Filozofija, filozofi
Philosophia no grieķu vārdiem philos (philein) - "mīlēt" un sophia - "gudrība."
Zinātne par pašiem vispārīgākajiem dabas, cilvēku sabiedrības un domāšanas likumiem, kuras pamatjautājums ir apziņas attiecība pret esamību. Kā patstāvīga zinātne filozofija atdalījās no sākotnējās un vienotās zinātnes tikai pakāpeniski laika gaitā.
Filozofija un zinātne. Vēsturiskā pieredze liecina, ka zinātniskā filozofija vienmēr balstījusies uz cilvēces gūto zināšanu kopumu un bijusi sava laikmeta zinātņu attīstības līmenī. Zinātniskais progress vienmēr bagātinājis filozofiju, izcili zinātniskie atklājumi veicinājuši filozofiskā pasaules uzskata un domāšanas metožu attīstību. Savukārt daudzas fundamentālas zinātnes atziņas tika izvirzītas filozofijā (atomisma koncepcija, attīstības ideja, determinisma princips, refleksa ideja, matērijas neizsmeļamības princips) vai izstrādāta ciešā sadarbībā ar filozofiju (mūsdienu laika un telpas teorijas, nezūdamības principi).
Zinātniskā filozofija izstrādā un nodrošina atsevišķās zinātnes ar pasaules uzskatu, vispārējās izziņas metodi un domāšanas teoriju, tāpēc tai ir nozīmīga vieta visu zinātņu sistēmā. Atsevišķo zinātņu metodēm ir ierobežota lietošanas sfēra, turpretī filozofijas metodes ir universālas. Mūsdienu zinātņu attiecība liecina, ka adekvāta un universāla zinātniskās izziņas metode ir meteriālā dialektika: materiālisms rosina meklēt teorētiskās domāšanas rezultāu reālos pamatus, bet dialektika - visusīgi iedziļināties lietu būtībā. Zinātnieku filozofiskā kultūra ļauj novērst vienpusību, ko var izraisīt mūsdienu zinātniski pētnieciskās darbības šaurā specializācija; arī XX gs. zinātņu integrācijas tendencu īstenošana un plaši teorētiski vispārinājumi nav iespejami bez attiecīgas filozofiskās kultūras. Pat tad, kad zinātniekiem šķiet, ka viņš lieto tikai savas specifiskās pētīšanas sfēras loģisko aparātu, viņš īstenībā izmanto visas cilvēces kopīgos izziņas rezultātus, kas fiksēti filozofiskajās kategorijās.
Filozofijas vietu izziņā nosaka nevis atsevišķie pētījumi, bet viss zinātnes attīstības process. Filozofija tiek izmantota fundamentālu hipotēžu izmantošanā un pamatošanā, zinātnisko teoriju izveidē, to iekšējās struktūras analīzē, iekšējo pretrunu atklāšanā un atrisināšanā, zinātnisko pamatjēdzienu būtības noskaidrošanā, jaunu faktu un secinājumu apjēgšanā, pētīšanas metožu izstrādāšanā utt. Zinātnes attīstības krīzes, kā arī revolucionāro atklājumu situācijās liela nozīme ir šās zinātnes pamatu filozofiskajai analīzei. Zinātnes attīstības vēsture liecina, ka filozofijas ignorēšana rada gan pasaules uzskata, gan metodoloģiska rakstura kļūdas. ZTR un lielo sociālo pārmaiņu apstākļos cilvēce izvirza nozīmīgus sociālus jautājumus, uz kuriem pamatotu atbildi var sniegt tikai mūsu laikmeta zinātniskā filozofija.
Filozofijas pamatjautājums ir jautājums par domāšanas attieksmi pret esamību. Atkarībā no šī jautājuma atrisinājuma visi filozofijas virzieni iedalāmi divos pamatvirzienos - materiālistiskajā un ideālistiskajā. Filozofijas vēsturiskā attīstība risinājusies un risinās nepārtrauktā abu šo filozofijas virzienu cīņā.
