Aliens

Anglosakšu milži viduslaiku Anglijā

Daudzi stāsti par it kā atrastajiem, bet vēlāk nozaudētajiem milžu kauliem, tos tuvāk izpētot, izrādās izdomājumi, falsifikācijas, pārpratumi vai pārspīlējumi. Taču ir virkne atradumu, kuri uzskatāmi liecina, ka atsevišķi, ļoti gara auguma cilvēki dzīvojuši ne tikai pēdējos divos, trijos gadsimtos, par kuriem mūsu rīcībā ir visai plaša un parasti dokumentāli pārbaudāma informācija, bet arī krietni tālākā pagātnē. Iespējams, tieši šādi, gigantisma sindroma ietekmēti cilvēki, apvienojumā ar nepareizi interpretētiem lielo aizvēsturisko dzīvnieku fosīlo kaulu atradumiem, lielākoties arī ir pamatā visās pasaules daļās sastopamajām leģendām un mītiem par milžiem. Šajā rakstā aplūkosim divus, atsevišķās Anglijas vietās uzietus, liela auguma anglosakšiem piederošus skeletus, kuri šodien atrodas Lielbritānijas Tirskas un Kanādas Ontario muzeju krājumā.

Anglosakši ir kolektīvs apzīmējums kontinentālo ģermāņu tautu grupām - sakšiem, angļiem, jītiem, frīziem un citiem etnosiem, kuri pēc tam, kad romieši bija atstājuši Britāniju, laikā no IV-VII gs. apmetās mūsdienu Anglijā un Skotijas dienvidu daļā, daļēji asimilējot, daļēji iznīcinot un izspiežot uz citām teritorijām tur līdz tam dzīvojušās ķeltu ciltis. Anglosakši Britu salās ieradās dažādā veidā - kā pārceļotāji, kā iebrucēji un tirgotāji. VII gs. bija izveidojušās 7 nozīmīgas anglosakšu karalistes - Veseksa, Saseksa, Eseksa, Kenta, Mercija, Austrumanglija un Nortumbrija. Uz to pamata, Veseksas karaļa Etelreda vadībā X gs. sākumā tika izveidota Anglijas karaliste.

Skatīt Milžu vietas Lielbritānijā lielākā kartē

Burgkāslas milzis

Pirmais no šiem skeletiem tika atrasts Norfolkā, mūsdienās par Burgkāslu saukta III gs. romiešu cietokšņa teritorijā, laikā no 1958.-1961.gados tur notikušajos arheoloģiskajos izrakumos. Izpētot ar iespaidīgajām mūra sienām nožogotās teritorijas dienvidrietumu stūri, arheologi uzgāja plašu vidējā sakšu perioda (~650.-850.g.) kapsētu. Apbedījumi bija ierakti virs romiešu atstātā kultūrslāņa, bet tos, savukārt, pārsedza XI gs. būvētā normaņu nocietinājuma uzbēruma (motte) atliekas. Izdarot radioaktīvā oglekļa analīzes, kuru veikšanai paņēma paraugus no 3 skeletiem, noteica, ka kapsēta ierīkota VII gs. sākumā un turpināta lietot līdz vēlajam sakšu periodam (850.-1066.g.). Pavisam izpētīja 160 atsevišķus kapus, kā arī atrada daudz sajauktu kaulu no postītiem apbedījumiem. Vienā no kapiem guldītais mirušais bija atšķirīgs no visiem pārējiem - tā augums sasniedza 2,23 m garumu.

1960.gadu II pusē Burgkāslas milža skelets no Anglijas aizceļoja uz Ontario muzeju Kanādā. Kādu laiku tas glabājās krājumā, līdz 2012.gadā muzeja speciālisti nolēma skeletu izstādīt ekspozīcijā, kur tas, šķiet, bija redzams līdz pat šī gada rudenim.

