Ungāri

Pašnosaukums - maģāri.

Skaits. 14 000 000. (1975.g.)
Ungārijā - 10 000 000.
Rumānijā - ap 1 600 000, tai skaitā savrupā etnogrāfiskā grupa sekleri - ap 600 000.
Dienvidslāvijā - 500 000, Vojvodinā.
Čehoslovākijā - 500 000, galvenokārt Slovākijā.
PSRS - 400 000, galvenokārt Ukrainas Aizkarpatu apgabalā - 170 000.
ASV - 200 000.
Kanādā - 100 000.
Argentīnā, VFR un Austrijā.

Valoda. Ja tu ieraugi it kā nejauši salikušos latīņu burtu kopumu, tā, visticamāk, ir ungāru valoda.

Izcelsme. No ugru ciltīm, kas IX gs. pārceļoja no Pieurāliem un pakāpeniski sajaucās ar vietējām slāvu ciltīm, kā arī ar Panonijas līdzenuma seno cilvēku pēctečiem un vēlākiem ienācējiem - huņņiem, avāriem, polovciešiem, vāciešiem, čigāniem.

Vēsture.
Ierašanās Ungārijas teritorijā. IX gs. pa huņņu ceļu Eiropas vidienē nostiprinājās somugru cilšu dienvidu atzars – ungāri. Tie apmetās pie Donavas un izveidoja savu valsti, izspiežot ģermāņus un slāvus. Ungāri par saviem senčiem uzskata huņņus.
Vācu karalis Otons I 955.gadā sakāva ungārus kaujā pie Lehas upes.
Panoniju iekaro bulgāri. Bulgāru valdnieks Simeons veica Panonijas – ungāru dzimtenes iekarošanu.
Ungārija turku varā. 1395.gadā, virzoties gar Donavu, osmaņu sultāns Bajazīds I sakāva ungāru armiju pie Ardžešas, un osmaņi saviem valdījumiem pievienoja arī Valahiju.
1396.gadā viņš kā Ungārijas karalis ar venēciešu atbalstu vadīja jaunu Krusta karagājienu pret osmaņu turkiem, lai noņemtu Konstantinopoles blokādi. Septembrī viņa karaspēks tika osmaņu sakauts pie Nikopoles Donavas lejtecē.
Suleimans I veica 8 karagājienus uz Ungāriju un iekaroja tās lielāko daļu.
1424.gadā ungāri karaļa Sigizmunda vadībā jau bija spējuši atkarot osmaņiem Donavas lejteces rajonu un ieņemt Belgradu Serbijā.
1526.gadā Suleimans I atsāka iekarošanas karus Eiropā un uzbruka Ungārijai, pienākdams pie galvaspilsētas Budas. Tā paša gada 29.augustā turki sakāva visu ungāru eliti un karali Laijošu II kaujā pie Mohačas. Pēc kaujas turki nogalināja arī visus karagūstekņus. 10.septembrī Suleimans I ieņēma Budu. Lielākā daļa Ungārijas no tā brīža nonāca turku varā, kas izraisīja Austrijas Habsburgu valdnieku uztraukumu.
1527.gadā erchercogs Austrijas Ferdinands Habsburgs atkaroja turkiem Budu.
1434.gadā osmaņu armijas cīnījās ar ungāriem par Valahijas, Bosnijas un Serbijas kontroli.
1439.gadā osmaņi atjaunoja varu pār Serbiju un izsūtīja sebu marionešu vadoni Džordže Brankoviču uz Ungāriju.
1440.gadā pēc ilgstoša aplenkuma sultānam Muradam II tā arī neizdevās ieņemt Belgradu un pilsēta palika ungāru rokās. Tai pašā gadā austrieši aplenca Budu (laikam turku rokās).
Turki sultāna Suleimana I valdīšanas laikā no 1520.–1566.g. veica 8 karagājienus uz Ungāriju un iekaroja tās lielāko daļu. Ungārija uz 150 gadiem nonāca turku valdīšanā.
1441.gadā ungāru karavadonis Janošs Hunjandi ar Džordžes Brankoviča (serbu kņazs trimdā Ungārijā) un Polijas karaļa Vladislava III palīdzību apstādināja turku karapulkus Transilvānijā.
1443.gadā Murads II tomēr sakāva kristiešu armiju pie Zlatices (kaut kur Balkānos?) tieši Ziemassvētkos.
1444.gada jūlijā, ievērojot valsts intereses, noslēdza mieru ar ungāriem Edirnē. Līdz ar miera līguma nosacījumiem ungāri atdeva Belgradu serbu valdīšanā un atzina par osmaņu impērijas ziemeļu robežu Donavu tās lejtecē.
1456.gada jūlijā Janošs Hunjandi sakāva Muhameda II Iekarotāja floti, līdz ar to novērsdams Ungārijas iekarošanu. Muhameds II gan aplenca Belgradu, taču neveiksmīgi.
1457.gadā Muhameds II atsāka Belgradas aplenkumu ar 60 000 vīru lielu armiju, un pilsētas sienas neizturēja vareno turku artilēriju. Taču Muhameda janičāriem neizdevās uzveikt pilsētas aizstāvjus ielu kaujās un pilsēta tā arī nekrita turku rokās. Ungārijas līdzenumi atkal bija pasargāti.
