Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Vilnis Strods. Vai mūs kāds sargā jeb Telegrammas no Citpasaules

Šajā esejā esmu mēģinājis aprakstīt, manuprāt, savstarpēji saistītu, ar mani daudzu gadu garumā atgadījušos notikumu ķēdi. Iesākumā tie nav šķituši nedz svarīgi, nedz atzīmējami un tikai ar laiku visi šie notikumi savirknējušies kopējā ķēdītē, kas tā vien liek izdarīt gluži vai apbrīnojamus secinājumus par notikušo. Iespējams, ka kāds no Lasītājiem arī ir piedzīvojis ko līdzīgu un pēc izlasītā padalīsies ar savu pieredzi un domām par šo fenomenu.

Kā tas sākās

Un sākās tas visai attālajā 1992.gadā. Ne čiku ne grabu bija klāt pirmā epizode, kas gan nav no „sargāšanas” sērijas, par ko ir šis stāsts, tomēr ir pirmā, kad varu atcerēties saņēmis savās smadzenēs „telegrammu.”

Todien, pavēlā pēcpusdienā atgriezos savās mājās, tolaik dzīvoju Iļģuciema Buļļu ielā pie vecākiem. Garām ejot pastkastītēm pie ieejas durvīm, galvā pēkšņi pazibēja skaidra doma – „Tev ir vēstule.” Jāsaka gan, ka nekādas vēstules mēs tolaik nevienam nerakstījām un tādēļ arī nesaņēmām. Nebija jau gan arī mobilo tālruņu, taču kontaktējāmies pa stacionāro, kā arī bieži tikāmies personīgi.

Doma bija tik neparasti skaidra un precīza, ka likās manā galvā kā „ielikta.” Tādēļ nolēmu tai paklausīt. Tas nemaz nebija tik vienkārši, jo manas rokas bija pilnas visādu nesamu saiņu, kurus nu sakrāvu uz netīrās grīdas, lai sameklētu pastkastītes atslēgas.

Tomēr meklējis nebiju velti. Lai gan pastkastītē neizrādījās klasiska vēstule, tomēr tas bija ielūgums uz mana klasesbiedra Edmunda un viņa topošās sievas Ineses kāzām. Smuka kartiņa ar sirsniņām vai ko tamlīdzīgu, ielikta aploksnē.

Lai gan toreiz šāda „vēstījuma” saņemšana mani izbrīnīja, jo nekad agrāk tā nebija gadījies, tomēr īpašu nozīmi tam nepiešķīru. Vēl nezināju, ka turpmāk šādas neparastas „domas” mani apmeklēs sistemātiski, lai arī ne pārāk bieži.

Nozog divriteni

Nākamā tāda reize mani apmeklēja būvmateriālu veikalā. Mūsu radinieks un dakteris Ozolu Jānis bija uzlūdzis mani uz savu lauku māju Cēsu apkaimē. Zinādams, ka viņš tikko pabeidzis iekārtot arī pirtiņu, nolēmu tam uzdāvināt pirts ķipīti, kādu tiku redzējis stendā būvlietu veikalā „Berģu nams” Grīziņkalnā.

Pats tikām tieši dienu iepriekš biju iegādājies sev divriteni. Iepriekšējo man nospēra no kāpņu telpas, šim bija alumīnija rāmis un man viņš likās visai glauns.

Piebraucu pie veikala, piesaitēju ar trosīti un ņēmos burties pa pirtslietām. Kādu brīdi tā ņemoties, pienāk „vēstījums” – „Tev zog riteni!”

Būdams aizņemts ar pirtslietu izvēli, no Vēstījuma vienkārši atgaiņājos. Un velti, jo tā arī bija. Kad ar ķipīti rokās iznācu no veikala, mans „alumīnija kumeļš” (lūdzu nejaukt ar „Labvēlīgā tipa” „alumīnija cūku”!) bija pazudis. Īpaši apbēdinoši, ka riteni biju iegādājies tikai dienu iepriekš.

Trešdien nopirku, ceturtdien nozaga. Vonnegūts būtu teicis – Tā gadās !