1977.gadā Torontas Medicīnas akadēmijas Arheoloģijas un antropoloģijas nodaļa rīkoja izglītojošu lekciju par paleodemogrāfiskiem jautājumiem un programmā bija iekļauts arī stāsts par Burgkāslas milzi. Dr.Deivids Raidauts (D.Rideout) sanākušajiem interesentiem pastāstīja, ka, atbilstoši viņa slēdzieniem, lielā auguma vīrietis miris apmēram 40 gadu vecumā, tādējādi krietni pārsniedzot savu laikabiedru vidējo dzīves ilgumu, kas tolaik Anglijā sastādīja tikai 20 līdz 25 gadus. Skeletam bija konstatētas dažas nebūtiskas deģeneratīvas izmaiņas, taču, pēc Raidauta domām, tās varētu skaidrot arī ar vīrieša bioloģisko vecumu - katrā ziņā izteiktas, ar gigantismu sirgstošo cilvēku vidū nereti novērotas kaulu patoloģijas Burgkāslas milzim nebija. Viņa kauli bijuši stipri, taču skeletā bija redzamas vairākas, labi saliktu un vismaz piecus gadus pirms nāves saaugušu lūzumu vietas. Lai gan pirmā doma bijusi, ka šie ievainojumi varētu būt gūti cīņā, tomēr, detalizēti izpētot kaulus, Raidauts secinājis, ka vīrietis tos ieguvis krītot vai saņemot kādu viņam virsū uzkritušu priekšmetu triecienu. Lai kas arī nebūtu ārsts jeb dziednieks, kā rokās milzis nonācis pēc savainojumu gūšanas, tā prasmes bijušas teicamas un liecina par plaši izplatītām medicīnas zināšanām, Raidauts vērtē. VII gs. sakšu ārstu ķirurģiskās prasmes apstiprina arī vairākas labi izdarītas galvaskausu trepanācijas, kuras konstatētas citiem skeletiem no tā paša apvidus un laikmeta, kad dzīvojis Burgkāslas milzis.

Atbildot uz jautājumu, kāds pēc viņa domām bijis lielā cilvēka nāves iemesls, ja tie nebija ievainojumi, Raidauts izsaka minējumu par pneimoniju. Laikā pirms antibiotiku atklāšanas plaušu infekcijas bija dzīvībai patiešām bīstamas saslimšanas, taču tiešu pierādījumu, ka Burgkāslas milzis miris no pneimonijas, protams, nav.

Raidauta lekcijas atstāstu papildina 2012.gadā Ontario Zinātnes centra mājas lapā publicētās ziņas. Tur, stāstot par Burgkāslas skeleta sagatavošanu izstādīšanai, teikts, ka tam nav īsti saaugušas galvaskausa šuves, ka uz roku un augšstilbu kauliem redzamas lielas rievas, kas liecina, ka tur bijuši piestiprināti spēcīgi muskuļi, kā arī pieminēts lodes atstātām pēdām līdzīgs caurums augšdelma kaulā. To, kā speciālisti noteikuši, gan nav atstājusi lode (kādas VII gs., pirms uguns šaujamieroču izgudrošanas, saprotams, nevienas armijas arsenālā vēl nebija), bet kādā savainojumā iegūta kaulu infekcija.

Gigantismu izraisa smadzeņu audzējs vai gēnu mutācijas

Gadījumos, kad auguma izmēri par pakāpi pārsniedz pieļaujamās vecuma, dzimuma un etniskās cilmes variācijas robežas, mediķi šādiem cilvēkiem parasti konstatē gigantisma sindromu. Šis sindroms, kā apgalvo patologi, gandrīz vienmēr ir saistīts ar galvas smadzenēs esošā hipofīzes dziedzera audzēju, kurš izraisa liela daudzuma augšanas hormona izdalīšanos. Tā ietekmē īpaši aug rokas, seja un kājas. Daļā gadījumu gigantismu izraisa dzimumceļā nodotas ģenētiskas mutācijas, kas ietekmē augšanas hormona sintēzi regulējošo gēnu darbību. Daudziem, ar šo sindromu sirgstošiem cilvēkiem raksturīgi asinsrites sistēmas un skeleta bojājumi.

Tirskas pils atradumi

Vēl divu liela auguma viduslaiku Anglijā dzīvojušu anglosakšu skeletus atrada 1994.gadā Ziemeļjorkšīrā, Tirskas (Thirsk) pils vietā, kur arheoloģes Ennas Finejas vadībā pēc vienas versijas notika izrakumi ar mērķi izpētīt Vilhelma Iekarotāja vecākā dēla Roberta Karto (Robert Curthose) XI gs. būvētās pils nocietinājumu konstrukcijas, bet pēc citas - arheoloģiskā uzraudzība elektrolīnijas transformatora ierīkošanas vietā. Lai kāds arī nebūtu bijis izrakumu mērķis, tas nebija apbedījumu meklēšana, tāpēc Fineja bija patiešām pārsteigta, kad, negaidot, pētnieku (vai elektrības kompānijas strādnieku?) lāpstas uzdūrās kapulaukam, kas, kā drīz vien noteica, ticis ierīkots VI gs.

