiem gan bija maza nozīme un etiopu partizāņu uzbrukumi turpinājās.

Itāļu padzīšana (1941.g.). Situācija stipri mainījās pēc tam, kad Itālija iesaistījās II Pasaules karā pret Franciju un Lielbritāniju. Tas etiopiem kā palīgu deva britus. Britu spēki izvirzījās no Sudānas caur Kassalu uz Kerenu. Citi britu spēki devās no Kenijas uz Mogadišu (Somālijā), tālāk uz ziemeļiem - Džigu un Harāri Etiopijā. Trešais britu grupējums Sandforda vadībā organizēja partizāņu karu no etiopu patriotiem Gojamas apgabalā. Tas sagatavoja etiopu imperatora atgriešanos valstī 1941.gada 20.janvārī.
Itāļi tika sagrauti visumā diezgan viegli, etiopu partizāņiem bija izdevies viņu spēkus paplucināt un demoralizēt. Nopietnākā itāļu pretestība bija tikai Kerenā, kuru sagrāba ģenerālis Plats (Platt) pēc 53 dienām. Imperators Haile Selasijs I sasniedza Debramarkosu (Debra Markos) 6.aprīlī.
Tai pat dienā - 6.aprīlī, ģenerāļa Kuningema (Cunningham) spēki, kas nāca no Harāras, iegāja Adisabebā.
18.maijā Duks no Aostas tika ielenkts Ambalagā (Amba Alaga).
Jūnijā tika ieņemta Džima (Jimma).
Novembrī itāļi tika ielenkti Gonderā, 1941.gada beigās Etiopija bija atbrīvota.
Etiopijas atbrīvošanā britu spēki un etiopu neatkarības cīnītāji darbojās saskaņoti, vienam bez otra tas nebūtu tiem izdevies.

Haile Selasija valdīšana pēc itāļu padzīšanas (1941.-1974.g.). 1942.gadā Etiopijas valdība atcēla verdzību. Ekonomikas pamatā bija atpalikusi pusfeodāla lauksaimniecība, rūpniecības nebija.
1945.gadā Etiopija kļuva par jaundibinātās ANO locekli.
50.-60.gados nostiprinājās nacionālā buržuāzija, veidojās strādniecība. 1947.gadā tika nodibināta pirmā Etiopijas  dzelzceļa strādnieku arodbiedrība.
Ārpolitikā orientējās galvenokārt uz ASV.
1952.gadā saskaņā ar ANO lēmumu Etiopijai pievienoja bijušo Itālijas koloniju Eritreju.
1962.gadā Haile Selasijs anektēja Eritreju, kas izsauca 30 gadu ilgu cīņu ar eritrejiešiem. Lai gan pēdējais valdnieks tika uzskatīts par tautas varoni, tā savukārt, grima nabadzībā. Pie varas noturējās līdz 83 gadu vecumam, pamazām zaudējot prātu. Pirmo reizi viesojoties Ķīnā, regulāri piesauca iepriekšējo braucienu. Ciemojoties pie Zairas prezidenta, viņš vakariņu laikā pajautāja, kas tas ir par vīru, kas sēd pretim.
1955.gadā pieņēma otro Etiopijas konstitūciju, kas vēl vairāk palielināja parlamenta varu.
60.-70.gados sākās dažādu sociālo slāņu politiska aktivizēšanās.
1960.gadā virsnieki mēģināja veikt valsts apvērsumu, bet cieta neveiksmi.
1963.gadā Etiopija ir ĀVO locekle, un kopš tā pašā 1963.gada Adisabebā atrodas ĀVO vadības rezidence.
1966.gadā veica izmaiņas konstitūcijā.

Pilsētu būvniecība, kurās dominēja modernas celtnes, Etiopijā izvērsās XX gs. - tās tika plānotas galvenokārt 30.gados, bet apbūvētas 50.-60.gados. Etiopijā strādāja daudzu Eiropas un Āzijas valstu arhitekti.
Etiopijā attīstījās profesionālā māksla. Gleznotājs un tēlnieks Afevorks Tekle, gleznotāji Ale Fellege Selams, Gebre Kristoss Desta, Abdels Rahmans Šerifs, tēlnieki Tadese Belainens, Tadese Mameče pievērsušies sadzīvei, folklorai, savos darbos izmanto senās un tautas mākslas, kā arī Eiropas XIX-XX.gs. mākslas virzienu izteiksmes līdzekļus.