Šie divi gadījumi gan, iespējams, nedaudz garlaikos Cienījamo Lasītāju, tomēr bez to izklāsta stāsts nebūtu pilnīgs. Pārējie stāsti ir jau krietni interesantāki, bez tam pēc epizodes ar nozagto divriteni es sāku jau nedaudz apzināties, ka šīs Telegrammas ir kas īpašs un tās jāņem par pilnu. 

Meksikas ceļojums

2002.gada pavasaris. Latvijas ekonomika pamazītēm iestūrējusi stabili pieaugošā kapitālismā, parādījusies pirmā liekā naudiņa un tādēļ esam sataisījušies pirmajā tālākajā braucienā – uz Meksiku. Aiz padomju „dzelzs priekškara” dzimis un audzis nevaru noticēt, ka tā vienkārši ņemšu un aizbraukšu uz indiāņu un piramīdu zemi. Tomēr tā ir realitāte, palēnām gatavojamies – kartes, vīza, maršruts utt.

Un te nu patiesi pārsteigums! Nerunājot par to, ka visai dīvainos apstākļos man nozūd (neliela rakstiņa cienīgs temats!) un atkal parādās pase, man pienāk arī nākamā Telegramma.

Ēriks noorganizējis regulāru volejbola spēlēšanu E.Dārziņa mūzikas skolas sporta zālē. Tā nu stāvu pie tīkla un gatavojos uzņemt servi. Te piepeši galvā atkal tā pati skaidrā un atsevišķā doma – „Ceļojums uz dienvidiem būs viegls un patīkams, bet uz ziemeļiem grūts un ar slimībām saistīts!” (teksta beigas, iespējams, neprecīzas, bet jēga saglabāta). Viss, Telegrammas beigas...

Nu ko, Kāds mani sācis brīdināt ne tikai par materiāliem zaudējumiem, bet arī par paredzamajiem pārbaudījumiem – tātad sargāt!

Tieši tā arī notika. Tā kā Meksikas galvaspilsēta Mehika atrodas tādā kā valsts ģeogrāfiskā centrā, tad ar „ceļojumu uz dienvidiem” ir domāts ceļojums uz maiju apdzīvotajām zemēm – Čjapu un Jukatānu. Tas patiesi notiek visai viegli, bez aizķeršanās un bez jebkādām būtiskām ķibelēm.

Un tieši tā, kā bija teikts Telegrammā, notiek ceļošana pa ziemeļu rajoniem. Gvadalahāras autoostā, ietinies krāsainā indiāņu vilnas segā, diennakti novāļājos uz krēsliem ar 40 grādu temperatūru. Izjādē uz Parikutīna vulkānu izsitu muguras skriemeli, dabūnu nelielu smadzeņu satricinājumu. Pārgājiens ar zirgiem ir bijis tik mokošs, ka tikai nākamajā dienā pamanu dziļu brūci kājas apakšstilbā, kas radusies strīķējoties ar pedāļa, atvainojiet – kāpšļa siksnu. Brūces dibenā vīd kas balts – proti, kaulplēve, atsedzies kauls, bet tas jau tāds sīkums vien uz kopējā fona...

Knapi atguvušies no „karaļa Staha mežonīgās izjādes,” nonākam vientulīgā Klusā okeāna piekrastē, kur, būdami ziemeļu cilvēki un nebūdami lietas kursā dienvidu saules bīstamo raksturu, pamatīgi apdedzināmies. Vēl pāris stundas un mūsu „saules peldes” beigtos tuvākajā slimnīcā.

Un tā, ceļojums uz ziemeļiem izrādījies tiešām pagrūts. Par to liecina kaut vai 6 zaudētie miesas kg mēneša laikā un tas, ka sagaidītājiem Rīgas lidostā bija jāiet garām divas reizes, lai tie mani pazītu.

Atskatoties, varu tikai secināt, ka Telegrammai bijusi pilnīga taisnība.

