Bermūdu trijstūris
- Detaļas
- 10386 skatījumi
Angliski - Bermuda triangle.
Leģendāra trijstūra formas anomāla zona Atlantijas okeānā Karību jūrā starp Floridas pussalu, Bermūdu salām un Puertorikas salu, kam piedēvē daudzas mīklainas kuģu un lidmašīnu pazušanas, kā arī citas neparastas parādības (hronoanomālijas).
Citi nosaukumi: Velna jūra, Velna trijstūris, Atlantijas kapsēta, Vudū jūra, Nolādētā jūra, Spoku jūra, Nāves trijstūris.
Atrašanās vieta. Tādu trijstūri var iedomāties, ja kartē velk līniju, kas sākas no kāda punkta netālu no Melnurnas Floridas pavalstī, pār Bermudu salām iet uz Puertoriku un tad atkal atgriežas Floridā.
Apraksts. Šim rajona ir nelāga slava, jo te pazuduši daudzi kuģi un lidmašīnas. Tie gandrīz nekad vairs nav atrasti. Trijstūrī daudz kuģu bija zuduši jau pavisam sen, taču tam netika piegriezta vērība.
Jau no XVI gs. cilvēki meta līkumu Bermudu salām un tās kolonizēt izdevās tikai ar trešo reizi. Divas pirmās reizes kolonisti gāja bojā mīklainos apstākļos. Britu kuģis tos izlaida krastā, taču kad atgriezās pēc pāris nedēļām vai mēnešiem, tad vairs neatrada nekādas kolonistu pēdas, tai skaitā arī pašus kolonistus.
Lai gan dīvaini notikumi te risinajušies vienmēr, par Bermūdu trijstūri kā pastiprinātu kuģu un lidmašīnu katastrofu vietu sāka aktīvi runāt tikai XX gs. 50.gados.
Bojā gājušie. Saskaņā ar XX gs. beigu statistiku trijstūrī gada laikā gājuši bojā līdz pat 50 kuģiem un līdz pat 5 lidmašīnām. Pārsvarā to bojā ejas iemesli gan bija banāli. Tomēr nozīmīgs bojāeju procents tā arī nevarēja tikt izskaidrots, īstu dokumentētu pazušanu skaits knapi gan savācas 10-15% no tām, kas sensacionāli pasludinātas masu medijos. Rajonā diezgan bieži uzgāja dreifējošus kuģus gan ar mirušām ekipāžām, gan bez tām. Fiksētas lidmašīnu un kuģu bezvēsts pazušanas, navigācijas ierīču, radioraidītāju u.c. ierīču beziemeslu bojāšanos.
Parasti trijstūra pētnieki upuru sarakstu sāk ar kuģa „Rozālija” katastrofu 1840.gadā. Kuģi uzgāja dreifējam netālu no Bermudu salām, bet visa ekipāža bija pazudusi. Kuģis bija pilnīgā kārtībā, krava neskarta. Uz kuģa nebija nekādu cīņas pēdu. Vienīgā dzīvā būtne uz kuģa bija kanārijputniņš.
Viena no slavenākajām epizodēm ir kuģa Marie Celeste pazušana ar visu ekipāžu 1853.gadā.
1945.gada decembrī pazuda bez vēsts 5 kara lidmašīnas. Kopš šī notikuma rajonu pārsvarā sāka dēvēt par Bermudu trijstūri.
Šeit fiksēti gadījumi, kad tikuši atrasti kuģi bez komandām un tādi, kuru visa komanda uzieta mirusi.
Pazudušo kuģu un lidmašīnu saraksts. Patlaban pētnieki norāda uz 847 pazudušiem kuģiem un 95 lidmašīnām, kas pazuduši šai rajonā. Pusgadsimta laikā te pazuduši vairāk kā 1000 cilvēku - pasažieri, piloti un jūrnieki. Uzskaite tomēr vēl nav pilnīga.
"Rozālija"1840.g.
"Bella" 1854.g.
"Mērija Selesta" 1872.g.
"Atlanta" 1880.g.
"Helēna Ostena" 1881.g.
"Freija" 1902.g.
"Spreja" 1909.g.
"Ciklops" 1918.g. Lielākā kuga avārija Bermudu trijstūrī. Pazuda ap 300 cilvēkiem. Šis sauskravas kuģis devās savā pēdējā braucienā 1918.gada martā. Kravā bija vairāk kā 10 000 tonnu rūdas. Kuģis nesūtīja nekādus rtrauksmes signālus un gluži vai izgaisa. Nekas netika uziets, lai gan kuģi rūpīgi meklēja. Jēdzīga skaidrojuma nav.
"Kerola A.Dīringa." 1921.g.
"Raifuku Maru" 1925.g.
"Kotopakss" 1925.g. CC Cotopaxi. Nolaists ūdenī 1918.gada 15.novembrī un bija nokalpojis 7 gadus, kad 1925.gada 29.novembrī devās reisā no Čārlstonas (ASV) uz Havannu (Kuba). Kuģim bija 30 cilvēku ekipāža un kravā bija ogles. 1.decembrī no kuģa pa radio ziņoja, ka tas cietis avārijā tropiskās vētras laikā - nogūlies uz sāna un tajā ietek ūdens. Pēc tam sakari ar kuģi pārtrūka. Kuģi nesekmīgi meklēja, un 2025.gada 31.decembrī izsludināja par bezvēsts pazudušu.
