Persijas ķēniņi (~700.g.pmē.-1979.g.)
Daudzi no Persijas ķēniņiem apglabāti klintīs cirstajā Nakšerostamas (Naqsh-e Rostam) nekropolē, tagadējās Irānas teritorijā.
Lahmīdu dinastija. Protopersiešu dinastija ar galvaspilsētu Hirā.
Ahemenīdu dinastija (~700.–331.g.pmē.). Dinastijas dibinātājs bija Ahemens ("gudrais") VII gs.pmē. sākumā. Viņš un tā pēcteči bija Parsas un Anšanas (ziemeļu Elamā) ķēniņi.
Ahemens (~700.-675.g.pmē.).
Teisps (675.-640.g.pmē.).
Kīrs I (640.-600.g.pmē.).
Kambīzs I (600.–559.g.pmē.).
Pēc Kambīza I seko mums īsti nesaprotams ieraksts: Kīrs (Irānā) (559.–530.g.pmē.) un Kīrs (Babilonā) (539.– 530.g.pmē.).
Kīrs II Lielais (559.-530.g.pmē.).
Kambīzs II (530.–522.g.pmē.).
Bardija (522.g.pmē.).
Nebukadnēcars III (522.g.pmē.). Kopā nākamo Nebukadnēcaru IV pretendēja uz Persijas troni, viņu uzskatīja par viltvārdi.
Dārijs I Lielais (522.–521.g.pmē.).
Nebukadnēcars IV (521.g.pmē.). Kopā ar iepriekšējo Nebukadnēcaru III pretendēja uz Persijas troni, viņu uzskatīja par viltvārdi.
Dārijs I Lielais (521.–486.g.pmē.).
Kserkss (486.–464.g.pmē.).
Artakserkss I Garrocis (464.-423.g.pmē.).
Dārijs II (423.-404.g.pmē.).
Artakserkss II Mnemons (404.-359.g.pmē.).
Atakserkss III (359.-338.g.pmē.).
Arss (Arsess) (338.-336.g.pmē.).
Dārijs III Codomannus (336.-331.pmē.).
Persiešu Ahemenīdu dinastijas valdīšanai galu darīja Maķedonijas Aleksandrs, sakaujot tās pēdējo ķēniņu Dāriju III un persijas valsts teritoriju iekļaujot savā impērijā. Turpmāk tās teritorijas pārvaldīja grieķu-maķedoniešu ķēniņi ar pirmo – pašu Aleksandru priekšgalā. Pašu persiešu ķēniņu valdīšana atjaunojās tikai gadsimtu pēc Maķedonijas Aleksandra impērijas sabrukšanas ar jauno - Sasanīdu dinastiju.
Sasanīdu dinastija (224.-650.(651.?).g.). Sasanīdu dinastija radās sabrukušās Partiešu valsts vietā un valdīja Tuvajos un Vidējos austrumos III-VII gs. Sasanīdu valsti dibināja Parsas apgabala valdnieciņa dēls Ardašīrs I, sakaujot partiešu ķēniņu Artabanu V un kronējoties Ktēsifonā. Ardašīra I un vēlāk Sapora I laikā tika apvienota Irāna un vēl pievienotas plašas teritorijas rieteņos un austreņos. Militārie panākumi karos ar romiešiem nostiprināja centrālā ķēniņa varu. Partiešu valdīšanas laikos valsts teritorijā eksistēja liels daudzums pusatkarīgu mazu valstiņu - saskaņā ar tā laika persiešu rakstu avotiem Ardašīrs I no 240 to valdnieciņiem iznīcināja 90. Sapora I laikā turpinājās iekšējā cīņa ar aristokrātiem, kas arī tīkoja pēc varas.
III gs. pēdējā ceturtdaļa un IV gs. sākums raksturīgs ar Sasanīdu valsts novājināšanos - daudz pilsoņu karu un apvērsumu. Tad arī ir neveiksmīga karadarbība pret romiešiem (imperatora Kara karagājiens 282.g., Romai izdevīgie 283. un 298.gada līgumi u.c.). No Sasanīdu valsts atdalās arī daži apgabali austreņos.
Sapors II tomēr atjauno impērijas varenību - sekmīgi karo ar romiešiem, pievieno apgabalus Divupē un 4/5 Armēnijas. Armēnijas, Kaukāza Albānijas un Ibērijas ķēniņi tika nomainīti ar sasanīdu vietvalžiem. Ar Bizantiju līdz VI gs. sākumam tika uzturētas miermīlīgas attiecības.
Sasanīdu dinastija Persijā turpināja valdīt līdz pat arābu iebrukumam, pēdējais tās ķēniņš Jazdegirds III tika nogalēts 650.gadā.
Ardašīrs I Apvienotājs (224.-240.g.).
Šapūrs I (240.-272.g.).
Hormizds Ardašīrs (272.-273.g.).
Varahrans I (273.-276.g.).
Varahrans II (276.-293.g.).
Varahrans III (293.g.).
Narse (299.-302.g.).
Hormizds II (302.-309.g.).
Šapūrs II (309.-379.g.).
Ardašīrs II (379.-383.g.).
Sapors III (383.-388.g.).
Varahrans IV (388.-399.g.).
Jezdigerds I (399.-421.g.).
Varahrans V Gurs (421.-439.g.).
Jezdigerds II (439.-457.g.).