Birma

Ceļojumam uz šo valsti esam nolēmuši doties 2003.gada pavasarī. Nu jau esmu rūdīts – gaidu Telegrammu. Un, ko domājies, pienāk ar.’ Tā visai necili pavēsta – „Būs [nelielas] problēmas ar varas iestādēm.” Vārdu „nelielas” ieliku kvadrātiekavās, jo īsti precīzi neatceros, vai tiešām tāds vārds tajā bija. Tomēr, pat ja nebija, tad sajūta tomēr bija tāda, kas „problēmas ar varasiestādēm” tiešām būs „nelielas,” katrā ziņā ne tik lielas, lai visu iecerēto ceļojumu būtu jāatliek.

Skaidra lieta – dodamies uz vienu no despotiskākā režīma pārvaldītām valstīm – hunta, cilšu kari, mūku nemieri utt. Tomēr viss ir mazliet savādāk... Par fotografēšanu lidostā mani turpceļā „sašņorē” Taškentas drošībnieki, kuri, varētu būt uzbeki, bet visi ir krievi. Postpadomju teritorijām raksturīgā bezkaunīgā un riebīgā veidā tieku ar varu iebāzts autobusā. Mans ceļabiedris Māris dara ko var – klauvē un auro pie autobusa logiem. Viņam arī tiek draudēts ar arestu un „noņemšanu no reisa,” tāpat kā man.

Viss šīs gadījums beidzas pagalam prozaiski – pēc nelielas izbļaustīšanās man izspiež 50 „zaļos” (sākumā laikam prasīja 200!) par neatļautu fotografēšanu un nevienu pēc būtības neinteresē, ko tad esmu nobildējis.

Pašā Birmā tā arī nekādas problēmas ar „varas iestādēm” neceļas, ja nu vienīgi piemāvies drošībnieks vilcienā mēģina šaut no vecas karabīnes. Pudeles brāļi viņam to neļauj, plinti atņem un vīreli pielej.

Peldēšana pāri Omo upei

2006.gads – Etiopijas dienvidi, Omo upes ieleja. Dažādu senu nēģeru cilšu dzīves vieta, šodien tur pabijuši jau visai daudz latviešu. Kādu rītu esam Omoratas ciemā pašā Omo upes krastā. Pāri upei uz otrā pusē esošo Dasanečas ciemu tiekam celti ar vienkočiem – tādi mūsdienās nav neko bieži sastopama lieta.

Raksta autoru ar vienkoci ceļ pāri Omo upei. Foto: Ainārs, 05.11.2006.

Otrā pusē jauks ciemats, tajā viss kā parasti: fotografēšanās, naudas diedelēšana.

Apmeklējuma beigās nēģerpuiku ielenkumā palieku kā pēdējais, manējie jau gabalā upes krastā pie vienkočiem. Mirkļa vājumā paziņoju, ka atpakaļceļā peldēšu kopā ar šiem pāri upei. Puikas ir sajūsmā!

Piepeši pamanu savā priekšā pavisam neparastu vīru. Tas ir ļoti garš (varbūt pat kādi divi metri!), slaids. Rokā tam garš pīķis un vienīgais apģērbs – neliels balts gurnu apsējs. Nospriežu, ka šis ekscentriskais tēls gan noteikti jāiemūžina kinolentē, tādēļ neskatos vairs uz viņu, bet meklēju to videokameras ekrāniņā.

Nu notiek kas pavisam dīvains! Ekrāniņā tā nav! Izbrīnā paceļu acis un arī tad viņš netop redzams - pazudis! Te viņš bija, bet te pēkšņi vairs nav! Stāvu apstulbis kā ar sprāgušu sivēnu sists (Polinēzijā esot tāds paradums...), mazie puikas uz mani jautājoši skatās. Palūkoju visapkārt – ir tikai plakana tuksnesīga vieta, visai tālu vīd kaut kāds baobabveidīgs koks ar zem tā sēdošiem satinušiem veciem vīriņiem. Pa labi pati civilizācijas šūpulis Omo upe ar stāvkrastu. Pieeju tuvāk un palūkojos lejā – neviena nav, takas nav, krasts pavisam stāvs, mazticams, ka slaidais vīrs (ha! – tagad esot tāds urbānās kultūras tēls Šlendermanis) nevarētu nemaz tik zibenīgi nokāpt.