Ilgu laiku par kuģi nebija nekādu ziņu, netika uzietas ne atlūzas, ne ekipāžas locekļu atliekas. XX gs. 80.gados tika uzietas kāda kuģa vraks, speciālisti pielāva, ka tas varētu būt "Kotopakss," taču to ilgi neizdevās noslidrot precīzi. To pracizēja tikai 2020.gadā - atliekas patiesi bija no šī kuģa. Tātad var teikt, ka patiesība tika noskaidrota pēc 95 gadiem. Lielu ieguldījumu tajā veica jūras biologs Maikls Bārnets, kas veica pētījumus 15 gadu garumā.
"Suduffko" 1926.g.
"Stavengers" 1931.g.
"Džons un Mērija" 1932.g.
"La Dahama" 1935.g.
"Glorija Kolita" 1940.g.
"Proteuss" 1941.g.
"Nereuss" 1941.g.
"Rubikona" 1944.g.
"Evendžeru" vienība. 05.12.1945. 6 lidmašīnas, slavenākais pazušanas gadījums.
"Martins Mariners" 1945.g.
"Siti Bella" 1946.g.
"Driftvuds Stārs Taigers" 1948. Lidmašīna.
"Duglass DC-3" 1948.g.
"Stārs Ariels" 1949.g. Lidmašīna.
"Sandra Gloubmāstere" 1950.g.
"Jorka" 1953.g.
"Sautarn Distrikt Super Konsteleīšn" 1954.g.
"Lockheed R7V-1" 1954.g. Šī lidmašīna devās pēdējā lidojumā 1954.gada 30.oktobrī no ASV. Lielā lidmašīna veda 42 cilvēkus no ASV uz Maroku. Lidmašīna bija tiem laikiem labi ekipēta un nodrošināta. Piloti pēdējo reizi sazinājās īsi pirms pusnakts, kad bija jau Trijstūrī, vairāk tie nav sazinājušies, bet lidmašīna pazuda. Meklētāji neatrada pilnīgi neko.
"Konnemara IV" 1955.g.
"Džaita" 1955.g.
"Martins-Marlins" 1956.g.
"Rivonok" 1958.g.
"КV-50" 1962.g.
"Paiper Apaš" 1962.g.
"Marin Salfek Kvīn KS-135" 2.gab. 1963.g.
"Sno' Boi" 1963.g.
"S-119" 1965.g.
"Vičkrafts Čeizs YS-122" 1967.g.
"Bīčkrafts-Bonanza" 1967.g.
"Paiper Apaš" 1967.g.
Zemūdene "Skorpion" 1968.g.
"Tinmut Elektron Horton" (privāts) 1969.g.
Bila Vereti laiva 1969.g.
Džilijs Bins Antejs (АN-22) 1970.g.
Brūss Hernans 1970.g. Vienīgais cilvēks, kas izdevies izkļūt no trijstūra "apskāvieniem." B.Hernans strādāja par lidotāju. 1970.gada decembrī viņš izlidoja no Bahamu salām uz Maiamibīču, ceļš veda cauri Bermūdu trijstūrim. Dīvainības sāka norisināties uzreiz pēc tam, tiklīdz Brūsa lidmašīna sāka uzņemt augstumu. Uzradās neparasts pusapaļas formas mākonis. Saskaņā ar paša Brūsa stāstīto, mākonis sākumā bijis neliels, taču, kad lidmašīna tam pietuvojusies un ielidojusi mākonī, tas piepeši palielinājies izmēros. Krasi palicis tumšāks, ceļu pilotam apgaismoja tikai uzliesmojumi, kas ņirbējuši lidotāja acu priekšā. Jo tālāk lidojis, jo uzliesmojumi vairāk žilbinājuši. Brūss izbijies un nolēmis izmainīt kursu - pagiezis lidaparātu atpakaļ, kas rezultātā izrādījies pareizs lēmums. Bijusi redzama tāda kā ejas vai tunelis, kura galā ijušas mierīgas zilas debesis. Tunelis jau sācis sašaurināties, taču, par laimi, Brūss paspējis pa to izlidot un atgriezties normālā pasaulē.
Pēc kāda laika Brūss sazinājies ar dispečieriem, kas teikuši, ka neredz viņa lidmašīnu radarā. Tikai pēc tam, kas vissa tā migla un mākonis bija izkliedējušies, saka strādāt lidaparāta mēraparāti un dispečieri atkal pamanīja viņu radarā. Tad arī noteica Brūsa lidmašīnas atrašanās vietu un visi bija šokēti - viņš gandrīz bija nokļuvis līdz galamērķi, t.i. Maiamibīčai. Tomēr vinš bija lidojis tikai 40 minūtes, bet normā lidojumam bija jāilgst ne mazāk kā pusotru stundu.
Elizabete Fantoma 1971.g.
