Aliens

Recenzija Ungārijai veltītajai nodaļai Dž.Rotčailda grāmatā "Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem"

Amerikāņu žīdu vēsturnieka, Kolumbijas universitātes profesora Džozefa Rotšilda (Joseph Rothschild, 1931.-2000.g.) 1974.gadā uzrakstītā grāmata "Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem" latviešu valodā nāca klajā 1999.gadā. Grāmata ir viens no Sorosa fonda finansētās 36 darbu sērijas "Cilvēks un sabiedrība" tulkojumiem un kopš savas parādīšanās, dēļ citu, līdzvērtīgu, latviešu valodā pieejamu publikāciju trūkuma, kļuvusi par mūsu jauno vēsturnieku, politologu un sociologu obligāto lasāmvielu, apgūstot Austrumeiropas un Centrāleiropas jaunāko laiku vēsturi. 

Neizprotamu nolūku vadīti izdevēji autora Rotšilda (Rothschild) vācisko uzvārdu (vācu Rothschild - rot/roth (sarkans) + schild (vairogs)) pārveidojuši par Rotčaildu, lai gan latviešu valodā pazīstamās, ASV dzīvojošās baņķieru dzimtas uzvārds vienmēr ir ticis izrunāts kā Rotšildi.

Dž.Rotčailda (turpmāk lietošu aplūkojamā grāmatā izmantoto Rotšilda uzvārda tulkojumu) plašais pētījums, atbilstoši nosaukumam, aplūko Vidus Eiropas austrumu daļas valstu politisko vēsturi periodā starp diviem pasaules kariem. Grāmatas ievadā Rotčailds norāda: „Pētījums (..) ir ne tikai intriģējošs un svarīgs vēsturiskās izziņas materiāls, bet arī tieši saistīts ar Amerikas nacionālajām interesēm un līdzdalību.” Tomēr lasītājam nebūs viegli grāmatā atrast ASV politikas Centrālajā un Austrumu Eiropā analīzi – tās tur vienkārši nav. Ir tikai ASV, kopā ar citām uzvarējušām lielvalstīm, pieņemto lēmumu (galvenokārt jauno valstu robežu noteikšanā) un to seku apraksts bez dziļākas analīzes un cēloņsakarību meklēšanas. Tomēr, interesējoties par šī reģiona valstu izveidošanos, politiski ekonomisko un sociālo iekārtu, iekšpolitiku, ārpolitiku, tās problēmām un risinājumiem divu pasaules karu starplaikā, Dž.Rotčailda grāmata ir pagaidām vienīgais tik plašs un visaptverošs, latviešu valodā pieejams darbs.

Atsevišķas visam reģionam raksturīgas problēmas grāmatā tiek detalizēti apskatītas tikai vienas vai divu valstu kontekstā. Tas, kā norādīts, darīts, lai iekļautos paredzētajā teksta apjomā un izvairītos no liekas atkārtošanās. Šajā recenzijā aplūkotajā nodaļā par Ungāriju plašāk pētīta depresijas ietekme uz pārejas valsts ekonomiku un žīdu jautājums, sniedzot piemēru asimilētas žīdu kopienas raksturojumam Viduseiropas austrumos.

Nodaļas sākumā autors lasītāju iepazīstina ar muižniecības nozīmīgo lomu Ungārijas valsts pārvaldē un žīdu dominanti pilsētu ekonomiskajā dzīvē un intelektuālajās jomās.

Ungāru zaudējumi Pirmā pasaules kara kauju laukos bija milzīgi – no 3 614 179 iesauktajiem par kara upuriem kļuva 2 138 496. Tomēr arī tas nebija pietiekami, lai Ungārijas muižniecība piekristu jebkādam kompromisam ar konfliktā iesaistītajām un Ungārijai pakļautajām tautām.

Rotčailds īsi apraksta grāfa Mīhāja Kāroja – opozīcijā esošās Neatkarības partijas vadītāja - nākšanu pie varas 1918.gada 31.oktobrī un paskaidro, kāpēc Kāroji progresīvā, mazākumtautībām labvēlīgā politika tomēr nedod rezultātus, ir pārāk novēlota, lai glābtu veco Ungāriju tās vēsturiskajās robežās. Kāroji pasludināja Ungāriju par republiku, atlaida kara laika padomniekus, taču nedz izstrādāja savu politiku, nedz izveidoja organizāciju tās panākšanai, kas neļāva īstenot viņa iecerēto zemes reformu.

Kāroji veicināja jauna vēlēšanu likuma pieņemšanu, kas deva iespējas likumdevēja ievēlēšanā piedalīties daudz plašākam iedzīvotāju slānim nekā līdz tam. Tomēr vēlēšanas tika atliktas un Kāroji valdības krahs tuvojās proporcionāli sabiedroto nicinošajai nevērībai un no Maskavas atsūtīto boļševiku iespaida pieaugumam. 1919.gada 4.jūlijā Kāroji demisionēja no prezidenta amata un īsi pēc tam devās trimdā. Valstī varu pārņēma komunisti Belas Kuna vadībā.