Filozofija izstrādā viengabalainu vispārinātu uzskatu sistēmu par pasauli un cilvēka vietu tajā un sniedz no tās izrietošu pamatojumu cilvēka gnozeoloģiskajām, sociālpolitiskajām, tikumiskajām un estētiskajām attiecībām pret īstenību. Filozofija veic pasaules uzskata, gnozeoloģiskās un metodoloģiskās funkcijas. Atšķirībā no mitoloģijas un reliģiskā pasaules uzskata, kas balstās uz ticību un īstenības fantastisku atspoguļojumu, filozofiskais pasaules uzskats ir sistematizēts un teorētiski motivēts, tā principi ir racionāli pamatoti.
Nozīmīgākās starptautiskās pētniecības iestādes un organizācijas filozofijā:
- Starptautiskā filozofijas un humanitāro studiju padome (Parīze);
- Starptautiskais filozofijas institūts (Parīze);
- Starptautiskā Hēgeļa biedrība (Zalcburga);
- Starptautiskā Kanta biedrība;
- Starptautiskā vēstures un filozofijas apvienība (Londona);
- Starptautiskais starpdisciplīnu pētījumu centrs (Parīze);
- Starptautiskā filozofijas, mākslu un zinātņu asociācija (Boloņa);
- Starptautiskā zinātnes vēstures un filozofijas savienība;
- Starptautiskā politisko zinātņu asociācija (Otava);
- Starptautiskā filozofijas biedrību federācija.
Filozofiskā domāšana. Zinātņu attīstības vēsture atspēkoja ilūzijas, kas filozofija sniedz tīras ārpuspieredzes zināšanas. Pat sazarotajā mūsdienu zinātņu sistēma, kur katra zinātne pēta kvalitatīvi noteiktu esamības likumsakarību kopumu un atspoguļo to dažādos zinātņu vispārinājuma līmeņos, filozofija nav zaudējusi savu priekšmetu. Filozofiskā domāšanā visu zinātņu dotie vispārinājumi kļūst par īpašas filozofiskās analīzes priekšmetu, visu zinātnisko nozaru pētījumu rezultātu filozofiska vispārināšana noved pie visaptverošas universālo esamības un domāšanas likumu sintēzes. Šīs universālās dabas, sabiedrības un izziņas likumsakarības ir filozofijas priekšmets.
Galvenā filozofijas izziņas metode ir teorētiskā domāšana, kas balstās uz cilvēces sabiedriski vēsturiskās attīstības pieredzi, zinātņu un kultūras attīstības sasniegumiem un kam raksturīga pareiza un patiesa īstenības likumsakarību atspoguļošana.
Jebkuras filozofiskās mācības teorētiskais izejas punkts ir jautājums par domāšanas attieksmi pret esamību, par garīgā attieksmi pret materiālo, subjektīvā - pret objektīvo. Atkarībā no tā, kā tiek risināts filozofijas pamatjautājums, veidojas divi filozofijas pamatvirzieni - materiālisms un ideālisms. Konsekventi zinātnisks filozofijas pamatjautājuma risinājums ir materiālistisks uzskats, ka matērija ir objektīva realitāte, kas eksistē ārpus apziņas, pirms tās un neatkarīgi no tās, bet apziņa - augsti organizētas matērijas īpašība, cilvēkam piemītošā objektīvās īstenības atspoguļošanas forma; sabiedriskā apziņa ir sabiedrības esamības (sabiedrības materiālās dzīves) atspoguļojums. Pasaules izzināšana un cilvēka vietas apzināšanās pasaulē ir sociāls process, kas noris uz sabiedriski vēsturiskās prakses bāzes. Prakse ir pasaules filozofiskās izziņas priekšnosacījums, tās mērķis un arī viens no nozīmīgiem pētīšanas objektiem. materiālistiskās filozofijas principi atspoguļo esamības un domāšanas dialektisko vienību un pretēji ideālismam, kur domāšana ir no pasaules atsvešināta un pār to valdoša tīrā gara sfēra, atzīst, ka domāšana ir pasaules atspoguļošana un domāšanas satura analīze vienlaikus ir arī pašas īstenības un tajā notiekošās cilvēka praktiskās darbības analīze.
Filozofijas novirzieni.
Antropocentrisms.
Eklektika.
Eksistenciālisms. Ateistiskais un reliģiskais.
Empīrisms.
Enerģētisms.
Fenomenālisms.