El Keribs Vorens (privāts) 1971.g.
V.А.Fogs 1972.g.
Norts Verients 1973.g.
"Аnita" 1973.g.
"Linda" 1973.g.
Neparastās parādības.
Atsaka darboties aparatūra. Bermūdu trijstūrī bieži iziet no ierindas aparatūra - atsakās darboties navigācijas pulksteņi, radio raidītāji u.c. tehnika, pat pati drošākā.
Pēkšņas lidmašīnu pazušanas radaros. Pēkšņi radarā pazūda lidmašīna Maiami rajonā, parādījās pēc 10 minūtēm.
Aviācijas vēsturē tādi gadījumi ir fiksēti. Piemēram, II Pasaules kara laikā, krievu bumbvedējs, atgriežoties no uzdevuma, "pārlaidās" Piemaskavas aerodromam vairāk kā 1000 km un nosēdās Urālos.
1934.gadā Viktors Gudards (Viktor Guddard) virs Skotijas ielidoja nez kur, pietuvojās nezināmam aerodromam, kas acumirklī "izzuda no aculauka."
Baltā migla. Liecinieki stāsta, ka lidojumi beigušies dīvainos mākoņos - "baltā miglā," "dīvainā dūmakā," "dzirksteļojošā miglā."
"Baltā migla" Bermudu trijstūrī nav nekāds retums.
Arī slavenajā "Evendžeru" pazušanas gadījumā piloti ziņoja par dīvainu miglu, un par acumirklī no ierindas izgājušiem 5 kompasiem. Radiosakari ar viņiem pazuda un vēlāk atjaunojās tikai epizodiski. Mākonī/miglā bija ielidojis arī B.Hernans 1970.gadā - pašlaik bvienīgais cilvēks, kam izdevies izglābties no Trijstūra.
Laika nobīdes. Ir liecības par laika iztrūkumiem, un tie tiek saistīti ar iepriekš minēto "balto miglu," jo, piemēram, pusstundu pastaigājoties "dīvainā baltā miglā" Barsakelmešas salā (Kazahijai piederoša sala Arāla jūrā), ceļinieki atgriezušies pēc diennakts.
Maiami tuvojošs laineris, ieejot "baltajā miglā," un, kad pēc 10 minūtēm parādījās radaru ekrānos atkal, visi lidmašīnā esošie pulksteņi atpalikuši par tām pašām 10 minūtēm. Neviens no lidaparāta pasažieriem nebija pamanījis neko neparastu. Ar laika nobīdi ganrīz vai stundas apmērā saskārās arī B.Hernans pēc izlidošanas no "mākoņa" 1970.gadā.
Laika nobīžu gadījumos pilotiem gan būtu jāmana nesakritības sarunās ar zemes dispečieriem.
Gaismojās "baltie ūdeņi" Saragasu jūrā.
Ekipāžas pamesti kuģi pilnīgā kuģošanas kārtībā. Krievu akadēmiķis V.Šuleikins (В.В.Шулейкин) to skaidro ar infraskaņas rašanos ūdenī. Šāda zemfrekvences skaņa izraisot šausmas cilvēkos, kas tādēl panikā arī pametot kuģus. Tomēr eksistē vēl divi desmiti hipotēžu, kas cenšas skaidrot šo neparasto parādību, piemēram, NLO kuģu komandu Nolaupīšana, fenomena sakari ar mafiju.
Hipotēzes. Bermūdu trijstūra rajona sliktā slava vēl šodien nav pagaisusi un parādījusies pat īpaša pētniecības nozare - bermudoloģija. Tā kā šeit reģistrēti NLO parādīšanās gadījumi, tad trijstūris tapis saistīts arī ar ufoloģiju. Daudzas no ufologu izteiktajām hipotēzēm balstās uz pieņēmumu, ka Atnācēji vainojami cilvēku pazušanā. Viņi arī uzskata trijstūri par "vārtiem" uz paralēlajām pasaulēm, eju uz citām laiktelpām utt.
A-1 Iemesls ir cilvēku galvās.
A-2 Vienkārši izdomājumi. Visi šie gadījumi nav nekas vairāk kā avīžu pīles un tūrima uzņēmumu īpašnieku pasakas. Tā var izskaidrot 50-70% gadījumu.
A-3 Sagadīšanās. Visi minētie gadījumi nav nekas vairāk kā sagadīšanās un apstākļu sakritība. Tā var izskaidrot 70-80% gadījumu.
1. Katastrofu cēloņi - okeāna dibenā vai pazemē.
Zemūdens zemestrīces. Hipotēze balstīta uz poļu inženiera E.Korhova darbiem. Iespējams, to rezultātā var rasties pat 60 m augsti viļņi. Tādi varot zibenīgi aprīt jebkura izmēra kuģi. Kontinentu dreifu rezultātā, iespējams, okeāna dibenā izveidojušās milzīgas kavernas un zemestrīču laikā šo dobumu pārsedzes var iebrukt. Tad tādā neizbēgami ielauzīsies ūdens, ūdens virspusē radīsies milzīgs virpulis, kas ieraus sevī visu iespējamo, to skaitā kuģus. Ar šādu skaidrojumu varētu tikt cauri 20-40% gadījumu.
