Empīrisms
Empeiria - "pieredze" (grieķu val.).
Filozofisks virziens, kas par zināšanu vienīgo avotu uzskata pieredzi un tās ietvaros - vērojumu un eksperimentu.
Vēsture. Kā gnezeoloģiska koncepcija empīrisms radās XVII-XVIII gs.
Izziņas teorijā empīrisms attīsta sensuālismu, detalizēti analizē sajūtu datus, bet prāta lomu reducē uz pieredzes datu sakārtošanu, noniecina vai noliedz racionālisma izziņas spēju iedziļināties lietu būtībā un nonākt pie vispārējām un neapšaubāmām zināšanām.
Empīrisms sašaurina un deformē pieredzes lomu izziņā. Materiālistiskie empīriķi F.Bēkons, T.Hobss, Dž.Loks, XVIII gs. franču materiālisti u.c. ietekmēja izziņas teorijas un dabaszinību attīstību, bet ideālistiskie empīriķi Dž.Bērklijs, D.Hjūms, XIX gs. pozitīvisti, XX gs. neopozitīvisti u.c. noveda pie agnosticisma.
Dialektiskais materiālisms pārvar empīrisma vienpusību un atzīst gan dzīvā vērojuma, gan abstraktās domāšanas un prakses lomu izziņā.
Saites.
Izziņas teorija.
Filozofija un filozofi.
