Aliens

Bahamu salu nogrimusī pilsēta

Daudzskaitlīgi, iespējams, mākslīgi būvēti un nogrimuši objekti, kas uzieti Bahamu arhipelāga ziemeļos pie Bimini un Androsas salām.

Atrašanās vieta. Bahamu salu apkārtnē šādas zemūdens būves ir uzietas divu salu - Bimini un Androsas tuvumā.
Androsa ir lielākā no Bahamu salām, noslēpumainās būves atrodas tās ziemeļdaļā. Dienvidos no tā ir 18 000 pēdu dziļā Tongas dziļvaga. Pirms 12 000 gadu pēdējā ledus laikmeta beigās applūda plaša teritorija 150 jūdzes no Maiami Floridā – 600 km gara un 320 km plata sala, kuras augstākā vieta šodien ir Bahamu salas.
Šodien šīs salas ir tūristu paradīze, mūžam siltas, jo tiek apskalotas ar silto Golfa straumi. Straume diendienā paceļ un nolaiž smiltis uz noslēpumainajām celtnēm.

Atklāšana un izpēte.
Pareģojumi. 1940.gadā pareģis Edgars Keisijs pareģoja, ka 1968. vai 1989.gadā pie Bimini no ūdeņiem izniršot Atlantīdas templis (pēc citiem avotiem - laikā starp 1966. un 1970.gadu). Viņš uzskatīja, ka Bahamu salas ir nogrimušās Atlantīdas rietumu daļas – Poseidonijas salas – kalnu virsotnes. Pareģojums bija fantastisks un neatradās daudzi, kas tam noticēja.
Tomēr pareģojumu apstiprināja arī Rozenkreiceru maģistrs Raimons Bernārs savā grāmatā "Neredzamā impērija" (1961.g.).
Pirmās ziņas. Pirmās ziņas par to parādījās XX gs. 50.gadu vidū, kad akmens formācijas dzelmē bija pamanījuši divi vietējie zvejnieki (viņu vārdi Mazajam Zaļajam nav zināmi). Pēc dažām nedēļām turpu devās ūdenslīdēji, taču tie ieraudzīja tikai plūstošu smilšu vālus. Tādējādi oficiālā atklāšana vēl izpalika.
1960.gadā netālu no Bimini Bahamu arhipelāgā zemūdens arheologu grupa atrada nogrimušu arhitektūras ansambli ar piramīdām. Te bija ūdenszālēm apklāts templis, ap to bija citu ēku atliekas un zemūdens ceļi (kaut kas šai ziņa varētu būt neprecīzs, jo nelīmējas ar Dimitra Ribikofa lomu šai visā).
Dimitra Ribikofa pirmatklājums. Avotos visai dažādas ziņas par viņa nopelniem šā objekta izpētē. Čehu amerikānists M.Stingls savā grāmatā "Indiāņu piramīdu noslēpumi" piedēvē oficiālo objekta atklāšanu amerikāņu zemūdens arheologam Dimitram Ribikofam 1967.gadā, kad tas no savas lidmašīnas Androsas salas tuvumā 10 m dziļumā pamanīja taisnstūra būves paliekas gandrīz 300 m garumā. Citur vēstīts, ka 1968.gadā franču(?) ūdenslīdējs Dmitrijs Rebikovs (tas jau tas pats!) zem ūdens pie Ziemeļu Bimini pamanīja ģeometriski regulāras akmens plāksnes. Tad laikam arī sensacionālā ziņa izplatījās pa visu pasauli.
Roberta Braša atklājums. 1968.gadā tai pat vietā celtņu paliekas atrada un no gaisa nofotogrāfēja pilots Roberts Brašs (citur teikts, ka bijuši divi transportlidmašīnu piloti) kāda sava regulārā pārlidojuma laikā no Maiami (ASV Floridas pavalstī) uz Nasavu (Bahamu galvaspilsēta). Pie reizes R.Brašs laikam bijis arī Keisija fonda dalībnieks, tātad būs jau laika zinājis par Keisija slaveno paredzējumu.
Dr.Valentīna Mensona pētījumi. Pēc šāda notikumu pavērsiena sarosījās arī D.Ribikofs un kopā ar citu pazīstamu amerikāņu arheologu Dr.Valentīns Mensons (Dž.Valentains?) no Maiami Dabaszinātņu muzeja nolēma veikt izpēti zem ūdens. Abi zinātnieki pēc tam savu pētījumu objektu aprakstīja kā "pili" 300 x 18 m platībā ar 90 cm biezām sienām, kas veidotas no cieši piegulošiem kaļķakmens blokiem.