Zilo caurumu hipotēze. Iespējams, pastāv dziļi hipotētiski bezdibeņi Pasaules okeāna dibenā (un arī Bermūdu trijstūrī) pa kuriem, iespējams, var iekļūt milzīgos zemūdens dobumos. Nav tiešu pierādījumu tādu veidojumu eksistencei, tomēr līdzīgi (lai gan ne tik lieli) alu tuneļi kaļķakmens iežos lielā skaitā atrodami šelfā ap Bahamu salām. Saskaņā ar dažām hipotēzēm "zilie caurumi" vainojami vairākās sensacionālās pazušanās Bermūdu trijstūrī. Tajās, iespējams, darbojas tik spēcīgas iesūcošās straumes, ka okeāna virsmā rada virpuļus, kas spēj izraisīt pat peldlīdzekļu avārijas, nerunājot nemaz par to, ka tās ir ārkārtīgi bīstamas nirējiem. Šai hipotēzei ir uziets apstiprinājums - vienā no alām 25 m dziļumā patiesi atraduši zvejas kuģīti kā arī mazākas laivas un laiviņas.
Enerģijas plūsmas. Pēc speciālista Hjū Kokreina domām tādas enerģijas plūsmas sākas okeāna dibenā. Viņš arī apgalvo, ka šīs patogēnās zonas pārvietojas: Bermudu trijstūris rietumu virzienā. Tādējādi pieaugšot katastrofu skaits uz sauszemes.
Atlantu darbības sekas. Viena no interesantākajām hipotēzēm saistīta ar to, ka tieši šai Atlantijas okeāna rajonā agrāk atradusies grimusī Atlantīda. Mīklainos paušanu gadījumus mēģina skaidrot ar Atlantīdas civilizācijas tehnoloģiskās darbības sekām, kas varbūt spēj darboties vēl šodien, ja patiesi Atlantīda būtu nogrimusi šai rajonā.
Visai populārs ir uzskats, ka Bermūdu salas ir nogrimušo Atlantīdas Šakaba kalnu virsotnes (pēc Rihtera papirusa). Šais kalnos esot bijusi izvietota kāda īpaša aizsardzības sistēma, svētnīcu komplekss, „nākuši paši dievi,” aizliegtā zona. Iespējams, atlantu ierīces līdz pat šodienai atrodoties zem ūdens šai rajonā un joprojām darbojas. Tās augsti attīstītā civilizācija esot guvusi enerģiju no kaut kādiem reaktoriem, kas tagad jaucot transportu šai rajonā.
Pēc Ignātija Donelija ne viens vien literāts sāka prātot par to, kur tad īsti Atlantīda atradusies. Tā Čārlzs Berlics (starp citu, pazīstamās valodu skolas “Berlitz” dibinātāja mazdēls) 1970.gados izvirzīja teoriju, ka Atlantīda bijis reāls kontinents, kas atradās pie Bahamu salām. Proti, teritorijās, kas zināmas kā Bermudu trīsstūris un kur mīklainos apstākļos pazudis ne viens vien kuģis un lidmašīna.
Negaidītu apstiprinājumu šī hipotēze guvusi pēc nogrimušo celtņu atrašanas Androsas salas piekrastē (Bahamu salu ziemeļos).
Zemūdens civilizācijas. No "atlantu teorijas" atšķiras tikai ar to, ka jūras dibenā esošā civilizācija dzīvo un plaukst līdz pat šodienai. iespējams, antīkie atlanti izdzīvojuši līdz mūsdienām un arī ir tā "zemūdens civilizācija." Ja jau fantazēt, tad fantazēt! Bez tam, tādai hipotēzei ir visai liela līdzība ar "Atnācēju hipotēzi."
Brīvmūrnieku bāze. Atrodas dīvaiņi, kas visā nopietnībā apgalvo, ka kāda īpaši slepena un varena brīvmūrnieku loža te dibinājusi bāzi „klīstošajiem holandiešiem” un kādam briesmīgam un jaudīgam ierocim.
2. Katastrofu cēloņi - ūdenī.
Infraskaņa - "jūras balss." Viena no interesantākajām hipotēzēm izteikta, balstoties uz krievpadomju hidrologa V.Berezkina (В.А.Березкин) bveiktajiem novērojumiem. Tās autors, strādādams uz hidrogrāfijas kuģa "Taimira" ("Таймыр") ievēroja, ka, ja atklātā jūrā tuvojoties vētrai, 1-2 cm attālumā no auss pilotu-gaisa balonu (krieviski - воздушный шар-пилот), tad ausī var sajust visai ievērojamu sāpi. Šo parēdību pētīja akadēmiķis V.Šuleikins (В.В.Шулейкин), kas to noauca par "jūras balsi." Zinātnieks uzstājās PSRS ZA ar teoriju par infraskaņas svārstību rašanos okeānā.