Autors konspektīvi aplūko Kuna komunistu režīma 133 dienas, dodams raksturojumu Kunas izteikti boļševistiskajai sociāli ekonomiskajai un svaidīgajai starptautiskajai politikai.

1919.gada 2.augustā aizbēgušā Kunas valdību nomaina ar komunistiem neapvienojušos sociālistu valdība, taču ungāriem pietiek ar sociāliem eksperimentiem un viņi atbalsta vecās elites atgriešanos pie varas svirām.

1920.gada 1.martā Satversmes sapulce par Ungārijas karalistes pavaldoni ievēl Miklošu Horti. Pavaldoņa titula likumīgās pilnvaras bija visumā identiskas karaliskās dzimtas privilēģijām, bet viņam nebija tiesību ieviest jaunus muižniecības titulus un īstenot karaļa apustuliskās aizbildniecības tiesības pār Romas katoļu baznīcu.

1920.gadā Ungārija bija spiesta parakstīt Trianonas miera līgumu, kura nežēlīgos noteikumus Rotčailds apraksta.

20.gadi un 30.gadu sākumu Ungārijā Rotčailds nosauc par Betlena periodu, t.i. laiku, kad premjerministra amatu ieņēma t.s. Valdības partijas izveidotājs grāfs Ištvāns Betlens. Betlens bija tipisks „vēsturisko šķiru” valdošās elites pārstāvis, kura valdīšanas laikā tika veikti soļi pirmskara sociāli ekonomiskā stāvokļa atjaunošanā un īstenota revizionistiska pret Trianonas līgumu vērsta Ungārijas ārpolitika. Betlens centās nostiprināt valsti ekonomiski, taču neefektīvā finansu politika un depresijas radītā krīze viņa pūliņus padarīja veltīgus. 1933.gadā 18% Budapeštas iedzīvotāju tika oficiāli uzskatīti par trūcīgiem, un saslimstība ar tuberkulozi valstī sasniedza 15,2%. Kritās ražošanas apjomi, lauksaimniecības cenas, pieauga bezdarbs (gan ne tikai depresijas, bet arī modernizācijas rezultātā), īpaši milzīgus apmērus pieņemot laukos, kur bez darba palika apmēram puse laukstrādnieku.

Tas viss, ņemot vērā Ungārijas vēsturisko pieredzi un Vācijas un Itālijas pozitīvo pieredzi depresijas problēmu risināšanā, noteica Betlena sistēmas krišanu un tās nomaiņu ar, Rotčailda vārdiem, „labējo radikāļu” valdību.

„Labējo radikāļu” neapšaubāms līderis bija Ģula Gombošs, kuru pavaldonis Horti iecēla premjerministra amatā 1932.gada 1.oktobrī. Ģula Gombošs pārstāvēja nacionāli noskaņotās, ar muižniecību nesaistītās ungāru sabiedrības aktīvāko daļu. Tās politiskie mērķi bija revizionisms, antikapitālisms un sociālais radikālisms, kas apvienojās ar provācisku noskaņojumu. Taču Gomboša iesāktā muižniecībai nepatīkamā politika nebija pieņemama Horti un tā rezultātā 30. gados Ungārijā sākās politisko spēku polarizācija. Vienā pusē nostājās nacionāli „revolucionārie” labējie, otrā „vecās skolas” topošā elites koalīcija. Tomēr cīņu aprāva Gomboša nāve 1936.gada 6.oktobrī.

Pēc Gomboša Horti amatā nomainīja septiņus premjerus, taču viņam neizdevās atrast tādu, kas pilnībā spētu nokāpt no Gomboša iemītās taciņas. Ungārija turpināja tuvoties Vācijai gan politiski, gan ekonomiski.

30.gadu beigās Ungārijā īpaši uzplauka nacionālās kustības, kuras pamatā apvienoja Ferenca Sālaši vadītā organizācija „Bultu krusts.” Lai gan valdība pašu Sālaši arestēja un ieslodzīja cietumā, viņa popularitāte auga un 1939.gada vēlēšanās „Bultu krusts” ieguva ¼ no visām vēlētāju balsīm.

Sākoties Otrajam pasaules karam Vācijas iespaids uz Ungāriju vēl palielinājās un kļuva neatgriezenisks, kad Ungārija 1940.gadā pievienojās Ass valstu Trīspusējam paktam un kopā ar Vāciju 1941.gadā okupēja Dienvidslāviju, precīzāk, Vojevodinu, kas Ungārijai tika atņemta saskaņā ar Trianonas līguma noteikumiem. Vispār, kopš 1938.gada, pateicoties sadarbībai ar Vāciju, Ungārija bija panākusi četrus savas teritorijas paplašinājumus, atgūstot daļu no vēsturiskajām robežām.

