Aliens

Senie ēģiptieši, iespējams, redzēja Piena ceļu kā debesu dievietes Nutas izpausmi

Piena ceļš ir nosaukums, ko astronomi piešķīruši visai mūsu galaktikai — spirālveida galaktikai, kurā ietilpst arī Saules sistēma. Naktī Piena ceļš redzams kā plaša, mirgojoša gaismas un ēnu josla, kas šķērso debesis un veidojas no galaktikas plaknē esošo zvaigžņu gaismas. Piena ceļš pasaulē pazīstams arī ar citiem nosaukumiem, piemēram, “Putnu ceļš” un “Sudraba upe.” Piena ceļu cilvēki ir vērojuši kopš neatminamiem laikiem. Taču tas, kā senie ēģiptieši, kas atstājuši vienus no senākajiem zvaigžņoto debesu aprakstiem, uztvēra Piena ceļu, joprojām ir noslēpums.

Senie ēģiptieši bija pazīstami ar saviem reliģiskajiem ticējumiem un astronomiskajām zināšanām par Sauli, Mēnesi un planētām, taču līdz pat mūsdienām nav skaidrības par Piena ceļa lomu Senās Ēģiptes reliģijā un kultūrā.

Jauns, izdevumā “Journal of Astronomical History and Heritage” publicēts Portsmutas universitātes astrofiziķa Ora Graura pētījums atklāj saikni starp Piena ceļu un seno ēģiptiešu debesu dievieti Nutu.

Rakstā, balstoties uz senēģiptiešu tekstiem un astronomiskām datorsimulācijām, tiek apgalvots, ka Piena ceļš izcēla Nutas kā debesu iemiesojuma lomu. Autors uzskata, ka ziemā Piena ceļš akcentēja Nutas izstieptās rokas, savukārt vasarā tas debesīs iezīmēja viņas mugurkaulu.

Seno ēģiptiešu mitoloģijā Nuta bija gaisa dieva Šu un mitruma dievietes Tefnutas meita. Viņa bija precējusies ar savu brāli, zemes dievu Gebu. Sākumā šis dievu pāris dzīvoja saticīgi. Taču kādu dienu Gebs ievēroja, ka Nuta katru rītu aprij savus bērnus (zvaigznes) un naktī atkal atrij. Viņš par to ļoti sadusmojies un sācis strīdēties ar Nutu. Strīdu pārtrauca gaisa dievs Šu, abu dievību tēvs, paceļot ar rokām Nutu ļoti augstu, bet Gebu atstājot apakšā pie zemes.

Nuta arī sargāja mirušo cilvēku dvēseles, tāpēc viņas attēls sastopams uz sarkofāgu vākiem, lai mirušais varētu raudzīties uz savu debesu māti.

Tā kā Nuta tiek dēvēta arī par “lielo un plašo zvaigžņu māti, par dievu dzemdētāju,” jau sen vairāki pētnieki mēģināja viņu identificēt ar Piena ceļu. Tomēr viņu mēģinājumi iezīmēt Nutu Piena ceļa kartē bija neveiksmīgi.

Arī jaunā pētījuma autors visai piesardzīgi izsakās par savu piedāvāto variantu: “Pētījums nav pilnīgi pārliecinošs, taču tas sniedz ieskatu par to, kā senie cilvēki interpretēja nakts debesīs redzamos debess ķermeņus. Es, piemēram, vienmēr esmu prātojis, ko mūsu senči pirms vairākiem tūkstošiem gadu domāja, vērojot zvaigznes, un cik lielā mērā astronomija ietekmēja un veidoja mūsu senās kultūras.”

Seno ēģiptiešu astronomija

Astronomija senajā Ēģiptē bija nesaraujami saistīta ar reliģiju un mitoloģiju, tāpēc bieži tiek lietots termins “reliģiskā astronomija senajā Ēģiptē”. Atšķirībā no Mezopotāmijas, kur galvenā uzmanība tika pievērsta debesu zīmju tulkošanai un astronomisko parādību pierakstīšanai, senajā Ēģiptē uzmanības centrā bija dievišķo debesu parādību pārnešana uz zemes dievībām un cilvēkiem.

Valdnieks (ko ēģiptieši tikai pēc 1550. gada p.m.ē. sāka saukt par faraonu) senās Ēģiptes kosmoloģijā tika uzskatīts par saikni starp dievišķo un cilvēku pasauli. Viņš vairs neuzskatīja sevi par parastu cilvēku, kas dzīvo uz zemes, bet gan par “debesu dievišķo pavēļu” saņēmēju, kuru izpilde bija viņa atbildība un tika īstenota caur viņa pārvaldīto galmu.

Ilgu laiku ēģiptologi pievērsa visai maz uzmanības seno ēģiptiešu rakstītajiem astronomiskajiem tekstiem. To daļēji var izskaidrot ar ēģiptologu vilšanos, jo viņi bija cerējuši atrast skaidrus debesu aprakstus, līdzīgi kā Mezopotāmijā. Atšifrētie seno ēģiptiešu astronomiskie teksti ir ļoti sarežģīti un grūti saprotami, un to analīzē jāņem vērā seno ēģiptiešu mitoloģija un reliģija.

Astronomijai bija svarīga loma senās Ēģiptes reliģijā, tā palīdzēja noteikt svētku datumus un nakts stundas. Līdz pat mūsdienām ir saglabājušies vairāku tempļu grāmatu nosaukumi: šajās grāmatās tika aprakstītas Saules, Mēness un zvaigžņu kustība, un fāzes. Sīriusa (ēģiptiešu Sopdet, grieķu Sotis) heliaktālais lēkts Nīlas plūdu sākumā bija īpaši svarīgs notikums, kas bija jāiekļauj gada kalendārā. Viens no nozīmīgākajiem seno ēģiptiešu astronomiskajiem tekstiem bija “Nutas grāmata” (cits nosaukums “Pamatu grāmata”), kas tapusi Vidējās valsts laikā vai pat agrāk.

I. Seno ēģiptiešu astronomijas vēsture

1. Aizvēsture

Seno ēģiptiešu astronomijas sākumi meklējami jau aizvēsturē, pirmsdinastiju laikā. Iespējams, ka jau piektajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Nabtas akmens apļi tika izmantoti kā kalendārs, ar kura palīdzību tika noteikti vismaz divi gadalaiki.

2. Vecā valsts

Sākoties vēsturisko dinastiju periodam trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, senie ēģiptieši jau izmantoja 365 dienu gada kalendāru un veica zvaigžņu novērojumus, kas bija svarīgi, lai noteiktu Nīlas plūdu sākumu.

I dinastijas valdnieka Vadi ķemme tiek uzskatīta par senāko liecību seno ēģiptiešu priekšstatiem par debesīm. Pirmie griestu rotājumi ar vienkāršiem zvaigžņu rakstiem atrasti pasaules senākajā, III dinastijas faraona Džosera piramīdā.

a) Piramīdas un astronomija. Precīza senās Ēģiptes piramīdu orientācija apliecina augsto tehnisko prasmju līmeni, kas tika sasniegts trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras:
• Gīzas Lielā piramīda ir orientēta pret četrām debespusēm ar kļūdu, kas ir mazāka par četrām minūtēm jeb vienu piecpadsmito daļu no grāda. Piramīdas dienvidu – ziemeļu ass no galvenā virziena uz ziemeļrietumiem novirzās tikai par 3 minūtēm, 54 sekundēm, turpretī tās rietumu – austrumu ass tikai par 3 minūtēm, 51 sekundi no galvenā virzienā nobīdās uz ziemeļaustrumiem. Arī Hefrena piramīda Gīzā un Sarkanā piramīda Dašūrā ir orientēta ar augstu precizitātes līmeni.
• No Lielās piramīdas “Valdnieces kameras” izejošā dienvidu šahta ir orientēta uz Sīrusu jeb Soti, pēc kura heliākālā lēkta ēģiptieši sāka savu gadu, un uz Orionu, kas bija saistīts ar nāvi un atdzimšanu. Savukārt ziemeļu šahta, kas arī iet no “Valdnieces kameras”, ir orientēta uz polārajām zvaigznēm, kuras senie ēģiptieši dēvēja par nemirstīgajām zvaigznēm, jo tās nekad nenorietēja.

b) Piramīdu teksti. Detalizētāka un precīzāka kosmoloģija ir sastopama „Piramīdu tekstos”, kuru centrālā tēma ir mirušā valdnieka atdzimšana un pacelšanās debesīs, kur viņš kļūst par Rīta zvaigzni starp pagātnes valdnieku nenorietošajām zvaigznēm. Debesis tika uzskatītas par mājvietu svarīgākajām dievībām, kas sākotnēji ikonogrāfiski tika attēlotas dzīvnieku formās.

3. Vidējā valsts

Vidējās valsts „Sarkofāgu teksti” iekļāva dekoratīvus debesu sfēras aprakstus no „Piramīdu tekstiem”. Īpaši izceļas diagonālie (dekānu zvaigžņu) zvaigžņu kalendāri, kas redzami sarkofāgu vāku iekšpusēs. Par dekānu zvaigznēm zinātnieki sauc 36 zvaigžņu grupas, kuras senēģiptiešu astronomi izmantoja, lai vienādi sadalītu 360 grādu ekliptikas apli 36 daļās, katru 10 grādus platu. Savukārt diagonālo kalendāru raksturīga iezīme ir dekānu zvaigžņu diagonālais izkārtojums, tāpēc tos arī sauca par “diagonāliem” kalendāriem. Tie arī grezno valdnieku un priesteru kapeņu griestus. Līdz pat mūsdienām unikāls atradums ir zvaigžņoto debesu attēlojums uz Heni sarkofāga fragmentiem.

4. “Zvaigžņu kustības pamati”

“Zvaigžņu kustības pamati” (dēvēta arī par “Nutas grāmatu”) ir seno ēģiptiešu astronomisko tekstu krājums, kurā galvenā uzmanība pievērsta mitoloģiskām tēmām, dekānu zvaigžņu cikliem, Saules, Mēness un planētu kustībai, kā arī Saules pulksteņiem.