Osmaņi iekaro Ungāriju. Suleimans I veica 8 karagājienus uz Ungāriju un iekaroja tās lielāko daļu. 1521.gadā iekaroja Belgradu no ungāriem. Ungārija uz 150 gadiem nonāca turku valdīšanā, bet šī uzvara izsauca jaunas bažas Eiropā turku iekarojumu sakarā.
1527.gadā erchercogs Austrijas Ferdinands Habsburgs atkaroja turkiem Budu.
1529.gadā Suleimans I Budu austriešiem atkaroja, iegāja Austrijā un 26.septembrī aplenca Vīni. Pēc tās nesekmīgā aplenkuma ziemoja Budā un gatavoja jaunu uzbrukumu Vīnei.
1540.gadā aplenca Budu (laikam turku rokās).
1541.gadā Suleimans I devās pretuzbrukumā austriešu erchercogam Ferdinandam un nostiprināja osmaņu pozīcijas Ungārijā.
1545.gadā Suleimans I un Austrijas Ferdinands noslēdza pamieru.
1547.gadā saskaņā ar daudzpusēju miera līgumu starp Habsburgiem, pāvestu, Venēciju, Franciju un osmaņiem Ungārija palika turku impērijas sastāvā.
Ungāru-turku karš no 1593.-1606.g. Par ungāru armijas virspavēlnieku tika iecelts augstmanis Ferencs Nadašdi.
Austro-Ungārijas valsts. Osmaņu sultāna Suleimana I Lieliskā panākumi karā pret ungāriem un Budas ieņemšana 1426.gada 10.septembrī izraisīja pamatīgu satraukumu Austrijā valdošajos Habsburgos, un pamudināja tos stāties karā kristiešu pusē. Viņi uzņēmās atbildību par Ungāriju, Bohēmiju un Balkānu pussalu, tā liekot pamatus Austroungārijas impērijai.
Pēc Vīnes aplenkuma 1683.gadā Austrija, Polija un Venēcija cīņai pret osmaņu turkiem nodibināja Svēto līgu.
Austrieši 1686.gadā osmaņu turkiem atkaroja Budu, kas vēl pavisam nesen tika izlaupīta.
1688.gadā austrieši turkiem atkaroja Belgradu.
1690.gadā turki par atbildi austriešiem atkaroja Bulgariju, Serbiju, Transilvaniju un atkal sāka draudēt Ungārijai.
Jaunu Ungārijas okupāciju 1691.gada 19.augustā novērsa Bādenes Ludviķa armijas uzvara pār osmaņu turkiem pie Čelankemenes. Kaujā gāja bojā vezīrs reformators Kara Mustafa, līdz ar to reformas Osmaņu impērijā arī beidzās.
Tālākās karadarbības rezultātā saskaņā ar Karlovicas miera līgumu 1699.gadā Osmaņu impērija atdeva Ungāriju Austrijas Habsburgiem.
1715.gadā turki, sasparojušies pēc uzvaras pie Prutas, mēģināja atkarot Ungāriju, taču to 100 000 vīru lielā armija tapa sakauta no labāk apbruņotajiem austriešiem pie Petervardeinas Donavas krastos.
1717.gadā austro-ungāru armija Savojas Eigenija vadība sāka kampaņu pilnīgai Balkānu atbrīvosanai no turku kundzības.
Austroungārijas impērijas gals. Versaļas konference pēc Pirmā Pasaules kara izbeidza Austroungārijas impērijas eksistenci dēļ tās sabiedrošanās ar uzvarēto Vāciju. Austriešiem bija tikai pašiem sava valsts, bet čehi, ungāri u.c. tika brīvi.
Ungāru zaudējumi I Pasaules kara kauju laukos bija milzīgi – no 3 614 179 iesauktajiem par kara upuriem kļuva 2 138 496. Tomēr arī tas nebija pietiekami, lai Ungārijas muižniecība piekristu jebkādam kompromisam ar konfliktā iesaistītajām un Ungārijai pakļautajām tautām.
Otrajā pasaules karā. Ungāru armija cīnījās vāciešu pusē. Piedalījās sīvās kaujās par Voroņežu. Ļoti nežēlīgi izturējās pret krievu gūstekņiem un ievainotajiem: izgrieza tiem pierēs piecstaru zvaigznes un pat nocirta galvas. Tas krievos izsauca lielu naidu pret ungāriem, armijas vadība pat izdeva pavēli „maģārus gūstā neņemt.” Kaujās par Voroņežu tika iznīcināta 2.ungāru armija (arī itāļu armija). Kritušo kapi pie Voroņežas ir vislielākie ungāru kapi aiz Ungārijas robežām.
Ungāri šodien. Ungārijas kaimiņvalstīs Rumānijā, Slovākijā (500 000), Serbijā u.c. dzīvo vairāk nekā 2,5 miljoni ungāru.

Valoda. Pieder somugru valodu ugru grupas.
Rakstība latīņu valodā. Pirmie rakstu pieminekļi no 1200.gada, vairāk no XVI-XVII gs. Plaša literatūra sākot ar XIX gs.

Reliģija. Galvenokārt katoļi, ap 30% - protestanti (luterāņi un kalvinisti).

Tradīcijas.
Čardašs. Ungāru tautas deja 2/4 vai 4/4 takstsmērā.

Tradicionālie ēdieni.
Gulaša zupa.

Saites.
Somugru tautas.
Ungārija.