Vētru un stipra vēja laikā jūras virsmā notiek viļņu virsotņu noraušana. Ja vēja ātrums ir lielāks par viļņu izplatīšanās ātrumu, gaiss pie viļņiem aizkavējas, veidojot sablīvējumus, bet viļņu ieplakās - atslābumus. Tādā veidā radusies gaisa blīvuma starpība izplatās 10 Hz skaņas svārstību ceļā. Gaisā rodas ne tikai šķērssvārstības, bet arī garensvārstības. Radušās infraskaņas intensitāte ir proporcionāla viļņu garuma kvadrātam. ja vēja ātrums ir 20 m/s, tad "jūras balss" jauda var sasniegt 3 W no katra viļņu frontes metra.
Noteiktos apstākļos vētra var radīt infraskaņu ar desmitiem W lielu jaudu. Svarīgi, ka infraskaņas pamata starojums ir apmēram 6 Hz diapazonā - tas cilvēkam ir visbīstamākais. Infraskaņa izplatās ar skaņas ātrumu, tas būtiski apsteidz vēju un jūras viļņus. Piedevām infraskaņa visai vāji izkliedējas attāluma dēļ. Tādejādi infraskaņa var izplatīties bez nozīmīgas vājināšanās simtiem un tūkstošiem kilometru kā gaisā, tā arī ūdenī, pie tam ūdens viļņa ātrums vairākkārt pārsniedz ātrumu gaisā.
Tā nu sanāk, ka vētras laikā tūkstošiem kilometru no šīs vietas kāda kuģa komanda var jukt prātā no 6 Hz infraskaņas starojuma un mestuies pāri bortam pilnīgi mierīgā jūrā. sastopoties ar 6 Hz frekvences skaņu, cilvēks sajūt nemieru, kas bieži pāriet nepieskaitāmās šausmās. Sastopoties ar 7 Hz frekvences skaņu iespējama sirds un nervu sistēmas darbības apstāšanās. Pie augstākas skaņas svārstībām iespējama tehnisku iekārtu sabojāšanās.
Domājams, evolūcijas procesā cilvēkam ir izveidojies centrs, kas ir jūtīgs pret infraskaņu - tādejādi var sajust zemestrīces un vulkānu izvirdumus. Paredzamais reakciju komplekss - izvairīties no norobežotām telpām, lai nenokļūtu iegruvumos; cenšanās attālināties no blakus esošiem lieliem objektiem, kas var sabrukt; skriet prom "kur acis rāda," lai iespējami ātrāk pamestu draudīgo rajonu. Tādu reakciju bieži var novērot dzīvniekiem. te nu vietā atcerēties seno grieķu leģendu par sirēnu dziesmām.
Šī hipotēze varētu izskaidrot tos 30-50% gadījumus, kad atrod peldošus kuģus ar neskartu kravu, piemēram, "Mēriju Selestu" (1872.g.) un "Kerolu A.Dīringu" (1921.g.).
Zemūdens ultraskaņa. No iepriekšējās hipotēzes atšķiras ar to, ka briesmīgās skaņas avots atrodas neis virspusē, bet ūdens dziļumos. Infraskaņu ģenerē vētras un tie atstarojas no okeāna dibena bedrēm ("reflektori") - fokusējas uz noteiktiem rajoniem. Fokusējošo struktūru kolosālie izmēri ļauj pieņemt, ka infrasarkanās svārstības var sasniegt ievērojamu izmēru, kas arī ir šeit notiekošo anomāliju iemesls. Infraskaņa var būt par iemeslu kuģu mastu svārstībām līdz pat to salūšanai, analoģiski procesi var novest arī pie lidmašīnu konstrukciju bojājumiem. Infraskaņa var būt par iemeslu arī tādas biezas miglas ("kā piens") klātbūtnei unn arī ātrai izklīšanai. Atmosfēras mitrums, kas kondensējas miglas izklīšanas brīdī, var nepaspēt izkliedēties gaisā pēdējās saspiešanās fāzes laikā, bet tai pat brīdī spēj "zibenīgi" izgaist dažu periodu laikā, kad infrasarkano svārstību vairs nav.
Pretstraumes. Izvirzījis krievs N.Fomins (Н.Фомин). Tās pamatā ir pieņēmums, ka ziemeļu viziena vēja un viļņu ietekmē okeāna dzelmē rodas vairāku kilometru augsti "ūdenskritumi" un varenas lejupejošas straumes.
Lielie virpuļi. Tiek apgalvots, ka visu nelaimju vaininieki var būt Golfa straumes iegrieztie virpuļi simtiem kilometru diametrā. Šādi veidojumi varot kļūt redzami uz okeāna virsmas baltu vai pat vāji gaismojošos apļu vai "ratu" formā. Šais virpuļos mainoties laiks, tātad būtu jāmainās arī gravitācijai. Virpuļa centrā (amerikāņu pavadoņi esot fiksējuši 25-30 m zemāku ūdens līmeni) gravitācija ir paaugstināta, bet perifērijā - pavājināta. Vai nevarētu būt tā, ka spēja kuģa kravas svara palielināšanās arī izraisa kuģa katastrofu? Šais vietās arī ir pavājināti radiosakari.