Bads Etiopijā. Neatrisinātā agrārā jautājuma, sausuma un neražas dēļ 1973.gadā bada nāvē nomira simtiem tūkstošu Etiopijas iedzīvotāju. Pastiprinājās feodāl monarhistiskās iekārtas sociālekonomiskā un politiskā krīze.

Attiecības ar Izraēlu. 1973.gadā Etiopija pārtrauca diplomātiskās attiecības ar Izraēlu. Tās tika atjaunotas tikai 1989.gada novembrī.

Revolūcija (1974.g.). 1974.gada februārī notika streiki un demonstrācijas Adisabebā. 1974.gadā studenti, zemnieki un strādnieki organizēja sacelšanos. Piedalījās arī bruņoto spēku pārstāvji, kas izveidoja Koordinācijas komiteju un 1974.gada 12.septembrī Haile Selasijs I tika gāzts un pēc jaunā līdera Mengistu Haile Mariama pavēles nosmacēts ar spilvenu. Runā, ka M.H.Mengistu pats norāvis no mirušā imperatora rokas Zālamana gredzenu un tagad to nēsā, cerēdams uz tā spēku. 1875.gadā likvidēja monarhiju un tā izbeidzās viena no senākajām pasaules monarhijām.
Varu pārņēma Koordinācijas komiteja, ko pārdēvēja par Pagaidu militāro administrācijas padomi (PMAP) ar M.H.Mariamu vadībā.

"Melnais periods." Sacelšanās rezultātā Etiopijā nodibinājās militāra diktatūra, kuru vadīja PSRS ieliktenis M.H.Mariams.
1974.gada 20.decembrī PMAP pasludināja sociālistisku orientācijas kursu un veica sociālekonomiskus pārkārtojumus: nacionalizēja bankas, apdrošināšanas kompānijas, transporta, lielākos rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumus.
M.H.Mariams sarāva saites ar ASV, aizliedza baznīcu, satupināja cietumos arodbiedrību vadītājus un palūdza PSRS ekonomisko palīdzību.
1975.gada martā visa zeme tika pasludināta par kopīgu tautas īpašumu, tika likvidētas feodālās attiecības laukos un ieviesta diezgan progresīva darba likumdošana - likums par 8 stundu darba dienu, darba algas minimums, atvaļinājumi.
1976.gada aprīlī tika pieņemta Nacionāli demokrātiskā revolucionārā programma. Tajā tika deklarētas vienotas progresīvo spēku frontes izveidošana komunistiskās partijas vadībā un noteikts tālākās attīstības galamērķis - sociālisms.
Revolucionārie pasākumi izraisīja iekšēju un ārēju pretestību, kas centās gāzt PMAP, aktivizējās opozīcijas organizācijas.
1978.gadā Etiopijai uzbruka Somālija, kuras spēki tika atvairīti ar PSRS, Kubas u.c. "sociālistiskas nometnes" valstu spēkiem. Sekmīgi tika likvidēta arī bruņotu separātistu grupu darbība Eritrejā.
70.gadu beigās Mengistu spēki izvērta „sarkano teroru” pret monarhijas līdzjutējiem. Valsts subsidētie nāves eskadroni ķemmēja ielas, vilka ārā no mājām aizdomīgos un galēja nost tos uz vietas. Lai radinieki varētu atgūt ķermeņus apglabāšanai, tiem vajadzāja samaksāt nogalināšanai izlietotās lodes vērtību.

Komunistu ekonomiskais eksperiments. 1978.gada novembrī tika noslēgts līgums ar PSRS par "draudzību un sadarbību" un Etiopija kļuva par krievpadomju politikas balstu Āfrikā.
1979.gada decembrī tika nodibināta Etiopijas Darbaļaužu partijas organizācijas komisija ar priekšsēdētāju M.H.Mariamu vadībā.
1977.gadā nodibināja arodbiedrību centru - Visetiopijas arodbiedrību savienību ar apmēram 300 000 dalībniekiem 1980.gadā.
Mengistu valdība plānoja pārcelt vairāk nekā miljonu tigraju zemniekus no bada skartās provinces uz auglīgiem rajoniem un sāka šo plānu realizēt 1984.–1985.gados. Šai laikā badā nomira vairāk nekā miljons Etiopijas iedzīvotāju. Pats šis plāns vēl vairāk eskalēja badu valstī, kopš tiem laikiem ar to visā pasaulē asociējas Etiopija.