Bez tam Ribikofs un Meisons izvēta visai plašu darbību arī citu objektu uziešanai Bahamu salu rajonā. Rezultāti nebija ilgi jāgaida - apmēram 2 km attālumā no "pils" tika uzietas mazāka izmēra celtnu atliekas - domājams, dzīvojamas funkcijas.
Tā paša 1968.gada septembrī Meisons ķērās pie izpētes darbiem Bimini salas tuvumā. Šeit dažādā dziļumā (3-9 m) viņš uzgāja neparastu 500 m garu zemūdens sienu, kas bija salikta no simtiem kvadrātisku un taisnstūrainu akmens plākšņu - tādu kā zemūdens ceļu, tagad iesauktu par „Bimini ceļu." Brīžos, kad tā nebija smilšu apbērta, par veselu metru slējās virs jūras dibena. Sienas funkcija bija neskaidra, bet ko tur daudz - siena paliek siena! Tālāk bija vēl interesantāk! Paralēli pirmajai sienai tika uzieta vēl viena siena. Daži pētnieki saskata līdzības ar olmeku dubultajām sienām Sanlorencā. Šie atradumi nepalika arī bez materiālajiem apstiprinājumiem. Meisonam un Ribikofam izdevās sienas nofotografēt, lai gan uzņēmumi ekstremālo dabas aptākļu dēļ nebija pietiekami asi.
Tai pašā 1968.gadā Dmitrijs Rebikovs kopā ar Masačūsetsas universitātes speciālistu grupu veica okeāna akvatorijas aerofotogrāfiju un sastādīja aptuvenu apkaimes noslēpumaino objektu shēmu. Viss liecināja, ka uzietie objekti ir ceļi vai arī sienu un būvju augšmalas, kas lien ārā no dūņu slāņa. Nez kādēļ raksta, ka šai ekspedīcijai nav bijis panākumu.
Kaut kad ap šo laiku atklāja arī slaveno zemūdens ceļu, tagad sauktu par „Bimini ceļu.” Uzieto objektu viņš (Ribikofs?) aprakstīja kā "platu bruģētu ielu no taisnstūra dažāda izmēra plakaniem akmeņiem, kuru stūrus noapaļojusi ilggadējs ūdens erozija," kā arī izteica viedokli par tā mākslīgu izcelsmi.
Citi avoti ziņo, ka 1968.gadā ar fotografēšanas palīdzību (laikam jau tā pati Ribikofa un Masačūsetsas zinātnieku sarīkotā aerofotografēšana) noskaidrots, ka pie Bimini 30 m dziļumā ir vairāki desmiti arhitektūras objektu: piramīdas, dažādas citas sabrukušas ēkas, slikti saglabājusies liela arka. Pēc tam tika atrasta 70 m gara būve, kuras vecums ir ap 12 000 gadu. Tā izrādījās senas ostas daļa.
Bez tam tur atradās arī ceļi, kas bruģēti ar milzīgām plāksnēm (līdz pat 6 m garām), kā arī dolmeņiem līdzīgas būves - dažas kolonnas, pārsegtas ar akmens plāksni. Pats Mensons uzskatīja, ka veidojumi ir mākslīgi.
Žurnāla Argos ekspedīcija. Kādu laiciņu pēc Ribikofa tika sarīkota amerikāņu žurnāla Argos ekspedīcija Roberta Marksa vadībā. Viņa interese bija pārbaudīt šo objektu iespējamo saistību ar Vecās pasaules grieķu un romiešu kultūrām, kā arī ar Atlantīdu. Šai ekspedīcijai izdevās atklāt vēl vienu līdz šim nezināmu sienu, kas gan vairāk esot atgādinājusi Jukatānas maiju sakbes ceļus.
Toties šai ekspedīcijai izdevās izdarīt ko tādu, ko Mazais Zaļais nekā savādāk kā par sensāciju nosaukt nevar! Marksa (lūdzu nejaukt ar slaveno žīdu revolucionāru Mordehaju!) ekspedīcija izcēla dienasgaismā būvju celēju keramikas lauskas. Liekas, ka vēl joprojām tieši šī ekspedīcija bijusi Bimini Atlantīdas izpētes kulminācija.