Situācija patiesi neticama – nekad vēl man tik pēkšņi nav pazudis cilvēks! Man atliek tikai samierināties ar šo acīmredzamo neiespējamību un doties kopā ar puikām uz upi. Noģērbjos, nododu savējiem fotoaparātu, mantas un drēbes. Dodos peldēt.

Nu gan man jāsaka kā tai frāzē no TV izrādēm – „Nekad nemēģiniet ko tādu atkārtot mājās!” Arī Etiopijā! Lai gan upe nav plata (varbūtiņ bikiņ platāka kā Gauja pie Valmieras), tā ir visai strauja. Notiek negaidītais. Smuki un braši pārpeldējis vairāk par pusi, pēkšņi sajūtu pilnīgu nespēku un saprotu, ka nejaudāju atraut roku no ūdens virsmas. Tagad zinu, ko izjūt slīcējs – apmulsumu, cemmi un izbailes reizē, saprotot, ka ir cauri un viņš neko vairs nespēj vērst par labu. Eju dibenā.

Pēdējiem spēkiem izdvešu puikam, kas peld pa kreisi – Help! Šis sabīstas un raujas prom. Tomēr viņš sasaucas ar vecāku puisi labajā pusē, kurš ir drošāks un piepeld man klāt un pagūst mani satvert aiz paduses. Tad sadūšojas arī kreisais kaimiņš un tā es tieku noturēts virs ūdens. Atpūtai vajadzīgas nieka 20 sekundes un man atkal parādījies spēks. Asinīs atkal izšķīdis skābeklis, mans ATF atkal muskuļiem dod enerģiju un es patstāvīgi pārvaru atlikušo ceturtdaļu upes. Pēc tam domāju, ka tā ir tīrā fizioloģija – cits atmosfēras spiediens, cita skābekļa šķīdība asinīs, cits pieejamās enerģijas līmenis.

Izkāpju krastā slapjš un streipuļojošs. Puikas, liekas, tā arī nav sapratuši, cik kritiski tuvu beigām esmu bijis, jo bezrūpīgi klaigādami aizčalo prom pa upes krastu.

Tikai tās pašas dienas vakarā, jau esot naktsmītnē Mago Dabas parka nometnē, man pēkšņi pielec – Melnais Garais taču bija ieradies manā sakarā! Nekad neesmu bijis nāvei tik tuvu! Pat tās nedaudzās reizes, kad gar ausīm svilpušas lodes (vienu tādu man izšāva cauri padusei). Bet lodes, krievu karavadoņa un imperiālista Aleksandra Suvorova vārdiem runājot, ir vienkārši muļķes...

Neveiksmīgais upes forsēšanas mēģinājums mani darījis piesardzīgu. Turpmākā Etiopijas klejojuma laikā vairs neatļaujos riskēt. Piemēram, atsakos tikt uzvilkts ar ādas siksnām pa 24 m augstu klinšu sienu uz Damas klosteri kalna galā, lai gan mellie liftnieki božījās, ka nupat kā nesen uzvilkuši pat 200 kg smagu amerikāņu hamburgertanti. Vispār jau dažādās situācijās atsaukties uz amerikāņu piemēriem pasaulē ir populāri...

Vēl jāpiezīmē, ka, būdams mazliet māņticīgs cilvēks, šai sakarā toreiz nolēmu arī ko paliekošu izdarīt Etiopijas labā. Visādi izdomājis, nolēmu organizēt viņu nacionālā eposa „Ķēniņu godība” (Kebra Negast) tulkojumu latviski, ko no angļu un franču mēles teju, teju pārvedīs tulkotājs un valodzinis Jānis Elsbergs.

Telegrammas nenāk, kaut vajadzētu?

Tālākajā savas dzīves periodā, protama lieta, ar zināmu ironiju, saskatu līdzību ar daudzcietušo žīdu tautu, kuras pēdējais pravietis, kas saņēma Ziņas (vai arī Telegrammas?) no sava dieva, bija Maleahijs IV gs.pmē. - pēdējais no 12 tā saucamajiem „mazajiem praviešiem.” Arī man, tāpat kā Mozus ticīgajiem, būtu jāsaka – „kopš tiem laikiem ar jūdu tautu neviens vairs nav runājis.” Tā arī man kopš nejēdzīgā mēģinājuma pārpeldēt Omo upi, nekādas Telegrammas vairs nav nākušas.

