Poseidons
Sengrieķu jūru un okeānu dievs.
Raksturojums. Viņš bija ne tikai jūru pavēlnieks, bet arī liels burvis, pazina metalurģiju un skulptūru veidošanu. Tā simbols bija trejdeksnis (iespējams, tāds ir attēlots pat klintī pie Parakasas Peru – Parakasas trejdeksnis), atšķirībā no Zeva, Poseidons vienmēr bija labvēlīgs cilvēkiem.
Sinonīmi un analogi. Šumeru mitoloģijā – Ea/Enki, romiešiem – Neptūns.
Radniecība. Vecāki - Krōns un Rēja.
Brāļi - Zevs un Hadess. Pēc tam, kad Krōnam atņēma troni, valdīšanā saņēma jūras.
Sievas - tā oficiālā sieva bija dieve no Krētas salas, labirinta sargātāja. Platona aprakstītajā mītā par Atlantīdu Poseidona sieva norādīta mirstīgā bārene Kleita no Atlantīdas, kas dzemdēja tam 10(5?) dvīņu pārus.
10 dēli – Atlants/Atlass (vecākais dēls un pirmais Atlantīdas ķēniņš), Tritons (no A???) un Hadeirs.
Vēl Poseidonam bijis sakars ar Līviju (?), no kuras tam piedzimis dēls – Agenors.
Hēsiods „Teogonijā” Tritonu nosauc par „Poseidona dēlu.”
Mīļākā – Zeva un Metidas meita Atēna.
Dzīvesgājums. Tikai nedaudzos mikēniešu tekstos pieminēti vēlāk klasiskā perioda Grieķijā labi zināmu dievu vārdi, piemēram, Zevs, Poseidons un Atēna. Taču mikēniešu mitoloģijā viņi spēlēja atšķirīgas lomas. Mikēniešu Poseidons valdīja par zemestrīcēm un pazemi.
Poseidons ieradās Grieķijā no Mazāzijas un atveda līdzi zirgus.
Zevs ar brāli Poseidonu ceļojuši pa pasauli, kamēr sadalījuši tajā varu - Poseidons valdījis jūrā, bet Zevs - uz sauszemes.
Platons Poseidonu raksturoja kā Atlantīdas valdnieku, ko tas saņēmis pēc pasaules sadalīšanas. Viņš ieradies salā un atradis te jau dzīvojam mirstīgo cilvēku tautu. No tās viņš apņēmis parastu sievieti par sievu – Kleitu. Tā viņam dzemdējusi 5 dvīņu pārus, kas vēlāk veidojuši Atlantīdas ķēniņu dinastiju.
Turpretī cits sengrieķu domātājs Eihēmers to nosauc par vienu no pirmajiem Lemūrijas valdniekiem tālu austrumos.
Sengrieķu mitoloģijā Poseidons sūtīja vali, lai tas aprītu pie klints piekalto Andromēdu, ko tomēr izglāba Persejs.
Mīts vēsta, ka par Atēnu pilsētas aizgādni bijis jākļūst dievam, kas spētu pilsētai sniegt visvērtīgāko dāvanu. Poseidons piesitis ar savu trijžuburi pie klints un no tās izlauzies avots. Atēna iedūrusi savu šķēpu zemē un tur izaudzis olīvkoks. Tas bijis vērtīgāks un Atēna sacensībā uzvarējusi.
Attēlojums literatūrā.
Aristofāns savā komēdijā „Putni” tēlo Poseidonu kā gļēvu vientiesi.
Avoti.
„Krītijs.” Platona dialogs par Atlantīdu.
Aplūkojamie objekti.
Atēnas un Poseidona svētnīca. Šī nelielā svētnīca atradās netālu no akropoles ieejas. Tas bija neliels un skaists. Kādā tā portikā kolonnu vietā jumtu balstīja jaunu meiteņu statujas. Blakus svētnīcai auga olīvkoks, kuru esot iestādījusi pati Atēna.
Atradumi.
Poseidona statuja Kolhāpurā. Šai indiešu pilsētā netālu uz dienvidiem no Mumbajas, statuja visdrīzāk nonākusi tirdzniecības sakaru rezultātā.
Partenona ciļņi. Statuju grupa uz Partenona rieteņu frontona attēlo ainu no Atēnas un Poseidona strīda par pilsētas patronāžu.
Poseidona statuja bijusi Aleksandrijas bākas virsotnē.
Interesantas hipotēzes!
Poseidona trejdeksnis. Senos laikos, kad ūdens līmenis bija zemāks, vai arī pašas Azoru salas atradušās augstāk, tās trīs vulkāniskās smailes veidoja vienu kalnu ar trim virsotnēm. Izteikta hipotēze, ka tieši šis "trejzaris" varētu būt kļuvis par Poseidona simbolu.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