Nākamās ekspedīcijas. Nākamo 40 gadu laikā te bijušas desmitiem ekspedīciju. Tūkstošiem akvalangistu niruši 7 m dziļumā, lai paši savām acīm redzētu Bahamu Atlantīdu.
Džons Marčs, kas nira „Bimini ceļa” rajonā 2000.gadā.
Vairums ekspedīciju izrādījās neveiksmīgas. Zemūdens arheologi mēģināja veikt rakšanas darbus, tomēr nevienai ekspedīcijai neizdevās aiztikt līdz ceļu pamatnei, tam traucēja spēcīgas zemūdens straumes un virpuļi. Bez tam te ir arī daudz balto haizivju, kas ir bīstamas cilvēkiem, un murēnas. Bez tam reģions atrodas slavenā "Bermuda trijstūra" rajonā, atzīmēti daudzi neizprotami notikumi, ieskaitot zemūdens NLO.
Gregorija Litla ekspedīcija. Doktora G.Litla 2003. un 2004.gadu ekspedīcijas par šiem objektiem devušas vairāk ziņu nekā visas iepriekšējās kopā ņemtas.
2003.gada martā Dr.Gregorijs Litls Nikolstaunas līcī (Androsas salas ZA) atklāja būvi no ciklopiskiem blokiem 1375 pēdu garumā un 150 pēdu platumā. Tā būvēta no trim tukšiem stāviem, kas aplocīti divām mazāku akmeņu rindām. Lielāko, stāvu veidojošo, akmeņu izmēri vidēji ir 25 x 30 pēdas un 2 pēdu biezumā. Katra stāva platums sasniedz 50 pēdas. Izdevās ieraudzīt arī ko līdzīgu uzbrauktuvei, kas nāca no lagūnas dibena līdz platformas augšējai daļai.
Ņemot vērā līča novietojumu, būve varētu būt kalpojusi par viļņlauzi vai piestātni. Dažos ciklopiskajos blokos zemāk par augšējo stāvu ir vesela rinda 5 collu platas un tikpat dziļas taisnstūru formas atveres. Tās varētu būt tikušas izmantotas kuģu pietauvošanai, bet ļoti līdzinās Jonaguni zemūdens kompleksā atrastajām. Vairums akmens bloki, lai neteiktu visi, gatavoti no vietējā ieža un tad rūpīgi novietoti vietā.
Dr.Litls uzskata, ka celtne varētu būt celta 10-12 000 gadu atpakaļ.
2005.gadā nirēji noteica monumenta pamatu 36 pēdu dziļumā. Pēdējā Ledus laikmeta laikā ūdens līmenis atradās par 50 pēdām zemāk un tādējādi visa šī celtne varētu būt bijusi uz sauszemes.
Litla komanda konstatēja, ka akmens plāksnes ir rindotas kārtām: zem pirmās akmeņu rindas uzgāja otru tādu pašu, vēl tālāk – trešo. Līdz būves pamatam tikt gan neizdevās. Tomēr viņš no atklātā izdarīja secinājumu, ka „ceļš” īstenībā ir sienas augšmala, kas segta ar okeāna nogulsnēm.
Izpētot otro akmeņu rindu „ceļā” izdevās konstatēt, ka tā ir mazāk ūdens erozijas skarta, plāksnes/bloki bija labāk noslīpēti un salaisti savā starpā diezgan precīzi. Aparāti norādīja zem okeāna dibenā „ceļa” rajonā dobumus, kā arī metāla klātesamību. Metāla uziešana (tiesa gan – hipotētiska, pagaidām) te ir visai neparasta, jo ne Bahamu salās, ne arī ap tām Atlantijas okeānā metālu iegulas nav konstatētas. Metāliskie objekti zem okeāna dibena lielākoties izvietoti uz ziemeļiem un ZR no „ceļa.” Pie tam tie bija izvietoti konkrētos punktos, kas veido plašu pusapli. Pats Litls izteica pieņēmumu, ka tā varētu būt metāliska kolonāde, kas kādreiz balstījusi/balsta kādas būves velves.
2004.gadā vienu no ekspedīcijas dalībniecēm nogalināja haizivs, pētījumus nācās beigt pirms laika. Taču doktors Litls solījis te atgriezties.

