Aliens

Nesen uzietajās etrusku kapenēs atrastais princis tomēr izrādās... princese

Šī gada septembrī itāļu arheologiem neticami paveicās - 50 km uz ziemeļiem no Romas, Tarkvīnijā, Toskānas vidienē, Etrūrijas sirdī, veicot izrakumus seno etrusku aristokrātijas kapulaukā viņi atrada līdz šim nezināmu un, pats galvenais, netraucētu kapu.

Vadoties pēc bagātīgajām, par mirušo augsto statusu liecinošajām kapa piedevām, kas atradās blakus divu skeletu atliekām, identificēšanai galvenokārt izmantojot šķēpu un rotu lādīti, pētnieki noteica, ka uz platākās platformas kapa kreisajā pusē atrodas vīrietis, domājams etrusku princis, bet blakus, domājams, guļ viņa sieva. Tomēr jau pavisam drīz, pēc tam, kad bija veikta kaulu atlieku osteoloģiskā analīze, izrādījās, ka apbedīto cilvēku dzimums, vadoties pēc vispārējām analoģijām, šoreiz noteikts kļūdaini - kopā ar šķēpu bija guldīta 35 līdz 40 gadu vecumā mirusi sieviete, bet viņai blakus, uz šaurākās platformas atradās ap 20-25 gadus veca vīrieša sadedzinātās atliekas. 

Skatīt Eiropas civilizācijas un kultūras lielākā kartē

Pirms aptuveni 2600 gadiem aizvērto un ar īpašu plāksni noslēgto, klintī izcirsto un vēlāk ar zemi apbērto kapu arheologi atvēra 21.septembrī. Skats, kas pavērās tumšajā, pētnieku luktura izgaismotajā kapenē viņus neizsakāmi iepriecināja. Nelielā, 6 pēdas platā, velvētā telpā, novietotas uz plauktveida platformām atradās divu mirušo atliekas. Mirušajam, kas gulēja pa kreisi, skeleta krūšu daļā atradās saktas. Tās liecināja, ka apbedītais uz platformas guldīts, ieģērbts apmetnī. Pie sāniem viņam bija novietots šķēps, bet kājgalī liela bronzas bļoda un trauks ar ēdiena atliekām. Uz šaurākās platformas kapeņu labajā pusē bija novietotas kāda cita cilvēka sadedzinātās atliekas un pie tām - rotaslietu lādīte.

Pie pretējās, ar sarkanu līniju dekorētās sienas, uzkārta uz naglas, stāvēja krūka. Tā kādreiz droši vien bija tikusi piepildīta ar īpaši smalku dzērienu vai dārgām smaržvielām... Uz grīdas atradās dažādas kapa piedevas - trauki, ieskaitot grieķu korintiešu vāzes, un citi priekšmeti.

"Šāds gadījums, kad izdodas atrast neizpostītu augstākās kārtas etrusku apbedījumu ir ārkārtīgi rets," - teica izrakumu vadītājs, Turīnas universitātes profesors Alesandro Mandolēzi, kurš kopā ar savu komandu jau no 2008.gada veic izrakumus Tarkvīnijas etrusku nekropolē, kur 750 hektāru lielā teritorijā pēc zinātnieku aplēsēm atrodas ap 6000 kapu, no kuriem senākie tiek attiecināti uz VII gs.pmē., bet lielākā daļa ierīkoti VI un V gs.pmē. Aptuveni 200 kapeņu sienas ir rotātas unikālām freskām, kurās redzama etrusku ikdiena, viņu mājokļi, apģērbi, ēdieni, izpriecas...

"Par to, cik rets ir šāds atradums," stāsta Mandolēzi, "liecina fakts, ka pēdējo reizi neskartu etrusku augstmaņu kapu izdevās atklāt pirms 30 gadiem. Diemžēl, tas bija pilnībā sabrucis, neatgriezeniski iznīcinot gandrīz visu inventāru."

Jaunatklātais kaps, kuru, izmantojot korintiešu vāzes, datē ar VII gadsimta pirms mūsu ēras II pusi, atrodas gandrīz blakus vienam no diviem nekropoles lielākajiem objektiem - tā sauktajam Valdnieces uzkalnam.

