Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kam pieder galva? Jauna versija par Birkas 959.kapu

Tas, ko mēs zinām par Vīkingu laikmeta (793.-1066.g.) senziemeļnieku sabiedriski politisko iekārtu, sadzīves paražām, reliģiju un rituāliem lielākoties nāk no XIII un XIV gadsimtā pierakstītajām sāgām un sastādītajām hronikām. Taču tās mums nepastāsta visu, ko vēlamies uzzināt. Tāpēc trūkstošās vēstures stāsta vietas – tāpat kā pētot Latvijas senāko vēsturi līdz vācu krustnešu un tirgoņu iebrukumam – jāaizpilda ar ziņām, kuras iegūstam arheoloģiski izpētot un atbilstoši attiecīgā brīža kopējai zināšanu bāzei skaidrojot senās dzīvesvietas, svētvietas, nocietinājumus, apbedījumus, tajos uzietos atradumus...

Tomēr ne vienmēr tas ir tik vienkārši kā pirmajā brīdī varētu šķist. Gadījumos, kad vides apstākļu, dzīvnieku vai cilvēku postījumu ietekmē arheoloģiskā vieta saglabājusies tikai daļēji (kā piem. koka konstrukcijas, kurām, ja vispār kas saglabājies, tad tikai zem zemes palikušās daļas), tāpat arī attiecībā uz XIX gadsimta 2.puses un XX gadsimta 1.puses izrakumiem, kad modernās izpētes metodes vēl tikai sāka veidoties un atradumu fiksācija bija samērā virspusēja, sākotnējie atradumu skaidrojumi mēdz būt nepilnīgi vai pat izrādīties kļūdaini. Viens tāds piemērs ir par Zviedrijas pirmo pilsētu dēvētās Birkas tirdzniecības apmetnes (apm. 750.g. - apm. 975. g.) Hemlandenas kapulauka 959.kaps.

Šo, citu Birkā atsegto apbedījumu vidū unikālo kapu 1881.gadā atraka zviedru arheologs Hjalmārs Stolpe (1841.-1905.g.). Kaps novietots kapulauka sektorā 1A, kas atrodas netālu no pilsētas aizsargvaļņa un ostas, blakus par Melno Zemi sauktajam mājokļu areālam. Šķietami netraucētais, līdzenajā kapā guldītais sievietes apbedījums bija orientēts dienvidrietumu virzienā. Mirusī gulēja uz muguras ar ceļos ieliektām kājām. Kapā atradās labi saglabājies skelets, taču mirušās galva, tā vietā, lai atrastos uz pleciem, bija nolikta tai pie labās rokas. Galvai turklāt nebija apakšžoklis, bet tā vietā kakla apvidū bija nolikts cūkas žoklis.

Spriežot pēc kapa piedevās atrasto ovālo bronzas bruņurupuču saktu tipoloģijas, sieviete bija apbedīta Birkas pastāvēšanas pēdējā posmā (850.–975.g.).

Galvas nociršana vīkingu sabiedrībā bija ļoti rets soda veids, jo uzskatīja, ka tādējādi tiek apkaunots sodītā ķermenis. Mirušā radinieki to varēja uztvert kā negodu, kas nomazgājams ar asinsatriebību. Ja brīva sieviete būtu sodīta par noziegumu, nocērtot galvu, tad tam vajadzētu būt ļoti smagam pārkāpumam. Tikai vienā vietā senziemeļnieku avotos tiek stāstīts par gadījumu, kad sievietei nocērt galvu, turklāt situācija ir ļoti neparasta, kurai sāgu tekstos nav paralēļu. Mūka un hronista Āres Torgilsona XII gadsimtā sastādītajā īslandiešu dzimtu grāmatā Landnámabók (burtiski – zemes ņemšanas grāmata) ir iekļauts stāsts par kādu Holgerdu (Hallgerðr), kura sēž mājā, ķemmē matus un spītīgi atsakās doties līdzi ceļojumā savam vīram Tunguodram (Tungu-Oddr). Kad sieva pēc vairākkārtīgiem aicinājumiem paliek sēžot un vīram pat neatbild, viņš tai saka: “linģērbtā (línbundin) sieva padara mani par muļķi un, bēdu sarūgtināts, es novēršu skatu no viņas uz mūžiem; skumjas liek man nobālēt un sāpes sagrābj sirdi pašos dziļumos.” To pateicis, Tunguodrs izvelk zobenu, nocērt sievai galvu, iziet ārā, uzkāpj zirgā un aizjāj prom.

