Šahs Ismaīls I (1487.-1524.g.)
Radniecība. Tēvs - Šahs Alī.
Dēls - Tahmasps (nākamais šahs).
Biogrāfija. Sefevīdu dinastijas dibinātājs. Daudzi viņu dēvēja par "ķēniņu-dievu."
Vēl tēvam dzīvam esot, Ismaīls tika slēpts Kaspijas jūras DR pilsētā Džilanā, "divpadsmitnieku šiītu" centrā. Pēc tēva Šaha Alī nogalināšanas kaujā ar Ak-Kojunlu dinastijas valdnieku armiju, 12 gadīgais Ismaīls Džilanā, kas tobrīd bija Sefevīdu sūfiju ordeņa nominālais vadonis, pasludināja atriebību Ak-Kojunlu klanam, kas bija vajājis viņa radiniekus. Ismaīls nosauca sevi par Ali (neeksistējis pravieša Muhameds dēls) pēcteci, sasauca Džilanā karaspēku. Šī karaspēka militārā darbība sākot ar 1499.gadu tad arī radīja Sefevīdu Persijas impēriju.
1501.gadā 15 gadu vecumā Ismaīls pacēla savu svēto armiju pret Ak-Kojunlu dinastijas valdīšanu, drīzumā sakāva to, ieņēma Tebrizu, kas kļuva par jaunās Sefevīdu valsts galvaspilsētu.
1503.gadā Tebrizas šahs Ismaīls I vēlreiz sagrāva Ak-Kojunlu klana armiju, šoreiz pie Hamadānas. Pēc šī notikuma sefevīdu varā nonāca visa Rietumpersija.
1507.gadā Ismaīls I pēc kārtējās Ak-Kujunlu armijas sakāves pakļāva arī visu Austrumu Anatoliju, tā izsaucot osmaņu turku bažas.
1508.gadā Ismaīls I sakāva pēdējos Ak-Kojunlu spēkus, ieņēma Bagdādi un pievienoja saviem valdījumiem Irāku. Tai pat gadā savai valstij pievienoja Huzestānu (apgabals Persijas DR). visas šīs uzvaras viņš sasniedza ar karaspēku, kas pārsvarā sastāvēja no tjurkiem-kizilbašiem.
1510.gadā Ismaīls I sakāva Muhameda Šeibani karaspēku pie Mervas, tā izspiezdams uzbekus no Horasānas. Pats Muhameds gāja bojā un Ismaīls I lika no tā galvaskausa pagatavot kausu, ko nosūtīja savam galvenajam ienaidniekam - Bajazīdam II Konstantinopolē. No šī brīža sefevīdu Persijas robeža gāja pa Oksas (Amudarjas) upi.
1512.gadā šaha Ismaīla I turku sabiedroto spiediens kļuva tik spēcīgs, ka Bajazīdu II tronī nomainīja tā dēls Selims I. Jau pēc mēneša Bajazīds II nomira. Jaunais sultāns Selims I kala plānus militārām darbībām pret sefevīdiem.
1512.gadā uzbeki jaunā vadoņa Ubeida Allaha vadībā pārgrupēja spēkus un atkal ieņēma Horasānu. Ismaīls I tika sakauts pie Hudžduvanas. Horasānu viņš atguva tikai1513.gadā.
1514.gadā pēc Ismaīla I pavēles tika nogalināts pēdējais Ak-Kojunlu klana vadonis Murads. No šī brīža sefevīdu kontrolē nonāca Irāka, Persijas rieteņu daļa kā arī Azerbaidžāna.
1514.gada 23.augustā osmaņu turki tikās izšķirošā kaujā ar sefevīdu šaha Ismaīla I armiju pie Čaldirānas. Osmaņu artilērija satrieca skaitliski mazāko persiešu kavalēriju, taču persieši veikli pameta kaujas lauku. Selims I sagrāba Tebrizu, taču, ziemai sākoties, atkāpās uz Anatoliju. Tā Ismaīls I atkal atguva savu galvaspilsētu, taču drīzumā to pārnesa tālāk uz austrumiem – Kazvinu. Kari starp sefevīdiem un osmaņiem turpinājās veselus 30 gadus. Tika iegūtas un zaudētas teritorijas, taču kauja pie Čaldirānas visai strikti noteica turpmāko robežu starp turkiem-sunnītiem un persiešiem-šiītiem.
Iekšpolitika. Izplešot savu valsti, Ismaīls I uzticēja tās pārvaldi persiešu birokrātiem, kas novērsās no saviem iepriekšējiem kungiem.
Reliģija. Ir neskaidrs kāpēc un kādos apstākļos Šahs Ismails I pieņēma islāma šiītisko virzienu.
Pārņemtajiem persiešu ierēdņiem noteikti bija jākļūst par "divpadsmitnieka šiītiem." Daudzi no tiem, kas atteicās, tika sodīti ar nāvi, bet šiismu pieņēmušie strauji veidoja savu karjeru un valsts kļuva visai teokrātiska. Tādējādi praktiski tika izskausts sunnisms, sūfiju tarika, kas turējās pie sunnisma, tika izdzenāta. No padotajiem tika prasīts neatzīt pirmos trīs no arābu Taisnajiem kalifiem.
Viņu sāka dēvēt par "Allaha ēnu zemes virsū."
Saites.
Persijas ķēniņi.
