Aliens

Skotija

Ģēļu valodā - Alba.
Viena no četrām un otra lielākā (pēc Anglijas) Lielbritāniju veidojošajām politiskajām vienībām, kas atrodas Lielbritānijas salas ziemeļu daļā.

Galvaspilsēta - Edinburga, lielākā pilsēta - Glāzgova.

Oficiālās valodas. Tās ir trīs - skotu, skotu ģēļu un angļu.

Skotu tautas simbols - dadzis. Skotu dadzis ir augs ar durstīgām lapām, rozā vai violetiem ziediem. Dadzis līdz ar tartānu ir paši atpazīstamākie ar skotiem saistītie simboli.
Nacionālais dzīvnieks - vienradzis, ko augstu vērtē par spēku un tīrību.
Skotijas devīze - "Neviens mūs nevar kaitināt nesodīti!"
Braukšana pa kreiso pusi.

Ģeogrāfija. Skotijai ir 790 salas. Lielākās salu grupas - Hebridu, Orkneju un Šetlandes.
Augstākais kalns - Benneviss (1344 m vjl).

Vēsture. Kad V-VI gs. Britāniju iekaroja anglosakši, daļa britu tika iznīcināti, bet pārējie asimilēti vai atspiesti uz Skotiju, Velsu un Armorikas pussalu (tagad Bretaņas pussala).
1263.gadā Norvēģijas karalis Hokons IV devās karagājienā uz Skotiju.
Sākot ar 1286.gadu Anglijas karalis Edvards I uzsāka mēģinājumus iekarot Skotiju, taču tie sadūrās ar spīvu skotu pretestību un bija neveiksmīgi. Karalis mira 1307.gada 7.jūlijā kārtējā karagājiena laikā pret Skotiju.
Viljama Volesa sacelšanās (1297.-1305.g.). Viljams Voless stājās skotu sacelšanās priekšgalā no 1297.-1305.gadam. 1297.gada septembrī V.Volesa komandētā armija sakāva angļu armiju pie Stērlingas. 1298.gadā skotu armija V.Volesa vadībā tika sakauta pie Folkerkas. 1305.gada augustā V.Volesu sagūstīja angļi Glāzgovas tuvumā, sodīja viņu ar nāvi 23.augustā.
Priekšdarbi Lielbritānijas izveidošanai (1603.-?). 1603.gadā pēc karalienes Elizabetes I nāves Skotija un Anglija vienojās, ka tajās valdīs viens un tas pats karalis vai karaliene. Taču citādi katra no valstīm dzīvoja savu dzīvi, katrai bija savs parlaments un valdība, kas lēma gan par nodokļiem, gan citiem svarīgiem jautājumiem, uz valstu robežām darbojās muitas punkti.
Kopumā XVII gs. angļi vairākkārt mudināja skotus uz valstisku apvienošanos, taču vienmēr saņēma strupu noraidījumu. Kā atteikuma iemeslu skoti minēja savas 2000 gadu (tā skoti paši apgalvo) ilgās valstiskuma tradīcijas, kas nereti aizstāvētas ar ieročiem rokās.
Katoļu izraisītās jukas. 1688.gadā Angliju un arī visas Britu salas pārņēma jukas, jo no troņa tika gāzts karalis Džeimss II (vienlaikus Skotjas, Angljas un Īrijas karalis). Gāšanas iemesls bija viņa pāriešana katoļticībā. Faktiskiar to tika pelikts punkts Stjuartu dinastijas valdīšanai Lielbritānijā. Katoļu atzara piekritēji, kurus dēvēja par jakobītiem, nerimās un vēl ilgāku laiku mēģināja atgriezt tronī savu karali. Vēlāk viņi mēģināja bremzēt Skotijas un Anglijas apvienošanas procesu, turklāt paradoksālā kārtā uz brīdi veidoja taktisku savienību ar Skotijas prezbiteriešu baznīcu, kas bija stingri protestanti.
Apturēt Anglijas parlamentāriešu un sabiedrības stingro apņēmību, lai par monarhu nekad vairs nekļūtu katolis, vairs nebija iespejams. 1701.gadā Anglijā tika pieņemts likums, kas noteica jauno trona mantošanas kārtību, un skotiem ar to nācās samierināties. Kārtējās sarunas par ūnijas izveidošanu sākās 1702.gadā, bet, kad tās nevainagojās ar panākumiem, Anglija pieņēma vēl pāris likumu, kuru mērķis bija piespiest kaimiņus kļūt piekāpīgākiem. Piemēram, skotiem, kuriem piederēja zeme Anglijā, tika piedraudēts ar krietni augstākiem nodokļiem, noteica arī lielus ierobežojumus skotu linu un liellopu gaļas eksportam uz Angliju.
Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Angija tik ļoti vēlējās izveidot ūniju, bija bažas par to, ka Skotija varētu kļūt par angļu ienaidnieci. jau bija sācies karš par Spānijas mantojumu un Londonai bija bažas, ka Skotija, kurā katoļu pozīcijas joprojām bija spēcīgas, varētu atjaunot savu seno aliansi ar Franciju - tobrīd angļu niknāko ienaidnieci. Šīs aizdomas vēl uzkurināja Skotijas parlaments, kas 1704.gadā pieņēma likumu par pastāvīgas ārpolitikas realizēšanu.
Lielbritānijas nodibināšana (1707.g.). Taču situācija nebija labvēlīga, lai Skotija savam dienvidu kaimiņam varētu diktēt noteikumus. Valsts piedzīvoja ekonomisko lejupslīdi, kas kulmināciju sasniedza 1706.gadā. Tādejādi nav nejaušība, ka sarunas par apvienošanos sākās tieši tad. Skotu apgrūtinātajam stāvoklim bija vairāki iemesli: jau pieminētā kara dēļ Angija bloķēja kuģu pārvietošanos Ziemeļjūrā, kas būtiski apgrūtināja Skotijas tirdzniecības darījumus - vairs nebija iespējams tirgoties ar vienu no galvenajām tirdzniecības partnerēm - Franciju. Savu iespaidu atstāja angļu pieņemtie likumi. Bez tam krahu bija cietis arī skotu mēģinājums dibināt koloniju Panamā XVII gs. nogalē. Šai projektā naudu bija ieguldījuši daudzi skoti - visvairāk vidusšķiras pārstāvji, tā iztērējot savus ietaupījumus.
1706.gada sarunās angļi nāca klajā ar trim daudz dāsnākiem piedāvājumiem. Sasakaņā ar vienu no tiem apvienošanās gadījumā Skotijai tiktu piešķirtas tiesības tirgoties bez jebkādām muitas nodevām ar Anglijas kolonijām Ziemeļamerkā, kas līdz tam bija liegts. nemazāk svarīgs bija solījums atvērt eksportam no Skotijas visu Anglijas tirgu, kā arī nosacījums, ka ar nodokļiem netiks apliktas daudzaspreces, ko Skotija eksportē uz citām valstīm. No 25 līguma punktiem 15 bija veltīti tieši ekonomiskajiem jautājumiem.
Ekonomiskajā ziņā skoti noteikti būtu ieguvēji. Anglija sedza visus izdevumus, kas bija saistīti ar naudas kalšanas sistēmas standartizāciju, nomaksāja Skotijas karaļnama milzu parādus un ompensēja Panamas ieguldītāju zaudējumus, subsidēja arī uzņēmējdarbību Skotijā.
Toreizējā Anglijas un Skotijas karaliene Anna bija ūnijas atbalstītāja. Tieši viņai skotu parlamentārieši, kuri paši nespēja vienoties, uzticēja izveleties Skotijas pārstāvjus apvienošanās sarunās. Tādejādi arī notika tā, ka no 31 delegāta 30 bija ūnijas piekritēji. Šās delegācijas sastāvs (to vadīja Kvīnsberijas hercogs) izraisīja apvienošanās poretinieku neizpratni un niknumu. 
Pašas sarunas bija savdabīgas: vairākus mēnešus abas delegacijas sēdēja katra sava telpa Vestminsteras pilī un apmainījās ziņnešu iznēsātiem rakstiskiem paziņojumiem. Jūlijā līgums bija saskaņots, bet rudenī to saka apspriest Skotijas parlamenta. Debates noriteja uz diezgan niknu sabiedrības protestu fona. Apvienošanas pretinieki sūtīja uz parlamentu petīcijas, bet, kad tas nelīdzēja, sāka aktīvāku pretdarbību. Tika izplatīti pamfleti, kuru autori kritizēja ūniju, pilsētās kūra sārtus un dedzināja valdības nodrukatas brošūras ar līguma tekstu, notika nemieri, kas tikai ūnijas pretinieku neorganizētības un savstarpējo domstarpību dēļ neizvērtas par īstu sacelšanos. Līdzīgu iemeslu dēļ nesaskaņoti darbojās parlamenta opozīcija, palaižot garām brīdi, kad līgumu vēl bija iespējams noraidīt. Angļi savu pozīciju bīdija pavisam vienkārši - vairākus desmitus tūkstošu mārciņu viņi bija atvēlējuši skotu parlamentāriešu uzpirkšanai (uz to vēlāk norādījis skotu dzejnieks un rakstnieks Roberts Bērnss).