Šajā tekstu kolekcijā būtiska vieta atvēlēta debesu dievietei Nutai, kas arī ir iemesls tam, kāpēc daži pētnieki šo krājumu dēvē par “Nutas grāmatu”.

Tomēr īstais grāmatas nosaukums ir “Zvaigžņu kustības pamati”. Šo nosaukumu atklāja pētniece Aleksandra fon Līvena, kas to identificēja kādā no manuskriptiem un publicēja 2007. gadā.

Viena no galvenajām šīs grāmatas tēmām ir ideja par saullēktu kā mitoloģisku atdzimšanu, kas saistīta ar debesu cikliskumu un saules simbolisko nozīmi seno ēģiptiešu reliģijā un kosmoloģijā.

Eksistē deviņi dažādi “Zvaigžņu kustības pamatu” eksemplāri, un katrs no tiem ir datēts ar atšķirīgu senās Ēģiptes vēstures periodu. Šie manuskripti sniedz ieskatu par grāmatas attīstību un pielāgošanu dažādos laikmetos, atspoguļojot pārmaiņas gan astronomiskajos novērojumos, gan mitoloģiskajos priekšstatos, kas bija raksturīgi konkrētajam laikposmam.

Trīs “Zvaigžņu kustības pamatu” teksta kopijas ir atrastas uz monumentiem:

1. Ramzesa IV kapenēs – faraona apbedījuma kompleksā, kas datēts ar Jaunās valsts periodu (20. dinastija).
2. Seti I kenotafā Abīdā – simboliskā apbedījumā, kas tika celts faraona piemiņai, bet ko neizmantoja ķermeņa apbedīšanai (19. dinastija).
3. Mutirdis kapenēs (TT410) – 26. dinastijas augstmanes apbedījumā, kas piederēja Vēlās valsts periodam.

Visi šie teksti ir rakstīti ar hieroglifiem un atrodami uz sienu gleznojumiem vai reljefiem, kas norāda uz grāmatas īpašo nozīmi gan reliģiskajā, gan astronomiskajā kontekstā dažādos senās Ēģiptes periodos.

Vēl seši “Zvaigžņu kustības pamatu” eksemplāri ir saglabājušies papirusos, kas datēti ar mūsu ēras 2. gadsimtu. Šie papirusi tika atrasti tempļa bibliotēkā senajā Tebnutisas pilsētā, kas atradās Faijūmas oāzes dienvidu daļā. Šis atklājums liecina, ka grāmatas astronomiskās un mitoloģiskās tēmas bija aktuālas un nozīmīgas pat hellēnisma un romiešu laikmetā, atspoguļojot seno ēģiptiešu tradīcijas ilgstošo ietekmi.

“Zvaigžņu kustības pamatu” papirusu teksti ir rakstīti dažādās senās ēģiptiešu rakstības formās: hierātiskajā un demotiskajā rakstībā, savukārt atsevišķas teksta daļas ir rakstītas arī ar hieroglifiem. Šī rakstības daudzveidība liecina par teksta pielāgošanu dažādiem lasītājiem un lietošanas mērķiem, kā arī par tā ilgo pastāvēšanu un izmantošanu dažādos ēģiptiešu kultūras un vēstures periodos.

No papirusu manuskriptiem visaugstāk tiek vērtēti demotiskie Karlsberga papirusi I un Ia, kas izceļas ar savu kvalitāti un informācijas kvalitāti. Tos rakstījis viens un tas pats autors.

Ja “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatas datējumu noteiktu tikai balstoties uz materiālām liecībām, piemēram, uz hieroglifu tekstiem, kas atrasti uz monumentiem - Ramzesa IV kapenēs, Seti I kenotafa vai Mutirdis kapenēs -, tad ir loģiski secināt, ka teksts radies Jaunās valsts laikā.

Tomēr jāatzīmē, ka šī ir piesardzīga pieeja, jo senie ēģiptieši bieži vien izmantoja un pārveidoja vecākus tekstus, kas nozīmē, ka "Zvaigžņu kustības pamatu" saturs varētu būt bijis senāks par materiālajām liecībām, kurās tas saglabāts.

Ņemot to visu vērā, pētnieki secina, ka “Zvaigžņu kustības pamatu” teksts attīstījies ilgākā laika periodā pirms 19. dinastijas faraona Seti valdīšanas laika. Astronomiskie dati, kas iekļauti dekānu sarakstā zem Nutas ķermeņa Seti I kenotafā, norāda uz Vidējās valsts 12. dinastiju Senusreta III valdīšanas laiku.

Taču Seti I kenotafā ir divi atšķirīgi dekānu saraksti, kurus nav iespējams saskaņot, tāpēc vienam no tiem būtu jābūt sekundāram. Pēc fon Līvenas domām astronomiskie dati par Vidējo valsti ir sekundāri un senākais saraksts attiecās uz Vecās valsts pirmo dinastiju. Tātad, saskaņā ar fon Līvenas pētījumu, “Zvaigžņu kustības pamatu” pirmsākumi jāmeklē Ēģiptes Senās valsts agro dinastiju periodā (trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras sākums).

5. Jaunā valsts

Arheoloģiskās liecības par astronomiskiem novērojumiem Jaunās valsts tempļos un kapenēs ir daudz labāk saglabājušās nekā iepriekšējo periodu pieminekļos. Tomēr no tā nevar secināt, ka šajā laikā interese par debesu parādībām būtu kļuvusi intensīvāka. Tāpat kā agrāk, zinātne un reliģija veidoja nedalāmu veselumu. Jaunizgudrotie ūdens pulksteņi papildināja astronomiskos attēlojumus. Līdzīgas kosmoloģiskas atsauces sastopamas arī dienu izvēles kalendāros (kalendāri, pēc kuriem senie ēģiptieši noteica laimīgās un nelaimīgās dienas, kā arī citus svarīgus datumus).

Novērtējot Amona-Ra tempļa atrašanās vietu Karnakā un ņemot vērā ekliptikas slīpuma izmaiņas laika gaitā, tika noskaidrots, ka Lielais templis bija orientēts uz Saules lēktu ziemas vidū. Koridora garums, pa kuru ieplūda Saules gaisma, citos gadalaikos ierobežoja apgaismojumu.

Pirmo reizi faraonu kapenēs parādās “Dienas grāmatas”, “Nakts grāmata” un “Nutas grāmata”. Kosmoloģiskie varianti turpināja attīstīties arī Trešajā starpperiodā, īpaši pievēršoties Geba un Nutas motīviem.

II. Seno ēģiptiešu astronomijas izpratnes problēmas

Līdz šim pētījumos ēģiptologi galveno uzmanību pievērsuši astronomijas matemātiskajiem un zinātniskajiem aspektiem. Tā kā zvaigžņu identificēšana bija sarežģīta un saistīta ar lielām grūtībām, kā arī pastāvēja ievērojama laika starpība starp astronomisko novērojumu izdarīšanas laiku un to senākajām rakstiski vai vizuāli fiksētajām materiālajām liecībām, kas saglabājušās no vēlāka senās Ēģiptes perioda, priekšstats par seno ēģiptiešu astronomiju ir diezgan neskaidrs. Tomēr ir daudz pierādījumu tam, ka senajiem ēģiptiešiem tajā laikā bija precīza un ikdienas dzīvē praktiski izmantojama astronomija, kuras praktiskums atspoguļojas arī viņu reliģiskajos tekstos.

Jau 18. gadsimtā astronomijas vēsturnieki secināja, ka seno ēģiptiešu priesteriem-astronomiem bija ievērojamas zināšanas astronomijā, kas bija salīdzināmas ar citām senajām kultūrām. Apmēram 400. gadā p.m.ē. sasniegtā mērījumu precizitāte ļāva noteikt gada garumu ar lielāku precizitāti — 365,25 dienas.

Ēģiptologs Ludvigs Boršards, balstoties uz atrastajiem fragmentiem un zārku rotājumiem, bija pirmais, kas analizēja seno ēģiptiešu laika mērīšanas metodes un atklāja, ka tās galvenokārt balstījās uz astronomiskiem novērojumiem. 20. gadsimta sākumā viņš tādējādi aizsāka jaunu posmu ēģiptoloģijas pētniecībā. Tomēr daudzi seno ēģiptiešu astronomiskie teksti joprojām nav rediģēti un publicēti.

III. Reliģiskās astronomijas definīcija

Dievi varēja izpausties gan cilvēka veidolā, gan kā debesu būtnes. Dievu darbību noteica kosmiskā kārtība, kuru parasti saistīja ar dievieti Maat. Cilvēki, kuri pārkāpa šo kosmisko kārtību, izjuta Saules acs dusmas. Turklāt dievi izmantoja Čatiu dēmonus un citus bīstamus dievu vēstnešus. Čatiu dēmoni vienlaikus darbojās kā dekānu zvaigznes debesīs un pazemes pasaulē Duatā. Kopā ar dievietēm Ipet-em-pet un Sopdet viņi sargāja Setu, kurš kā "Lielā lāča" zvaigznājs debesīs mēģināja kaitēt mirušajam Ozīrisam, kurš bija iemiesojies Oriona veidolā.

Dieviete Sopdet tika uzskatīta par dekānu valdnieci, kura bija atbildīga arī par mirušo dekānu atdzimšanu. Šie dekāni (t.i. attiecīgās zvaigžņu grupas) septiņdesmit dienas pavadīja neredzami mirušo valstībā, lai pēc tam atkal piedzimtu un parādītos debesīs. Ņemot vērā šo priekšstatu, nav pārsteidzoši, ka mirušie vēlējās tikt pievienoti Čatiju dēmoniem. Šajā kontekstā kļūst saprotama diagonālo zvaigžņu kalendāru iekļaušana sarkofāgu iekšpusē, jo mirušais tika uzskatīts par nākamo dekāna zvaigzni un tika integrēts dekānu dzīves ciklā.
Tajā pašā laikā dekāni tika saistīti ar senās Ēģiptes apgabaliem (nomiem) un mumificēšanas rituāliem. Mirušais saņēma solījumu, ka viņa Ba (viena no cilvēka dvēseles substancēm senēģiptiešu priekšstatos), ja vien tā vēlās, var kļūt par dekānu zvaigzni. Šajā kontekstā Ba ikonogrāfiski tika attēlots kā putns ar cilvēka galvu. Dekānu zvaigžņu funkcijas bija daudzveidīgas, jo tās varēja darboties gan kā aizsardzības, gudrības vai likteņa dievības. Tādējādi aiz dekānu zvaigznēm slēpās arī senās ēģiptiešu dievības.