Hidrodinamiskais efekts. Izvirzījis tehnisko zinātņu kandidāts G.Zelkins (Г.Зелькин). Ūdens masa piesātinās ar gāzi, kas izdalās no pamata grunts (gāze ir tektoniskās darbības rezultāts), un atraujas no okeāna dibena un ceļas augšup, vienlaicīgi mainās elektromagnētiskais lauks. Sasniegušasvirsmu, gāzētās ūdens masas spēj pacelties vairāku simtu augstumā. Katrs kuģis vai lidmašīna, nonākot ūdens izmešu zonā, tiek ierauts akacī; ekipāža, kas nonākusi gāzu mākonī, noteikti iet bojā.
Hidrātu dibens. Prakstiski līdzīga versija iepriekšējai (Hidrodinamiskais efekts), atšķiras tikai ar uzkrātās dibena gāzes izdalīšanās un uzkrāšanās veidu.
Metāna izmeši. Izvirzījis Sanderlendas universitātes jūras ģeologs Alans Džads. Saskaņā ar to, iespējams, katastrofās vainojams metāns, kas izdalās no jūras dibena. Šāda hipotēze izskaidro mīklu, kādēļ kuģi un lidmašīnas pazūd bez pēdām. Sprādziena rezultātā liels metāna daudzums nonāk jūras ūdenī un tā blīvums samazinās tik reižu, ka ne tikai skaitītās sekundēs nogrimst kuģi, bet arī no kuģiem izkritušie cilvēki ar visām glābšanas vestēm grimst kā akmeņi. Kad metāns sasniedz ūdens virsmu, tas paceļas gaisā un apdraud pārlidojošās lidmašīnas. Ar šādu versiju varot izskaidrot 10-20% katastrofu.
Zilie caurumi.
3. Katastrofu cēloņi - gaisā.
Samazināta saķere. To 1950.gadā izvirzīja kanādietis Vilbūrs B.Smits, kas vadīja valdības komisiju magnētisma un gravitācijas pētīšanai Bermūdu trijstūra rajonā. Tika paziņots, ka atmosfērā uzietas zonas līdz pat 300 m diametrā ar "pazeminātu saķeri." Tām ir tendence pacelties lielā augstumā un lēni pārvietoties, izzust un atkal parādīties citā vietā. nav izslēgta arī tādas zonas iedarbība uz cilvēka nervu sistēmu. Lidmašīna, kas nonākusi "pazeminātas saķeres" zonā, var viegli sabrukt.
Atmosfēras sprādziens. Uzskata, ka visai sarežģītas gravitācijas, elektromagnētisma, saismisko un akustisko anomāliju sakritības gadījumā notiek gaisa vides parastās ainas izkropļošanās. Šādos apstākļos piepeši var izveidoties lejupejoša gaisa strāva ar ātrumu daži simti metru sekundē. Tāda parādība spēj iznīcināt jebkuru lidmašīnu vai kuģi.
Ačgārns viesulis. Hipotēzi izvirzījis A.Pozdņakovs (А.Поздняков). Par pamatu kalpojuši milzīgi ūdens virpuļi 150-200 m diametrā un 500 m dziļumā ar griešanās ātrumu līdz 0,5 m/s, kas novēroti Bermūdu trijstūra rajonā. Tiek pieņemts, ka specifiska straumju sadalījuma rezultātā atmosfērā var izveidoties tā saucamais "pretviesulis," kurā gaisa plūsma tiecas nevis no augšas uz leju, bet gan no apakšas uz augšu. Tādejādi okeāna virsmā izveidojas virpulis. Pozdņakovaprāt apkārt "pretviesulim" rodas spēcīgi elektromagnētiskie lauki, kas izkropļo aparātu un kompasu darbību.
Dabisks lāzeris. Hipotēzi izirzījis krievs K.Aņikins (К.Аникин). Zinātnieks uzskata, ka noteiktos apstākļos Sauli var uzlūkot kā zpumpēšanās (kā gan tas ir domāts?!) avotu, bet gludo okeāna virsmu un augšējos atmosfēras slāņus - kā gaismas viļņu atstarotājus. Savukārt kustīgās gaisa straumes - kā aktīvu vidi. Tādejādi it kā būtu izveidojušies lāzera iekārtas elementi. Teorētiski tāda lāzera darbība varētu novest ne tikai pie kuģu un lidmašīnu iziešanas no ierindas, bet arī to iztvaikošanai!
4. Katastrofu cēloņi - fiziskajos laukos.
Magnētiskās anomālijas. Hipotēzi izvirzījis fizikas un matemātikas zinātņu doktors A.Jolkins (А.Елькин). Tiek pieņemts, ka periodiski šeit rodas magnētiska anomālija, kas traucē normālai aparātu darbībai, pirmāmkārtām jau kompasam. Tā rezultātā tiek zaudēta orientācija telpā un būtiska novirzīšanās no kursa. Iespējams, pazudušos kuģus un lidmašīnas neatrod tādēļ, ka meklēšanas darbi notiek apgabalos, kuros to nav. Statistiskie dati liek secināt, ka transporta līdzekļi pamatā pazūd pilnmēnesī un brīžos, kad precesijas spēki ir visstiprākie. Magnētiskā anomālija rodas no jonizētās magmas kustības Zemes dzīlēs, ko, savukārt, izsauc Mēness-Saules paisumu viļņi.