Hormizds III (457.-459.g.).
Kavads I (?-531.g.).
Hosrovs I Anuširvāns (531.-579.g.).
Hormizds IV (?-590.g.).
Hosrovs II Uzvarētājs (591.-628.g.).
Hosrova II dēls.
Jazdigerds III (632.-650.g.).
Laiks no 650.-1487.g. Dažus gadus pēc Jazdigerda III nāves visa sasanīdu persiešu valsts nonāca arābu musulmaņu iekarotāju rokās. Šai laikā persiešiem nebija savas valsts un savu ķēniņu. Pār viņu teritoriju valdīja arābu kalifi, mongoļi un dažādas tjurku cilmes dinastijas.
Sefevīdu dinastija (1487.-1722.g.). Iesākumā Sefevīdi bija šeiha Zahīda al Džilani dibināts sūfiju ordenis, kas atradās Azerbaidžānā pie Kaspijas jūras. 1301.gadā kurdu-persiešu izcelsmes šeihs Safiadīns stājās sunnītiska sūfiju ordeņa priekšgalā, un pārnesa tā centrālo mītni no Tališas uz Ardebīlu. Neskatoties uz laicīgu vājināšanos, ordenis tomēr kļuva arvien bagātāks un stiprāks. Tomēr sefevīdi tikai 1447.gadā nodemonstrēja sevi kā politisku spēku. Šai gadā nomira 4.ordeņa maģistrs Ibrahims, un tā dēls Džunaīds mēģināja mantot tā titulu. Tomār tēvocis Džafars padzina Džunaīdu no Ardebīlas. Par atbildi Džunaīds sakomplektēja sefevīdu militāro vienību. Tā sastāvēja galvenokārt no kizilbašu tjurkiem (izceļotājiem no Kaukāza), kuros Džunaīds iedvesa gazī garu un devās karot pret kristiešu kopienām Gruzijā.
Galu galā Džunaīds sagrāba Ardebīlu. Pieņemts uzskatīt, ka tieši viņš arī saviem sekotājiem iedvesa Ali kultu, taču tā arī nav zināms, kas kļuva par pirmo šiītu - pats Džunaīds, vai tā mazdēls Šahs Alī (sefevīdu galvgalī no 1488.g.). 1494.gadā Šahs Alī tika nogalināts kaujā ar Ak-Kojunlu dinastijas valdnieku armiju.
Dinastiju dibinājis Šahs Ismaīls I 1487.gadā. Visu dinastijas pastāvēšanas laiku tā veda nebeidzamus karus ar Osmaņu impēriju par Irākas teritoriju.
Šahs Ismaīls I (1487.-1524.g.).
Tahmasps I (1524.-1576.g.).
Ismaīls II (1576.-1578.g.).
Muhameds Hudabanda (1578.-1588.g.).
Šahs Abāss I Lielais (1588.-1629.g.).
Safi I (1629.-1642.g.).
Abāss II (1642.-1666.g.).
Pēc Abāsa notika vesela virkne neveiksmīgu valdīšanu.
Safi II (1666.-1694.g.).
Huseins (1694.-1722.g.).
Afganistānas gilzaju dinastija (1722.-1729.g.).
Mir Mahmuds (1722.-1725.g.).
Ašrafs (1725.-1729.g.).
Atjaunota sefevīdu dinastija (1729.-1736.g.). Valdīja viens pats ķēniņš, kuru īstenībā vadīja turku karavadonis - nākamais Afšāru dinastijas dibinātājs ar troņa vārdu Muhameds Nadīršahs.
Tahmasps II (1729.-1736.g.).
Afšāru dinastija (1736.-1796.g.). Dinastijas dibinātājs turku karavadonis pārņēma varu un kāpa tronī saskaņā ar klīriķu sapulces lēmumu. Pēc dinastijas dibinātāja Nadīršaha nāves 1747.gadā Persijas impērija nonāca vēl lielāku juku laikā, nekā pirms tā valdīšanas sākuma pirms 11 gadiem. Valsts sadalījās, un vienlaikus valdījs trīs šahi, kas cīnījās savā starpā.
Muhameds Nadīršahs (1736.-1747.g.).
Juku laiks (1747.-1797.g.).
Ruhšahs
(1747.-1796.g.).
Valdīja Mešhedā un dažos
Horasanas apgabalos.
Karimhans Zands
(1754.-1779.g.).
Valdīja centrālajā un rieteņu Persijā,
galvaspilsēta Širaza. Aga Muhamedhans Kadžārs
(1747.-1797.g.).
Valdīja Persijas austreņos.
Kadžāru dinastija (1747.-1925.g.).
Aga Muhamedhans Kadžārs (1747.-1797.g.).
Fath Ališahs Kadžārs (1797.-1818.g).
Nasredīnšahs Kadžārs (1831.-1896.g.).
Muhameds Ali (1896.-1909.g.).
Muhameda Ali dēls (1909.-?). 11 gadu vecs.
Ahmadšahs (~1921.-1925.g.).
Pehlevīdu dinastija (1925.-1979.g.).
Rezahans (1925.-1941.g.).
Mohameds Reza (1941.-1979.g.).
Pēc islāma revolūcijas persiešiem ķēniņu vairs nav bijis un valstī (Irānā) tika nodibināta teokrātiska iekārta ajatollas Homeini vadībā.
Saites.
Persijas impērija.