Vairāku seno autoru apgalvojums, ka senie ēģiptieši pielūdza zvaigznes tikai kā dievus, ir balstīts uz pārpratumu. Senie ēģiptieši ne tikai pielūdza zvaigznes, bet arī atpazina zvaigznēs uz zemes darbojošās dievības un otrādi. Šim nolūkam viņi izmantoja astrālās interpretācijas un attēlojumus.

Tāpat kā citās senajās kultūrās, arī senēģiptiešu kapu būvju orientācija pēc saullēkta un saulrieta punktiem, kā arī mirušo "skata virziens" norāda uz astronomiskām atsaucēm un saikni ar auglības un zvaigžņu kultiem.

Saule bija vissvarīgākais debesu spīdeklis, ko iemiesoja galvenie seno ēģiptiešu dievi - Atums, Ra, Hors, Amons u.c. Zinātnieki seno ēģiptiešu tekstos un kapeņu sienu gleznojumos, no kuriem daži datējami ar piramīdu laikmetu pirms vairāk nekā 4000 gadiem, ir identificējuši Mēnesi, planētas, zvaigznes un zvaigznājus. Tomēr Piena ceļš nav pārliecinoši identificēts.

Seno ēģiptiešu kosmoloģija

Senās Ēģiptes kosmoloģijā pasauli, kas sastāvēja no Ēģiptes un tās tuvākajiem kaimiņiem, ieskāva bezgalīgi, inerti ūdeņi (bezdibenis, Nuns). Zemes dievu Gebu, no šiem ūdeņiem aizsargāja viņa māsa, debesu dieviete Nuta, kuru augstu turēja viņu tēvs, gaisa dievs Šu. Saikne starp debesīm un ūdeņiem, kurus tā aiztur, ir redzama hieroglifos, kas veido vārdus Nuta un Nuns.

Nuta ir svarīga figūra Heliopoles Eneādes (lielā devītnieka) panteonā un dievu ģimenē, kuru vada saules dievs Atums, kas pats sevi radīja no bezdibeņa. Atums ir Saule, kas seno ēģiptiešu reliģijā un kosmoloģijā iezīmē mūsu zvaigznes centrālo lomu. Saule tika pielūgta arī kā dievi Ra un Khepri, kuri gan nepiederēja pie Eneādes; tiek uzskatīts, ka visi trīs Saules dievi simbolizēja Saules trīs ikdienas fāzes:

1. Khepri ar skarabeju ir uzlecošā Saule.
2. Ra ir pusdienas Saule.
3. Atums ir rietošā Saule. (Allen 1988.).

Atums radīja gaisa dievu Šu un mitruma dievieti Tefnutu. Savukārt Šu un Tefnuta radīja zemes dievu Gebu un debesu dievieti Nutu. Gebs un Nuta bija gan brālis un māsa, gan vīrs un sieva, kuru laulībā dzima Ozīriss, Izīda, Sets un Neftīda.

Nuta spēlēja nozīmīgu lomu Saules mītu ciklā. Saskaņā ar šiem mītiem, Saules dievs laivā peldēja pāri debesu ūdeņiem no rītausmas līdz krēslai. ”Dievišķās govs grāmatā” tā ir Nuta, kura, pārvērtusies par govi, uz savas muguras nes Saules dievu Ra. Saskaņā ar “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatu, Sauli ik vakaru aprij Nuta un to savā ķermenī nes uz Duatu (senie ēģiptieši dažreiz Duatu aprakstīja kā Nutas ķermeņa iekšpusi). Spēku zaudējošais un mirstošais Saules dievs Ra kuģo cauri Duatai, kur satop Ozīrisu, kas atjauno Saules dieva spēku. Pēc tam Nuta dzemdē atjaunoto Ra un Saule atkal uzlec austrumos (fon Līvena 2007.).

Šī procesa tekstuālie un vizuālie apraksti ir atrodami monumentālajās “Zvaigžņu gaitas pamatu” grāmatas versijās Seti I kenotafā Abīdā, Ramzesa IV un Mutirdisas (Mutirdis) kapenēs. Papildu liecības atrodamas Ramzesa VI un Ramzesa IX kapeņu griestu gleznojumos, apbedīšanas papirusos un sarkofāgos.

Kā senie ēģiptieši dēvēja Piena ceļu?

Seno ēģiptiešu teksti un gleznojumi snieguši ēģiptologiem skaidras saiknes starp ēģiptiešu mitoloģiju un noteiktiem astronomiskiem objektiem, piemēram, Sauli un Mēnesi; planētām Merkuru, Venēru, Marsu, Jupiteru un Saturnu; zvaigznēm Sīriusu; zvaigznājiem Orionu un Lielajiem greizajiem ratiem (Lielo lāci). Tāpēc ēģiptologi jau sen pieņēma kā pašsaprotamu, ka senie ēģiptieši apzinājās Piena ceļa esamību un to kaut kādā veidā bija iekļāvuši savā kultūrā. Vairumā, ja ne visās pasaules kultūrās, Piena ceļam bija savs nosaukums un izcelsmes mīts.

Tomēr seno ēģiptiešu astronomiskajos tekstos un gleznojumos vēl aizvien nav atrasts skaidrs un nepārprotams Piena ceļa nosaukums, apraksts un attēlojums. Neviens mēģinājums nav sniedzis pārliecinošus rezultātus:

• Četlijs (1941.), nesniedzot nekādus pierādījumus, apgalvoja, ka Senenmut kapeņu griestu gleznojumā zvaigznes, kas stiepjas pa labi no Auna zvaigznāja, norāda uz Piena ceļu.
• Izmantojot semantisko analīzi, Sete (1936.) secināja, ka Piena ceļa nosaukums seno ēģiptiešu valodā ir “msḳt sḥdw”: viņš šo seno ēģiptiešu terminu sasaistīja ar vācu terminu Milchstrasse - “Piena ceļš”.
• Folkners (1969), iespējams, iedvesmojies no Setes analīzes, terminu “msḳt sḥdw” tulkoja kā “Zvaigžņu iela” (Star Street).
• Džeims Alens (2014. un 2015.) savos modernajos “Piramīdu tekstu” tulkojumos piedāvā divus konkurējošus tulkojuma variantus senēģiptiešu “msḳt sḥdw”: “Kuģojošo zvaigžņu ceļš” un “Pieveiktais zvaigžņu ceļš”.
• Konmens (Conman,J., 2003.) apgalvo, ka “msḳt sḥdw” apzīmē ekliptiku.
• Deivisa (Davis, V.L. ,1985.) piedāvā citu terminu no “Piramīdu tekstiem”, kas varētu apzīmēt Piena ceļu – Mr-nḫꜢ, ko tulko kā "līkumots kanāls", "līkumots ūdensceļš" vai "mainīgs ūdensceļš".
• Krauss (1977) terminu Mr-nḫꜢ interpretēja kā “Kha kanāls” un apgalvoja, ka tas visticamāk ir identificējams ar ekliptiku.
• Maravelia (Maravelia, A.-A., 2017) saistīja msḳt sḥdw ar Piena ceļa nosaukumu koptu valodā - ⲙⲱⲓⲧ ⲛⲧⲉⲡⲓⲧⲟϩ. Tomēr, kā atzīmē Ors Graurs, ⲙⲱⲓⲧ ⲛⲧⲉⲡⲓⲧⲟϩ, kas burtiski tulkojams kā “Pelavu ceļš”, visticamāk ir aizgūts no arābu valodas, nevis atvasināts no senēģiptiešu msḳt sḥdw.
• Fon Līvena (2007) apgalvo, ka ka msḳt, kas ir saistīta ar Saules un zvaigžņu tranzīta zonu austrumos, saulrietu un vārtiem uz Duatu (balstoties uz burvestību 789 no "Sarkofāgu tekstiem"; Faulkner, 1978: 1), visticamāk, attiecās uz debesu apgabalu, kas atrodas tieši virs apvāršņa, taču tās vertikālā robeža joprojām ir neskaidra.

Graura secinājums: “Rezumējot, joprojām nav pilnīgas skaidrības, uz ko tieši attiecās msḳt un msḳt sḥdw.”

Ēģiptologu mēģinājumi seno ēģiptiešu debesu dievieti Nutu identificēt ar Piena ceļu

Nutas attēlojums seno ēģiptiešu mākslā, kurā viņa redzama kā Zemei pārliekusies sieviete, kuras ķermeni bieži rotā zvaigznes, rada patiešām spēcīgu asociāciju ar Piena ceļu, kas izliecas pāri nakts debesīm. Tomēr ēģiptologi, kuri pētīja iespējamo Nutas saistību ar Piena ceļu, nav varējuši vienoties par to, kā atveidot dievietes ķermeni uz Piena ceļa kartes. Šie centieni ir līdzīgi tiem, kur senās astronomijas vēsturnieki seno ēģiptiešu zvaigznājus pielīdzina mūsdienās zināmajiem (piemēram, mūsu Lielais lācis senajiem ēģiptiešiem bija Vērša kāja). Vai Nutas galva būtu novietojama Dvīņu zvaigznājā, bet cirkšņi - Gulbja zvaigznāja, ja viņas ķermeni kartētu uz Piena ceļa? Diemžēl šie mēģinājumi balstījās uz nenoturīgiem argumentiem, kas sabruka pēc pirmās kritiskās analīzes.

