Eksistenciālisms
Eksistences filozofija, viens no filozofijas novirzieniem.
Vēsture. Eksistenciālisma idejas izplatījās Krievijā pēc 1905.-1907.gadu revolūcijas sakāves, tās pārstāvēja N.Berdjajevs, Ļ.Šestovs. Tās īpaši attīstījās Vācijā pēc I Pasaules kara - K.Jasperss, M.Heidegers, M.Bubers, un pēc II Pasaules kara - Francijā G.O.Marsels, Ž.P.Sartrs, A.Kamī, M.Merlo-Pontī; Itālijā N.Abanjāno, E.Pači; ASV V.Lourijs, V.Berets.
Eksistenciālisma problemātikas attīstību ietekmēja S.Kirkegora reliģiskā filozofija, F.Nīčes, V.Dilteja dzīves filozofija un E.Huserla fenomenoloģija.
Eksistenciālismā nav vienota akadēmiski sistēmiska doktrīna, un plašo problēmu loku, kas skar cilvēku eksistences jēgu, viņu attiecības ar pasauli, dzīvi un nāvi, eksistenciālisma piekritēji pētī no dažādiem viedokļiem.
Eksistenciālisma pamatkategorija ir eksistence - cilvēka esmība pasaulē un tās subjektīvais pārdzīvojums. Visās atšķirīgajās eksistenciālisma mācībās kopīgais ir personības koncepcija, kurā koncentrētas eksistenciālisma galvenās problēmas: cilvēks un sabiedrība, brīvība un determinisms, atsvešināšanās un komunikācija.
Ateistiskais eksistenciālisms (pārstāvji - Ž.P.Sartrs, A.Kamī) raksturo sabiedrību, tās sociālo sakaru sistēmu, komunikaciju kā personības attīstībai naidīgu pasauli - neapgarotu, nonivelētu, bezpersonisku pirmsākumu, absurda pasauli, kur valda man (ar vācu bezpersonisko vietniekvārdu man M.Haidegers apzīmē bezpersonisko pasauli). Dumpis pret "absurdo pasauli" un "izvirtušām" attiecībām starp cilvēkiem eksistenciālismā šķiet vienīgā forma cilvēku attieksmei pret pasauli.
Reliģiskais eksistenciālisms (pārstāvji - N.Berdjajevs, K.Jasperss, G.O.Marsels) aplūko personību tās pašrealizācijā, tieksmē uz transcendenci, Dievu.
Eksistenciālisms stipri iespaidojis eiropeisko kultūru. Izpaudies A.Sent-Ekziperī, E.Hemingveja, Kobo Abes u.c. ievērojamu rakstnieku daiļradē. Kopš XX gs. 60.gadiem eksistenciālisma ietekme samazinās.
Saites.
Filozofija un filozofi.