Militārais dumpis 1989.gadā. Šā gada 19.maijā notika militārs valsts varas apvērsuma mēģinājums, kas izsauca nemierus visā Etiopijā. Mengistu noturējās pie varas tikai lielas asinsizliešanas rezultātā. Pēc nemieru apspiešanas tika sagrābti 176 dumpīgie virsnieki, no tiem 24 ģenerāļi, ieskaitot sauszemes spēku virspavēlnieku un Ģenerālštāba operatīvās vadības priekšnieku. Nevēloties tikt sagūstītiem, ģenerālštāba priekšnieks un GKS pavēlnieks izdarīja pašnāvību. Aizsardzības ministru nošāva dumpinieki un karadarbībā krita vēl 11 citi ģenerāļi.

Mengistu militārās neveiksmes pēc dumpja. Līdz ar dumpja apspiešanu virsnieku korpuss bija nopietni iedragāts, un nebija vairs kam vadīt cīņas ar tigraju TTAF. Tas viss pārpildīja etiopiešu pacietību. Eritrejieši un somālieši veica invāziju. Iejaucās padomju un kubiešu armijas, taču tās nespēja uzveikt Eritrejas partizānus.
Mengistu ieviesa komandanta stundu, obligāto kara iesaukumu u.c. represīvos pasākumus. Taču viss velti: eritrejieši ieņēma galveno ostu, tiem pievienojās Tigrajas Tautas Atbrīvošanās Fronte, un PSRS izveda savus spēkus. 1988.gadā pēc dienu ilgajām niknajām kaujām ar tigraju nemierniekiem, kas reizēm pārgāja tuvcīņās, etiopu armija tika izdzīta no Aksūmas. Gūstā krita ap 2000 kareivju un virsnieku. Dažu mēnešu laikā pēc dumpja etiopu armija cieta vēl vairākas citas militāras sakāves, kas beidzās ar pilnīgu valdības spēku izdzīšanu no Tigrajas un lielākās daļas Eritrejas.
Karš pārmetās arī uz citām valsts daļām – Gondaras provinci, kurā tika aplenkta Gondara un ZA Vollo provinci, kur 1989.gadā tika nopostīta Lalibela.
Šai laikā nokritās kafijas cena un valstī iestājās briesmīgs bads.
Mengistu režīms krita 1991.gada 28.maijā, kad diktators bēga no valsts, to atstājot Melesam Zenavi - arī tagadējais premjers.
Tad valstī ar mirstošajiem iedzīvotājiem iesākās demokrātiskas pārmaiņas.

Mūsdienās. Jaunā Konstitūcija tika ratificēta 1994.gadā, saskaņā ar to katra no 9 provincēm varēja iegūt neatkarību. Pirmās parlamentārās vēlēšanas notika 1995.gadā. 98 % balsu ieguva Etiopijas Tautas revolucionārā demokrātiskā fronte. Meless Zenavi kļuva par premjerministru.
1974.gadā Afarā tika atrasts australopiteķes Lūsijas skelets. Adisabebā izvietots Āfrikas Vienības organizācijas centrālais birojs.
1995.gada jūnija Ādisabebā pret Ēģiptes prezidentu Hosni Mubaraku tika vērsts atentāts. Sākumā tajā vainoja grupējumu Hama islamija, bet vēlāk vainu uzvēla Osamam bin Lādenam.

Karš ar Eritreju. Attiecības ar Eritreju pasliktinājās. 1998.gadā tās izvērtās karā. 2000.gadā, kad Etiopija uzveica Eritreju, tika parakstīts miera līgums. Pašreiz pierobežā izvietoti ANO spēki.

2006.-2007.gada Somālijas karš. Lai kā Etiopija to nevēlējās, taču ASV tomēr valsti piespieda veikt intervenci Somālijā.
2006.gada 27.decembrī gandrīz bez cīņas islāmisti atstāja Džouharas pilsētu. Viņu vadonis šeihs Šerīfs Ahmeds apgalvo, ka Mogadiša tiks pārvērsta par neieņemamu cietoksni. Etiopijas premjers Meless Zenāvi apgalvoja, ka etiopu armija grasās galvaspilsētu tikai aplenkt un uzsākt miera sarunas ar islāmistiem. Tikmēr starptautiski atzītā Somālijas valdība pārņems kontroli visā citā valsts teritorijā. Mogadiša tika ieņemta, bet visā valsts dienvidu daļā turpinājās partizāņu karš.
Etiopijas panākumi gan neturpinās ilgi un 2008.gada pašās beigās Etiopijas armija Somālijas teritoriju pameta.