Okeāna elektriskā strāva. Hipotēzi izvirzījis tehnisko zinātņu kandidāts E.Alftans (Э.Альфтан). Kā anomālijas iemesls šai hipotēzē minēta paaugstināta elektrovadītspēja. Pa labu šai versijai liecina krasas okeāna dziļuma svārstības, dibena struktūra un "plāninātā" Zemes garoza Puertorikas ieplakā. Tiek pieņemts, ka magnētiskā anomālija kombinācijā ar dabisko elektrisko lauku, kas caurauž okeānus, rada lielu ūdens masu pārvietošanos. Ļaužu bojāeju skaidro ar elektriskā un magnētiskā lauku svārstību iedarbību uz organismu. Savukārt, šīs svārstības rodas no ašām kalnu iežu nobīdēm, kas nosedz vai sašaurina strāvu vadošos iecirkņus okeāna dibenā.
Elektrības lādiņa enerģija. Hipotēzi izvirzījis A.Ņevskis (Александр Петрович Нeвcкий). Savos darbos izskatījis elektriskā lādiņa veidošanās mehānismu tādos ķermeņos, kas kustas Zemes atmosfērā, un veica konkrētus potenciāla lieluma aprēķinus tādā ķermenī attiecībā pret planētas virsmu. Viņš apgalvo, ka lielos kosmiskajos ātrumos lielu izmēru ķermeņiem potenciāli sasniedz tik milzīgus lielumus, ka parādas reāla caursites iespēja daudzu kilometru garajā posmā starp kustīgo ķermeni un Zemes virsmu, pie tam meteorīta pamata enerģija pāriet elektriskā lādiņa sprādziena enerģijā. Ņevskaprāt, Bermūdu trijstūrī "līdzīga lādiņa elektromagnētiskais starojums izsita no ierindas visus aparātus (tas spēja piebeigt pat lidmašīnas spēka kabeļus). Vairāki desmiti sekunžu pēc elektriskā lādiņa sprādziena iedarbības lidaparātu grupai [domāti 1945.gada 5.decembrī pazudušie evendžeri] pietuvojies arī sprādziena trieciena vilnis, kas tos iznīcināja." A.Ņevskis nepaskaidro, kādēļ pēc "iznīcinošā trieciena"lidmašīnas lidojušas vēl vairākss stundas. Vēl nesaprotamāk, saskaņā ar viņa hipotēzi, lieta sastāv ar kuģiem, kuru konstrukcija ir daudz izturīgāka. Tā kā kuģis esot sava veida "izvirzījums" jūras virsmā, tad dabiski, ka noteiktos apstākļos "tas ir sprieguma koncentrators, kas noved pie caursitēm tieši viņā pašā. Ja kuģim iespers stiprs lādiņš, tad praktiski kugis tiks iznīcināts."
Gravitācijas anomālija. Hipotēze pamatojas uz amerikāņu astronautu piefiksēto okeāna ūdens līmeņa pazemināšanos par 25 m Bermūda trijstūra centrālajā daļā. Tika pieņemts, ka gravitācijas svārstības nav pastāvīgas, un noteiktos apstākļos spēj novest pie acumirklīgas katastrofiskas ūdens līmeņa pazemināšanās ar sekojošu tikpat ātru atgriešanos sākuma stāvoklī. Tādejādi izveidojas gigantisks ūdens virpulis, kas spēj aprīt jebkuru kuģi, un kas uz laiku izkropļo gaisa vidi virs šī iecirkņa - "gaisa bedri," nāvējošu lidaparātiem.
5. Katastrofu cēloņi - kosmosā.
Citplanētiešu Nolaupīšanas. Tas, protams, ir pavisam fantastiski.
Citplanētiešu radīti traucējumi. Daļa ufologu uzskata, ka jūras dibenā, iespējams, uzstādītā signālaparatūra, kas tiek barota no varena enerģijas avota un kalpo par NLO bāku. Tieši šī aparatūra periodiski nojauc navigācijas aparātu darbību un tieši vai aplinkus negatīvi iedarbojas uz cilvēka organismu.
Laika lamatas. Tiek pieņemts, ka Bermūdu trijstūrī izveidojies laiktelpas slazds, kurā ir cita ātruma laika tecējums. Kuģis vai lidmašīna, kas nonāk tādā apvidū, pārstāj eksistēt mūsu pasaulē un tiek pārnests uz nākotni, pagātni vai paralēlo pasauli.
Tā, piemēram, tiek stāstīts, ka 1993.gadā Bermūdu trijstūrī pazudis zvejnieku kuģītis ar 3 zvejniekiem, kurus uzskatīja par bojāgājušiem. Zvejnieki uzradās pēc gada un pastāstīja, ka vētras laikā viņu bojātais kuģis sācis grimt, bet viņus izglābis cits kuģis, kura komanda bijusi tērpta veclaicīgos apģērbos un runājusi vecangļu izloksnē. Pašiem zvejniekiem pavisam bija pagājušas tikai vairākas dienas.