Arheoloģiskajā literatūrā aprakstīti arī vairāki gadījumi (piem. FII kaps Stengades kapulaukā Dānijā vai Flakstedas salas kapulauka 5863., 5864. un 5865. kaps Norvēģijā), kad vīkingu laikmeta Skandināvijā, nocērtot galvu, nogalināti un kapos kā ziedojuma upuri likti vergi.

Taču kā vienu, tā otru iespējamību (verdzenes upurēšanu un sodu par noziegumu) pētnieki tika noraidījuši. Gan tāpēc, ka vergi ar nocirstām galvām tika likti kā savu kungu kapa piedevas nevis guldīti atsevišķos kapos, gan dēļ salīdzinoši bagātajām 959. kapa piedevām. Grūti iedomāties, ka par īpaši smagu noziegumu sodīta sieviete būtu apglabāta svētku tērpā - bez jau minētajām bruņurupuču saktām un cūkas apakšžokļa mirušajai kapā līdzi bija dota kreļļu virtene no 16 stikla un 1 karneola krelles, bronzas piekariņš ar spirālveida galiem, nazis, šķēres, adatu kārbiņa un pie kājām nolikta brieža raga karote, kas, iespējams, bija novietota kopā ar kādu sadalījušos organiska materiāla trauciņu.

Ņemot vērā minēto, kā ticamākā versija 959. kapā apbedītās galvas nociršanai XX gadsimta 2.pusē tika izvirzīta hipotēze par maģiskiem nolūkiem – palicēji, iespējams, baidījās ka sieviete, kas dzīves laikā varēja būt, piemēram, zintniece, vārdotāja vai sava laika ļaužu uzskatos sliktā nāvē mirusi, pēc nāves varētu pie viņiem atgriezties kā vampīrisks staigājošais mironis (draugr) vai spoks (fyrirburðir), lai nodarītu tiem ļaunumu. Tāpēc, lai to nepieļautu, jau mirušajai sievietei pirms apbedīšanas nocirta galvu. Apotropiska – ļaunumu atturoša – rituāla nozīme varēja būt arī 959.kapā atrastajām dzelzs šķērēm, kuras īslandieši vēl viduslaikos lika uz mirušā krūtīm, lai novērstu tā pārvēršanos par staigājošo mironi.

Līdzīgi priekšstati par sliktajiem jeb atriebīgajiem miroņiem, kas pēc nāves ķermeniskā vai spoka veidolā pieceļas no kapa un kā monstri, vampīri vai sērgu izplatītāji apdraud dzīvos, pastāvēja visā Eiropā, sākot no akmens laikmeta un beidzot ar XX gadsimta sākumu. Tāpat arī līdzīgas bija metodes, ko izmantoja to “nogalināšanai” un “ieslodzīšanai” kapā – galvas nociršana, ķermeņa sadedzināšana vai pieduršana pie zemes ar dzelzs priekšmetiem, apkraušana ar akmeņiem un citiem smagumiem... (Sk. Zombiju apbedījumi senajā Grieķijā?; Apbedījumi ar sirpjiem - vampīri vai citi dēmoni?; Nocirst galvu un sadedzināt – kā viduslaiku Anglijā cīnījās ar dzīvajiem miroņiem; Glivices "vampīru" kapsēta: liecība viduslaiku māņticībai vai sena soda vieta?; Krivičs - viduslaiku Sozopoles pirāts, pilsētas mērs un... vampīrs?)