1. Deivisas mēģinājums Piena ceļu identificēt ar Nutu (1985)

V.L. Deivisa piedāvāja interpretāciju, ka Piena ceļš varētu būt saistīts ar seno ēģiptiešu debesu dievieti Nutu. Viņa norādīja, ka “Piramīdu tekstos” debesis tiek sadalītas ziemeļu un dienvidu daļās, un tajos ir pieminēts, ka Saule šķērso šo robežu, pārejot no vienām debesīm uz otrām. Šis Saules ceļš, pēc Deivisas domām, varētu būt metaforiska atsauce uz Piena ceļu kā debesu robežu. Vēl Deivisa (1985) atzīmēja, ka Piena ceļš sadala debesis divās daļās, un Saule savā redzamajā ceļā šķērso šo galaktisko joslu divas reizes gadā – pirmajā reizē virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem (aptuveni pavasarī) un otrajā reizē no ziemeļiem uz dienvidiem (aptuveni rudenī).

Tādējādi Saule, šķērsojot Piena ceļu, simboliski varēja atainot mītu par debesu dievieti Nutu, kas vakarā aprij Sauli, bet no rīta to atkal dzemdē.

Ēģiptoloģe savā pētījumā gan tieši neminēja Nutas vārdu, bet atsaucās uz debesu dievieti, kuru raksturoja kā “bieži attēlotu ļoti apaļa nīlzirga formā”. Atsauce uz Saules mītu ciklu tomēr precizē saistību ar Nutu, kuras senākais un izplatītākais attēlojums ir antropomorfs. Tajā pašā laikā Nuta tika attēlota arī citās formās, piemēram, kā govs, grifs, sivēnmāte un nīlzirgs, kas liecina par dievietes simboliskās nozīmes daudzveidību.

2. Kozlovas mēģinājums (1992–1994)

Amerikāņu ēģiptoloģe un mākslas vēsturniece A. P. Kozlova (Kozloff) arī mēģināja identificēt Nutu ar Piena ceļu. Viņa uzskatīja, ka 18. dinastijas karotes, kas veidotas jaunas, kailas sievietes formā ar izstieptām rokām, kurās tiek turēts kāds priekšmets, simbolizē debesu dievieti Nutu.

Kozlovas interpretācijā karote ar zosi galā attēlo Nutu, kura savās rokās tur Gebu, kuru dažkārt identificē ar zosi. Savukārt, ja Nuta rokās tur pīli, tas simbolizē dievieti, kas nes Geba dēlu, bet lotosa zieds rokās apzīmē Nutu, kas tur Sauli.

Kozlova norādīja, ka Gulbja (Cygnus) zvaigznājs atrodas pie Piena ceļa un apgalvoja, ka senajā Ēģiptē nebija sastopami gulbji un tāpēc seno ēģiptiešu astronomi Gulbja zvaigznājā saskatīja citu garkakla putnu, piemēram, zosi. Balstoties uz karotēm ar “peldošās meitenes” motīvu, viņa orientēja Nutu debesīs tā, ka viņas izstieptās rokas sniedzās austrumu virzienā, sasniedzot Gulbja zvaigznāju.

Tomēr amerikāņu astrofiziķis Ors Graurs (2024) savā jaunajā pētījumā par Piena ceļa saistību ar Nutu, apskatot Kozlovas interpretāciju, norāda uz vairākām, acīmredzamām problēmām viņas argumentācijā:

• Pirmkārt, kā jau pati Kozlova norādīja, dažas karotes, piemēram, tās, kurās “peldošā meitene” izstieptajās rokās tur gazeli, nav viegli saistīt ar Nutu.
• Otrkārt, pretēji Kozlovas apgalvojumiem, seno ēģiptiešu mākslā ir attēloti gan paugurknābja, gan ziemeļu gulbji. Līdz ar to nebija nepieciešams gulbi aizstāts ar zosi.
• Treškārt, nav pierādījumu, ka senajiem ēģiptiešiem bija Gulbja zvaigznājs. Pat ja senajiem ēģiptiešiem būtu bijis šāds zvaigznājs, nav pamata domāt, ka viņi tajā saskatītu putnu (Piemēram Lielā lāča zvaigznājā senie ēģiptieši saskatīja Vērša kāju, kamēr mēs tur redzam citu figūru).
• Ceturtkārt, Marevelia (2003, 2017b) atzīmēja, ka Kozlovas darbos (1992.-1994.) ir daudz astronomisku kļūdu.
• Visbeidzot, pats galvenais, Nutas orientēšana austrumu virzienā ir pretrunā ar Saules mītu ciklu un dievietes aprakstu “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatā.

Graura analīze liecina, ka Kozlovas teorija vairāk balstās uz spekulācijām, nekā pārbaudītiem pierādījumiem.

3. R.A. Velsa mēģinājums (1992)

Amerikāņu astronoms, vēsturnieks un ēģiptologs R. A. Velss, izmantojot viņam pieejamo planetārija programmatūru un Piena ceļa modeļus, savā pētījumā piedāvāja savu interpretāciju par Nutas saistību ar mūsu galaktiku. Viņa interpretācijā Piena ceļa parādīšanās ziemas saulgriežu nakts laikā atgādina seno ēģiptiešu debesu dievietes Nutas antropomorfo attēlojumu. Velss novietoja Nutas cirkšņus Piena ceļa apgabalā, kur atrodas Gulbja zvaigznājs, pieņemot, ka šis zvaigznājs atrodas netālu no vietas, kas sadala Piena ceļu, un, ka atsevišķie Piena ceļa atzarojumi varētu simboliski attēlot dievietes kājas.

Lai pastiprinātu savu argumentu, Velss atzīmēja, ka Gulbja zvaigznājs sava acīmredzama izskata dēļ dažreiz tiek dēvēts par “Ziemeļu krustu”. Viņš piemin primitīvu sabiedrību no māla vai cita materiāla veidotas sieviešu figūriņas, kuru dzimumorgāni apzīmēti ar krustu, kas iegravēts atbilstošā vietā starp kājām. Taču, kā kritiski norādījis Hollis (2019), tas nav attiecināms uz seno Ēģipti.

Velss apgalvoja, ka ziemas saulgriežos, īsi pirms saullēkta, Gulbja zvaigznājā Nuta dzemdē Sauli, kuru viņa aprija, kad pēc saulrieta viņas galva Dvīņu zvaigznājā atradās tieši virs apvāršņa. Saskaņā ar Velsa veikto datormodeļa simulāciju, Nuta Sauli aprij pavasara ekvinokcijas laikā, stundu pēc saulrieta, un deviņus mēnešus pirms ziemas saulgriežiem. Šis periods atbilst cilvēka grūtniecības ilgumam, un, ja Velsa interpretācija būtu pareiza, tad mīts par Ra nāvi un atdzimšanu vēstītu par notikumu, kas notiek reizi gadā, nevis katru dienu, kā arī stiprinātu Nutas identifikāciju ar Piena ceļu.

Izanalizējot Deivisas, Kozlofas un Velsa pētījumus, kuros minētie pētnieki mēģina identificēt Nutu ar Piena ceļu, Graurs secina, ka neviens no tiem nesniedz pārliecinošus pierādījumus tam, ka Piena ceļš ir dievietes personifikācija. Šo pētnieku Nutas attēlojumi Piena ceļa kartē ir pat savstarpēji pretrunīgi un, protams, nesakrīt ar debesu dievietes aprakstu seno ēģiptiešu galvenajos tekstos.

Graura pētījuma metodes

Senās Ēģiptes nakts debesu redzamās ainas simulācijai Ors Graurs izmantoja divas atvērtā koda planetāriju datorprogrammas Stellarium un Cartes du Ciel, kas ļauj rekonstruēt zvaigžņu pozīcijas noteiktā laika periodā un ģeogrāfiskā lokācijā. Stellarium ir īpaša ar to, ka tajā izmantota digitāla, visas debesis aptveroša Piena ceļa mozaīka, kas lietotājiem dod precīzu Galaktikas attēlu, kā tas ir redzams no Zemes, līdz pat robežlielumam ~14 magnitūdas (Mellinger, 2009), kas ir 1000 reižu dziļāks nekā cilvēka acij uztveramais robežlielums 6,5 magnitūdas. Tas padara Stellarium par nenovērtējamu instrumentu senatnes debesu rekonstrukcijai un precīzai zvaigžņu stāvokļa noteikšanai. Tomēr, lai gan Stellarium ir programmēts seno debesu rekonstrukcijai jebkurā pasaules vietā laika posmā no 100 000. g. p.m.ē. līdz 100 000. g. m.ē., tā aprēķini par planētu atrašanās vietu ir precīzi tikai laika posmam no 4000. g.p.m.ē. līdz 8000. g.m.ē. Savukārt Stellarium aprēķini par zvaigžņu faktisko kustību kļūst neprecīzi periodam pirms 2500. g.p.m.ē.

Cartes du Ciel ir izstrādāta debesu karšu sagatavošanai amatieru teleskopiem, un De Lorenzi un Orifino (2018) to uzskata par pat precīzāku nekā Stellarium.

Kā raksta Ors Graurs, programmu Cartes du Ciel viņš izmantoja, lai parādītu zvaigznes tā, kā tās izskatītos novērotājam, pētot zvaigžņotās debesis ar neapbruņotu aci. Savukārt programmu Stellarium Graurs izmantoja, lai paradītu nakts debesis ar Bortles 2. klases gaismas piesārņojumu, kas raksturīgs tipiskai tumšo debesu vietai. Tā kā Piena ceļš, kas programmā Stellarium ir viegli identificējams, ekrānuzņēmumos ir tik tikko saskatāms, Grauram nācās mākslīgi palielināt lietotnes radīto attēlu spilgtumu un kontrastu. “Tāpēc šie attēli nav uzskatāmi par autentiskiem Piena ceļa atspoguļojumiem. Tā vietā tos vajadzētu izmantot salīdzināšanai, lai izceltu orientācijas, relatīvā spilgtuma un tuvējo zvaigznāju izmaiņas dažādās sezonās”, raksta Graurs.

Tālāk pētījuma gaitā Graurs salīdzināja Piena ceļa parādīšanos nakts debesīs ar Nutas aprakstiem seno ēģiptiešu galvenajos tekstos: “Piramīdu tekstos”, “Sarkofāgu tekstos” un “Zvaigžņu kustības pamatos”.