Sadursmes Tigrajā. 2020.gada beigās Tigrajā valdošajai Tigrajas Atbrīvošanās partijai izcēlās bruņots konflikts ar centrālo Etiopijas valdību. Etiopijas armija triecienā ieņēma Mekeli. No Tigrajas tika palaistas raķetes pat uz kaimiņvalsts Eritrejas gavaspilsētu un tās lidostu.

Fiziskā ģeogrāfija. Lielu daļu teritorijas aizņem Etiopijas kalniene, tās augstums 2000-3000 m, Etiopijas augstākā virsotne Rāsdašens (4623 m). DA - Gallas-Somālijas plakankalne 1000-1500 m, ZR līdz 3000 m, augstākā virsotne Batu kalns (4310 m), ko no kalnienes šķir Etiopijas grābens. Tā ziemeļu daļā plašā Afāras ieplaka - Aseles ezers 116 m zjl.

Klimats. Ziemeļu un austreņu daļā tropiskais tuksnešu un pustuksnešu klimats - nokrišņi mazāk kā 50 000 mm gadā. Afāras ieplakā vidēja temperatūra 25-35oC. Pārējā daļā - ekvatoriāls musonu klimats. Kalnos ir klimata un veģetācijas  augstākās joslas. Nokrišņi centrālajā un DR daļā 1500-1800 mm gadā, DA - līdz 600 mm.

Daba. Etiopija atrodas subekvatoriālās joslas savannu un skrajmežu zonā. 
Etiopijas kalnienē galvenokārt sarkanbrūnās un sarkanās augsnes, Gallas-Somālijas plakankalnē brūnsarkanās laterītaugsnes. Sausajos rajonos brūnās, sarkanbrūnās un tropiskās tuksnešu augsnes, bieži akmeņainas, stipri sāļainas; zemākās vietās solončaki.
Etiopija ietilpst Paleotropiskās floras valsts Sudānas-Zambezes floristikas apgabalā. Lielākās platības aizņem savanna.
Meži apmēram 7% teritorijas. Kalnienē karstajā joslā upju ielejās tropiskie meži, vēsajā joslā skujukoku meži. 
Raksturīgi dzīvnieki ir antilopes, žirafes, zīloņi, zebras, degunradži, lauvas, leopardi, gepardi, pērtiķi, hiēnas, šakāļi. Upēs dzīvo nīlzirgi, krokodili. Daudz putnu, Etiopija ir Āfrikas strausa dzimtene.
Avašas, Simena, Bales nacionālie parki.

Hidroloģija. Upes: Zilā Nīla (Abaja, Tisisatas ūdenskritums 45 m), Atbara un Tekeze, Baro, Omo, Genale, Vebišabele. Afāras ielejā galvenokārt izsīkstošas upes, piemēram, Avaša, daudz sāļezeru.
Ezeri: Tanas ezers (~3600 km2), Abajas ezers (1162 km2). Daudz augstkalnu un krātera ezeru.

Izrakteņi. Zelts, platīns, dzelzs, mangāna, vara rūdas, vārāmā sāls, kālija sāļi, sērs, vizla, azbests, brūnogles, būvieži.

Apskatāmie objekti.
Dolmeņi. Arī šeit.
Adisabeba.

Gonderas province.
Gondera.
Bahirdara. Atrašanās vieta. Kūrortpilsēta Tana ezera dienvidu krastā.
Ierašanās. Ar lidmašīnu. Ar autobusu no Gondaras vai ar autobusu no Adis-Abebas caur gleznaino Zilās Nīlas aizu.
Viesnīcas.Viesnīca „Hiona” tieši Tana ezera krastā. Viesnīcā darbojas zagļi.
Lietas, kas jāredz. Pašā pilsētā nav nekā ievērības cienīga, ja nu vien sestdienas tirgus. Interesantās vietas izvietotas ap pilsētu.
Zilās Nīlas ūdenskritums .
Zilās Nīlas aiza – Abbaja. Pa to var braukt uz Adis-Abebu.
Simienu kalni.
Tana ezers.