„Ceļu” vecums. Pētnieki trīs reizes mēģinājuši noteikt „ceļu” vecumu.
1968.gadā pētnieki pēc okeāna dibena reljefa un ģeoloģiskajiem slāņiem zinātnieki vecumu noteica kā 2-2,5 tūkstoši gadu.
XX gs. 80.gados jauni pētījumi „ceļu” vecumu atbīdīja līdz pat 11.-10.g.tk.pmē. „Bimini ceļa” vecums noteikts kā 10-12 000 gadu ar radioaktīvā C metodi pēc fosilizētajām mangrovju saknēm uz ceļa. Laiks saskan ar pēdējo šļūdoņa kušanas ģeoloģisko laiku kā arī ar Platona minēto Atlantīdas nogrimšanas laiku.
2000.gados pētnieki „novecināja” vēl par vienu tūkstoti gadu. Tātad, patlaban tiek uzskatīts, ka tie nāk no 12.-11.g.tk.pmē.
Akmeņu analīze parādīja, ka iesākumā tie atradušies uz sauszemes.

Akmens bloku izpēte. Akmens bloki esot nodoti ekspertīzei, kas apstiprinājusi to mākslīgo apstrādi. Pētnieki pat pieļāvuši domu, ka materiāls nav dabisks akmens, bet gan kompozīts, piemēram, kāda paveida betons.
Citi speciālisti izvirzījuši versiju, ka bloki izgatavoti no maisīta materiāla, kura sastāvā ir krama slāneklis un kaļķakmens. Tomēr interesanti, ka Bahamu salās tādi nav atrodami.
Dažos akmens blokos esot bijuši labi redzamas tā saucamās spundes - izvirzījumi un iedobes bloku labākai saķerei. Daudzi bloki bijuši visai gludi, it kā būtu īpaši pulēti ar attiecīgiem instrumentiem. Tas viss norāda uz bloku mākslīgu izcelsmi.

Apraksts. Šeit uzieti objekti pie divām dažādām salām - Androsas salas un Ziemeļu Bimini salas. Cik noprotams, uzietie objekti ir visai līdzīga stila. Dažādos Bahamu salu sēkļos atrastas desmitiem būvju paliekas, kas iezīmē taisnas līnijas, apļus vai taisnstūrus, kādu dabā nav. 
Liekot lietā iztēli, tīri labi varot saredzēt sagrautas ēkas, piramīdas, akmens apļus, ielas un ostu ar viļņlaužiem.
Androsas būves apraksts. Būve celta uz klints un sienas pārklājušās ar smiltīm. Apmēram 6 asu dziļumā ir ciklopiski kopā salikti un ar 90 grādu stūriem apstrādāti akmens bluķi, kuri veido sienu, pamatu, ceļu vai doku. Starp to posmiem ir regulāri ierīkotas ejas. Bluķi balstās uz precīzi zem tiem novietotiem akmens stabiem. Šāda „siena” turpinās tūkstošiem metru, līdz pazūd zem smiltīm un parādās atkal citā Bimini vietā kā milzīgas citadeles daļa. Akmeņi pēc sastāva atšķiras no krasta klintīm.
Zemūdens piramīdas vai to pamati novēroti no dažām jūdzēm līdz pat 100 jūdžu attālumam jūrā. 10 jūdžu robežās no Androsas dienvidu līča okeāna dziļumā nofotogrāfēti lieli monolītu akmeņu apļu veidojumi, daži divkāršos, daži trijkāršos koncentriskos apļos.
Ziemeļbimini būvju apraksts. Laikam tieši pie šīs salas atrastās būves ieguvušas "Bimini ceļa" nosaukumu. "Ceļš" ir 100-150 m garš, slejas apmēram 20 cm (raksta arī, ka 500 m garumā un 90 m platumā??) virs okeāna dibena, apaudzis ar gliemežvākiem un veģetāciju. Pētījumi parādījuši, ka tas nav vis "ceļš," bet kādas lielas būves mūra augšējā mala.
Dažādos Bahamu salu sēkļos atrastas desmitiem būvju paliekas, kas iezīmē taisnas līnijas, apļus vai taisnstūrus, kādu dabā nav.