Divi, arī VII gs.pmē. būvēti megalītiski kapi, - Valdnieka un Valdnieces uzkalni -, kalna korē, netālu viens no otra novietoti, vienlaikus dominē gan pār nekropoles centrālo daļu, gan pār plašāku apvidu. Abi megalīti atrodas netālu no senā ceļa, pa kuru, dodoties no jūras uz pilsētu, vajadzēja iet garām citu pilsētu un tālu zemju viesiem. Teritorija apkārt karaliskajiem uzkalniem bez šaubām bija paradzēta tikai viņu dzimtu piederīgo apbedījumiem. Lielo uzkalnu nosaukumi ir izdomāti jaunajos laikos - gan tajos kādreiz atradušies apbedījumi, gan gandrīz visas kapa piedevas jau sen ir zudušas. Tomēr visai ticami, ka tie bijuši saistīti ar Tarkvīnijas augstmaņu dzimtu, viens no kuras pārstāvjiem, Lukumo, 616.g.pmē., pieņemot Lūcija Tarkvīnija Priska vārdu, kļuva par pusleģendāro piekto Romas ķēniņu.

Etruski, kuru kultūra Centrālitālijā dominēja laikā no VIII līdz I gs.pmē., tiek atzīmēti gan kā vīna darīšanas mākslas un rakstības ieviesēji Vidusjūras ziemeļu piekrastē, gan kā izcili tēlnieki un metāla apstrādātāji. Tieši etruski, cita starpā, esot iemācījuši romiešiem būvēt ceļus, daudzi no kuriem pastāv vēl šodien. Sākot ar IV gs.pmē., etruski pamazām pazūd no vēstures skatuves, saplūstot ar romiešiem.

Etrusku neindoeiropeisko valodu, neskatoties uz lielajām pūlēm, ko šim mērķim veltījuši daudzi zinātnieki un amatieri, joprojām nav izdevies atšifrēt, tāpēc ziņas par to sabiedrību un kultūru galvenokārt smeltas tikai no atrastajiem priekšmetiem, mākslas darbiem, kā arī grieķu un romiešu rakstītajiem avotiem.

Viena no būtiskākajām etrusku sabiedrības atšķirībām, salīdzinot ar to kaimiņiem, bija attieksme pret sievieti, tās lomu lēmumu pieņemšanā, saimnieciskajā un politiskajā dzīvē. Etrusku sieviete faktiski bija gandrīz līdztiesīga vīrietim, kas grieķiem un romiešiem šķita skandalozi. Šajā sakarā bieži tiek citēts IV gs.pmē. grieķu vēsturnieks Teopomps no Kijas (Theopompus of Chios), kurš ar pamanāmu nepatiku pret liberālajiem etruskiem šādi aprakstījis abu dzimumu attiecības Etrūrijā:

"Sievu maiņa ir zināma etrusku paraža. Etrusku sievietes īpaši rūpējas par savu ķermeni, bieži vingro, dažreiz kopā ar vīriešiem un dažreiz vienas pašas. Viņas neuzskata par kaunu, ja kāds tās redz kailas. Pusdienojot tās dala zviļņus nevis ar saviem vīriem, bet ar ikvienu vīrieti, kas gadās klāt un viņas uzsauc tostus par godu, kam vien vēlas. Viņas ir labas vīna zinātājas un ļoti glītas.

Etruski audzina visus bērnus, kas piedzimst, nezinot, kas ir to tēvi. Bērni dzīvo tāpat kā to vecāki, bieži piedaloties svinībās ar dzeršanu un stājoties seksuālās attiecībās ar visām sievietēm. Viņi neuzskata par apkaunojumu to darīt citu acu priekšā - tā tiek uzlūkota kā sena paraža. Notiek pat tā, ka tad, ja kāds atnāk un jautā pēc mājas saimnieka, bet tas tajā brīdī guļ ar sievieti, viņi atbild, ka viņš dara to un šito, saucot atbilstošo darbību tās vārdā.

(..) Kad viņi ir beiguši dzert un nolēmuši doties uz gultu, lampām vēl degot, kalpotāji ieved pie viņiem kurtizānes vai zēnus, vai, dažreiz, pat viņu sievas."

Teopompa rakstītais, protams, jāvērtē, ņemot vērā, ka mēs nezinām vai viņš pats kādreiz vispār ir apmeklējis Etrūriju. Tikpat labi viņa apgalvojumi par etrusku izlaidību varēja būt nekas vairāk kā sava laika urbānās leģendas, kas, radušās grieķiem brīvi interpretējot faktu par etruskiešu emancipēto stāvokli, to salīdzinot ar pašu mājās esošo kārtību.

Tā piemēram, vienīgās sievietes, kas Teopompa laikā grieķu un romiešu sabiedrībās pusdienoja kopā ar vīriešiem, bija prostitūtas un kalpones. Gluži loģiski, dzirdot stāstus, ka brīvās etruskietes ēd kopā ar vīriešiem, kas nav viņu vīri, grieķi varēja izsecināt, ka tās visas ir seksuāli nepiesātināmas palaistuves.