Balstoties uz šiem avotiem un izmantojot Stellarium un Cartes du Ciel programmas, Graurs rekonstruēja senās Ēģiptes nakts debesis, kādas tās bija redzamas no “Ķēniņu ielejas” (25° 44′ 23.30′′ N, 32° 36′ 06.81′′ E, 190 m virs jūras līmeņa) un Gīzas (30° 00′ 33.98′′ N, 31° 12′ 31.0′′ E, 19 m virs jūras līmeņa) trijos laika periodos:

• 1279. g. p.m.ē. – Seti I valdīšanas gads, ar kuru tiek datēts senākais grāmatas “Zvaigžņu kustības pamati” pieraksts, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pašu grāmatas radīšanas laiku saista ar Vidējās valsts periodu.
• 1880. g. p.m.ē. – laika posms, kuram A. fon Līvena piedēvē grāmatas “Zvaigžņu kustības pamati” sastādīšanu.
• 2300. g. p.m.ē. – Senās valsts periods, laiks, kad uz V dinastijas faraonu piramīdu sienām tika iegravēti “Piramīdu teksti”.

Graura astronomiskā analīze

Tāpat kā mūsdienās, arī toreiz pirms 3000-4000 gadiem Piena ceļa izskats mainījās nakts gaitā no lēkta līdz rietām, kā arī mainoties gadalaikiem.

Vasarā (piemēram, 1880.g.p.m.ē. aprīļa mēneša līdz pat augustam) Piena ceļš stiepjas ziemeļaustrumu - dienvidrietumu virzienā. Šajā gadalaikā ir redzams Piena ceļa spožākais posms, jo novērotājs skatās galaktikas centra virzienā.

Septembrī Piena ceļš nakts laikā maina orientāciju: pēc Saules rieta Piena ceļš iet no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, bet naktij turpinoties, uz īsu brīdi iegūst austrumu-rietumu orientāciju. Savukārt nakts beigās Piena ceļa orientācija jau ir dienvidaustrumu - ziemeļrietumu virzienā.

Ziemas mēnešos (aptuveni no oktobra līdz februārim, 1880.g.p.m.ē.) Piena ceļš stiepjas dienvidaustrumu - ziemeļaustrumu virzienā. Šajā gadalaikā novērotājs skatās uz galaktikas diska malu, tāpēc Piena ceļš ir visvājāk saredzams.

Martā Piena ceļš sākas ar ziemai raksturīgo orientāciju, naktij turpinoties, tas pietuvojas apvārsnim un pēc tam atkal paceļas, iegūstot vasarai raksturīgo orientāciju.

Turpinājumā Graurs salīdzina Piena ceļa orientāciju Ēģiptes nakts debesīs ar Nutas fizisko aprakstu, kas atrodams Seti I kenotafā (Ozireonā) uz sienām, precīzāk uz griestu virsmām iegravētajā tekstā “Zvaigžņu kustības pamati”:

• Teksts “Gg”, kas atrodas blakus Nutas galvai, vēsta: “Viņas galva ir Rietumu apvārsnis, viņas mute ir rietumi”.
• Teksts “Q”, novietots virs Nutas mutes, papildina: “Rietumu apvārsnis”.
• Teksts “R”, kas atrodas augstāk, norāda: “Vakars”.
• Teksts “Jj”, blakus debesu dievietes rokām, vēsta: “Viņas labā roka atrodas ziemeļrietumos, [viņas kreisā roka] atrodas dienvidaustrumos”.
• Teksts “P”, blakus dievietes cirkšņiem, norāda: “Austrumu apvārsnis”.
• Teksta “Ee” beigās tiek atkārtots Nutas vispārējās orientācijas apraksts: “Viņas aizmugure atrodas austrumos un galva – rietumos".

Nutas vispārējā orientācija, respektīvi, dievietes galva ir novietota rietumos, bet cirkšņi/gurni - austrumos, loģiski izriet no Saules mītu cikla. Šajā kontekstā Graurs atzīmē, ka Nutas roku orientācija ir ļoti īpaša. [Seti I kenotafa] “Zvaigžņu kustības pamati” tekstā Nuta, pēc Graura interpretācijas, ir attēlota trīs dimensijās, ar rokām, kas stiepjas uz sāniem aptuveni 45 grādu leņķī. Saskaņā ar viņa skaidrojumu, dievietes roku orientācija ir vai nu paralēla, vai perpendikulāra Piena ceļam, neatkarīgi no tā, vai tas tiek novērots ziemā vai vasarā. Lai gan to varētu uzskatīt par vispārliecinošāko pierādījumu Nutas saiknei ar galaktiku, kā atzīmē Graurs: “tomēr Piena ceļa mainīgā orientācija visa gada garumā rada nopietnu dilemmu”, jo tā neatbilst vienai fiksētai dievietes orientācijai attiecībā pret galaktiku. Graurs raksta: “Vasaras mēnešos Nutas roku orientācija nozīmētu, ka Piena ceļš attēlo dievietes ķermeni vai vismaz daļu viņas ķermeņa. Taču ziemas mēnešos Piena ceļa apgrieztā orientācija atbilstu tikai Nutas rokām.”

Nutas vasaras orientācija

“Zvaigžņu kustības pamatu” teksti “T1” un “T3” sniedz dekānu zvaigžņu sarakstu, kas izvietots gar Nutas rumpi. Saskaņā ar fon Līvenu, šīs dekānu zvaigznes bija saistītas ar vienu konkrētu datumu. Šis datums nosaukts tekstā “T2”, kas atrodas Nutas rumpja centrā. Graurs citē divus teksta “T2” tulkojuma variantus:

1.) O. Neigebauers (Noigebauer) un Pārkers (1960: 54): “Visas šīs zvaigznes sāk parādīties debesīs I Ahet laikā, kad ceļas Sotis…”;
2.) fon Līvena (2007: 61): “Tas, kas tiek darīts I Ahet laikā, sagaidot Siriusa parādīšanos.”

I Akhet mēnesis, kas acīmredzot atbilst jūlijam, iezīmēja Nīlas plūdu sākumu. Šajā mēnesī notiek arī Sīriusa (Sopdet vai Sothis) heliakālais lēkts rītausmā. Ar Sīriusa parādīšanos upē sāka celties ūdens līmenis un arī sākās jauns gads. Dekānu zvaigznes tika izmantotas kalendāra noteikšanai, jo katrās 10 dienās “viens dekāns nomirst, viens atdzīvojās”, rakstīts Kalsberga papirusā. Tādējādi Nutas apraksts “Zvaigžņu gaitas pamatu” grāmatā varētu būt ticis saistīts ar konkrētu laika sprīdi.

“Piramīdu tekstos” tiek sniegtas papildus norādes par Nutas vasaras orientāciju un kopumā par vasaras sezonas nozīmi, vēstot par to, ka debesu dieviete dzemdē atjaunoto faraonu tajā pašā debesu apgabalā, kur uzlec Orions, Sīriuss un Rīta zvaigzne. Lai ilustrētu savu interpretāciju, Graurs citē Alena (2015) tulkoto “Piramīdu tekstu” (saīsinājums PT - “Pyramid Texts”, latviski “Piramīdu teksti) fragmentus.

PT 442 (Allens 2015:112):
“Debesis tevi ieņem ar Orionu, Rīta zvaigzne dzemdē tevi ar Orionu. Dzīvo! Dzīvo tā, kā tev pavēlējuši dzīvot dievi! Tu vienmēr kopā ar Orionu pacelies debesu austrumu daļā, tu vienmēr kopā ar Orionu nokāp debesu rietumu daļā. Sotis, kuras vietas ir tīras, ir trešā starp jums abiem: viņa jūs abus ved no Niedru laukiem uz ideālajiem debesu ceļiem.”

PT 466 (Allens 2015.:128):
"O, NN (Ar NN domāts konkrētais faraons, iespējams, Pepi, lai gan Graurs to nav pieminējis.)! Tu esi lielā zvaigzne, kas ir Oriona pavadonis, kurš kopā ar Orionu ceļo pa debesīm un kopā ar Ozīrisu airē pa Duatu. Tu parādies debesu austrumu pusē, atjaunots savā īstajā gadalaikā un atdzimis savā laikā, kad Nuta tevi dzemdēja kopā ar Orionu, un gads tev uzlika galvassegu kopā ar Ozīrisu."

PT 504(Allens 2015:16):
"Kad debesis kļūst grūtas ar vīnu (iespējams, vīns šeit lietots kā metafora) un Nuta dzemdē savu meitu, Rīta zvaigzni, es paceļos kā trešais, Sotis pavadonis no tīrām vietām, būdams šķīstīts Duatas ezeros un attīrīts Šakāļu ezeros."

Komentējot citētājos “Piramīdu tekstos” ietverto informāciju, Graurs raksta: ”Tādejādi var iztēloties, ka pēc tam, kad Nuta norij Sauli rietumos, tā ceļo cauri Nutas rumpim — pa Piena ceļu — līdz sasniedz austrumu apvārsni, kur vasaras mēnešos tā atdzimst kopā ar Orionu un Sīriusu. Var pat iedomāties, ka Sauli, ceļojot cauri Duatai, paslēpj Lielā plaisa - tumša starpzvaigžņu putekļu josla, kas vasarā sadala Piena ceļu divās daļās. Tomēr tas ir tikai pieņēmums.”

Nutas ziemas orientācija

Graura interpretācijā Nutas roku orientācija, kas attēlota “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatā, precīzi saskan ar Piena ceļa orientāciju ziemā. Kā atzīmē pētījuma autors, “Piramīdu tekstu” un “Sarkofāgu tekstu” (saīsinājums CT - ”Coffin Texts”, latviski “Sarkofāgu teksti”) burvestībās Nutas rokas tiek pieminētas saistībā ar dievietes lomu apņemt un aizsargāt mirušo faraonu, kā arī palīdzēt tam pacelties debesīs.

Pt 697 (Allen 2015:291):
“Nuta, ar gariem matiem un nokarenām krūtīm, izstiepj pret tevi savas rokas. Viņa pastāvīgi uz saviem pleciem tevi paceļ debesīs un nevar tevi nomest uz zemes. Viņa nemitīgi tevi dzemdē, tāpat kā Orionu, un uzceļ tev mājvietu Duālās svētnīcas priekšā.”