Tādā veidā pakāpeniski ar nebūtiskiem labojumiem skoti atbalstīja isus vienošanās punktus un 1707.gada 16.janvārī Skotjas parlamentā ar 110 balsīm par un 67 balsīm pret ratificēja visu līgumu. Pēc dažiem mēnešiem to ratificēja arī Anglijas parlaments un 28.aprīlī saskaņā ar šo vienošanos savu darbību pārtrauca Skotijas parlaments kā izrādījās vēlāk - līdz pat 1999.gadam. Deputāti no Skotijas ieguva pārstāvniecību Apvienotās karalistes parlamentā, taču tā bija niecīga - apakšpalātā skotiem pienācās 45 vietas, kas bija tikai mazliet vairāk nekā Kornvolas grāfistei. Rezultātā skotu intereses netika ņemtas vērā (par šo netaisnību joprojām atgādina Skotu nacionālā partija, kas vēlas sarīkot vēl vuenu referendumu par Skotijas neatkarību).
Pēc visa notikušā skotu nacionālisti vēl šobaltdien uzskata, ka 1707.gada apvienošanās notikusi uz nelīdztiesīgiem pamatiem un Anglija burtiski aprijusi savu teritorijas un iedzīvotāju ziņā mazāko kaimiņvalsti. Skotu vara un amatpersonas uzpirktas, bet tautas vairākums augstprātīgi ignorēts. Arī angļu vēsturnieki nenoliedz šādu notikumu traktējumu vienlīdz norādot, ka, lai gan apvienošanās vairāk tobrīd bijusi nepieciešama Anglijai, arī Skotija guvusi būtiskus labumus.
1824.gadā ķīmiķis Čārlzs Makintošs, dzimis Glāzgovā, izgudroja lietusmēteli.
1871.gada 27.martā Edinburgas Raeburn Mesto notika pirmais starptautiskais mačs regbijā.
1872.gada 30.novembrī pirmais starptautiskais fubola mačs Skotija-Anglija notika Glāzgovā.
1999.gadā darbību atsāka Skotijas parlaments (pēc 1707.gada).
Referendums par Skotijas neatkarību (2014.g.). Balsojums bija saskaņots ar  Londonu, 55% balsoja par palikšanu Lielbritānijas sastāvā, pret nobalsoja 45%.
Skotijas nacionālistiem ir mērķis sarīkot vēl vienu balsojumu līdz 2023.gadam.
Skotija un Breksits (2016.g.). Skotijas iedzīvotāji arī 2016.gadā nobalsoja par palikšanu ES sastāvā.
Skotijas vislielākajā pilsētā Glāzgovā 2019.gada 2.novembrī notika 20 000 cilvēku demonstrācija par neatkarību no Lielbritānijas. Demonstrācijā piedalījās arī Skotijas pirmā ministre un Skotu nacionālās partijas (SNP) līdere  Nikola Stērdžena.
Otrais referendums par neatkarību. 2021.gada maija sākumā notikušajās Skotijas parlamenta vēlēšanās uzvarējusi Skotijas pirmās ministres Nikolas Stērdženas vadītā Skotu nacionālā partija (iestājas par Skotijas neatkarību) - no 129 vietām ieguvusi 64, tātad gandrīz absolūtu vairākumu (bez 1 vietas). Kopā ar "zaļo" partiju (8 vietas) ir vairākumā un organizēs otro referendumu par neatkarību. Skotu nacionālisti vēlas vēl vienu balsojumu, jo uzskata, ka situācija ir mainījusies.
2023.gada marta beigās par Skotu nacionālās partijas jauno līderi kļuvis 37 gadus vecais Humza Jusafs. Skotijas parlamentam būs jābalso par viņa apstiprināšanu pirmā ministra jeb valdības vadītāja amatā. Ja tas notiks, Jusafs kļūs par pirmo musulmani Skotijas premjeru.
Skotijas vēsture. "Rerum Scoticarum historia," Džordžs Bjūkinens, 1582.g.