Tomēr, ja šo pieņēmumu mēģinam falsificēt, izmantojot mums pieejamo etrusku vēstures vizuālo materiālu kopumu, tad tas negūst nekādus pārliecinošus pierādījumus. Jau minētajās 200, ar freskām rotātajās kapenēs ir atrastas tikai dažas erotiskas ainas. Pie tam viens no t.s. Triklīniju kapa gleznojumiem, kurā tieši ir attēlota etrusku viesību aina, nekādi neliecina par kaut ko orģiastisku - vīrieši un sievietes, pussēdus iegūlušies zviļņos, sarunājas, klausās kādu muzikālu izpildījumu un vērojot deju. Sievietes ir apģērbtas visu ķermeni sedzošā tērpā - atsegta ir tikai galva un rokas līdz elkoņiem, bet vīriešiem ķermeņa augšdaļa ir kaila. Tādu pašu apģērbu redzam arī īpašajos etrusku ģimenes sarkofāgos, kuri atveido vīru un sievu atpūtā uz zviļņa.

Par sieviešu nozīmi un statusu etrusku sabiedrībā liecina arī citi fakti. Nereti, piemēram, uz mirušā kapa sienām ir uzrakstīti abu vecāku vārdi. Sievas pēc precībām paturēja savus dzimtas vārdus, kuri varēja tikt nodoti tālāk arī bērniem. Tāpat sievām piederēja savs, atsevišķs īpašums, kuru tās varēja arī atstāt mantojumā.

Līvijs, pazīstamais romiešu vēsturnieks, kas darbojās ēru mijā un ir sarakstījis slaveno Romas valsts vēsturi, aptverošu periodu no Romula līdz Augustam "Ab Urbe Condita Libri," vēstī, ka sievas ir spēlējušas būtisku un aktīvu lomu visu Tarkvīniju dinastijas ķēniņu likteņos. Piemēram Tanakvila, pirmā Tarkvīnija sieva esot bijusi slavena ar savām pareģes spējām. Tieši viņa, nākusi no senas etrusku augstmaņu dzimtas, esot mudinājusi Lukumo doties prom no dzimtās pilsētas, kur viņš, kā ārzemnieka dēls nevarēja iegūt nekādu nozīmīgu amatu, un meklēt laimi Romā. Vēlāk, kad viņas vīrs, kas jau bija kļuvis par Romas ķēniņu Lūciju Tarkvīniju Prisku, tika nogalināts, Tanakvila mācēja šo faktu paturēt noslēpumā tik ilgi, kamēr viņas padēls Servijs Tullijs spēja kļūt par nākamo Romas ķēniņu.

Vēl jo vairāk ar valdonību un nežēlību izcēlās Servija Tullija jaunākā meita Tullija. Viņa nogalināja savu māsu, brāli un tad pašas vīru, lai varētu aprecēties ar pusbrāli Lūciju Tarkvīniju, kurš, Tullijas mudināts un iedvesmots, ar bruņotu spēku sagrāba ķēniņa troni, piespiezdams senatorus viņu pasludināt par valdnieku. Līvijs vēsta, ka Tullija ar kaujas ratiem pārbraukusi pāri nogalinātā Servija Tullija ķermenim un pēc tam paņēmusi daļu no mirušā ķermeņa un asinīm, kuras ziedojusi saviem mājas gariem. Lūcija, kurš kā septītais un pēdējais Romas ķēniņš pazīstams ar vārdu Tarkvīnijs Lepnais, valdīšana beidzās pēc 25 makiavelliskā stilā pavadītiem gadiem, kad romiešu pacietības mērs izsīka un tie viņu, kopā ar Tulliju un pārējo ģimeni padzina no pilsētas, 509.g.pmē. likvidējot monarhiju un nodibinot Romas republiku.

Ņemot vērā minēto, zināmu izbrīnu izraisa etruskologa, profesora Mandolēzi reakcija, kad tas, pēc skeleta dzimuma noteikšanas un sākotnējo pieņēmumu maiņas, izvirzīja hipotēzi, ka etruskietei līdzās noliktais šķēps simbolizējot abu mirušo vienotību. No varas, ietekmes un rīcības simbola šķēps pēkšņi kļūst vīrieša un sievietes vienotāju... Gribas jautāt, vai tikai Mandolēzi neatrodas tādu pašu vai līdzīgu stereotipu varā, kādi savulaik noteica Teopompa uzskatus?

Avoti:
paigedoerner.wordpress.com
huffingtonpost.com

Pirmo reizi publicēts 05.11.2013.