Harerges province.
Avašas Nacionālais parks. (Awasha) Avašas aizas ūdenskritums, antilopes, paviāni un bagāta putnu pasaule.
Harara. Nozīmīgs antikā islāma centrs. UNESCO to pasludinājis par 4.svētāko musulmaņu pilsētu pasaulē.
Diredava. Visai jauna pilsēta, uzcelta XX gs.sākumā, kad būvēja dzelzsceļu Adisabeba-Džibuti. Tā sākās ar dzelzceļa staciju, bet izauga par lielu tirdzniecības un finanšu centru. Pēc Eritrejas atdalīšanās tas kļuva par vienīgo ceļu uz pieejamo Džibuti ostu, un pilsēta strauji attīstījās. Tagad tā ir 2. lielākā valsts pilsēta un svarīgs rūpniecības centrs.
Nokļūšana. Ar lidmašīnu cena 70 – 80 USD.
Ceļot pa pilsētu var noīrējot zirgu ratus - ghari.
Lidosta. 3 km no pilsētas.
Tirgus. Kefira Market. Vēl lielāks un krāsaināks kā Hararē.
A colorful area with local people still in traditional costumes, camel trains from the north and the Ogaden, and a wide variety of local produce and handicrafts.
Dire Dava apkārtne.
Dabas rezervāts. Kuni-lluttar Mountain Nyala Sanctuary.
Established to provide a small sanctuary for the stately Mountain Nyala, its scenic beauty and natural forest afford a tranquil setting, 18km west of Atsbe Teferi. It also contains an estimated 19 other species of mammal (including Menelik's Bushbuck) and 24 species of birds.
Cave paintings. Close to Dire Dawa, local people will point out ancient cave paintings dating back thousands of years.  

Velegas province.
Nejo - ķēniņa Zālamana raktuves. It is said that if you listen carefully, you can still hear the clank of the picks in King Solomon’s mines. The legendary gold mines of “Ophir” were thought to be the source of the vast quantities of gold used by King Solomon to build his great temple. The quest for the mines have been the inspiration for many romantic novels set in Africa. The existence and location of the lost mines has been widely disputed, but legend suggests that they were located in Nejo, Ethiopia - just south of the course of the Blue Nile

Šābas (Ševas) province.
Debre Libanos – „Libānas kalns."
Vēsture. XVI gs. baznīca.
Rituāli. Tur tiek veikta etiopu svētā Tekla Haimanota godināšana. Svētais slavens ar saviem brīnumiem. Parasti kautrīgie un konservatīvie etiopi novelk drēbes un pilnīgi pliki veic apmazgāšanos svētajā avotā.
Debre Birhan. Vēsture. Negusa Zara-Jakobe laikā XV gs. bijusi Abesīnijas galvaspilsēta.
Nīlas aiza. Šeit ir tilts pāri Zilajai Nīlai. 
Zvaji ezers. Ezerā daudz salu.
Debre Ciona. Sala, uz kuru ap 960.gadu tigraju kristieši pārveda Derības Šķirstu no Aksūmas, kad tai uzbruka judaistu ciltis ar Judīti priekšgalā. Pēc 72 gadiem Šķirsts tika aizvests atpakaļ uz Aksūmu. Apmēram 3 h brauciens no ezera dienvidu piestātnes.
Uz salas ir necila Sv.Marijas Cionas baznīciņa, pīta, apmesta ar mālu un nobalsināta. Patlaban salas iedzīvotāju valoda ir tigraju, kas ir svarīga liecība par labu Šķirstam.  

Brīnumu ieleja. (Valley o Marvels) Neparasti klinšu veidojumi.
Babilas Ziloņu rezervāts.

Danakilas ieplaka. (Danakil depression) Kareivīgo afāru apdzīvots reģions - pasaules karstākā vieta, sāls tuksneši, lavas lauki un smilšu kāpas.
      Afrera sāls ezers. Te var lūkot afāru sāls ieguves tradīcijas.
      Ertale vulkāns. Te atrodas aktīvs lavas ezers. Var uzkāpt.
      Assale ezers. Sāls kluču ieguves vieta, no kurienes startējušas neskaitāmas kamieļu karavānas.
      Dallol vulkāns. Āfrikas brīnumzeme un viena no neparastākajām vietām uz mūsu planētas. Daudzkrāsaini karstie avoti, fumarolas, geizeri, sāls lagūnas, dubļu vannas. Zeme te burbuļo un vārās.
      Dallol sāls kanjons.

Allāha avoti. Allalobeda. Dabas brīnums, kas tikko sācis veidoties - burbuļojoši atvari, mazi geizeri,dubļu krāteri un daudzkrāsaini karsto avotu baseini.

Lielā Lūzuma ezeri.
Langano ezers. Gaiši zils. Vienīgais ezers Etiopijā, kurā nevar inficēties ar bilgarciju.
Abijata ezers. Sudrabains. Sekls, apkārt Valsts dabas parks. Bagātīgi pārstāvētas ūdensputnu sugas.
Šala ezers. Brūns. Atrodas 50 m dziļā krāterī.
Vondo Genetas karstie avoti uz dienvidiem no ezeru sistēmas.
Abaija ezers. Daudz savvaļas dzūivnieku, īpaši krokodili.
Čamo ezers. Daudz savvaļas dzūivnieku, īpaši krokodili.