Staigājošā miroņa neitralizēšanas hipotēzi Birkas 959.kapa gadījumā it kā pierāda otrs Skandināvijā zināmais vīkingu laikmeta sievietes apbedījums ar atdalītu galvu – Bogīvejas kapulauka T kaps Dānijā. Šajā kapā tāpat kā Birkā bija apglabāta sieviete ar skandināviem raksturīgām apbedījuma piedevām. Mirusī bija guldīta zārkā, ķermeni tajā novietojot uz muguras. Rokas bija uzliktas uz iegurņa, bet kājas izstieptas. Kapa piedevās bija nazis, gliemežvāks un divas stikla krelles. Apbedītās galva atradās tai uz kreisās kājas, nedaudz zemāk par ceļakauliem. Tomēr kaulu izpēte un kapa piedevu novietojums pierādīja, ka galva sievietei atdalīta vēlāk, kad ķermenis jau bijis sadalījies. Kāds bija atracis kapu, no jau sadalījušās ķermeņa norāvis galvu un nometis to mirušajai uz kājām. To, ka galva norauta, nevis nocirsta vai nogriezta rāda kakla skriemeļi, uz kuriem nav griezumu vai cirtienu pēdas. Norautajai galvai bija salauzts apakšžoklis – vai tas darīts ar nolūku vai nevilšus, nav zināms. Tāpat, saprotams, nav zināms šādas rīcības iemesls, bet var pieļaut, ka arī šī sieviete dzīves laikā tikusi uzskatīta par maģisku spēku pārvaldītāju vai deviantu personu un, kad pēc tās nāves palicējus skāra kāda lielāka nelaime, viņi nolēma, ka vainīga ir mirusī. Tāpēc, lai apbedītā vairāk nevarētu atgriezties pie dzīvajiem un tiem kaitēt, kāds kapu atraka, norāva galvu un tad to atkal aizbēra.

Ja līdz šim šķita, ka Birkas 959.kaps, tāpat kā Bogīvejas T kaps visai pārliecinoši saistās ar apotropiskām darbībam ļaunā miroņa maģiskai “nomierināšanai,” tad zviedru arheologs, Lodzas universitātes Polijā asociētais profesors Martins Rundkvists tagad izvirzījis jaunu hipotēzi, saskaņā ar kuru 959.kapā apbedītās sievietes galvu kaut kad vēlāk ir izrakuši un piesavinājušies kapu aplaupītāji. Savu hipotēzi, kuru Rundkvists plašāk pamato šobrīd publicēšanai iesniegtā un pagaidām plašākam lasītāju lokam vēl nepieejamā rakstā “Manipulācijas ar cilvēku galvaskausiem Vendelas-Vīkingu perioda Zviedrijā un Dānijā,” arheologs balsta 959.kapa zīmējumā, kurā redzams, ka visi 7 tajā apbedītās sievietes skeleta kakla skriemeļi ir veseli, nebojāti. Attiecīgi – galva nav tikusi nocirsta, bet izņemta no kapa, kad ķermeņa mīkstie audi jau bija sadalījušies. Ja tā – kam pieder kapā atrastā galva? Vai tas būtu verga upurējums? Jādomā, arī to Rundkvists apspriež gaidāmajā rakstā. Jāpiebilst gan, ka nešaubāms un pārliecinošs Birkas 959.kapa noslēpuma atminējums, šķiet, tomēr nav iespējams, jo, kā norāda pats Rundkvists, Stolpes publicētais atsegtā kapa zīmējums ir vienīgā liecība par apbedījumu, kāda ir pētnieku rīcībā. Kastes, kurās atradās šī un vairāku citu Birkas kapulaukā atsegto apbedījumu kauli, XX gadsimta sākumā zaudēja attiecīgās signatūras un, lai arī tās joprojām glabājas Zviedrijas Vēstures muzejā, osteoloģiskais materiāls vairs nav identificējams ar attiecīgajiem kapiem un izmantojams, piemēram, makroskopiskai izpētei vai DNS analīzēm.

Avoti:
aardvarchaeology.wordpress.com
academia.edu
medievalists.net
duo.uio.no
academia.edu
diva-portal.org