Divi no atsegtajiem, daļēji saglabātajiem skeletiem izraisīja īpašu arheologu interesi: viens no tiem, vīrietis, bija 7 pēdas (2,13 m) garš, bet sievietes augums bijis vairāk nekā 6 pēdas (apm 1,95 m).

Sākotnēji visi izrakumos iegūtie artefakti, osteoloģisko (kaulu) materiālu ieskaitot, glabājās publiskai apskatei nepieejamos, privāta, 1972.g. dibināta fonda - Jorkšīras Arheoloģijas trasta - krājumu plauktos. Pēc apmēram 5 gadu ilgas cīņas un publiskas kampaņas šie priekšmeti un skeleti tika nodoti Tirskas muzejam, kurš atrodas teju līdzās izrakumu vietai. Muzejs, neskatoties uz E.Finejas iebildumiem, ka kapulaukā atrasto cilvēku mirstīgo atlieku izstādīšana publiskai apskatei būtu necieņas izrādīšana pret šīm personām, daļu no Tirskas giganta kauliem - kājas pēdu un apakšžokli - ir izstādījis savā ekspozīcijā, kur tie tagad ir pastāvīgi aplūkojami.

Tirskas muzeja kurators Kūpers Hārdings domā, ka šie atradumi liecina par šajā apvidū savulaik pastāvējušu visai liela auguma cilvēku populāciju." "Iedomājaties, kādas bailes vietējiem ķeltiem uzdzina šādu milžu uzbrukums," - zinātnieks iztēlojas. "Šie kauli varētu izskaidrot, kāpēc mēs varam sastapt tik daudz druknus jorkšīriešus," - viņš pa pusei nopieni, pa pusei jokojot piebilst.

Tomēr Hārdinga izteiktais pieņēmums zinātnieku aprindās nav guvis atsaucību. Viņa kolēģis Leslijs Vēbers, Britu muzeja kurators, kurš specializējies agrā sakšu perioda vēsturē, stāsta: "Sakši nebija īpaši gari." "Šie atrastie kauli pavisam noteikti nav normāli. Tie nebūtu normāli nevienam britu vēstures posmam."

Citas liecības

Neskaitot šos divus, muzejos nonākušos skeletus, ir ziņas par daudziem citiem, taču šobrīd zudušiem lielu kaulu atradumiem gan Anglijas, gan citu Lielbritānijas daļu teritorijā. Minēsim šeit tikai dažus piemērus. Tā piemēram, 1763.gadā, kā atzīmēts tā gada Evelmas baznīcas reģistros, veicot rakšanas darbus baznīcā, netālu no Safolkas hercogienes kapa, esot izrakti vairāku cilvēka kauli, kas kādreiz piederējuši milzim.

Savukārt Tomass Beitmens (Thomas Bateman) savā 1861.gadā izdotajā grāmatā "Ten Years Diggings In Celtic & Saxon Grave Hills, In The Counties of Derby, Stafford and York, from 1848 to 1858" raksta, ka viņam ne reizi vien gadījies uziet augšstilba kaulus, kuru izmērs bijis lielāks nekā parastiem cilvēkiem.

Ziņas par cilvēkiem, kuru auguma lielums krietni pārsniedzis vidējo, var atrast arī senākos vēstures avotos. Tā piemēram, stāstā par 1066.gadā notikušo kauju pie Stenfordas tilta tiek vēstīs par norvēģu vīkingu milzi, kas viens pats neļāvis visai angļu armijai to šķērsot un nogalinājis daudz pretinieku, līdz kāds anglis pamanījies viņu pievārēt, nemanīts piepeldot ar laivu un dodot no patiltes izšķirošo triecienu ar šķēpu. Arī vīkingu karalis Harolds Hardrads, kas krita tajā pašā kaujā, pēc Snorres Sturlasona stāstītā esot bijis "piecus ellus" (7 pēdas) garš.

Augšējā attēlā: Ontario Zinātnes centra speciāliste sagatavo Burgkāslas milža skeletu izstādīšanai. Publicitātes foto.

Avoti:
ontariosciencecentre.ca
homefrontthirsk.org.uk
mygen.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org

Pirmo reizi publicēts 03.12.2013.