Pēc Teleki, kurš, nespēdams novērst Ungārijas iesaistīšanos karā vācu pusē izdarīja pašnāvību, premjerministra amatā Horti iecēla profesionālu diplomātu Lāslo Bārdoši. Diemžēl pavaldoņa izvēle bija kļūdaina un Bārdoši veltīja visas pūles, lai Ungārija iesaistītos karadarbībā pret Padomju Savienību.

Arī turpmākā premjeru nomaiņa nekā būtiska nedeva Horti centieniem izraut Ungāriju no Vācijas apkampieniem. Bezcerīgie mēģinājumi beidzās 1944.gadā, kad pēc neveikla Horti mēģinājuma noslēgt miera līgumu ar PSRS vācieši pilnībā okupēja Ungāriju un pārņēma tās pārvaldi savās rokās.

Priekšpēdējā nodaļas sadaļā Rotčailds aplūko Ungārijas ekonomiku, tās modernizāciju. Kā autors uzsver, „30.gadu nogalē forsētā tirdzniecība ar Vāciju un ar gatavošanos karam saistītā ražošana izrāva Ungāriju no depresijas.” Ar militāro jomu saistītā rūpniecība, īpaši smagā rūpniecība, veicināja uzplaukumu. Un lai arī kara beigās Ungārijas rūpniecība ievērojami cieta, zaudējot 24% no savām jaudām, atlikušās rūpnieciskās jaudas tomēr vēl bija lielākas par tām, kas pastāvēja 1938.gadā.

Turpretī lauku stāvoklis tikpat kā nemainījās. Joprojām lielākā zemes īpašumu daļa palika aristokrātijas rokās. Aristokrātija, cenšoties saglabāt iepriekšējos gadsimtos izveidoto kārtu un sociālo slāņu sistēmu, lielā mērā bremzēja valsts attīstību, īpaši jau lauku rajonos.

Atzīmējams arī tas, ka konservatīvie aristokrātijas centieni iesaldēt savu status quo radīja īpatnējo situāciju, kurā Ungāriju kā pēdējo glābiņu no iznīcības Ass valstu telpā rada žīdi, kurā valdošā šķira, kas bija organizējusi pirmo Eiropas kontrrevolūciju boļševismam palika visatturīgākā no visiem Hitlera sabiedrotajiem un pacieta neatkarīgu sociālistu kustību.

Nodaļas pēdējā sadaļā autors aplūko Ungārijā dzīvojošās minoritātes, to politiskās un kultūras tiesības. Trianonas Ungārija lielā mērā turpināja pirmskara Ungārijas īstenoto ungarizācijas politiku, taču tā nebija vērsta pret personas pilsoņa tiesībām un īpašumtiesībām (līdz pat 30.gadu beigām). Lielākā Ungārijas minoritāte līdz pat 1938.-1941.gada teritoriālajiem ieguvumiem bija vācieši, resp. švābi. Švābu minoritāte, kā visas citas vācu minoritātes Viduseiropā 20. un 30.gados atradās ievērojamā nacistu iespaidā, kas pieauga pēc Hitlera nākšanas pie varas.

Otra aprakstītā Ungārijas minoritāte ir žīdi. Žīdi 1930.gadā, vadoties pēc statistikas par piederību jūdaismam sastādīja 5,1% no Ungārijas iedzīvotājiem (Budapeštā 20%). Žīdi, kā autors atzīmēja jau nodaļas sākumā, pārvaldīja lielāko daļu Ungārijas tirdzniecības un rūpniecības, finanšu uzņēmumu un starpkaru periodā ekspansīvi ienāca arī brīvo profesiju jomā. Ja „žīdu jautājums” netika oficiāli izvirzīts pirmskara „izlīguma” Ungārijā, tad tas tika pacelts Trianonas Ungārijā, sākot ar 1920.gadu, kad parlaments pieņēma likumu par 6% barjeru žīdu uzņemšanai universitātēs. Tomēr līdz pat 30.gadu beigām un it īpaši 40.gadu sākumam, kad Vācijas iespaidā tika pieņemti rasistiski likumi žīdu sabiedriskās un politiskās darbības ierobežošanai, viņu stāvoklis Ungārijā bija salīdzinoši labs.

Kopumā Rotčailda Ungārijas starpkaru perioda apraksts atstāj vienpusēju iespaidu. Uzkrītošs naids pret nacionālismu un komunistu noziegumu vieglā ieskicēšana, pat noklusēšana iepretī vairākkārtējiem „balto teroru” nosodošiem izteikumiem liek domāt, ka Rotčailda darbs nav izmantojams objektīvu vērtējumu meklējumiem. Viņa grāmatas vērtība ir plašais (lai arī nereti vienpusīgais un selektīvais) faktu materiāls un apjomīgā statistikas izmantošana.

Augšējais attēls: Skats uz Budapeštu un Donavu. XX gs. 30.gadi. Autors: nezināms. Avots: pinterest.com. 

Avoti:
http://en.wikipedia.org/wiki/Joseph_Rothschild
Rotčailds, Dž. 1999. Valstis Viduseiropas austrumos starp diviem pasaules kariem. Rīga: Zvaigzne ABC.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.