Filozofija un filozofi
Philosophia no grieķu vārdiem philos - "mīlēt" un sophia - "gudrība."
Zinātne par pašiem vispārīgākajiem dabas, cilvēku sabiedrības un domāšanas likumiem, kuras pamatjautājums ir apziņas attiecība pret esamību. Kā patstāvīga zinātne filozofija atdalījās no sākotnējās un vienotās zinātnes tikai pakāpeniski laika gaitā.
Filozofijas pamatjautājums ir jautājums par domāšanas attieksmi pret esamību. Atkarībā no šī jautājuma atrisinājuma visi filozofijas virzieni iedalāmi divos pamatvirzienos - materiālistiskajā un ideālistiskajā. Filozofijas vēsturiskā attīstība risinājusies un risinās nepārtrauktā abu šo filozofijas virzienu cīņā.
Vēsture. Pirmo reizi filozofijas vēsturē vienotās esamības jēdzienu izvirzīja elejieši (grieķu filozofijas skola Elejā, Dienviditālijā), tas ietekmēja antīkā ideālisma attīstību.
V gs.pmē. sengrieķu filozofs Empedokls savā darbā "Par dabu" attīstījis mācību par 4 mūžīgiem un nemainīgiem dabas elementiem - stihijām: zemi, ūdeni, uguni un gaisu. Šī mācība daudzus gadsimtus ietekmēja antīkos un viduslaiku filozofus.
XIV gs. tika atvērta filozofijas fakultāte vecākajā Eiropas augstskolā - Boloņas universitātē.
Filozofijas novirzieni.
Antropocentrisms.
Eklektika.
Eksistenciālisms. Ateistiskais un reliģiskais.
Empīrisms.
Enerģētisms.
Ideālisms. Apziņa tiek uzskatīta par primāru attiecībā pret matēriju. Labi sasaucas ar Matricas teoriju.
Agnosticisms.
Emerdžentā evolūcija.
Transcendentālisms.
Materiālisms. Matērija tiek uzskatīta par primāru attiecībā pret apziņu.
Vulgārais materiālisms.
Panpsihisms. Koncepcija, ka dabā it visam piemīt dvēsele/psihe, filozofiskais animisms.
Sholastika.
Skepticisms.
Utilitārisms.
Vehisms.
Antīkā filozofija.
Sengrieķu filozofija.
Seno romiešu filozofija.
Seno ķīniešu filozofija.
Senindiešu filozofija.
Bizantiešu filozofija.
Viduslaiku filozofi.
Bonaventūra (1221.-1274.g.). Itālija.
Johans Ekharts (~1260.-1327./28.g.). Vācija.
Johans Skots Erigena (~810.-877.g.). Īrija.
Mozus Maimonīds (1135.-1204.g.). Rietumeiropas žīds.
Pazīstami Jauno laiku filozofi.
Bernardo Bolcano (1781.-1848.g.). Čehija.
Džeremijs Bentems (XVIII gs.). Anglija.
Edgars Šefīlds Braitmens (1884.-1953.g.). ASV. Ideālisms, personālisms.
E.Mahs. Vācija.
Francs Brentāno (1838.-1917.g.). Vācija. Ideālisms.
Frānsiss Herberts Bredlijs (1846.-1924.g.). Anglija.
Imanuels Kants (1724.-1804.g.). Vācija.
Juzefs Marija Boheņskis (1902.-?). Šveice.
Georgs Hēgelis (1770.-1831.g.). Vācija.
Kārlis Gothards Elverfelds (1756.-1819.g.). Latvija.
Leons Brenšviks (1869.-1944.g.). Francija. Ideālisms.
Ludvigs Bīhners (1824.-1899.g.). Vācija.
Ludvigs Feierbahs. Vācija.
Moriss Blondels (1861.-1949.g.). Francija.
Oto Frīdrihs Bolnovs (1903.-1991.g.). Vācija.
Persijs Viljams Bridžmens (1882.-1961.g.). ASV. Ideālisms.
Renē Dekarts (1596.-1650.g.). Francija.
Rūdolfs Eikens (1846.-1926.g.). Vācija.
Sergejs Bulgakovs (1871.-1944.g.). Krievija.
Teodors Adorno (1903.-1969.g.). Vācija.
Mūsdienu filozofi.
Džovanni Džentile (1875.-1944.g.). Itālija, fašisma ideologs.
Henrijs T.Laurensijs. Zviedrija.
Ralfs Valdo Emersons (1802.-1882.g.). Trancendentālisma ievērojamākais teorētiķis.
„Filozofija man nepieciešama, lai nejustos kā uz brūkoša ledus krāvuma. Kas esam, no kurienes nākam, uz kurieni ejam? To nezinām. Bet skaidri zinu, ka dzīve turas uz mīlestības un darba.” /Āris Jānis Rozentāls, latviešu aktieris/
Saites.
Filozofija par Nezināmo.