Bales province.
Sofomāra alas. Neliels musulmaņu ciems, pie kura atrodas apbrīnojams dabisko alu komplekss. To izgrauzusi Vabas upe, tekot no tuvējiem kalniem. Ciems nosaukts vietējā šeiha vārdā un ir reliģisko svētceļojumu vieta. 

Gamogofas province.
Omo ieleja. Laikam vairs nekur tik koncentrēti nevar aplūkot melnās nēģeru tautas, kā te. 
Arbaminča. Līdz tai var aizbraukt pa labu ceļu. Atrodas uz šauruma starp diviem ezeriem – Zivajas un Čamas. Šais ezeros mīt lieli krokodīļi. Uz austrumiem atrodas Nahčisāras Valsts parks.
Čamas ezers. Te var vērot krokodilus, nīlzirdus un pelikānus.
Omo upe. Pār to var pārcelties pie Sodo un vēl dažās vietās, bet tikai sausajā sezonā.
Turkana ezers. Ar auto līdz tam tikt ir ārkārtīgi grūti. Tādēl vajag vairāk laika un nakšņošana būs pārsvarā teltīs ārpus kempingiem. Ciltis ir mazāk tūristu sabojātas.

Nečsāras Nacionālais parks.
Langano ezers.

Dorze ciems. Dorze cilts audēju tradīcijas.
Čenča. Tirgus.

      Tigrajas province. Aksūmas valsts un Etiopijas kristietības šūpulis.

Tradīcijas.
Hiēnu barošanas ceremonija Hararā.
Kafijas gatavošanas ceremonija.

1.Etiopijas bīskaps Frūmentijs (Frementos) jeb Abasalams, Aksūmā ir viņa kronis. To izraka vācu arheologi 1905.gadā vecās baznīcas drupās.
Kopumā kronēti 237 karaļi.
Haile – spēks.
Selassie – Trīsvienība.
Cuah – zobu tīrīšanas koka nosaukums arābu valodā (su’wa’ah).
Akam bulten – kā iet? Hararas arābu dialekts.
Galei – baltais vīriešu apmetnis.
Netela – sieviešu apmetnis.
Kamiss – „drēbes” amāru val.

Zobu izraušana. (The Secrets of the Toothless Smiles) Many river dwellers along the Nile have 6 teeth from the lower jaw extracted at a young age. This curious practice was thought to prevent death from tetanus or “lockjaw”.

Čats. Zāle, izplatīta Etiopijā, Jemenā un Kenijā. Viegli uzbudinoša, izsauc eiforiju.
Inkutaš svētki – etiopu Jaunais Gads. Septembrī.

Maskala svētki – „krusta svētki.”
Laiks. Svin 26.septembrī.
Svinēšana. Etiopu baznīcas patriarhs aizdedzina uguni.
Vēsture. Šajā dienā Romas imperatora Konstantīna māte Helēna – Konstancija Hlora mīļākā, ar savu nosūtīto prelātu palīdzību pēc ilgiem pūliņiem Jaruzālemē uzgāja krustu, pie kura it kā miris Jēzus. Par godu tam Helēna Jaruzālemē iededz lielu uguni galvenajā laukumā. Tas esot noticis 4.gs. sākumā un no tā laika Etiopijā šie svētki tiek svinēti katru gadu. 

Etiopijas kafija. Laģenda vēsta, ka pirmais kafiju atklājis gans Kaldī. Tas pamanījis, ka kazas kļuvušas itin žirgtas, saēdušās kādas ogas. No tā laika arī abesīņi tās lietojuši kā gremokli, iepriekš to sasmalcinot un samaisot ar aromātiskajām eļļām. Gatavot karst kafijas dzērienu sāka tikai XIII gs., bet XIV gs. šo paradumu pārņēma Jemenas tautas, no kurienes dzēriens izplatījās pa visu pasauli. 

Ceļojumu apraksti.
Andžejs Neguliners. Etiopija - ceļojuma piezīmes.
Vilnis Strods. Sābas ķēniņienes zemē jeb politnekorekts stāstiņš kaut kur iz Āfrikas.
Māris Bērziņš. Nosauļoto cilvēku zemē.

Saites.
Abesīnija.