CT 62 (Faulkner.1973.:58)”:
“Tev tiks noliktas kāpnes uz debesīm, un Nuta izstieps savas rokas pret tevi; tu kuģosi pa Līkumaino Ūdensceļu un burāsi Astoņlaivā.”

CT 644 (Faulkner.1977.:220):
“Ak, Nuta, izplēties pār mani, kad apņem mani ar dzīvību, kas pieder tev; saliec rokas pār šo manu sēdekli, jo es esmu nogurušais Diženais. Atver man, jo es esmu Ozīriss; neaizver savas durvis pret mani, lai es varētu šķērsot debesu lauku un pievienoties rītausmai, un padzīt no Ra laivas tos, kas viņam ir pretīgs.“

Piena ceļa posms, kas atrodas blakus Sīriusam un Orionam, ziemā gan ir blāvāks nekā vasarā, taču pietiekami spilgts, lai novērotājs to varētu saskatīt. Šīs interpretācijas ilustrācijai Graurs citē “Sarkofāgu teksta” 44 (Folkner/Faulkner 1973.:36) burvestību:

“Lai NN ieskauj Orions, Sotis un Rīta zvaigzne, lai viņi tevi ieliek tavas mātes Nutas rokās, lai viņi tevi aizsargā pret mirušo dusmām, kas iet ar galvu uz leju...”

Analizējot šo burvestību, Graurs to salīdzina ar “Piramīdu teksta” 442. burvestību:

"Debesis tevi ieņem ar Orionu, Rīta zvaigzne dzemdē tevi ar Orionu. Dzīvo! Dzīvo tā, kā tev pavēlējuši dzīvot dievi! Tu vienmēr kopā ar Orionu pacelies debesu austrumu daļā, tu vienmēr kopā ar Orionu nokāp debesu rietumu daļā. Sotis, kuras vietas ir tīras, ir trešā starp jums abiem: viņa jūs abus ved no Niedru laukiem uz ideālajiem debesu ceļiem."

Graurs norāda, ka citētā “Piramīdu teksta” burvestības pirmā daļa vēsta, "ka faraons ir ieņemts kopā ar Orionu, kas atbilst šī zvaigznāja vasaras lēktam īsi pirms rītausmas (kā arī Rīta zvaigznes pieminēšanai “Sarkofāgu teksta” 44. burvestībā)."

Tās pašas burvestības otrajā daļā faraons kopā ar Orionu paceļas debesu austrumu daļā un nokāpj kopā ar Orionu debesu rietumu daļā. Kā atzīmē Graurs: "Oriona zvaigznājs rietumos ir redzams tikai ziemas mēnešos."

Arī Piena ceļa ziemas orientācijas aprakstā saistībā ar seno ēģiptiešu reliģiski kosmoloģiskajiem tekstiem Graurs saglabā piesardzīgu, pat skeptisku pieeju: “Lai gan attēlojumi, kuros debesu dieviete Nuta izstiepj rokas pret mirušo valdnieku, atbilst Piena ceļa ziemas izskatam, vienmēr pastāv iespējamība, ka “Piramīdu tekstu” un “Sarkofāgu tekstu” burvestību attēlojumi nav uztverami burtiskā nozīmē, bet gan vienkārši tēlaini.”

Piena ceļa izskata mainīgums un statiskā Nuta

Noraidot Kozlofas un Velsa teorijas par to, ka Piena ceļš ir Nutas ķermeņa attēlojums nakts debesīs, Graurs uzsver, ka, mēģinot saistīt Nutu ar Piena ceļu, ir būtiski saglabāt šādas debesu dievietes būtiskās īpašības:

1. Nuta reprezentē visas debesis jebkurā diennakts laikā, gan dienā, gan naktī. Lai gan vizuāli Nuta tika attēlota gan kā dienas, gan kā nakts debesis ("Dienas grāmata" un "Nakts grāmata"), abi šie attēlojumi simbolizē vienu un to pašu debesu dievieti, nevis divas dažādas dievietes.
2. Nuta aprij Sauli, kad tā riet, un dzemdē to, kad tā uzlec. Šis cikls atkārtojas katru dienu, tāpēc Nuta debesīs vienmēr tiek attēlota vienādi - ar galvu rietumos un cirkšņiem/gurniem austrumos.
3. Nuta nakts laikā dzemdē dekānu zvaigznes, kas uzlec austrumos, un norij tās, kad tās noriet rietumos.

Attiecībā uz dekānu zvaigznēm, kas uzlec un noriet visas nakts garumā, Graurs citē divus fragmentus no “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatas. Teksts “Bb”, kas veltīts Nutai un Saules ciklam, vēsta (Līvena 2007):

“Šī dieva (acīmredzot Ra) varenība caur viņas (Nutas) muti ieplūst Duatā. Pēc tam viņš dodas uz priekšu un ceļo pa viņas iekšieni. Šīs zvaigznes ienāk aiz viņa un iznāk aiz viņa. Tās steidzas uz savām vietām.”

Savukārt par zvaigznēm, kas uzlec un noriet kopā ar Sauli, Karlsberga I “Zvaigžņu kustības pamatu” manuskriptā teikts (fon Līvena, 2007: 73):

“Kopā ar viņu šīs zvaigznes noriet, un līdz ar viņu uzlec, tas ir rieta laikā, jo tajā laikā viņas nav redzamas. Tās parasti uzlec un riet kopā ar viņu.”

Savā pētījumā fon Līvena (2007) norāda, ka tāpat kā Saule, arī dekānu zvaigznes tika uzskatīti par Nutas bērniem, kuru īslaicīgā neredzamība tika izskaidrota ar to, ka viņa tās aprij. Tāpēc senie ēģiptieši Nutai piešķīra epitetu “sivēnmāte, kas ēd savus sivēnus”. Lai gan šis process bija nepieciešams zvaigžņu atjaunošanai, tas nepatika Nutas brālim un vīram, zemes dievam Gebam, kurš tāpēc sāka strīdēties ar dievieti. “Lai viņš nestrīdas ar viņu, tāpēc, ka viņa ēd (savus) bērnus...,” teikts mīta tekstā. Karlsberga manuskriptā par to vēstīts sekojošais: “Viņam ar viņu nav strīdu, tāpēc, ka viņa rada bērnus, tas ir, zvaigznes, lai rietētu.”

Šie mīti par Nutu, kura dzemdē un aprij visas nakts garumā uzlecošās un rietošās dekānu zvaigznes, arī izskaidro “, kāpēc “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatā izmantoti austrumu un rietumu apvāršņi, nevis galvenie punkti, lai aprakstītu dievietes galvu un cirkšņus”, raksta Graurs.

No Nutas apraksta “Zvaigžņu kustības pamatos” un viņas lomas seno ēģiptiešu kosmoloģijā izriet, ka dieviete ir nemainīga gan dienā, gan naktī. Debesis (Nuta) vienmēr atrodas augšā, kamēr zeme (Gebs) ir apakšā un gaiss (Šu) tās nošķir. Nutas cirkšņi vienmēr ir austrumos, kur viņa dzemdē dekānu zvaigznes, kas uzlec visas nakts garumā, un Sauli, kas uzlec katru rītu. Viņas mute vienmēr ir rietumos, kur viņa aprij Sauli un zvaigznes, kas riet visu naktī. Graurs norāda, ka tieši tāpēc Nutas galva un cirksnis nevar atrasties gar Piena ceļu, kura izskats mainās visu nakti, dažādiem tā posmiem paceļoties un norietot.

Vasaras mēnešos Piena ceļu varētu uzskatīt par Nutas rumpja/mugurkaula fizisku izpausmi, kamēr ziemā Piena ceļš attēlotu Nutas rokas. Šajā interpretācijā būtu jāņem vērā pretruna starp Nutas nemainīgo, statisko dabu un Piena ceļa dinamiski mainīgo izskatu visas nakts garumā. Graurs šo pretruna mēģina atrisināt, norādot, ka, lai gan dažādie Piena ceļa posmi parādās un riet visas nakts garuma, tomēr kopumā, sākot ar krēslu un beidzot ar rītausmu, Piena ceļš uzskatāms par nepārtrauktu nakts parādību, kas saglabā apvāršņus savienojošas arkas izskatu. Saskaņā ar Graura piedāvāto risinājumu, senie ēģiptieši Piena ceļu uzskatīja par vienotu zvaigznāju, kas pilnībā tika identificēts ar Nutu. Atzīmējot, ka nav tiešu pierādījumu tam, ka senie ēģiptieši Piena ceļu uzskatījuši par vienotu zvaigznāju, Graurs norāda: “Seno grieķu nosaukums galaktikai kuklos galaxías (κύκλος γαλαξίας) burtiski nozīmē “piena aplis” un atgādina visas galaktikas formu nakts debesīs.”

“Tādējādi, lai gan es nevaru apgalvot, ka senie ēģiptieši Nutu identificēja ar visu Piena ceļu, tas vismaz ir iespējams izskaidrojums,” raksta Graurs.

Cits risinājums, ko savā pētījumā piedāvā Graurs, lai mazinātu pretrunu starp Nutas nemainīgo dabu un Piena ceļa mainīgo izskatu, būtu atteikties no mēģinājumiem interpretēt Piena ceļu kā burtisku Nutas ķermeņa atveidojumu debesīs. Tā vietā Piena ceļu būtu ieteicams aplūkot kā vienu no tēlainiem dievietes lomas izcēlumiem. Šim skaidrojumam par labu varētu liecināt fakts, ka senie ēģiptieši daudzus savus dievus asociēja ar dažādiem dzīvniekiem un dabas parādībām. Visizplatītākais Nutas attēlojums bija antropomorfs, t.i. visbiežāk dieviete tika attēlota kā sieviete. Taču dažkārt viņu attēloja arī kā govi, sivēnmāti, nīlzirgu un grifu. Govs (saistīta arī ar dievieti Hatoru) un nīlzirgs (saistīts dievietēm Taveretu un Ipetu) simboliski norādīja uz Nutu kā māti. Savukārt grifs (grifa hieroglifs tika izmantots, lai veidotu vārdu māte) simboliski attēloja Nutas aizsargājošo lomu attiecībā pret mirušo faraonu. Nutas kā sivēnmātes attēlojums tēlaini un simboliski izskaidro mītu par to, kāpēc viņa aprij pašas dzemdētās zvaigznes. Tāpēc arī Piena ceļu varētu uztvert kā tēlainu un simbolisku norādījumu uz Nutas kā debesu dievietes lomu, nevis kā pašu dievietes fizisku ķermeni.