Tā tas ir turpinājies ilgāku laiku, no 2006.gada rudens līdz pat 2013.gada pašai nogalei. Pirms nākamajiem ceļojumiem nekādas ziņas nesaņemu, tamdēļ gluži vienkārši sāku uzskatīt, ka nekas man arī nedraud. Un pat ne tikai man, bet arī maniem ceļabiedriem. Tieši tādēļ 28 dienu ilgušajā autoceļojumā no Rīgas līdz Dakārai un atpakaļ mūsu jautrajai kompānijai nepiemetas pat caureja! Un tas jau ir kas pilnīgi neticams! Āfrikā – un bez caurejas! Toties tīri saimnieciski zaudējumi. To mazināšanai ar draudu un šantāžas palīdzību pirms ierašanās mājās Lietuvas teritorijā spiežu manus līdzbraucējus apēst sapirktās zāles. Profilaktiski!

Tas tomēr ir mazliet dīvaini, jo Telegrammas netiek sūtītas arī pirms Sīrijas un Libānas ceļojuma, kad uz robežas man sīriešu karavīrs bāž feisā automāta stobru, bet libāņu hezbollahieši mūs ņem ciet veselas trīs reizes. Acīmredzot, Citpasaules Telegrammu izplatīšanas departaments nav uzskatījis to par pietiekami dibinātu iemeslu manai brīdināšanai, reālas briesmas nav draudējušas? Bet reālas briesmas man nedraudēja arī Taškentas lidostā!

Patiesi – Dieva Tā kunga ceļi ir neizdibināmi...

P.S. Jau pašā pēdējā brīdī atcerējos, ka Brigita, mana paziņa, pirms došanās ceļā iedeva man mazu salocīta papīra kvadrātiņu ar sargājošiem buramvārdiem. Tiešām nezinu kādu lomu varētu būt spēlējuši tie, bet varbūt Garais Mellais spiests uz tiem reaģēt?

Lai nu kā, bet ilgāku laiku tīri labi iztiku bez Telegrammām. Līdz pat 2013.gada gada nogalei, kad Tas, Kurš Mani Sargā atkal par sevi atgādina.

Apaļa stirnas pakaļa un citi ziemas prieki

2013.gada nogalē esmu sarunājis vīrus savās lauku mājās šķūņa istabiņai ielikt logus.

Tamdēļ krāmēju savu veco mazdu – to pašu, kurai mirēklis savulaik izsūca akumulatoru! (sk. "Tukšais akumulators uz Mazirbes ceļa", aliens.lv, 16.11.2012.) Sakravājies secinu, ka vienu tašiņu tomēr esmu aizmirsis. Pagriežos, lai uzkāptu augšā uz dzīvokli un to paņemtu. Te pēkšņi – esmu aizmirsis sava mājruņa iekšā laišanas kodu. Tas ir vienkāršs, bet esmu aizmirsis. Atcerieties – kā lācītim Pūkam, kas zināj/nezināja pareizrakstības likumus. Pareizrakstība tam laba, bet tomēr klibo! Tā nu es spiežu visādus cipariņus, līdz mājrunis sāk aurot ko jaudā, ieklemmējas un vispār nekā vairs nereaģē un durvis vaļā netaisa.

Tas nu gan ir kas jauns! Tā nekad vēl nav bijis! Stāvu pie neklausīgās ierīces un mani pārņem doma – būs auto avārija! Šoreiz Telegrammai, ja vispār tā ir bijusi Telegramma, nav jaušamas tik skaidras un asas robežas. Varētu pat teikt, ka tā nav pienākusi tādā formātā kā agrāk. Tomēr jūtu, ka kaut kas nav lāgā. Brīdi stāvu pie aurojošā mājruņa un sevī iekšēji uzdodu jautājumu – vai kas nopietns? Atbilde nekā neseko, tomēr rodas iespaids, ka nekas nopietns tomēr nav. Un briesmīgi negribas piečakarēt logu vīrus, kas jau izbraukuši no Jelgavas.

