Eklektika
Eklektikos - "tāds, kas izvēlas, atlasa" (grieķu val.).
Dažādu uzskatu, teoriju, idejisko virzienu un politisko vērtējumu neprincipiāla savienošana; vienības, viengabalainības, konsekvences trūkums; metodoloģisks paņēmiens bez gnozeoloģiskas ievirzes, faktu izraušana no konteksta.
Eklektisms filozofijā. Eklektiķi mehāniski aplūko priekšmetu un parādību dažādo pušu sakarības un nenošķir galveno objektīvās pasaules daudzveidīgajos sakaros un attiecībās. Eklektikai raksturīgs subjektīvisms, bezidejiskums, neradoša pieeja, nespēja atklāt galveno posmu notikumu ķēdē.
Antīkajā filozofija II gs.pmē.-II gs.mē. eklektika izpaudās tendencē savienot dažādu antīko filozofu mācību elementus. To radīja antīko skeptiķu kritika, kas bija vērsta pret dogmātismu. Eklektika izplatījās Platona akadēmijā (Ainesidēms), Aristoteļa līkejā (Andronīks), Epikūra skolā, bet it īpaši - romiešu filozofijā (Varrons, Cicerons).
Mūsdienu filozofijā galvenā eklektikas tendence ir objektīvais ideālisms ontoloģijā un subjektīvais ideālisms gnozeoloģijā.
Uz eklektismu balstījās latviešu ideālistiskie filozofi J.Osis, P.Dāle, P.Jurevičs, Z.Mauriņa u.c., tāpat arī Pirmās Latvijas republikas laika literatūras vēsture un kritika - T.Zeiferts, R.Klaustiņš, L.Bērziņš, A.Dauge.
Eklektisks arhitektūrā un tēlotājā mākslā. No izciliem māksliniekiem vai vēsturiskiem stiliem aizgūtu stilistisko elementu izmantošana, apvienošana vai atdarināšana mākslas darbā vai mākslas virzienā.
Parasti izplatīts lielu mākslas virzienu pagrimuma periodā. Īpaši attistījās arhitektūrā un lietišķajā mākslā XIX gs. vidū - XX gs. Celtne vai izstrādājums tika veidots kā viena vēsturiska stila atdarinājums radās t.s. pseidostils jeb neostils - neogotika, neorokoko, pseidotautiskums, neobizantiskais stils u.c., vai arī kā vairāku stilistisko formu kompilācija. Nozīmīgākie eklektikas arhitekti: G.Zempers (Vācija), Č.Berijs (Anglija), Š.Garnjē (Francija).
Eklektiskas tendences sastopamas arī XX gs. 2.pusē - t.s. retroievirze mākslinieciskajā noformēšanā, postmodernisms.
Latvijas arhitektūrā eklektisms bija galvenais virziens XIX gs. 2.pusē - XX gs. sākumā. To īstenoja arhitekti J.Baumanis, J.D.Felsko, K.Pēkšēns, M.Eizenšteins u.c. Eklektiskas tendences bija arī E.Laubes, P.Kundziņa darbos.
Tēlotājā mākslā eklektisms raksturīgs akadēmismam un salonismam, Latvijā nebija plašāk izplatīts.