Graurs raksta: ”Šāda interpretācija ļauj Nutai palikt statiskai un vienmēr nemainīgai, savukārt Piena ceļa mainīgais izskats akcentē dažādas dievietes ķermeņa daļas visa gada garumā. Ziemā Piena ceļš iezīmē Nutas rokas, savukārt vasaras mēnešos tas izceļ viņas rumpi/mugurkaulu.”

Nuta un Piena ceļš kā vārti uz pēcnāves dzīvi

Nutai kā Ozīrisa un Izīdas mātei bija svarīga loma (pat vairākas lomas) mirušā faraona pārejas procesā uz pēcnāves dzīvi. Dievietes pienākumos ietilpa mirušā faraona aizsardzība un viņa ķermeņa atjaunošana, atjaunotā faraona atdzimšana un rūpes par viņu, līdzīgi kā māte rūpējās par jaundzimušo. Alens (1988.) Nutu identificē ar sarkofāgu, zārku un kapenēm, tādējādi piešķirot Nutas kā mirušo sargātājas lomai fizisku formu. Lai aizsargātu mirušo, Nuta tika attēlota sarkofāgu vāku iekšpusē [tostarp, pēc Alena, zārku un kapeņu iekšpusē]. Tutanhamona kapenēs uz sarkofāga rakstīts (Klētnieks, Jānis, 2008.): ”Ak, māte Nuta, izplet savus spārnus par mani kā mūžīgās zvaigznes!”

Tomēr pati svarīgāka loma Nutai bija palīdzēt mirušajam faraonam pacelties debesīs, kur viņš galu galā pievienojās nenorietošajām/nemirstīgajām zvaigznēm (ar “nenorietošs” vai “nemirstīgs šajā kontekstā domātas noteiktas ziemeļu puslodes zvaigznes, kas ir vienmēr redzamas Ēģiptes nakts debesīs). Piramīdu tekstos minēti vairāki šīs Nutas lomas piemēri.

T474 (Alens 2015:133):
“Divas debesis ir aizgājušas pie manis, divas zemes ir atnākušas pie manis. Es esmu uzkāpis uz zaļā vīnogulāja zem Geba kājām un eju pa Nutas takām. Tādējādi es dodos pie savas mātes Nutas un uzkāpju pie viņas pa kāpnēm.”

PT 624 (Alens 2015:241):
“Es esmu uzkāpis augšā pie Šu, es esmu uzkāpis uz Evolver (nav skaidrs, kas ar Evolver šeit domāts) spārna. Nuta ir tā, kura saņēmusi manu roku, Nuta ir tā, kura man izveidoja ceļu.”

“Sarkofāgu tekstos” 62. arī ir pieminēta Nutas kā kāpņu uz debesīm loma (“Tev tiks noliktas kāpnes uz debesīm, un Nuta izstieps savas rokas pret tevi; tu kuģosi pa Līkumaino Ūdensceļu un burāsi Astoņlaivā.”).

Savukārt “Sarkofāgu tekstos 945. (Faulkner, 1978:84) Nuta tiek pieminēta kā ceļš, kas savieno katru mirušā orgānu ar konkrētu dievību, piemēram: “... mani nagi ir Gebs, mani augšstilbi ir Šu un Tefnuta... Mans ceļš ir Nuta.” Tekstos simboliskā asociācija starp mirušā orgāniem un dievībām uzsver dievišķo kārtību cilvēka dzīvē. Šāda simboliska saikne starp mirušā ķermeņa daļām un dievībām ne tikai atspoguļoja kosmiskās harmonijas principu, bet arī nodrošināja mirušajam aizsardzību un atbalstu pēcnāves ceļojumā, kur katra ķermeņa daļa tika uztverta kā dievišķo spēku aizsargāta.

Nuta un rudens putnu migrācija

“Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatas tekstā “Ee” ir atrodamas norādes par putnu rudens migrāciju uz Ēģipti (fon Līvena , 2007:76-78):

“Šie putni ir šādi: viņu sejas ir cilvēku sejas, bet viņu ķermeņi – putnu formas. Katrs no tiem sarunājas ar savu biedru cilvēku valodā. Kad viņi atlido uz Ēģipti ēst augus un baroties purvos, viņi apmetas zem debesu gaismas un pārtop par putniem. Ligzdošanas vieta (?) ir ḳbḥw – pirmatnējā tumsa, dievu ḳbḥw, vieta, no kurienes nāk putni. Tā atrodas no Nutas ziemeļrietumu puses līdz ziemeļaustrumu pusei, atveroties uz Duatu, kas atrodas viņas ziemeļu pusē.”

Kā atzīmē fon Līvena (2007:156-157), šajā fragmentā aprakstītie putni, iespējams, bija tas, ko senie ēģiptieši apzīmēja ar jēdzienu Ba, kas norādīja uz svarīgu cilvēka esamības aspektu, kas:

“…aptvēra tā būtības spējas. Tas bija līdzeklis, ar kuru indivīds varēja izpausties kā unikāla būtne...” (Teilor, 2001: 20).

Segliņš (2019) norāda, ka jau kopš senās Ēģiptes Vecās valsts laikiem “Ba tiek uztverts kā nemirstības spēku summa, kas bija katrā cilvēkā”. Lai gan tulkojumos un enciklopēdijās šo jēdzienu bieži interpretē kā “dvēsele”, tomēr, kā atzīmē Segliņš, tas nav tik vienkārši, jo “senie ēģiptieši Ba uztvēra kā fizisku būtni, kurai bija nepieciešams ēdiens un dzēriens”.

Šāda uztvere vēl vairāk saista Ba ar migrējošo putnu simboliku, kas aprakstīta fon Līvenas tulkotajā “Zvaigžņu kustības pamatu” grāmatas teksta fragmentā. Līdzīgi kā citiem Duatas iemītniekiem, arī Ba piemita spēja brīvi pamest pazemes pasauli un apmeklēt cilvēku pasauli, kad vien tas vēlējās. Senie ēģiptieši, kuru zināšanas par ziemeļos no Vidusjūras esošajām zemēm bija ierobežotas, iespējams, uzskatīja, ka uz Ēģipti migrējošie putni nāk no bezgalīgajiem pirmatnējiem ūdeņiem Nun, kas ieskauj pasauli (Allen, 1988:6). Tie parādījās no Duatas kā Ba un, sasniedzot Ēģipti, pārtapa par putniem.

Migrācijas periodā, kas sākās augustā un beidzās decembrī, miljoniem putnu šķērsoja Vidusjūru vai lidoja gar Jordānas ieeju, līdz sasniedza Ēģipti, turpinot ceļu uz dienvidiem gar Nīlas ieleju un Sarkanās jūras piekrasti. Senie ēģiptieši, vērojot šo fenomenu, iespējams, uzskatīja, ka migrējošie putni nāk no ziemeļiem – no ziemeļrietumiem un ziemeļaustrumiem. Kā norāda Graurs, rudens migrācija sakrita ar gada periodu, kad Piena ceļš mainīja savu orientāciju. “Migrācijas sākumā putni šķietami seko Piena ceļam no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, bet sezonas beigās tie, kas ierodas no ziemeļrietumiem, šķiet sekojam Piena ceļam tā dienvidaustrumu malas virzienā,” raksta pētījuma autors.

Ikonogrāfijā Ba bieži tiek attēlots, sēžot uz koka zariem pie kapenēm vai kapa, simbolizējot tā saikni ar mirušo un pēcnāves dzīvi. Vairākos apbedīšanas papirusos dieviete Nuta attēlota sēžam uz sikimores koka, piedāvājot mirušajiem un viņu Ba ēdienu un dzērienu, kas uzsver viņas mātes un aizgādnes lomu.

Graurs norāda, ka seno ēģiptiešu tekstos Duata tiek aprakstīta gan kā pazemes pasaule, gan kā Nutas ķermeņa iekšpuse. Šo interpretāciju apliecina apraksti par Saules dieva ceļojumu cauri Duatai, kas notiek pēc tam, kad viņu vakarā aprij debesu dieviete. Tādējādi, kā secina Graurs, “var teikt, ka putni, kas Ba veidolā iznāk no Duatas, patiesībā iznāk no Nutas.”

Tomēr Graurs norāda uz pretrunu šajā interpretācijā, jo “Zvaigžņu kustības pamatu” tekstā minēts, ka ieeja Duatā atrodas “viņas [Nutas] ziemeļu pusē,” nevis rietumu pusē, kur Saule katru vakaru noriet. Fon Līvena šo pretrunu izskaidro ar to, ka priekšstati par Duatu mainījās no Vecās valsts laikiem līdz laikam, kad tika uzrakstīta “Zvaigžņu kustības pamati” un to komentāri.

Saikne starp Nutu, Ba un rudens putnu migrāciju, kā arī saikne starp putnu migrāciju un Piena ceļu varētu stiprināt Nutas saistību, vismaz simboliski, ar mūsu Galaktiku.

Tomēr grūti saprast, vai tiešām Līvenas tulkotajā un citētajā fragmentā no “Zvaigžņu kustības pamatiem” ir aprakstīta rudens putnu migrācija. Neapstrīdams ir fakts, ka Ba tika attēlots kā putns ar cilvēka galvu. Taču svarīgi ir paskaidrot tieši kādas sugas putna ķermeni senie ēģiptieši piešķīra Ba tā attēlojumos. Lūk, Segliņš raksta, ka sākotnēji Benu putns [Ba] mitoloģijā tika asociēts ar zivju gārni un tikai pēc Pirmā pārejas posma Ba sāk attēlot kā vanagu ar cilvēka galvu. Visticamāk “Zvaigžņu kustības pamatu” teksts ir simboliska atsauce uz Ba nozīmi. Teksts varētu atspoguļot seno ēģiptiešu priekšstatus par dvēseles ceļojumu, kas līdzīgi migrējošiem putniem savienoja Duatu ar Zemes pasauli, atgādinot par nemirstības un pārveides principiem.