Tādēļ dodos ceļā. Tā kā ceļš ir apledojis tad pamatoti uzskatu, ka avārijas galvenais risks ir kāda noslīdēšana no ceļa vai kas cits tieši ledus dēļ. Tādēļ braucu ārkārtīgi uzmanīgi, ne ātrāk par 70 km/st., nevienu neapdzenot. Bez starpgadījumiem nokļūstu Dundagā un tālāk – savā lauku īpašumā. Vīri no SIA „Maiga-M” mani nepieviļ, logi tiek uzstādīti kārtīgi un ar jēgu. Tikmēr meža zāģētāju brigāde ar Normundu priekšgalā nozāģē manus nokaltušos ozolus.

Pēc darbu beigām Normundu vedu uz Dundagu, sarunas laikā cita starpā viņš pavēsta, ka daudz tagad ziemā avārijas uz ceļiem izraisa meža dzīvnieki.

Dodoties jau uz Talsu pusi, jau lielā gabalā ceļa pretējā joslā pamanu stirnu. Brīdi domāju, ka pašmaukšu garām, jo bremzēt uz apledojušā ceļa negribas. Tomēr esmu dzirdējis, ka zvēri uz ceļa uzvedas pagalam stulbi un tādēļ pamazītēm tomēr samazinu ātrumu. Brīdī, kad esmu stirnai jau gandrīz blakus, tā izlēmj lēkt man tieši autiņa priekšā. Un tā es ātrumā apmēram 10 km/st. ar autiņa labo stūri tomēr ievelku tai pa apaļo dupsi. Saņemtais sitiens stirnai nav neko draudīgs – tā notenterē lejā no ceļa uzbēruma un prom mežā ir.

Brītiņu paripinājis, apstājos, lai novērtētu mašīnas bojājumus. Salauzts bamperis un sasists radiatora režģis. Stāvot uz ceļa, kā akmens no sirds noveļas – te nu arī ir man nolemtā avārija!

Interesanti, ka gluži instinktīvi šai vietā piebremzēju arī pēc pāris mēnešiem, pirms tam, kad mašīnas priekšā uz ceļa man burtiski „izdejo” milzīgs briedis.

Tā nu hronoloģiski esmu izstāstījis ar Brīdinājuma Telegrammām saistīto notikumu virteni. Tagad mazliet gribētu paprātuļot par to, ko tas viss nozīmē.

Telegrammu raksturs

Mazliet par to, kādas šīs „telegrammas” ir tehniski. Patiesi, vārds „telegramma” šim gadījumam ir piemērotākais, jo es tās saņemu tekstuāli noformētas ar vārdiem. Tikai pēdējā gadījumā ar stirnu tā nebija konkrētu vārdu, bet gan tikai sajūtas formā.

Pavisam noteikti Telegramma nekad nav bijusi balss formā – respektīvi, nekad šai sakarā neesmu dzirdējis galvā jebkādu balsi, tādēļ ceru, ka Telegrammas mani nepievienos saliedētajam trakās mājas iemītnieku kolektīvam.

Garais vīrs

Visapbrīnojamākais šai stāstā. Patiesi nezinu, kamdēļ šis, iespējams, Citpasaules sūtnis bija bija ieradies. Esmu par to runājis ar daudziem, mācītāju ieskaitot (manu radinieku Arni Bergmani, tagad aizsaulē, kas arī piedzīvojis brīnumainus notikumus, - arī par tiem vajadzētu uzrakstīt), bet neviens no maniem sarunu biedriem skaidrojumu nav piedāvājis.

Pašlaik izskatu šādas versijas:
      1) bija ieradies pēc manas dvēseles, taču mans nāves fakts toreiz izpalika;
      2) bija ieradies mani brīdināt, taču kāds gan labums no tāda brīdinājuma, ja es to tā arī nepazinu un neņēmu vērā;
      3) bija ieradies man palīdzēt – jāsaka, tas viņam arī izdevās, jo slīku, bet nenoslīku.

Interesanti, ka tieši gara auguma vīru parādīšanās ir visai bieži aprakstīti daudzu pasaules tautu folklorā. Es pat teiktu, ka garš augums ārkārtīgi bieži ir tipiska un raksturīga šo būtņu pazīme.