Atradumi.
Keramika. Roberta Marksa ekspedīcija izcēla dienasgaismā būvju celāju keramikas lauskas. Mazais Zaļais neko nezina par šo lausku izpētes rezultātiem un to pašreizējo atrašanās vietu. Bet ļoti gribētu uzzināt!

Mangrovju saknes. Tās esot atrastas uz Bimini ceļa, un pēc tām ar karbona metodi esot noteikts vecums.

Kritika. Uzreiz pēc „Bimini ceļa” atklāšanas skeptiķi mēģināja pierādīt tā dabisko izcelsmi. Ģeoloģe Ežēna Šinna izteica pieļāvumu, ka „ceļš” būtu varējis izveidoties paisumu rezultātā. Vēlāk tika izvirzīta versija, ka tādi „ceļi’ būtu varējuši izveidoties no jūras gliemežvākiem un smiltīm simtiem gadu laikā sapresējoties taisnstūra formas veidojumos. Doktors Gregs Litls (profesionāls nirējs un arheologs no Džordžijas pavalsts universitātes) par to rakstīja: „Līdzīgas murgainas teorijas izdomā tie, kas nekad nav niruši pie „ceļiem,” nav redzējuši tos savām acīm, nav pieskārušies ar rokām šiem apbrīnojamiem akmeņiem.”

Nogrimušās celtnes un anomālijas. 1979.gada 24.martā amerikāņi Džims Ventana un Harolds H.Vilsons ieniršanas laikā pie Ziemeļbimini sešos pēcpusdienā redzēja ūdenī izgaismotu trijstūra NZO apmēram 12 m platumā. Trijstūris mērķtiecīgi kustējās virs paša jūras dibena, veica vairākus asus pagriezienus, tad iznira no ūdens un, pacēlies debesīs, pazuda skatienam. Šo objektu redzēja arī cilvēki uz kutera, kas augšā gaidīja ūdenslīdējus.
1998.gada jūnijā franču ekspedīcija D.Vaplo vadībā vēlā vakarā novēroja okeāna dibena gaiši zilganu gaismošanos Ziemeļbimini rajonā. Gaismas parādības tika novērotas platā un taisnā joslā ar strikti norobežotām malām. Pie tam josla nav stāvējusi uz vietas, bet gan kustējusies. Gaismošanās avots tā arī palika neskaidrs. Parādība ilgusi 40 minūtes. Vēlāk noskaidrojās, ka spīdošo joslu redzējuši arī no zvejniecības kuģa, kas atradies netālu. Parādību fiksējis arī amerikāņu ZMP.
Pavisam neticamu notikumu pastāstīja Džons Marčs, kas nira „Bimini ceļa” rajonā 2000.gadā. Saulrietā, labas redzamības apstākļos, viņš pamanījis tumšu cilvēka siluetu, kas soļoja pa senajām akmens plāksnēm (pēc Mārča vārdiem tieši „soļoja”). Pārsteidzošākais bijis tas, ka cilvēks bijis bez skafandra un ļoti gara auguma – ap 3 m. Nepazīstamais kustējies Mārča virzienā un tad nirējam sācis likties, ka apspīlēts kombinezons nepazīstamajam tomēr ir. Zilganajā zemūdens krēslā gan ne seju, ne apģērbu tuvāk nav izdevies saskatīt – figūra bija un palika kā tumšs siluets. Kā atceras Marčs, tobrīd pat domas nav bijis peldēt tuvāk nepazīstamajam – gluži otrādi, viņš vēlējies pazust no turienes cik ātri vien iespējams, parādījušās spēcīgas galvassāpes. Tā arī noticis – viņš uzpeldējis pie jahtas, kas to gaidījusi augšā. Juties tik nespēcīgs, ka knapi spējis pieķerties pie trapa, kas karājies no borta. Pēc 10 minūtēm atkāpušās arī galvassāpes. Tad noskaidrojies, ka galvassāpes piemetušās visai jahtas komandai vienlaicīgi ar Marča galvassāpēm.
Esot pat pazudušas divas ekspedīcijas (visdrīzāk tas ir izdomājums!).

Izpētes grūtības. Pētniecības darbi apgrūtināti dēļ stiprajām straumēm un virpuļiem. Tāpat te mudž no haizivīm un murēnām, kas cilvēkam var būt naidīgas.

Saites.
Nogrimušo celtņu saraksts.
Bahamu salas.