Šajā kontekstā ir svarīgi atzīmēt, ka, lai gan Ba ir kustīgs un pārvietojas, tomēr tas vienmēr paliek dzīva vai mirušā cilvēka tuvumā. Katru vakaru pēc Saules rieta Ba atgriezās cilvēka ķermenī un apvienojās ar to. Tas bija svarīgs nosacījums, lai ķermenis pastāvīgi eksistētu pēcnāves laikā, norāda Segliņš.

Šeit jāpiezīmē, ka šaubas par to, vai Līvenas tulkotājā un citētajā fragmentā no 'Zvaigžņu kustības pamatiem' patiešām aprakstīta rudens putnu migrācija, neizriet no aplūkojamā pētījuma autora Graura spriedumiem, bet no šī raksta autora subjektīvas interpretācijas, kas balstās uz šī fragmenta iespējamo simbolisko nozīmi.

Piena ceļš citās kultūrās

Graurs, analizējot Nutas simbolisko saistību ar Piena ceļu, norāda, ka līdzīgi motīvi par mūsu galaktiku ir sastopami arī citās pasaules kultūrās. Dažādās tradīcijās Piena ceļš tika uzskatīts gan par upi, gan par ceļu, gan par dievu, gan par dzīvniekiem vai pat par vārtiem, kas ved uz pēcnāves dzīvi vai citu pasauli. Tomēr, salīdzinot dažādas kultūras, it īpaši, ja tās šķir okeāni vai gadsimti, jābūt piesardzīgiem.

1. Motīvs par debesu dievieti, kura dzemdē dievišķus debess ķermeņus.

Diezgan tuvs seno ēģiptiešu pasaules uzskatam ir senajā Meksikā sastopamais priekšstats par Piena ceļu kā dievieti, kas dzemdē dievus un citus debess ķermeņus. Tlaksakalteku pirmskolumba bilžu manuskriptā Bordžijas kodeksā (Codex Borgia) vairākās lappusēs attēlotas iegarenas būtnes, kas pārklātas ar zvaigznēm. Šīs būtnes tiek identificētas gan kā Piena ceļš, gan kā dieviete Citlalikue (“zvaigžņu svārki”), “zvaigžņu dieviete,” gan kā vairāku dievu, tostarp Venēras dieva Kecalkoatla, māte.
Bordžijas kodeksa 5. attēlā redzams, kā Kecalkoatls iznāk no dievietes Citlalikues vēdera. Šī aina tiek interpretēta kā “Venēras tranzīts pāri Piena ceļam.” Kā norāda Graurs, lai gan Bordžijas kodeksa autori nebija kontaktējušies ar senajiem ēģiptiešiem, līdzīgi tēli (iegarenas, ar zvaigznēm klātas dievietes) un līdzīga mitoloģija (Piena ceļš, kas dzemdē nozīmīgus dievišķus debess ķermeņus), kas parādās divos kontinentos, kurus šķir ne tikai okeāns, bet arī tūkstošiem gadu, liek domāt par universāliem motīviem. Taču katra kultūra šos motīvus interpretējusi atšķirīgi.

2. Piena ceļa kā kāpņu vai ceļa starp pasaulēm motīvs dažādās pasaules kultūrās.

Seno ēģiptiešu debesu dievietes simboliskā asociācija ar kāpnēm vai ceļu, pa kuru mirušā dvēsele var nokļūt debesīs, sasaucas ar visā pasaulē izplatītiem priekšstatiem par Piena ceļu kā savienojumu starp šo un nākamo pasauli (Krupp, 1995; Lebeuf, 1996).

a) Ziemeļamerikas vietējo iedzīvotāju priekšstati par Piena ceļu kā ceļu uz pēcnāves dzīvi:
• Šajenu tauta ticēja, ka viņu dvēseles (tasoom) pa Piena ceļu, kas pazīstams kā ekutsihimmiyo, dodas uz visu zinošā, augstā dieva, kuru reprezentē Saule, Hemmawihio (“Gudrais no augšas”), mājām (Adamson Hoebel, 1960).
• Lakotu indiāņi Piena ceļu dēvēja par Wanáǧi Thacháŋku – “Garu ceļš,” pa kuru mirušie dodas uz debesīm (Hollbaugh, 2017).
• Pavni (pawnee) ticēja, ka viņi šajā dzīvē ierodas kā zvaigžņu bērni un pēc nāves atkal kļūst par zvaigznēm. Piena ceļa zvaigznes ir pavnu senči, kas pārcēlušies no šīs dzīves uz nākamo (Pawnee Nation Tribal Historic Preservation Office, 2022).

b) Centrālamerikas iedzīvotāju priekšstati par Piena ceļu:
• Jukatekas maiji uzskatīja, ka naktīs mirušie ceļo pa Piena ceļu (Sosa, 1985).
• Kiče maiji identificēja Piena ceļu ar “Melno ceļu” (Q’eqa b’e), kas veda uz pazemes pasauli Ksibalbu (Ri b’e xib’alb’a), sasaistot to ar Lielās plaisas tumšo joslu galaktikā (Tedlock, 1985).
• Lakandonieši dēvēja Piena ceļu par Hachäkyum – “mūsu patiesā kunga balto ceļu,” sasaistot to ar debesu valdnieku (Duby un Blom, 1975; Ratsch, 1985).

3. Piena ceļa dažādas lomas, kas pārklājās cita ar citu - senās Ķīnas piemērs.

Papildus Ziemeļamerikas un Centrālamerikas mitoloģijai līdzīgas daudznozīmīgas lomas Piena ceļam tiek piešķirtas arī Āzijas kultūrās, piemēram, senajā Ķīna. Ķīnā Piena ceļu dēvē par “Debesu upi” (Tianhe) vai “Sudraba upi” (Yinghe), un tas ir svarīgs gan mitoloģijā, gan rituālos. Saskaņā ar ķīniešu mītu Debesu imperators radīja šo upi, lai nošķirtu mīlētājus Niu Langu un Žinū, kurus debesīs simbolizē zvaigznes Altairs un Vega. Savukārt daoistu rituālos “Debesu upe” tiek uztverta kā attīrīšanās un pārejas ceļš mirušo dvēselēm.

4. Piena ceļš kā putnu migrācijas ceļš.

Eiropas ziemeļaustrumu kultūrās Piena ceļš tika uzskatīts par ceļu, pa kuru rudenī putni migrē uz siltākām zemēm (Krupp, 1995). Somijā, Igaunijā un citās Baltijas valstīs Piena ceļu bieži dēvē arī par “Putnu ceļu” – “Linnurata” somu valodā un “Paukščiu takas” lietuviešu valodā.

5. Āfrika

Atbalsis no seno ēģiptiešu debesu dievietes Nutas, iespējams, ir saglabājušās daudzos mītos par Piena ceļu, kas izplatīti visā Āfrikā. Daudzas Āfrikas tautas uzskata, ka Piena ceļš ir “Nakts mugurkauls” vai “Debesu sari”, kas pēc Graura domām, saskan ar viņa interpretāciju, ka Piena ceļa vasaras orientācija izgaismo Nutas mugurkaulu/rumpi.

Visspēcīgākās paralēles ar seno ēģiptiešu debesu dievieti Nutu atrodamas Botsvānas G/wi tautas mitoloģijā. Tajā stāstīts, ka N!adima noķer Sauli, kad tā riet, un apēd tās augšējo ķermeni (vai ārējo ķermeni). Pēc tam N!adima nes Saules īsto ķermeni uz rietumiem, kur tā atjauno savu augšējo daļu un nākamajā rītā atkal uzlec. Viens no ceļiem, pa kuru N!adima nes Sauli, ir Piena ceļš. Šī mīta līdzība ar seno ēģiptiešu mītu par Nutu, kura katru vakaru aprij Saules dievu, ir patiešām iespaidīga, īpaši ņemot vērā, ka abas kultūras šķir ne tikai 5000 kilometru, bet arī 4000 gadu.

Noslēgumā

Graura pētījums noteikti paplašina mūsu zināšanas un izpratni par seno ēģiptiešu mitoloģiskajiem un kosmoloģiskajiem priekšstatiem, parādot, kā seno ēģiptiešu veiktie astronomiskie novērojumi tika integrēti seno ēģiptiešu reliģijā. Tāpēc seno ēģiptiešu astronomiju nav iespējams pētīt, neiedziļinoties seno ēģiptiešu mitoloģijā un reliģiskajos ticējumos. Graurs, saistot astronomiju ar seno ēģiptiešu mitoloģiju un reliģiju, mēģina rekonstruēt, kā astronomija varēja veidot pasaules senākās civilizācijas, šajā gadījumā senās Ēģiptes civilizāciju.

Graura pētījumā izskaidrots, kā senie ēģiptieši debess ķermeņu - planētu un zvaigžņu - kustībā un ciklos saskatīja simboliskas norādes uz dvēseles atjaunošanos un atdzimšanu mūžīgai dzīvei pēc nāves. Vienlaikus Graurs attiecībā uz savā pētījumā izteiktajām tēzēm ir piesardzīgi kritisks, norādot, ka patiesībā pašreizējais zināšanu līmenis vēl neļauj apgalvot, kā tieši tā senie ēģiptieši redzēja Piena ceļu.

Grifiti Observatorijas (Losandželosā) direktors, astronoms un grāmatas “Seno debesu atbalsis: zudušo civilizāciju astronomija” autors E. Krups (E.C.Krupp) atzīst, ka Graura darbs sniedz “jaunu skatījumu uz vecu problēmu - Piena ceļa vietu un lomu seno ēģiptiešu debesu metaforā - un ievieš tik ļoti vajadzīgo skaidrību”.

Avoti

sciengine.com
gizmodo.com
scientificamerican.com
de.wikipedia.org
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
de.wikipedia.org
lv.wikipedia.org
en.wikipedia.org
explorable.com
astronomy.com
aliens.lv
Klētnieks, Jānis. 2008. Mūžības valdnieki. Rīga: Tapals
Segliņš, Valdis.2019.Maģija un burvestības Senajā Ēģiptē. Rīgā: LU Akadēmiskais apgāds