Latviešiem visai bieži sastopamas teikas ar „garu, melnu kungu,” bieži krustcelēs, ar ko neapšaubāmi domāts Velns, t.i. – Citpasaules radība. Tikai viens tāds piemērs no mūsu folkloras (stāstījusi Erna Vilcāne, Kalnārēs, ņemts no Ojāra Mita grāmatas „Mistiskā pasaule.”):

„Mans tēvs stāstīja, un es pati atceros, ka tajā vakarā viņš atnāca mājās uztraucies. Viss sākās ar to, ka viņš kādam pašnāvniekam bija izglābis dzīvību. Ar citu cilvēku palīdzību izņēmis kaimiņu no cilpas un tikmēr to elpinājis, kamēr atdabūjis pie dzīvības.

Apmēram pēc nedēļas kādā vēlā rudens vakarā, nākdams uz mājām, tēvs krustcelēs sastapis lielu [domājams, te runāts par garumu, Red.], melnu vīru. Vairāk neko nevarējis saskatīt, jo bijis tumšs. Melnais vīrs tēvam sacījis: „Kāpēc tu paņēmi manu aunu?” Uz to tēvs ātrumā atcirtis: „Tas nebija tavs.” Tūdaļ melnais stāvs nez kur pazudis. Nu tikai tēvs sapratis, ar ko viņam bijusi saruna, un uztraucies steidzies uz mājām.”

Atradu arī kādu epizodi no Ziemeļamerikas indiāņu šamaniskās pieredzes. Rumāņu izcelsmes etnogrāfs Mirča Eliāde stāsta par interesantu notikumu ar 50 gadu vecu paviotas cilts (Ziemeļamerikā) indiāni. Tas atnācis alā un lūdzies: „Mana tauta ir slima, un es vēlos to glābt...” Tad viņš centās iemigt, taču traucējuši kādi trokšņi – viņš dzirdēja dzīvnieku gaudošanu un rēkšanu. Drīz pēc tam viņu apmeklējusi vīzija, kurā tas novērojis dziedināšanas seansu. Tad alas siena pāršķēlusies, un „no plaisas iznācis tievs un garš (izcēlums mans!) vīrietis. Tam rokās bijusi spalva no ērgļa astes. Viņš pavēlēja neofītam iegūt sev tādas pat spalvas un iemācīja viņu dziedēt ļaudis.

Garu augumu kā pazīmi min arī tie, kas redzējuši tā saukto Iļģuciema velnu. Urbāno leģendu radītāji kā gara auguma iztēlojušies arī jau augstāk pieminēto Šlendermani.

Mulsinoša ir arī piepešā Melnā vīra pazušana. Te gan atkal jāsaka, ka nostāsti Latvijā un pasaulē vai mudž ar šādu pazušanu pieminēšanu. Tieši tāpat pazūdot arī Vīri melnā, variet tam ticēt vai neticēt. Katrā ziņā, vadoties no savas personiskās pieredzes, nu zinu, ka šāda pazušana ir iespējama.

Tehniskā ekipējuma „dumpošanās” – nelaimes priekšvēstnesis

Atgriežoties pie gadījuma, kad sadumpojās mans mājrunis, tā brīdinot par iespējamo autoavāriju, nāk prātā vēl kāds pavisam konkrēts līdzīga rakstura notikums, tiesa, ar traģiskām beigām.

To man pastāstīja pazīstams akvalangists Aleksejs. Pirms došanās uz kādu ezeru Lietuvā, viņu komanda ņēmusi kuteri no garāžas. Tobrīd sadumpojusies garāžas signalizācija, kaukusi un ārdījusies, nebijusi apturama, arī iemesls nav bijis saprotams. Tehniski gan ķibeli novērsuši, pasākums aizkavējies. Vispār nav bijusi laba priekšnojauta un tā arī notika – viens no akvalangistiem tika izcelts virs ūdens nedzīvs.

Lūk, arī visa notikumu gaita un pārdomas, kas man radušās šai sakarā. Būšu pateicīgs par saturīgiem komentāriem un, iespējams, kādiem būtiskiem papildinājumiem par šo tēmu. Rakstiet: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.