Aplūkojamie objekti.
Edinburga.
Aberdīna. Eberdīna (Aberdaen). Atrodas pie Dī ietekas Ziemeļjūrā. Dibināta ap 700.g., pilsēta kopš 1179.g., universitāte kopš 1494.g. Senākie objekti: Sv.Makarija katedrāle (gotika, XIV-XVI gs.), Karaliskās koledžas ansamblis (XV-XVI gs.). Jaunākajā daļā galvenokārt klasicisma un neogotikas stila celtnes: Sv.Nikolaja baznīcas ansamblis (1755.g., arhitekts Dž.Gibss; 1840.g., arhitekts Ā.Simpsons), municipalitātes ēka (1874.g.), universitāte ar Mičela torni (1895.g.).
Nelielais Foot Dee kvartāls.

Skotijā ir vairāk nekā 3000 pilis, pati svarīgākā no tām - Edinburgas pils.
Dunotaras pils. (Dunnator) Viduslaiku nocietinājums. Atrodas klints ragā pie Aberdīnas, 50 m augstumā. Celta XV gs.
Glemisas pils. (Glāmsas-?)Te bērnību pavadījusi karaliene-māte(?), un, iespējams, risinājusies Šekspīra lugas "Makbets" darbība. 
Benneviss. Augstākais kalns Skotijā un Skotijas simbols. 800 m augstumā var uzbraukt ar pacēlāju.

St.Andrews. Golfa dzimtene.
Stirlingas pils. Skotijai vēsturiski nozīmīga. Viljama Volesa piemineklis.
Trosaksu Nacionālais parks.
Inchmahome Priory un Duke's Pass - Roba Roja (Skotijas Robins Huds) darbības vietas.
Grampiana kalni.

Cairngorms Nacionālais parks. Sniegotas virsotnes un kailu kalnu plašumi. Uz tiem var lūkoties, braucot pa jaunatklāto parka kalnu funikulieri.

Ērkvitas pilsdrupas. Skotijas ikona.
Fort Augustus. Romantiska mazpilsēta.
Fort William. 
Teponota kalns. Ievērojams ar saviem anomālajiem sakusumiem.

Invernesa. Skotijas kalniešu galvaspilsēta.
Danrobinas pils. Ar Viktorijas laika stila dārzu Ziemeļjūras krastā.

Skotijas ezeru briesmoņi. Skotijā ir vairāki tādi ezeri, kuros mitinās nezināmi lieli zvēri. Zināmākais no tiem ir Nesija, bet vēl tādi briesmoņi dzīvo Lemonda ezerā, Morana ezerā, Šila ezerā, Kuoiča ezerā u.c.  Loh-Loka ezerā arī briesmonis?

Vienpadsmit ezers. Ezers ar īpatnējām skaitliskām sakritībām, kas saistīts ar skaitli 11.

Iekšējo Hebridu salas.
      Skajas sala. Eiropas dabas dārgakmens ar fjordu, vulkānisku kalnu un klinšu veidojumu ainavām.

Meitas ūdenskritums. Gāžas Atlantijas okeānā pa bazalta klintīm.
Donanas salas pils. Skotijas pastkarte. 
Trīs māsu ielaja pie Glenkas.
Kaledonijas kanāli. Arī daudzpakāpju slūžu sistēmas - Neptūna kāpnes.
Vecākā īve. Pertšīrā, Fortingalas ciema baznīcas pagalmā aug vairāk ka 3000 gadu veca īve.
Strathy balto smilšu pludmale. Ziemeļskotijā.
Smoo ala. Varena un 15 m augsta.
Inchnadamph ieleja. Apslēpta un savdabīga, klinšu ejas.
Advrekas pilsdrupas. Klusējoša liecība par Skotijas kalniešu nesalaužamo cīņas sparu.

Gruinarda sala. 1942.gadā britu valdība nopirka šo Skotijas salu bioloģisko ieroču (Sibīrijas mēra) izmēģināšanai. Eksperimentu laikā ar mēra sporām tika piesārņotas salas teritorija, kas izsauca 95% nāves gadījumu. Līdz pat 1980.gadam sala bija viena no bīstamākajām vietām uz Zemes. 1986.gadā zinātnieki sāka salas attīrīšanu, un 1990.gadā tā tika nosaukta kā droša apmeklēšanai. Tomēr neviens te tā arī nav apmeties. Zinātnieki uzskata, ka mēra sporas augsnē ir vēl joprojām, tātad sala nebūs vēl droša simtiem gadu.

Garākā atbalss. Pasaules rekords par garāko atbalsi mākslīgā būvē ir uzstādīts Skotijā kādā pazemes degvielas noliktavā, kas uzbūvēta II Pasaules kara gados.

Saites.
Skoti.
Nesija.