Finītisms.
Ideālisms. Apziņa tiek uzskatīta par primāru attiecībā pret matēriju. Labi sasaucas ar Matricas teoriju.
Agnosticisms.
Emerdžentā evolūcija.
Transcendentālisms.
Materiālisms. Matērija tiek uzskatīta par primāru attiecībā pret apziņu.
Vulgārais materiālisms.
Panpsihisms. Koncepcija, ka dabā it visam piemīt dvēsele/psihe, filozofiskais animisms.
Sholastika.
Skepticisms.
Utilitārisms.
Vehisms.
Antīkā filozofija.
Sengrieķu filozofija.
Seno romiešu filozofija.
Seno ķīniešu filozofija.
Seno indiešu filozofija.
Bizantiešu filozofija.
Viduslaiku filozofi.
Bonaventūra (1221.-1274.g.). Itālija.
Farabī (870.-950.g.). Austrumi.
Johans Ekharts (~1260.-1327./28.g.). Vācija.
Johans Skots Erigena (~810.-877.g.). Īrija.
Mozus Maimonīds (1135.-1204.g.). Rietumeiropas žīds.
Žans Buridāns (~1300.~1358.g.). Francija, nominālists.
Pazīstami Jauno laiku filozofi.
Bernardo Bolcano (1781.-1848.g.). Čehija.
Džeremijs Bentems (XVIII gs.). Anglija.
Edgars Šefīlds Braitmens (1884.-1953.g.). ASV. Ideālisms, personālisms.
Eduards Cellers (1814.-1908.g.). Vācija.
Emīls Butrū (1845.-1921.g.). Francija. Spirituālisms.
E.Mahs. Vācija.
Francs Brentāno (1838.-1917.g.). Vācija. Ideālisms.
Frānsiss Herberts Bredlijs (1846.-1924.g.). Anglija.
Imanuels Kants (1724.-1804.g.). Vācija.
Johans Gotlībs Fihte (1762.-1814.g.). Vācija. Ideālisms.
Juzefs Marija Boheņskis (1902.-?). Šveice.
Georgs Hēgelis (1770.-1831.g.). Vācija.
Gustavs Teodors Fehners (1801.-1887.g.). Vācija. Ideālisms.
Kārlis Gothards Elverfelds (1756.-1819.g.). Latvija.
Kristofers Jākobs Būstrems (1797.-1866.g.). Zviedrija. Personālisms.
Leons Brenšviks (1869.-1944.g.). Francija. Ideālisms.
Ludvigs Bīhners (1824.-1899.g.). Vācija.
Ludvigs Feierbahs (1804.-1872.g.). Vācija. materiālisms.
Moriss Blondels (1861.-1949.g.). Francija.
Oto Frīdrihs Bolnovs (1903.-1991.g.). Vācija.
Persijs Viljams Bridžmens (1882.-1961.g.). ASV. Ideālisms.
Pjotrs Čaadajevs (1794.-1856.g.). Krievija.
Pols Feierābends (1924.-1994.g.). ASV. Zinātnes filozofijas "vēsturiskā skola."
Renē Dekarts (1596.-1650.g.). Francija.
Rūdolfs Bultmanis (1884.-1976.g.). Vācija.
Rūdolfs Eikens (1846.-1926.g.). Vācija.
Sergejs Bulgakovs (1871.-1944.g.). Krievija.
Teodors Adorno (1903.-1969.g.). Vācija.
Mūsdienu filozofi.
Džovanni Džentile (1875.-1944.g.). Itālija, fašisma ideologs.
Henrijs T.Laurensijs. Zviedrija.
Mario Bunge (1919.-2020.g.). Argentīna.
Mārvins Fārbers (1901.-1980.g.). ASV. Fenomenologs.
Ralfs Valdo Emersons (1802.-1882.g.). Trancendentālisma ievērojamākais teorētiķis.
„Filozofija man nepieciešama, lai nejustos kā uz brūkoša ledus krāvuma. Kas esam, no kurienes nākam, uz kurieni ejam? To nezinām. Bet skaidri zinu, ka dzīve turas uz mīlestības un darba.” /Āris Jānis Rozentāls, latviešu aktieris/
Saites.
Filozofija par Nezināmo.