1970.gada 4.novembrī neliela lidmašīna, kas lidoja no Bahamu salām, ielidoja "skaidrās debesīs diskveidīga mākoņa iekšienē esošā tunelī, kura iekšienē migla griezās pretēji pulksteņa rādītāja virzienam," un atlidoja Floridā 40-50 minūtes ātrāk par plānoto, pie reizes arī ieekonomējis attiecīgu degvielas daudzumu. Pēcāk pilots Brūss par to uzrakstījis veselu grāmatu! Esot vēl daudz tādu izdomātu un neizdomātu gadījumu, kuros figurē no pagātnes mūsdienās nonākuši burukuģi, zemūdenes un lidmašīnas.
Melnais caurums. Tāda vietēja gravitācijas anomālija, kas iesūc kuģus. Un tomēr - kur tāda atrodas un kādēļ tā "nestrādā" pastāvīgi?
Neesošais Visums. To 2000.gadā izvirzījis kontaktieris Leonīds Rusaks (Леонид Руcaк). Saskaņā ar viņa viedokli, magnētisko svārstību rašanās rezultātā šai rajonā militārās lidmašīnas nonākušas tādā laika intervālā, kurā veidojas Neesošais Visums, kurā kontinentiem, jūrām un salām ir citas aprises. Piemēram - 5 pazudušo Avenger lidmašīnu pārvietošanās tādā intervālā bijusi pilnīga: lidotāji redžejuši pie Floridas krastiem šo miglveidīgo Substanci, kas sastāv no vientuļiem silīcija atomiem, kas vienmēr ir ūdenī un neizplēn Citbūtībā. Tomēr, kad lidmašīnas, kas, caurkritušas baltajai silīcija miglai, nosēdās uz cietzemes, tad tā izrādījās zeme, kas eksistēja tikai Neesošā Visuma intervālā.
Dzīvnieku uzbrukums. Gigantisku kalmāru, zemūdens dzīvnieku un pat nezināmu briesmoņu uzbrukums, piemēram pleziozauru. Fantastikas filmas cienīga hipotēze un tikai, jo nav nekādu tādu liecību.
Vai mistifikācija? Britu pētnieks Lorenss D.Kušē ilgu laiku pētījis norises šai rajonā un pētījis pašus spilgtākos pazušanu gadījumus (vairāk kā 50). Rezultātā viņš secinājis, ka Bermūdu trijstūri nevar nosaukt par AZ, jo visas leģendas viņa sakarā ir nekas vairāk kā mistifikācijas, kas, tomēr, ir visai viltīgi safabricētas. Viņam piekrīt arī citi pētnieki. Patiesībā katastrofu nemaz arī nav tik daudz, jo caur šo rajonu pastāv ārkārtīgi intensīva satiksme - īstu aprakstītu pazušanu gadījumi savāksies tikai kādi 10-15% no avīžu izbazūnētajiem.
Daļēji tas bija noticis nepietiekami rūpīgo pētījumu veikšanas dēļ iepriekš. Pēc tam sensācijas pārtvēra žurnālisti un nenopietni noskaņoti paranormālo parādību pētnieki. Pēc Kušē domām lielais avāriju un pazušanu skaits rajonā ir pilnīgi pamatots, jo tam cauri iet liels skaits gaisa un jūras satiksmes maršrutu, pārsvarā saistīti ar kravas pārvadājumiem.
Daudzi no gadījumiem nav ticami, jo tajos daudz noklusētu apstākļu, baumu un pat izdomājumu. Tādas neprecizitātes un noklusēšanas ir arī pašā Kušē grāmatā.
Parastu noslēpumainu gadījumu sensāciju mīļotājiem likās nepietiekami, tādēļ lietā tika likti pierakstījumi, puspatiesības un parasta mānīšanās - daudzos gadījumos tas tika pierādīts. Tādas nekorektas attieksmes rezultātā trijstūra upuru sarakstos nokļuva kuģi, kas grimuši citās vietās, vai arī nogrimuši pilnīgi triviālu iemeslu dēļ. Tād piemērs ir japāņu kuģis Raifuku Maru, kas 1924.gadā cita kuģa acu priekšā cieta katastrofu niknas vētras rezultātā. Trīsmastu šoneri Star of Peace zibenīgi dibenā nolaida uzsprāgusī dīzeļdegviela. Vācu barku Feja 1902.gadā vācu prese nejaušas sagadīšanās dēļ pārnesa uz Bermuda trijstūri no Klusā okeāna. Trimarānu Tinmut Elektron 1989.gadā patiesi bija pametusi ekipāža, taču 1800 jūdzes no trijstūra. Gadījies, ka trauksme tikusi sacelta vispār ne dēļ kuģa nogrimšanas, piemēram, divas reizes trauksme tika sacelta par pusnogrimušām bojām, kā tas bija gadījumā ar "Академик Курчатов" uzliktajām bojām 1978.gadā.
Bermūdu trijstūra leģenda šobrīd jau ir pabālējusi, jo sen šajā ģeogrāfiskajā apvidū nekas nav pazudis, bet pie tās rašanās vainīgas II Pasaules kara lidmašīnas.
